Šodienas datums: 18.10.2017  |  Vārda dienas: Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends

Pjetro Parolins

Kardināla Pjetro Parolina homīlija Rīgas Garīgajā seminārā 2016. gada 13. maijā

Lasījumi: Apd 25, 13–21; Ps 102, 1–2.11–12.19–20; Jņ 21, 15–19

Brāļi bīskapi un priesteri,
dārgie semināristi,
brāļi un māsas Kristū!

Man ir liels prieks būt kopā ar jums šorīt – pēdējā manas vizītes dienā Baltijas republikās – un svinēt Euharistiju šeit, Rīgas Garīgajā seminārā. Īpaši patīkami šajā formācijas namā satikt Latvijas topošos priesterus un teikt dažus uzmundrinājuma vārdus. Nododu jums siltus sveicienus no Svētā tēva pāvesta Franciska, kas apliecina, ka lūdzas par jums, un sūta jums savu svētību.

Šodien dzirdētais aizkustinošais Evaņģēlija lasījums ir ļoti zīmīgs katram priesterim un semināristam. Kā dzirdējām, Jēzus Sīmanim Pēterim trīs reizes jautā: „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?” Trīs reizes Pēteris apliecina Kungam, ka mīl Viņu: „Jā, Kungs! Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Pēc Pētera atbildēm Jēzus saka: „Gani manus jērus!” „Gani manas avis.” Šādi Jēzus Pēterim uztic savu ganāmpulku. Cilvēkam, kas Jēzu trīs reizes noliedzis, tiek dota piedošanas žēlastība un tiek apstiprināta viņa sūtība.

Šis dialogs starp Jēzu un Pēteri akcentē to, kas būtisks ikvienā aicinājumā: „Vai tu mani mīli?” Pirms Pēterim uzticēt sūtību ganīt jērus un avis, Jēzus viņu aicina trīs reizes apliecināt savu mīlestību. Atcerēsimies, ka Pēdējo vakariņu laikā uz Pētera jautājumu Jēzum, kurp Viņš dodas, Jēzus atbildēja: „Kur es eju, tur tu nevari man tagad sekot, bet sekosi vēlāk.” Jau toreiz Pētera atbildē uztverama pārāk liela pārliecība par saviem spēkiem: „Kungs, kāpēc es tagad Tev nevaru sekot? Savu dzīvību es atdošu par Tevi.” Jēzus tad pavēstīja: „Patiesi, patiesi es tev saku: gailis vēl nebūs dziedājis, kad tu mani jau trīsreiz būsi aizliedzis.” (Jņ 13, 36–38)

Šajā dialogā ietverta svarīga mācība mums visiem. Mēs vēlamies sekot Jēzum – citādi mēs šeit neatrastos. Tomēr dažkārt mēs pārāk augstu vērtējam savas iemaņas un spējas, domājot, ka varam sasniegt visu bez nepieciešamības saprast, kāda ir Jēzus griba, vai lūgt Viņa palīdzību. Mēs vēlamies sekot Jēzum, bet bieži vien gribam to darīt tā, kā esam to iedomājušies. Jēzus māca – pirms mēs patiešām varam Viņam sekot, mums jākļūst vienotiem ar Viņa ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Mums vispirms jāpiedzīvo savs vājums, lai mēs pilnībā uzticētos Jēzum. Mums jānomirst sev, lai ieietu jaunā dzīves kvalitātē kopā ar Jēzu, un tas ietver jaunu domāšanas veidu un jaunu sekošanas veidu.

Šī jaunā domāšanas un sekošanas veida pamatā Jēzus licis mīlestību. Pēteris Jēzu noliedza trīs reizes Viņa ciešanu laikā; nu Jēzus dod iespēju labot šo neveiksmi un publiski atzīt savu mīlestību pret Viņu. Apdomājot šo Evaņģēlija fragmentu, pāvests Francisks teicis, ka Jēzus Pēterim jautā, vai tas Viņu mīl, tādēļ, lai Pēteris atgrieztos pie „pirmās mīlestības”, ko pauda dienā, kad kopā ar brāli Andreju Jēzu satika pirmo reizi. Arī mums nemitīgi jāatgriežas pie šīs pirmās mīlestības, kas ir pamatā mūsu aicinājumam. Mums būtu sev jājautā: „Vai mīlu tāpat kā pirmajā dienā? Vai mans darbs un rūpes man mazliet neliek raudzīties uz citām lietām un mazliet aizmirst mīlestību?” (Homīlija Svētās Marta namā 2014. g. 6. jūnijā)

Jēzus trīs jautājumos ietverta tikko saskatāma atšķirība. Vispirms Jēzus jautā: „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli vairāk nekā viņi?” Atcerēsimies, ka pirms ciešanām Pēteris tiešām iedomājās, ka mīl Jēzu vairāk nekā pārējie: „Pat ja visi par Tevi sāktu šaubīties, es nekad nešaubīšos.” (Mt 26, 33) Tagad, pēc savas neveiksmes, Pēteris kļuvis pazemīgāks. Viņš nesalīdzina savu mīlestību ar to, kā mīl citi. Interesanti, ka viņš saka nevis: „Jā, es mīlu Tevi,” bet ne tik pašpaļāvīgi atbild: „Jā, Kungs! Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Pēteris saprot, ka Jēzus viņu labi pazīst; Jēzus zina, kādas ir viņa labās īpašības, pazīst viņa trūkumus; zina arī, kāda ir viņa mīlestības kvalitāte. Pēteris pazemīgi un vaļsirdīgi uzticas tam, ka Jēzus viņu pazīst. Tad Jēzus viņam uztic pamatpienākumu: „Gani manus jērus.”

Jēzus labi pazīst arī mūs. Lai tas mūs nesatrauc, bet mūsos raisa dziļu mīlestību pret Jēzu un nešaubīgu paļāvību uz Viņu. Ja Jēzus mani tik labi pazīst un neatkarīgi no maniem trūkumiem uztic man svarīgu pienākumu, tad varu būt drošs, ka Viņš to dara ne jau tāpēc, ka es spēju veikt šo pienākumu, bet tāpēc, ka paļaujos uz to, ka Viņš būs man līdzās, lai palīdzētu.

Dialogs starp Jēzu un Pēteri turpinās – Jēzus divas reizes uzdod vienu un to pašu jautājumu: „Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?” Mums teikts, ka, trešo reizi atbildot uz šo jautājumu, Pēteris ir noskumis un saka: „Kungs, Tu visu zini, Tu zini, ka Tevi mīlu.” Varbūt Pēteris jūt, ka Jēzum palikušas šaubas, tomēr viņš atkal paļaujas uz to, ka Jēzus labi pazīst cilvēkus.

Jēzus trīs reizes Pēterim jautāja, vai tas Viņu mīl. Pēteris šādi izlīdzina savu trīskārtīgo noliegumu Jēzus ciešanu laikā. Vēl svarīgāk ir tas, ka ar šo trīs reizes uzdoto jautājumu Jēzus uzsver to vienīgo, kas nepieciešams, – Viņš vispirms vēlas mūsu mīlestību.

Semināra gadi ir sagatavošanās laiks pastorālajai kalpošanai. Taču vispirms tas ir laiks, kurā ikdienas dzīves laicīgajos apstākļos Jēzus jums jautā: „Vai tu mani mīli?” Jūsu atbilde uz šo jautājumu noteiks visu pārējo: savu pienākumu veikšanas veidu, attiecības ar citiem, dāsnumu, atbildot uz dažādām vajadzībām, kādas rodas, nopietnību studijās, lūgšanā, kopienas dzīvē un pastorālajā kalpošanā. Tāpēc es jūs aicinu bieži pārdomāt šo Evaņģēlija fragmentu, jo tajā ir daudz kas tāds, kas jums palīdzēs saprast Jēzus gribu un sekot Viņam.

Pētera mīlestības apliecinājums ir nosacījums tam, lai saņemtu sūtību ganīt jērus un avis, kā arī tās stiprināt. Jēzus lietotie vārdi uzsver to, ka Pēterim ar mīlestību jāaprūpē ganāmpulks. Pieminot „jērus” un „avis”, Jēzus norāda uz ganāmpulka locekļu vājumu un to, ka tiem nepieciešama uzmanība, vadība un aprūpe.

Pēteris mīl Jēzu, tāpēc spēs uzticīgi īstenot savu sūtību. Viņš to darīs ne jau sevis labad, bet tāpēc, ka vēlas kalpot. Pētera pirmajā vēstulē izteiktais aicinājums vecākajiem atklāj, kā tad viņš veica savu pienākumu: „Ganiet Dieva ganāmpulku, kas ir pie jums, rūpēdamies par to nevis piespiesti, bet brīvprātīgi; nevis negodīgas peļņas dēļ, bet gan ar pašatdevi; nevis kā kungi pār draudzēm, bet gan kļūdami par priekšzīmi ganāmpulkam.” (1 Pēt 5, 2)

Jēzus norāda arī uz gaidāmo Pētera moceklību un tad viņam saka: „Seko man.” Pēdējo vakariņu laikā Jēzus Pēterim teica, ka viņš vēl nav gatavs Jēzum sekot; bet nu, kad Pēteris ir pieredzējis Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, kad ir trīskārt apliecinājis savu mīlestību, viņš ir gatavs doties visur, kur vien Kungs viņu vadīs.

Dārgie priesteri un semināristi, aicinu jūs vienmēr dzīvot šādā garā. Neļaujieties kārdinājumam rūpēties pārsvarā par sevi, tiekties pēc peļņas vai karjeras; necentieties dzīvot tikai pēc saviem ieskatiem par to, kas, jūsuprāt, ir pareizs. Bet atveriet savu prātu un sirdi dievišķajam Mācītājam, kas jūs aicināja uz priesterību, kas gaida jūsu mīlestību un paļāvību, kas uztic jums vislielāko sūtību un aicina sev sekot dienu no dienas visur, kur vien Viņš jūs vadīs.

Lūdzu, lai Dieva Māte Marija sargā ikvienu no jums. Ar maigu mātes mīlestību viņa raugās uz katru no jums, kas atbildat viņas Dēla aicinājumam, un mudina jūs rast viņai vietu savā sirdī.

Kardināls Pjetro Parolins, Vatikāna valsts sekretārs