Šodienas datums: 17.10.2017  |  Vārda dienas: Karīna, Gaits

Svētīgais Alvaro del Portiljo

Tallinas apustuliskā administratora bīskapa Filipa Žurdāna homīlija 2014. gada 30. oktobrī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē

Dārgie brāļi un māsas,

šīs dienas Evaņģēlijā lasījām vārdus: „Šodien rīt un parīt man jābūt ceļā.”

Man šķiet, ka tie labi raksturo svētīgā Alvaro dzīvi. Viņa dzīve bija ceļojums. Ceļojums fiziskā nozīmē, jo viņš tiešām devās tur, kur Kungs gribēja, braucot uz visām pasaules malām, lai palīdzētu svētajam Hosemarijam viņa neatlaidīgajā darbā. Alvaro brauca visur, kur viņu aicināja mīlestība uz Opus Dei dēliem un meitām. Bet viņa dzīve bija ceļojums arī garīgā nozīmē ─ ceļojums bez atpūtas pa ceļu, kas ved uz svētumu. Noteikti tā nav nejaušība, ka Kungs viņa ceļa beigās vēlējās aicināt svētīgo Alavaro iet pa to pašu ceļu, ko gāja Kungs Jēzus, dzīvodams virs zemes.

Biju dziļi aizkustināts, kad lasīju priestera Alvaro biogrāfijā par to, kādas fiziskas sāpes viņš cieta pēdējos dzīves gados. 1993. gadā, kad viņš viesojās Tallinā pirmo un vienīgo reizi, varu apliecināt, ka pr. Alvaro bija ļoti slims. Bet, neskatoties uz nogurumu, viņš vēlējās doties uz priekšu, lai tiktos ar tiem, kas bija aicināti kļūt par viņa dēliem un meitām Baltijas valstīs, kur ilgu laiku nebija reliģiskās brīvības un par kuriem pr. Alvaro, tāpat kā svētais Hosemarija, lūdzās.

Dārgie brāļi un māsas, arī mums, pēc svēto parauga un ar viņu aizbildniecību sekojot svētīgā Alvaro piemēram un ar viņa palīdzību, ir jādodas ceļā šodien, rīt un parīt. Šogad šis ceļš, kā to vēlās pāvests Francisks, ir ģimene. Neļaujiet, lai jums traucētu tas, ko plašsaziņas līdzekļos runā par sinodi Romā. Baznīcas ceļš ir skaidrs: laulības ceļš, ģimenes ceļš ir gaišs. Un ko mēs varam darīt, lai palīdzētu Baznīcai un pāvestam šajā ceļā? Sāksim paši no dienas dienā labāk izdzīvot mūsu laulības un ģimenes dzīves ceļu. Tas ir vislabākais veids palīdzēt Baznīcai. Tas ir labāks par daudzajām diskusijām. Pāvests Francisks nevēlas neko citu, kā no jaunā izvirzīt pirmajā vietā ģimenes un laulības dzīvi. Ģimenei un laulībai ir jābūt katra cilvēka prieku un rūpju centrā, ilgu un ciešanu centrā.

Mums jādomā, ka Baznīcas ceļš Latvijā, tāpat kā Igaunijā, jāsāk no jauna katru dienu. Tas ir cerības ceļš. Dzirdēju, ka jūsu arhibīskapam ir liela vēlēšanās no jauna evaņģelizēt Latviju. Tas ir jūsu ceļš, kas jāveic, lai ar draudzību un simpātiju jūs prastu iesēt Evaģēlija sēklu to cilvēku sirdīs, kas ir vēl tālu no Dieva.

Lūgsim pr. Alvaro it īpaši šajā laikā, kas ir veltīts Dievmātei, kas ir mūsu valstu Aizbildne, lai ir daudz tādu, kas iesāktu savu ceļojumu uz ticību, mūsu ceļa uz svētumu pamudināti. Tiešām ir nepieciešams, lai mēs esam visi ceļā šodien, rīt un parīt. Un, ja gadījumā mēs apstājamies, tad lai mēs no jauna tupinām iet, jo Kungs mūs gaida, un Viņa svētā Māte mūs pavada. Lai Grēksūdzes sakraments mums palīdz katru reizi, kad mums tas ir vajadzīgs, lai mēs turpinātu pārtraukto ceļojumu.

Amen.

Tekstu latviešu valodā sagatavoja pr. Dmitrijs Artjomovs MIC