Šodienas datums: 19.09.2017  |  Vārda dienas: Verners, Muntis

Svētīgais Alvaro del Portiljo

Romas Svētā Krusta universitātes profesora Karlo Pioppi uzruna „Mons. Alvaro del Portiljo, Dzīve un pastorālais kalpojums XX gadsimta Baznīcas kontekstā” (2014. gada 30. oktobris)

Pirms pāris nedēļām, 2014. gada 27. septembrī, Madridē, savā dzimtajā pilsētā simts gadus pēc dzimšanas un divdesmit gadus pēc nāves tika beatificēts Alvaro del Portiljo, bīskaps un Opus Dei prelāts. Pastorālais kalpojums, kas vienots ar dziļu garīgo dzīvi astoņdesmit gadu garumā, padara Alvaro del Portiljo par nozīmīgu personību Baznīcas dzīvē divdesmitajā gadsimtā. Šī nozīmība izriet no viņa darbības vēsturiskajām sekām, kas caur viņa kristīgās dzīves piemēru tika dota visai Baznīcai. Tāpēc Baznīca viņu stāda par paraugu visiem ticīgajiem.

1. Īss biogrāfijas apskats

Pirms pievēršamies jaunā svētīgā darbības analīzei viņa dzīves vēsturiskajā kontekstā, īsumā aplūkosim viņa biogrāfijas svarīgākos notikumus.

Alvaro del Portiljo dzimis 1914. gada 11. martā Spānijas galvaspilsētā kā trešais no četriem brāļiem kristīgā vidusšķiras ģimenē; uzsāka mācības katoļu skolā, kur arī ieguva gan pamatizglītību, gan arī vidējo izglītību. Pēc skolas iestājās inženieru fakultātē; pusaudžu un jaunības gados dzīvoja aktīvu reliģisko dzīvi. Piedalījās svētā Vincenta apvienībā, iesaistoties sociālās un karitatīvās aktivitātēs Madrides nomalēs. Šajās vietās bija acīmredzamas ekonomiskas un kultūras problēmas, kā arī sociāla spriedze. Šīs darbības laikā 1934. gadā viņam fiziski uzbruka antiklerikāli noskaņotu ļaundaru grupa un viņš tika ievainots galvā ar metāla priekšmetu. 1935. gadā jaunais inženierijas students iepazinās ar svēto Hosemariju Eskrivu un tā paša gada jūlijā lūdza viņu uzņemt Opus Dei rindās, saliekot apustuliskā celibāta solījumu, dzīvojot pasaulē un strādājot savā specialitātē.

Apmēram pēc gada sākās Spānijas pilsoņu karš, kas sadalīja valsti divās daļās. Vienā pusē bija republikāņi ─ leģitīma valdība, kurā dominēja komunisti un sociālisti, kas īstenoja pret kristiešiem vērstu politiku. Otrā pusē atradās nacionālisti, ko vadīja dumpinieki, kas tiecās pēc autoritatīvas politiskās sistēmas. Tajā bija apvienojušies labējie ekstrēmisti, militāristi un viņu vidū bija daudz katoļu. Republikāņi īpaši pirmajos kara mēnešos izvērsa vienas no nežēlīgākajām Baznīcas vajāšanām vēsturē. Tajās tika nogalināti ap 8000 priesteri. Sākot ar 1936. gada augustu, jauneklis del Portiljo bija spiests dzīvot pagrīdē, jo bija no katoļu ģimenes. Decembrī viņš tika apcietināts un gandrīz divus mēnešus pavadīja briesmīgajā Sanantonio cietumā ļoti smagos apstākļos. Pēc atbrīvošanas viņš atsāka dzīvi pagrīdē līdz 1938. gada jūlijam, kad tika iesaukts republikāņu armijā. Bet pēc trim mēnešiem viņam izdevās aizbēgt uz nacionālistu kontrolēto teritoriju, kur viņš tika iesaukts kā virsnieks artilērijas pulkā.

Pēc kara viņš turpināja studijas un pēc to beigšanas kļuva par inženieri un sāka strādāt šajā profesijā. Tajā pat laikā viņš pamazām kļuva par galveno monsinjora Eskrivas sabiedroto Opus Dei vadīšanā. Šo institūciju, kas tika dibināta 1928. Gadā, viņš iepazina četrdesmitajos gados. Tā strauji attīstījās visos Spānijas reģionos. 1942. gadā viņš iesāka studēt teoloģiju, apvienojot to ar inženiera darbu un sadarbību ar svēto Hosemariju. 1943. gada maijā viņam tika uzticēts delikāts uzdevums ─ jūnijā doties uz Romu un iesākt Vatikānā Opus Dei oficiālās atzīšanas procesu Apustuliskā Krēsla priekšā. Tādējādi viņu, 29 gadus vecu inženieri, pieņēma pāvests Pijs XII, kuram viņš izklāstīja jaunās kustības pamatprincipus. Romā viņš iepazinās arī ar mons. Džovanni Battistu Montini, kas tolaik strādāja Romas Kūrijā.  

1944. gada 25. jūnijā Madridē Alvaro del Portiljo tika ordinēts par priesteri. Viņš kļuva par galveno Opus Dei vadītāja mons. Hosemarijas Eskrivas līdzstrādnieku. 1946. gadā Alvaro pārcēlās uz Romu, kur, turpinot strādāt ar dibinātāju (kurš atbrauca dažus mēnešus vēlāk), iestājās Kanonisko Tiesību fakultātē sākumā Laterāna Universitātē, bet pēc tam Angelicum Universitātē. Gadu vēlāk iesāka darbu Vatikānā kā Sekulāro institūtu komisijas sekretārs. Vēlāk līdz pat nāvei viņš strādāja dažādās Romas kongregācijās. 1949. gadā viņš ieguva kanonisko tiesību doktora grādu.

1959. gadā Alvaro del Portiljo tika nominēts vairākās komisijās, kas gatavoja Vatikāna II koncilu. Sākoties Koncilam, viņš strādāja kā eksperts bīskapu un diecēžu vadīšanas komisijā, klosterdzīves komisijā, bija sekretārs garīdznieku un kristīgās tautas komisijā. Šajā komisijā viņš daudz strādāja pie dekrēta Presbyterorum ordinis izdošanas.

1975. gadā pēc dibinātāja nāves Alvaro del Portiljo tika ievēlēts par Opus Dei ģenerālo priekšsēdētāju. Viņš panāca Opus Dei institūcijas juridisko atzīšanu, kas tika pacelta līdz personālās prelatūras līmenim, un pāvests Jānis Pāvils II viņu nominēja par prelātu. 1991. gadā šis pats pāvests viņu ordinēja par bīskapu ar Vitas goda titulu. Deviņpadsmit gadu vadīšanas laikā notika Opus Dei dibinātāja beatifikācija (1992.g.), apustulātu vienošanās, kas tolaik bija 32 nācijās (ar daudzu sociālo un izglītības iniciatīvu veidošanu); Opus Dei iesāka pastāvīgu darbību 20 valstīs, tika dibinātas vairākas universitātes. To starpā īpaši jāizceļ Svētā Krusta Pontifikālā Universitāte un Biomedicīnas Universitāte Romā. Šo augstskolu izveidošana īpaši rūpēja mons. del Portiljo.

Jaunais svētīgais veica apustuliska rakstura ceļojumus uz daudzām pasaules valstīm, sākumā kopā ar svēto Hosemariju, vēlāk kā Opus Dei prelāts. Noslēdzot svētceļojumu uz Svēto zemi 1994. gada 23. martā, dažas dienas pēc savas 80. dzimšanas dienas, viņš beidza savas šīszemes gaitas. Viņa nāves dienā pāvests Jānis Pāvils II vēlējās lūgties un būt līdzās viņa miesai.

2. Mons. Alvaro del Portiljo darbība Opus Dei vadīšanā

Deviņpadsmit gadus, kuru laikā mons. del Portiljo vadīja Opus Dei, var raksturot kā institūcijas izaugsmes gadus, kas sākās vēl dibinātāja dzīves laikā. Lai labāk izprastu viņa darbības vērienu, varam atminēties, ka tagad, divdesmit gadus pēc viņa nāves, pateicoties viņa pastorālajam darbam, Opus Dei institūcija ir klātesoša 66 valstīs, kurās šīs prelatūras ticīgie vada ap 200 studiju rezidences. Šajās zemēs ir ap 250 pamatizglītības un vidējās izglītības mācību iestādes bērniem skolas vecumā, ko vada Opus Dei locekļi. Pateicoties Opus Dei ticīgajiem, ir izveidotas piecpadsmit augstskolas un daudzas slimnīcas. Turklāt visā pasaulē ir simtiem citu iniciatīvu, tādu kā jauniešu klubi, sporta komandas, kultūras centri, augstskolu rezidences, lauksaimniecības skolas, sociālie darbi, kas radušies, pateicoties Opus Dei ticīgo iniciatīvai un vēlmei aktīvi piedalīties mūsdienu cilvēces dzīves līmeņa celšanā. Tāpat jāsaka, ka svarīgs prelatūras ieguldījums Baznīcā un sabiedrībā ir tas, ka katrs Opus Dei loceklis svētdara savu profesiju, veicot apustulātu savā darba vietā.

Mons. Alvaro del Portiljo Opus Dei vadības laikā – sākumā prezidenta (1975-1982) un vēlāk prelāta (1982-1994) statusā – šī institūcija piedzīvoja strauju attīstību. Tika atvērtas Opus Dei pārstāvniecības 20 valstīs. Šo pasaules mēroga attīstības procesu mons. del Portillo vadībā raksturo Opus Dei centru atvēršana tādās valstīs, kur katoļticība ir mazākumā: līdz 1975. gadam vienīgais tāds gadījums bija Japānā, bet vēlāk šajā kategorijā varam ieskatīt 8 no visām 20 valstīm (Zviedrija, Somija, Honkonga, Singapūra, Taivāna, Makao, Indija, Izraēla). Divās no tām Baznīcas struktūra tika gandrīz iznīcināta komunistiskā režīma valdīšanas laikā; citās piecās katoļi bija mazākumā, bet to bija daudz Trinidādā un Tobāgo, Jaunzēlandē, Kotdivuārā, Kamerūnā, Zairā. Parējās piecas valstis bija tradicionāli katoliskas – Polija, Hondurasa, Nikaragva, Panama, Bolīvija.

Liels panākums viņa vadīšanas periodā ir galīga kanoniskā Opus Dei atzīšana (prelatūra dibināta 1982. gadā), kā arī mons. Eskrivas beatifikācija. Dibinātāja svētuma atzīšana Baznīcā ir nozīmīga visai Opus Dei institūcijai: tiešām ar šo beatifikāciju Baznīca svinīgi atzina Hosemarijas Eskrivas vēstījuma svarīgumu, kura būtība ir kristīgās pilnības meklēšana caur darba svētdarīšanu. Dibinātāja pasludinātais vēstījums ir saskaņā ar Vatikāna II koncila mācību. Jaunais ceļš uz svētumu visai Baznīcai tika atzīts 1992. gada 17. maijā, un tas pārsniedz pašas Opus Dei institūcijas robežas.

Pateicoties Alvaro del Portiljo rūpēm, Romā īstenotas divas svarīgas akadēmiskās iniciatīvas. Pirmā ─ Pontifikālā Svētā Krusta Universitāte ( ), dibināta 1984. gadā. Pašlaik tajā četrās fakultātēs – teoloģijas, filozofijas, kanonisko tiesību un sociālas komunikācijas – studē ap 1000 studentu. Savas pastāvēšanas trīsdesmit gadu laikā šī augstskola ir ieņēmusi svarīgu vietu Romas pontifikālo augstskolu vidū. Tajā dažādās programmās katru gadu tiek apmācīti simtiem priesteru, semināristu, klostermāsu un brāļu, laju. Daudzi semināristi, kas nāk no nabadzīgām diecēzem, var studēt šajā augstskolā, pateicoties stipendijām, kas tiek piešķirtas no šīs augstskolas fondiem.

Tāpat Romā dažus gadus vēlāk pēc mons. del Portiljo iniciatīvas sāka darboties Biomedicīnas augstskola ar medicīnas, medmāsu, bioinženierijas fakultātēm. Universitātes slimnīca ir pētījumu centrs. Šī institūcija īsā laikā kļuva par prestižu pasaules līmeņa Itālijas medicīnas iestādi. Šī slimnīca tika iekļauta valsts medicīnas sistēmā, tātad tajā ārstēšanās ir bez maksas, un tā ir viena no labākām slimnīcām Romā. Lūk, mēs varam redzēt Alvaro del Portiljo svarīgo ieguldījumu pilsētā, kas viņu uzņēma 1946. gadā un kurā viņš arī dzīvoja līdz nāvei.

Svarīgi atcerēties, ka mons. Eskrivas pēctecis organizēja, atbalstīja un aizsāka daudzus sociālā darba projektus mazattīstītajās valstīs Dienvidamerikā, Āfrikā, Āzijā. Piemērām, Bērnu pilsētiņa Monterejā, Meksikā; lauksaimniecības skola Uts Samajā, Tehniskais Izglītības Centrs Kinalā (Gvatemalā); Izglītības un labdarības Centrs Pedreirā, profesionālā skola jauniešiem San Paulu favelā (Brazīlija); Urugvajas Ģimeņu Lauksaimniecības skolu asociācija; Monkoles Slimnīcas Centrs Kinšasā; Industriālās Tehnikas Centrs Cebū, Filipīnās.

Opus Dei vadīšanas darbu Alvaro del Portiljo pārsvarā veica Romā. Tāpat viņš devās daudzos nogurdinošos pastorālos ceļojumos visbiežāk uz Eiropu, bet arī uz Ameriku, Āfriku, Āziju, Okeāniju. Tas viņam deva iespēju personīgi iedrošināt prelatūras locekļus ar vārdiem un piemēru, kā arī iepazīties ar situāciju, vajadzībām, grūtībām un pieņemt lēmumus, apzinoties situāciju.

3. Alvaro del Portiljo XX gs. Baznīcas kontekstā

Pēc tam, kad īsuma iepazināmies ar mons. del Portiljo kalpojumu Opus Dei vadīšanā, pievērsīsim uzmanību tam, ko viņš deva universālai Baznīcai ārpus savas institūcijas.

Pirmkārt jāatzīmē viņa ilgā un nemitīgā kalpošana Apustuliskā Krēsla dikastērijās, ko viņš veica no 1947. gada līdz pat nāvei. 1947. gadā viņš tika nominēts par Sekulāro institūtu komisijas sekretāru, kas bija pakļauta Klosterdzīves kongregācijai; 1949. gadā viņš kļuva par Svētā Gada (1950) centrālās komitejas kongresu komisijas locekli; 1955. gadā tika nominēts par Klosterdzīves kongregācijas konsultantu; 1959. gadā ─ par Koncila padomes konsultantu; 1960. gadā ─ Svētā Oficija kvalifikators; 1964. gadā ─ Kanonisko tiesību revīzijas pontifikālās komisijas konsultants; 1966. gadā ─ tiek nominēts par tiesnesi kompetences lietās Ticības mācības kongregācijā un kļūst par šis dikastērijas konsultantu; 1982. gadā kļūst par Svēto lietu kongregācijas konsultantu un Romas Teoloģijas akadēmijas goda locekli; 1984. gadā kļūst par Sociālo komunikāciju pontifikālās komisijas konsultantu. Ārpus tās viņš piedalījās bīskapu sinodēs 1983., 1987. un 1990. gadā.

Šīs sadarbības ar Romas kūriju laikā mons. del Portiljo saskārās ar daudzām jaunām ekleziālām kustībām, un nereti viņš bija to dibinātāju palīgs, jo viņi gāja pie viņa lai saņemt padomu un palīdzību. Piemēram, to vidū bija franču dominikāņu tēvs Žosefs-Marī Perrēns (Perrin), Sekulārā institūta Caritas Christi dibinātājs, kā arī viņa līdzstrādniecie Bomjēra (Solanges Beaumier), vai arī māte Marija no Jēzus Velarde (Maria de Jesus Velarde), Svētās Marijas no Jēzus Sirds Meitu kongregācijas dibinātāja.

Viņa darbs Baznīcas kalpošanā kļuva ļoti intensīvs Vatikāna II koncila laikā: 1959. gada 10. augustā viņš tika nozīmēts par Sagatavošanas studiju septītās komisijas prezidentu (komisija nodarbojās ar katoļu laju jautājumiem); divas dienas vēlāk kļuva par Trešās komisijas locekli (nodarbojās ar mūsdienu apustulāta līdzekļu problemātiku). 1960. gada 13. augustā viņš tika nominēts par Klosterdzīves sagatavošanas komisijas locekli, bet, kad iesākās Koncils – kā jau pieminēts –, viņš bija eksperts Bīskapu un diecēžu vadīšanas komisijā un Klosterdzīves lietu komisijā, kā arī sekretārs Garīdznieku un kristīgas tautas komisijā. Šajā komisijā viņš strādāja pie dekrēta Presbyterorum ordinis redakcijas. Tēvs Renē Laurentīns, (Laurentin), kura vārdus citē izcils Baznīcas vēsturnieks, beļģu kanoniķis Rože Auberts (Aubert), tā raksturo viņa darbu: „Šīs komisijas darba kvalitāte izrietēja gan no relatora mons. Marti aktivitātes, jo viņš zināja, kā veidot unikālo Koncila komisijas atmosfēru, gan no viņa sekretāra tēva del Portiljo no Opus Dei aktīvās darbības un beidzot arī no brīnišķīgas redaktoru grupas, kur līdzās tēvam Kongāram (Congar) un Lekuēram (Lecuyer) bija daudzi Francijas Misijas teologi, kuru vidū cienījamais Frisks (Frisque), divi vācu teoloģi un kanonists G. Onklins (Onclin) no Lovano.” Komisijas priekšsēdētājs bija kard. Pietro Čiriaci (Ciriaci), kas tajā pat laikā bija Koncila kongregācijas prefekts un tāpēc viņam nebija daudz laika. Tieši tāpēc lielāko daļu no vadīšanas un koordinācijas darbiem veica sekretārs. Pēc Koncila noslēgšanas kardināls izteica savu pateicību sekretāram sekojošos vārdos: „Cienījamais un dārgais pr. Alvaro, ar galīgo apstiprinājumu pagājušā gada 7. decembrī, paldies Dievam, veiksmīgi noslēdzās mūsu komisijas milzīgais darbs, kas tagad var pabeigt savu dekrētu, kas nav pēdējais pēc nozīmes starp Koncila dekrētiem un konstitūcijām. Minēsim gandrīz vienbalsīgo teksta atbalstu, kas iepriekš bija apstrīdēts zināmu iemeslu dēļ, kas paliks vēsturē kā Koncila tēvu Baznīcas celibāta un priesterības izcilās misijas apstiprinājums. Es labi zinu, ka tas ir jūsu delikātā un neatlaidīgā darba un gudrās rīcības rezultāts, kurai netrūka respekta pret citu cilvēku viedokļu brīvo izpausmi. Jūs neatlaidīgi sekojāt priesteriskā garīguma mācītāju vadlīnijām. Izklāstot to Svētajām tēvam, es obligāti to pieminēšu. Vēlos, lai jūs sasniedz mana lielā pateicība un atbalsts.” (Kard. Čiriači vēstule pr. Alvaro del Portiljo, 17.12.1965.)

Nepieciešams arī pievērst uzmanību viņa kontaktiem un personiskai saskarsmei ar četriem pāvestiem – Piju XII, Jāni XXIII, Pāvilu VI un Jāni Pāvilu II. Īpaši svarīga ir viņa draudzība ar poļu pāvestu. Balstoties uz profesores Marijas Eugēnijas Ossandonas (Ossandon) pirmajiem pētījumu rezultātiem par nesen kanonizētā pāvesta un jaunā svētīgā saistību, varam sacīt, ka starp viņiem pastāvēja cieši kontakti – vēstules, telefona sarunas, personīgas tikšanās un mons. del Portiljo piedalīšanās pontifikālajās ceremonijās. No poļu pāvesta ievēlēšanas līdz Opus Dei prelāta nāvei (1978. gada oktobris – 1994. gada marts – 186 mēneši) notika 74 personiskas tikšanās, bet kopējais kontaktu skaits ir ap 180. Pirmajā brīdī raugoties uz šiem pētījumiem ar zināmu piesardzību, varam sacīt, ka šie kontakti bija abpusēji svarīgi gan pāvestam, gan mons. del Portiljo. Pāvests vienmēr varēja rēķināties ar prelāta uzticību, mīlestību, iedrošinājumu, paklausību un pārdomām.

Noslēgumā piebildīšu, ka mons. del Portiljo priestera dzīve ir kā gaisma, kas spīd un ir piemērs mūsdienu priesteriem. Tā līdzinās gana tēlam, ko mums stāda priekšā Vatikāna II koncils: nopietna un dziļa lūgšanas dzīve, kas tiek piepildīta ar ikdienas liturģiju un citām dievbijības praksēm, izcilas darbaspējas, gan intensitātes, gan ilguma nozīmē; spēja pieņemt savu tuvāko, kas iespaidoja daudzus, kuriem bija iespēja ar viņu tikties personiski gan īsās tikšanas reizēs, gan ilgākā laika posmā; dziļa pazemība, kas viņam lika visur meklēt tikai Dieva gribu un maz runāt par sevi pašu; viņa atturība attiecībā uz apbalvojumiem un Baznīcas goda tituliem. Tāda bija viņa darbība.

Lūgsim, lai Baznīcai ir arvien vairāk priesteru un bīskapu, kas īstenotu šos tikumus tādā pakāpē, kādā svētīgais Alvaro spēja tos integrēt savā priestera kalpojumā.

Tekstu latviešu valodā sagatavoja pr. Dmitrijs Artjomovs MIC