Date today: 21.09.2019  |  Name days: Matīss, Modris, Mariss

Krusta ceļš Aglonā 2019

Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapa Jāņa Buļa vadītās Krusta ceļa meditācijas 14. augusta vakarā.

Foto: Anita Sosnare


Pirmā apstāšanās – nāves spriedums Dieva Dēlam

Mūsdienu cilvēka viens no lielākajiem sapņiem ir būt kaut kam, būt kādam. Kaut uz brīdi parādīt sevi cilvēkiem kā svarīgu, izcilu, košu, interesantu personu. Par to sapņo ne viens vien dziedātājs, aktieris, politiķis, sportists.. varbūt arī garīdzinieks. Un daudzi dara visu, lai tikai viņus ievērotu – uz ielas, skolā, interneta vidē, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Cik gan pusaudžu un jauniešu nav zaudējuši dzīvību tikai tādēļ, ka gribējuši uztaisīt selfiju kādā īpašā, interesantā vietā! Cik gan cilvēku izgudro vai falsificē informāciju, lai gūtu ievērību! 

Jēzum nerūpēja zināt, ko par viņu runā, jo cilvēku viedoklis bieži ir virspusējs un pakļauts manipulācijām. Līdzīgi bija arī ar tiem cilvēkiem, kuri sekoja Jēzum – vienus vadīja ziņkāre, citi gribēja tikt dziedināti, vēl citus uzrunāja Jēzus labestība un gudrība, bet daļa sekoja tādēļ, ka reiz tika paēdināti ar maizi. Taču, kad Jēzus sāka mācīt citas vērtības, ne tikai šīs laicīgās, daudzi no viņa attālinājās. Pūlis bija arī tas, kas vēlāk, farizeju un rakstu mācītāju kūdīts, kliedzot prasīja Jēzu sist krustā. Vēlāk cilvēki pulcējās Kolizejā un citās arēnās, lai vienaldzībā vai sadismā vērotu mežonīgiem zvēriem saplosīšanai nodotos kristiešus. Tik daudzu karu, revolūciju, naida līdzdalībnieki bija noteiktu indivīdu vai grupu manipulācijai pakļautu cilvēku pūļi! 

Katrs uzbrukums Dieva likumiem atjauno to netaisnīgo spriedumu pirms 2 tūkstošiem gadu, ar kuru Dieva Dēls tika notiesāts uz nāvi. Cikkārt tiek apklusināta patiesība par ģimeni, par laulību, patiesība par cilvēka dzīvības cieņu no pirmās tās esamības brīža līdz dabiskai nāvei, patiesība par cilvēka personas cieņu, tikkārt tiek atjaunots šis netaisnīgais spriedums.

Kungs Jēzu, lūdzam, lai nemazgājam rokas kā Pilāts, bet spējam atzīt savu vainu!


Otrā apstāšanās – Jēzus pieņem Krustu

Jēzu, Tu esi atnācis pasaulē, lai liecinātu par patiesību. Šīs patiesības simbols ir krusts, kuru Tu cel sev plecos. Ikviens, kurš nostājas patiesības pusē, nostājas arī krusta pakājē, jo Tu saki: “Ja kas grib man sekot, lai ņem savu krustu un man seko.” Krusts – gan Jēzus krusts, gan vispārcilvēcisko ciešanu krusts – tā šodien ir pasaulei neizdevīga realitāte. Un ne tikai šodien – kristietības vēstures gaitā netrūka un joprojām netrūkst to, kuri krustu noniecina, atmet vai atklāti pret krustu cīnās. 

Dzīvojam laikā, kad pūles, pašuzupurēšanās, prasīgums, atturība tiek uzskatīti par vecmodīgiem un smieklīgiem. Sevišķi jauni cilvēki neprot vai negrib pieņemt uz visu dzīvi saistošus lēmumus, baidās no atbildības, tādēļ paliek pie tā, kas nes viena mirkļa baudu un īslaicīgu, šķietamu laimi. Pāvests Francisks to dēvē par tādu kā mirkļa kultūru. 

Kungs, mēs lūdzam, lai jaunieši spēj atbildīgi celt savu dzīvi, veidot nobriedušas attiecības un dibināt ģimeni!


Trešā apstāšanās – Jēzus kritiens

Patiesība nomāc. Patiesība ir grūta, brīžiem nepanesama, brīžiem tā gāž no kājām. Jēzus to zina. Tie, kuri baidās no patiesības, kuri no tās bēg, kuri pret patiesību nodrošinās ar meliem, nekad nesasniegs cilvēcības galamērķi – prieku par iepazītu patiesību, kas dara cilvēku brīvu. Kas meklē patiesību, tas ir gatavs klupieniem un kritieniem un zina, ka no tiem var un vajag piecelties. Tas, kurš baidās no patiesības un izvairās no tās, kurš no kritieniem izvairās ar puspatiesībām vai manipulācijām, zaimiem un meliem, nekad patiesību neiepazīs un vienmēr dzīvos melu, šķietamības un nebrīves pasaulē. Kritieni ir sāpīgi, taču tie mums māca pazemību, jo nest smagu krustu, uz kura vajadzēs mirt – tas ir ne tikai fizisks apgrūtinājums, bet arī psihisks. 

Jēzus, nežēlīgi sists un mocīts, ir novājināts. Viņš krīt. Var būt, ka vairāk par krusta smagumu viņu nomāc pārdzīvojumi, emocijas. Varbūt viņš domāja par savu Māti, Mariju, kuru pēc brīža sastaps ceļā. Varbūt iedomājās par saviem mācekļiem, kuri viņu atstāja. Jēzus gāja viens, kaut arī apkārt bija daudz cilvēku. Arī ģimenē ne vienmēr notiek tā, kā gribētos. Nereti pienākumu smagums nomāc. Nomāc pārdzīvojumi par nesamaksātiem rēķiniem, bērnu audzināšanas problēmas, veselības problēmas, laulātā drauga nodevība, darba trūkums, ilgstošas nesaskaņas un strīdi ģimenē. 

Jēzu, lūdzam, palīdzi mums neļauties nomāktībai, bet kopā ar Tevi piecelties un iet tālāk!


Ceturtā apstāšanās – tikšanās ar Māti

Marija, Jēzus Māte, jau Viņa publiskās darbības iesākumā – kāzās Kānā – sacīja: “Dariet visu, ko Viņš jums teiks!” Marija zina, ka Viņas Dēls ir mūžīgā un absolūtā Patiesība, ka Viņa vārdi, pavēles, rīcība, darbība un visa dzīve ir liecība patiesībai. Tādēļ krusta ceļā vairs nav nepieciešami vārdi un skaidrojumi, jo nevienam vārdam nav jēgas tur, kur absolūtā Patiesība tiek vesta ceļā uz krustā sišanu. 

Sastapšanās ar patiesību, ar patiesību par sevi, cilvēkiem ir sāpīga, jo nākas atzīt savas atkāpes no šīs patiesības. Kad iepazīta patiesība, vairs nav vajadzības runāt, paskaidrot, sistematizēt, diskutēt vai kaut ko pierādīt. Patiesību cilvēks sastop un iepazīst klusumā. Un pat, ja kādreiz cilvēks patiesību mēģina atmest, tā, kaut melu un maldu nomākta, tik un tā mīt pašos dvēseles dziļumos. 

Cik daudzi vecāki nereti izjūt bezspēcību savu bērnu slimības, ciešanu vai nāves traģēdijas priekšā! Arī Marija nespēja mainīt notikumu gaitu. Tomēr viņa vēlējās būt līdzās, viņa bija klāt sava Dēla ciešanās. Viņa sniedza vērtīgāko – savu klātbūtni. 

Jēzu, uzlūko tik daudzu cilvēku sāpes, kuri stāv bezspēkā savu bērnu jebkāda veida ciešanu priekšā, dāvā viņiem savu žēlastību! Palīdzi viņiem būt līdzās saviem bērniem, dod spēku viņiem līdzi ciest, līdzīgi kā Tava Māte bija kopā ar Tevi, Jēzu, Tavā krusta ceļā!


Piektā apstāšanās – Kirēnes Sīmaņa palīdzība

Kirēnes Sīmanis piespiests, nebrīvi un ne aiz savas gribas palīdz Jēzum. Vai šī palīdzība ir apzināta? Vai viņš zina, ko dara? Visdrīzāk, ka ne. Svētīgā stigmatiķe Anna Katrīna Emmeriha raksta, ka Sīmanis pretojās visos veidos, taču ar varu tika piespiests palīdzēt Jēzum. Jēzum viņš tuvojās ar lielu nepatiku, jo Jēzus izskatījās nožēlojami, bija pazemots, tērpies asiņainās un dubļos novārtītās drānās. 

Patiesībai ir nepieciešama mūsu palīdzība, dažkārt arī tāda, kas nenāk no brīvas gribas, varbūt tāda sīmaniska, tomēr palīdzība. Patiesība dažkārt ir neizdevīga, samocīta un pazemota, un tomēr nebēgsim no tās! Neslēpsim galvu smiltīs! Neaizsegsimies ar anonimitātes pārklāju, neslēpsimies bezvārda pūlī! Drosmīgi nostāsimies patiesības pusē pat tad, kad tas daudz ko no mums prasa, pat ja nāktos nest svešu rūpju un atbildības krustu! 

Tik bieži mums nākas sevi piespiest citiem palīdzēt! Nereti vecāki nevar sagaidīt palīdzību no saviem bērniem, bet ir arī tā, ka vecāki nepamana savu bērnu problēmas, jo viņiem nav laika, jo viņi nodarbojas ar citām, šķietami svarīgākām lietām. Mums dažkārt pietrūkst pavisam vienkāršu, cilvēcisku jūtu, lai pamanītu kaut vai veco cilvēku vientulību un veltītu viņiem nelielu uzmanību. 

Jēzu, dari, lai pamanām sev līdzās tos, kuriem nepieciešama palīdzība. un lai mēs labprāt to sniedzam!


Sestā apstāšanās – Veronika pasniedz Jēzum sviedrautu

Cilvēku pūlim tā bija izrāde, kareivjiem – ierasts darbs. Veronika nenobijās ne no pūļa, ne kareivjiem. Vai tā bija varonība? Noteikti jā. Bet vēl vairāk tā bija žēlsirdība, kas izplūda no labas un jūtīgas sirds. No visiem klātesošajiem Veronika izrādījās viscilvēcīgākā. Ir tāda leģenda, kas vēstī, ka Veronika, aplūkojot lakatu, kuru bija pasniegusi Jēzum un ar kuru bija noslaucījusi Jēzus seju, uz šī auduma gabala ieraudzīja nevis Jēzus, bet savu attēlu. Satriekta par redzēto, viņa ieticēja, ka Tas, Kuram viņa bija gribējusi atvieglot ciešanas, patiešām ir Dieva Dēls. Ieticējusi viņa sekoja Jēzum līdz krustam, līdz kapam un arī viņa augšāmcelšanās dienā. 

Arī mums nepieciešams vismaz laiku pa laikam ieraudzīt sevi tādus, kādi esam – visā postā un niecībā, lai ieticētu un uzticētos Tam, kurš nav nācis mūs pazudināt, bet gan atpestīt. Jēzus mums atklāj mūsu dvēseles patieso izskatu, bez maskām un kosmētikas. Cilvēks parasti negrib parādīt pasaulei sevi tādu, kāds viņš ir patiesībā. Ne tikai pasaules, bet arī savā priekšā cilvēks vēlas izskatīties labāks. 

Šodien sabiedrībā valda žēlsirdīgas un līdzcietīgas sirds deficīts. Cilvēks savā līdzcilvēkā neprot saskatīt cilvēku. Tik bieži šodien cilvēki cits uz citu raugās vispirms pēc noderīguma un izdevīguma principa, arī ģimenēs. Ja kāds nav noderīgs, nav produktīvs, tad tāds mums vienkārši nav vajadzīgs. No šādas domāšanas attīstās eitanāzija, nedzimušu bērnu embriji mēģenēs, kur izvēlas potenciāli labākos, it kā pārējiem nebūtu tiesības dzīvot. No tās attīstās vecāku personu, vājāku, mazāk spējīgu, nepilnvērtīgu, izslēgšana no sabiedrības aprites, no darba iespējām. Un tā ir mūsu tā sauktā modernā, progresīvā, tehniski ļoti attīstītā sabiedrība. Kāpēc šajā sabiedrībā tik ļoti atpaliek cilvēcības izaugsme? 

Kungs, dod mums jūtīgu sirdi, lai spējam saskatīt otra cilvēka personas cieņu, kas saņem to no tevis, Dievs, jo esam radīti pēc Tava tēla un līdzības!


Septītā apstāšanās – Dieva seja atkal zemes putekļos

Cik gan reižu esam nolieguši patiesību, melojuši, veikli izlocījušies savu ērtību vai baiļu dēļ! Esam pieļāvuši, ka ar patiesību manipulē, ka patiesība tiek pazemota, izkropļota, noniecināta, izsmieta, tā teikt, mīļā miera labad. Bet katrs tās kritiens, katra patiesības noliegšana – tā ir Kristus noliegšana, tā ir Jēzus pazemošana un izsmiešana. Reizēm cenšamies sev ieskaidrot, ka jābūt diplomātiem, ka nevajag visu nostādīt uz asmens smailes, ka var taču citādāk, ka to prasa šī brīža situācija, ka nevajag bez nepieciešamības kaitināt cilvēkus, ka jāprot sadzīvot… Bet Kristus guļ zemes putekļos, jo mēs to pieļaujam, jo mēs baidāmies palīdzēt Jēzum piecelties. 

Patiesība ir pakritusi, jo mēs to neatbalstām. Mēs izliekamies esam mazi, iebaidīti, bet varbūt egoistiski, domājam tikai par sevi. Mums nepietiek drosmes nostāties patiesības pusē. Gadās, ka arī paši nonākam pakritušo stāvoklī, kad tiekam nicināti vai pagrūsti malā. Sevišķi smagi, ja pāri nodara vistuvākie cilvēki. Ir briesmīgi, ja laulātie viens otru apvaino, strīdas, nemeklē saprašanos, neprot viens otru uzklausīt. Ir briesmīgi, ja bērni nicina savus vecākus, izsmej vecākus cilvēkus. Ir briesmīgi, kad pieaugušie saviem bērniem nesniedz labā paraugu, bet tieši pretēji – pazemo tos, nevelta tiem pietiekami daudz laika, uzmanības un neizrāda mīlestību, nemaz jau nerunājot par to, ka kristīga ģimene ir aicināta būt par mājas baznīcu, kur bērns augot iepazīst Dieva mīlestību caur savu vecāku mīlestību un mācās ticēt Radītājam. 

Jēzu, dod mums spēku, atbalsti, lai nešaubāmies, lai neapstājamies un lai Tevi neatstājam!


Astotā apstāšanās – raudošās sievietes

Jēzus neilgojas pēc cilvēku žēluma, bet Jēzus raud par Jeruzalemi, jo tā neatpazina laiku zīmes. Viņš raud par cilvēku, kurš Viņā neatpazina Dievu. Pasaulē, kurā tiek ārdīta laulības un ģimenes būtība, kurā tiek atmestas morāles normas, kas it kā neder modernajai pasaulei, Jēzus mūs aicina nevis raudāt, bet rīkoties. Manifestācijas par dzīvību, vēl nedzimušu bērnu garīga adopcija, iesaistīšanās kustībā “Par dzīvību!”, individuāla lūgšana, gavēnis, žēlsirdības dāvanas, piedalīšanās diskusijās, bet pirmām kārtām – savas ģimenes dzīves liecība. 

Ir daudz iespēju parādīt pasaulei ģimenes un laulības dzīves skaistumu. Tieši ģimenē cilvēks mācās dzīvot visos līmeņos. Šeit veido savu raksturu un savu ticību, un tieši ģimenē cilvēks mācās pieņemt savai dzīvei svarīgus lēmumus, uzņemties atbildību par savu dzīvi. Tas nozīmē, ka uz ģimenēm gulstas milzīga atbildība, ģimenes atbild arī par to, vai pastāvēs mūsu tauta, vai neaizies bojā mūsu valsts. Tieši ģimenēm ir vislielākā ietekme uz jaunākās paaudzes raksturu un nostājas veidošanu. 

Jūs, vecāki, esat saviem bērniem pirmais un vissvarīgākais paraugs. Apustuliskajā adhortācijā “Amoris Laetitia” pāvests Francisks atzīmē: “Vecāki vienmēr ietekmē savu bērnu morālo attīstību – uz labu vai uz ļaunu, tādēļ vislabāk, ja viņi akceptē šo atbildību un piepilda to apzināti, saprātīgi un atbilstošā veidā.” Audzināšana vispirms ir parauga sniegšana, jau senie romieši mēdza teikt: “Verba docent, exempla trahunt.” (Vārdi māca, piemēri aizrauj.) Tādēļ ir svarīgi pārdomāt, kādu piemēru vecāki sniedz ar saviem vārdiem, darbiem, savu nostāju. Ne tikai bērnu priekšā, bet arī jebkādās attiecībās ar citiem cilvēkiem, pirmkārt, jau ģimenē. Jāatceras, ka vecāku rīcība, visa viņu dzīve, atstāj dziļas pēdas viņu bērnos. 

Kungs, rādi mums ceļu, lai nesam pasaulē Evaņģēļija priecīgo vēsti par ģimenes un laulības sevišķo nozīmi un vērtību tautas un valsts dzīvē!


Devītā apstāšanās – Dievs atkal krīt

Patiesības nozīmes mazināšana, tās neiekļaušana mūsdienu cilvēka leksikonā droši vien ir visdraudīgākais cilvēces kritiens, no kura tā var nepiecelties. Katra civilizācija ietver sevī savas destrukcijas, savas krišanas iedīgļus, bet mūsu civilizācija sevi izposta, noliedzot patiesību. 

Vai var pierādīt to, ka absolūtā patiesība pastāv? Jā. Pirmkārt, pastāv tāda lieta kā cilvēka sirdsapziņa; kaut kas mums saka, kādai pasaulei vajadzētu būt, ka vienas lietas ir labas un citas – sliktas. Mūsu sirdsapziņa mums saka, ka tādas lietas kā ciešanas, bads, sāpes, ļaunums nav labas. Un tas ļauj mums apzināties vai vismaz nojaust, ka mīlestība, augstsirdība, līdzjūtība, miers ir pozitīvas lietas, pēc kā būtu jātiecas. Šīs ir universālās patiesības, visās kultūrās un visos laikos. Otrs pierādījums ir zinātne. Bez absolūtā kas gan būtu ko studēt un pētīt? Kā gan tad varētu zināt, ka zinātniskie atklājumi ir patiesi? Faktiski paši zinātnes likumi ir dibināti uz absolūtās patiesības eksistences pamatiem. Reliģija ir trešais pierādījums tam, ka pastāv absolūtā patiesība. Visas pasaules reliģijas mēģina piešķirt dzīvei mērķi, tas ir radies no cilvēka iekšējās vēlmes pēc kaut kā daudz vairāk nekā tikai dzīvot eksistējot. Visās reliģijās cilvēki meklē Dievu, cerību uz nākotni, grēku piedošanu, mieru un atbildes uz sirds jautājumiem. Reliģija ir patiess pierādījums tam, ka cilvēks ir daudz kas vairāk nekā tikai augsti attīstīta būtne. Tas ir pierādījums tam, ka pastāv daudz augstāks mērķis. Pierādījums tam, ka eksistē Radītājs, Kurš iedvesa cilvēkā vēlmi Viņu izzināt. Un, ja ir patiess un īsts Radītājs, tad Viņš ir standarts absolūtai patiesībai un ar Viņa autoritāti ir nodibināta un nostiprināta pasaule, tai skaitā arī mūsu planēta Zeme. 

Cilvēks, kurš atmet patiesību, krīt arvien dziļāk, viņam ir arvien grūtāk piecelties no bezcerības un izmisuma, no sarūgtinājuma un meliem, jo nav neviena stabila atbalsta punkta. Jēzus pieceļas arī no pēdējā kritiena, jo Viņš rīkojas saskaņā ar sava Debesu Tēva gribu. 

Kungs, līdz ar grūtībām nāk arī kārdinājums atgriezties atpakaļ, pamest aizsākto ceļu, nepārvarēt problēmas. Lūdzam, vislabais Dievs, palīdzi krīzes brīžos katram cilvēkam, lai, Tavas žēlastības balstīti, mēs varam tos kopīgi pārvarēt!


Desmitā apstāšanās – Jēzum atņem drēbes

Cilvēka ķermeņa cieņa. Mūsu laikmetā tik ļoti ir zudis kauns. Spēcīgi erotizēta masu kultūra arvien vairāk iekļūst katras nākamās cilvēku paaudzes apziņā, postot cilvēciskās seksualitātes pareizu izpratni. Cilvēks tagad uzskata miesu un seksualitāti tikai kā sevis paša materiālu daļu. No Bībeles zināmās pilsētas Sodoma un Gomora saistās ar izlaidību un sodu par nevēlēšanos atgriezties, par sirds nocietinātību, par citu iesaistīšanu grēcīgās darbībās. 

Par nožēlu rodas sajūta, ka vēsture kārtējo reizi atgriežas tajā pašā vietā, bet cilvēki neko nevēlas mācīties no iepriekšējo paaudžu kļūdām – ne no Sodomas un Gomoras iedzīvotāju kļūdām, ne no Romas impērijas kļūdām. Daļa vēsturnieku secina, ka šī impērija sabruka tieši izlaidības, demoralizācijas un ģimenes institūcijas sabrukuma dēļ, jo nebija, kas strādā un sargā romiešu impēriju, jo nebija veselu un daudzskaitlīgu ģimeņu, nebija karavīru. Protams, tas nebija tūlītējs un tik iespaidīgs sabrukums kā Sodomā, taču fakts ir, ka kādreiz vareno impēriju iekaroja cilvēki, kas kultūras līmeņa ziņā stāvēja daudz zemāk, taču viņos bija cīņas un izturības gars. Varētu teikt – viņi gribēja par kaut ko cīnīties, savukārt kristietība brūkošajā impērijā bija iesakņojusies un spēja evaņģelizēt barbarus. Eiropa izveidojās pēc Romas impērijas krišanas un tagad iet pa līdzīgu ceļu, pie tam it kā cilvēka brīvības vārdā. Romas impērija asiņaini cīnījās ar kristietību trīs gadsimtus, līdz beidzot ar Juljana apostatu atkārtoja: “Galilejieti, tu esi uzvarējis!”, tādējādi nosakot ticības brīvību. Mūsdienu sabiedrība, sevišķi vadošajās aprindās, nereti cīnās pret to pašu krustu, pret tām pašām morāles normām, pret tām pašām ilgām pēc mūžīgas dzīves. Grēku pārstāj saukt par grēku. Novirze tiek saukta par normu, dabisko likumu aizstāj ar tādu cilvēku likumu, kuri ir nesalīdzināmā mazākumā.

Jēzu, palīdzi ikvienam cilvēkam apzināties savu cilvēcisko cieņu un patiesas mīlestības būtību!


Vienpadsmitā apstāšanās – Dievu pienaglo pie krusta

Mūsu laikmetu iezīmē cilvēku vēlme atteikties no garīgā, no morāles, no Dieva, no Baznīcas, atstumt Dievu no sabiedrības, patriekt no cilvēka sirds. Tādas tendences kristietības vēsturē parādās ne vienu vien reizi, un šajā ziņā var teikt – Lielā Piektdiena turpinās. Kādā no gavēņa laika dziesmām ir vārdi: “Nevis naglas Tevi piesita, bet mans grēks piesita Tevi pie krusta.” Nevis cilvēki Tev nodarīja pāri, bet mans grēks.

Laulības vienības trūkums, egoisms, šķiršanās, tā saukto partnerattiecību jeb brīvo attiecību reklamēšana, attiecības bez jebkādām saistībām, attiecības uz laiku, mīlestības banalizācija, līdzcietības trūkums, karjerisms – šie un daudzi citi grēki ievaino cilvēka personas cieņu, ģimenes institūcijas svētumu, arvien no jauna dzenot naglas Kristus miesā un ievainojot patiesību.

Kungs, mēs lūdzam par visiem likumdevējiem gan mūsu valstī, gan starptautiskās institūcijās, lai likumdošana vienmēr sargā dabisko laulību starp vīrieti un sievieti un atbalsta ģimenes institūciju, kas ir gan tautas, gan valsts, gan visas cilvēces nākotni!


Divpadsmitā apstāšanās – Dieva nāve

“Kas vieniem ir muļķība un ieļaunojums, tas citiem ir Dieva spēks un gudrība.” Šie vārdi no Svētajiem Rakstiem labi raksturo sabiedrības attieksmi pret Dievu, pret ticību, pret reliģiju, pret cilvēka garīgo līmeni. Jēzus, pacelts krusta kokā, rāda, kur balstās mīlestības būtība – sevis dāvināšanā līdz galam, sava egoisma krustā sišanā otra cilvēka labā. Smags grēks šo mīlestību mūsos nokauj, taču Dievs caur savu Dēlu dod mums iespēju no jauna būt Dieva bērniem. 

Kad cilvēka dvēselē atgriežas morālā kārtība, tiek atjaunota taisnības sajūta un atbildība par izdarītā ļaunuma sekām. Kad pēdējo reizi esam tuvojušies altārim? Kad esam devušies pie konfesionāla atbrīvoties no grēkiem, no grēku nastas? Vai lūdzamies? Vai lūdzamies mājās? Vai iešana uz baznīcu ir mūsu svētceļojums pie Jēzus un pie savas sirdsapziņas? Filmā “Sala” tās galvenais varonis jaunībā ir izdarījis lielu, smagu grēku, ko viņš visu mūžu ļoti nožēlo, viņš gandara un visu dzīvi izmisīgi vēlas kaut šis grēks nekad nebūtu padarīts un lai Dievs par viņu apžēlojas. Kādu dienu viņš sveiku un veselu sastop kādu cilvēku, kuru domāja esam nogalinājis kara laikā. Tas izraisa viņā neaprakstāmu prieku par to, ka drausmīgais grēks, ko šis cilvēks sev nespēja visu dzīvi piedot, tomēr nav sev līdzi nesis drausmīgas sekas. Kāds cits, redzot šo cilvēku, vaicā: “Kas ar tevi notika?” Un cilvēks, kas domāja, ka viņš ir izdarījis lielu, smagu grēku, uz to atbild: “Manā dvēselē eņģeli dzied!” Lūk, arī mūsu dvēselē dziedās eņģeļi, ja mēs sakārtosim savu dzīvi, ja izlīgsim ar Dievu un cilvēkiem, ja atbrīvosimies no grēku nastas šeit, Aglonā, svētceļojumu vietā, Dievmātes sanktuārijā. 

Jēzus ar neizsakāmu līdzcietību raugās uz cilvēku. Ja kāds apzināti izvēlas ļaunumu, nonicina svētas lietas, tam jāatceras, ka viņa rīcība vienlaikus nes līdzi konkrētas sekas arī pašam darītājam. Ja cilvēks nepiekrīt ļaunajam, nožēlo grēkus, izsūdz tos grēksūdzē, viņš ir Dieva pusē un var tikt no ļaunuma atbrīvots. 

Kungs Jēzu, tava nāve ir sākums mūsu mūžīgajai dzīvei mīlestības valstībā. Palīdzi mums mācīties dzīvot mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem jau šeit virs zemes!


Trīspadsmitā apstāšanās – Jēzu ieliek Mātes rokās

Vācu stigmatiķe Emmeriha šo brīdi apraksta šādi: “Neparasti aizkustinošs bija Jēzus noņemšanas no krusta skats. Viss tika darīts ļoti uzmanīgi, it kā bīstoties Kungam nodarīt vismazākās sāpes. Jēzus miesas klātbūtnē visus pārņēma tāda pat mīlestība un cieņa, kādu viņi Jēzum izrādīja jau dzīves laikā. Klātesošo acis bija nemitīgi pievērstas Kunga miesai, ar katru žestu izrādot savas sāpes, rūpes un skumjas par notikušo. Valdīja klusums. Tie, kuri bija aizņemti ar miesas noņemšanu no krusta, atsaucās vien tad, kad tas bija galīgi nepieciešams un arī tad – pusbalsī, pārņemti ar cieņu pret Jēzus mirušo miesu.” 

Laulības un ģimenes svētums izriet tieši no Kristus klātbūtnes tajā. Jēzus patiesi darbojas caur sakramentiem, un mēs ar lielu cieņu izturamies pret Kristus miesu, kas ir klātesoša Vissvētākajā Sakramentā baltās maizītes zīmē, Komūnijā,  ko mēs pieņemam. Tāpat ar cieņu un delikāti jāuztver laulības un ģimenes institūcija, kur klātesošs un darbojas pats Radītājs, Dievs. 

Kungs Jēzu, svētdari mūsu ģimenes, vadi un stiprini, palīdzi mums saprast, cik liela dāvana ir ģimene un laulība, un kuru tu iepildi ar savu klātbūtni! Kā vissvētākā Jaunava ņēma savās rokās Kristus miesu, tā lai viņa ņem savā gādībā un patvērumā mūsu valsti Latviju un mūsu tautu!


Četrpadsmitā apstāšanās – Jēzus miesu ieliek kapā

“Es esmu Ceļš , Patiesība un Dzīvība. Neviens nevar nonākt pie Tēva citādi, kā tikai caur mani.” Tā sacīja Jēzus dzīves laikā. Jau 2 tūkstošus gadu pasaulē skan šie Jēzus vārdi, kaut arī tie, kuri Jēzu nogalināja, gribēja, lai Viņš paliktu kapā uz visiem laikiem. Arī mūsu dienās ir cilvēki, kuri gribētu, lai Jēzus no kapa nekad nebūtu iznācis. Viņi grib iegrūst kapā cilvēku ilgas pēc skaistas un laimīgas dzīves, iegrūst kapā cilvēku ticību Dievam, laulības uzticībai un nešķiramībai, ģimenei, kas ir jaunās paaudzes dzīves un ticības skola, ticību mīlestībai, kas visu iztur. Šādas mīlestības avots ir pats Dievs.

Liecinot par mīlestību, vārdi, protams, zaudē vērtību, ja tos nebalsta autentiska dzīve. Nav nejaušība, ka svētā Kalkutas Terēze aizskāra daudzu cilvēku sirdis, arī citu reliģiju pārstāvju un neticīgo sirdis. Viņa nemēģināja pierunāt nokristīties, bet gan vienkārši kalpoja cilvēkam, palīdzēja viņam un tādējādi pārveidoja cilvēku sirdis, un cilvēki atvērās ticībai, pēc tam vēloties pieņemt kristību. Dažkārt tikai brīdi pirms nāves cilvēks kļuva labāks, bet tādējādi viņa tos tuvināja Dievam, Kurš ir Mīlestība, un šie cilvēki juta to un ieticēja Dievam. 

Jēzu, mēs lūdzam atgriešanos visiem, kuri cīnās pret Tavu Evaņģēliju un Tavu Baznīcu, visiem, kuri nomaldījušies un meklē patiesību, lai viņi visi atgriežas pie Tevis, Dievs, pie sava Radītāja un Tēva!