Šodienas datums: 17.12.2017  |  Vārda dienas: Teiksma, Hilda

Svētīgais Alvaro del Portiljo

Tallinas apustuliskā administratora bīskapa Filipa Žurdāna uzruna 2014. gada 30. oktobrī svētīgā Alvaro del Portiljo beatifikācijai veltītajā konferencē Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu insitūtā

Dārgie draugi!

Man liels prieks šodien jūs uzrunāt. It īpaši tāpēc, ka 2015. gadā Latvijas un Igaunijas tauta svinēs to, ka mums ir kopīgas kristīgās saknes. Tiešām, kā igauņi, tā arī latvieši atceramies, ka pirms 800 gadiem Svētais tēvs Innocents III veltīja mūsu zemes un tautas Dievmātei. Tāpēc mūsu zemes tiek sauktas par Terra Mariana, Svētās Marijas zemi. Esmu pārliecināts, ka gan latviešu, gan igauņu tauta gaida, ka garīgā atmoda būs iespējama tieši Dievmātes aizbildniecības spēkā.

Šajā īsajā laikā es neņemšos padziļināti analizēt svētīgā Alvaro domas un dzīvi. Ļaujiet man vienīgi atcerēties dažus notikumus no manas dzīves, kuros es varēju īpašā veidā izjust svētīgā Alvaro apustulisko un misijas garu.

Esmu studējis Romā no 1984. līdz 1987. gadam. Ja nemaldos, tieši 1984. gadā pāvests Jānis Pāvils II pateica saviem līdzstrādniekiem, ka vēlās svinēt Svēto Misi Sv. Pētera bazilikā Romas universitāšu studentiem. To viņš jau bija darījis Krakovā, kad bija vēl jauns bīskaps. Jāatzīst, ka pāvesta līdzstrādnieki nepieņēma šo ideju ar lielu entuazismu. Viņi domāja, ka šis piedāvājums neinteresēs jaunos cilvēkus, ka šāds pasākums neiekļaujas Vatikāna tradīcijās utt. Vārdu sakot, pāvesta līdzstrādnieki pret šo ideju attiecās nedaudz pasīvi un pesimistiski. Priesteris Alvaro to zināja un, tiekoties ar pāvestu, pateicās viņam par šo iniciatīvu. Viņš sacīja, ka ir gatavs ar lielu prieku palīdzēt šī notikuma sagatavošanā. Viņš lūdza pāvestam atļauju sagatavot Romas studentiem personiski adresētus ielūgumus uz šo Svēto Misi. Pēc tam viņš teica mums, jauniešiem no Opus Dei, kas tajā laikā studējām Romā: „Mani bērni! Mans lūgums aicināt uz Svēto Misi nepazīstamus cilvēkus neatbilst Opus Dei ierastajam apustulāta veidam. Bet jūs to izdariet aiz mīlestības pret pāvestu. Dodieties uz universitātēm un ielūdziet uz tikšanos ar pāvestu visus, ko vien varēsiet ”. Un mēs to arī izdarījām. Šīs dienas Svētajā Misē Sv. Pētera bazilika bija piepildīta ar cilvēkiem.

Turklāt šajā dienā dadzi jaunieši apņēmās no jauna atsākt savu kristīgo dzīvi, izsūdzēt grēkus vai arī uzsākt ceļu, kas ved uz aicinājuma atklāšanu. Studentiem veltītā Svētā Mise Romā kļuva par svarīgu notikumu, kas dažus gadus vēlāk pamudināja svēto Jāni Pāvilu II iedibināt Vispasaules jauniešu dienas, kas trīsdesmit gadu laikā nesa bagātīgus augļus jauniešu sirdīs.

Un vēl dažas atmiņas par Romā pavadītajiem gadiem. Astoņdesmitajos gados noteiktās Centrāleiropas aprindās valdīja noskaņojums, ko nešaubīgi var nosaukt par ‘pāvestafobiju’. Mazas un aktīvas grupas, kuru vidū dažkārt bija arī garīdznieki, vēlējās norobežoties no Baznīcas mācības un mēģināja izolēt pāvestu no ticīgajiem it īpaši viņa ceļojumu laikā. Viens no tādiem īpaši grūtiem ceļojumiem pāvestam bija uz Holandi 1986. gadā, kad pie Jāņa Pāvila II tika dota pieeja tikai nelielai personu grupai, kas bija sevišķi kritiski noskaņoti pret viņu. Arī šajā reizē, kad pr. Alvaro uzzināja par to, viņš mūs lūdza doties sagaidīt pāvestu Vatikānā pēc viņa ceļojuma uz Holandi, lai viņu ‘mierinātu’ ar mūsu dziesmām un mīlestību. Bet īstenībā svētais Jānis Pāvils II bija stiprs cilvēks un viņam mierinājums nebija vajadzīgs. Tomēr šis notikums parāda, ka svētīgā Alvaro un Svētā Tēva vienotība bija konkrēta un aktīva. Tās nebija tikai emocijas, bet – kā to mācīja svētais Hosemarija – stipra pārliecība, ka tikai kopā ar Pēteri mēs varam auglīgi strādāt Kunga druvā, un ka mēs, Pētera bērni, esam vajadzīgi viņam. Mēs, Igaunijas un Latvijas katoļi, varam teikt, ka dzīvojam starp mūsu brāļiem kristiešiem, kuri ir zaudējuši vienotību ar Pēteri. Un tieši Pēteris, kā arī vienotība un spēks ticībā, ko no viņa saņemam, var no jauna vest visus kristiešus uz vienotību.

Tagad ļaujiet pastāstīt kaut ko, kas saistīts ar Igauniju. Dažus gadus atpakaļ pie manis atnāca kāds sirmgalvis, igaunis, kas bija emigrējis uz ASV. Viņa vecāki bija pirmie igauņi, kas pieņēma katoļticību pirms II Pasaules kara. Viņa tēvs bija ārsts Tallinā, bet, sākoties padomju okupācijai, vecāki bija spiesti bēgt uz Zviedriju un no turienes uz Čikāgu (ASV). Viņi zaudēja visu un dzīvoja lielā nabadzībā, bet palika uzticīgi katoļticībai. Interesanti, ka šis vīrietis, tajā laikā jauns students, pazina dažus Opus Dei locekļus, kas bija atvēruši savu centru Čikāgā. Bet viņš izbrauca no Čikāgas, lai studētu militāro medicīnu un tāpēc pazaudēja kontaktu ar Opus Dei. Bet kad viņš izlasīja kādā žurnālā, ka kāds Opus Dei loceklis ir kļuvis par pirmo katoļu bīskapu pēc II Pasaules kara viņa dzimtenē, ļoti nopriecājās. Viņš atcerējās savu bērnību, kad Tallinā katru pirmdienas pēcpusdienu viņa māte sacīja: „Georg, uzvedies klusu un netraucē. Tavs tētis ir savā birojā ar bīskapu, kas viņu māca.” Šis bīskaps bija mans priekštecis, arhibīskaps Eduards Profittlihs, kas vēlāk aizgāja bojā padomju nometnē un Romā jau ir uzsākts viņa kanonizācijas process. Manu uzmanību piesaistīja tas, ka šis arhibīskaps personīgi gāja katru nedēļu pie kāda cilvēka, lai viņam personiski pasniegtu katehēzi. Tā katru pirmdienu viņš vienam cilvēkam pasniedza katehēzi mājās. Nesaku, ka tā būtu jādara ikvienam bīskapam. Tas radītu sajukumu un atņemtu laiku citam bīskapa kalpojumam.

Paldies Dievam, tagad arī Igaunijā situācija ir mainījusies. Ja man būtu jāiet pie katra cilvēka, kurš vēlās kļūt katolis, man būtu nepieciešams, lai nedēļā būtu 14 dienas! Tomēr svarīgākā ir gatavība otra cilvēka dēļ doties pat uz otru pasaules malu. Katoļu apustulātam, tāpat kā Baznīcas apustulātam, ir jābūt individuālam, vērstam uz personu. To mums nemitīgi mācīja pr. Alvaro manu studiju laikā Romā. Protams, ka Baznīcai jāaug skaitliski un arī svētumā. Bet tā aug skaitliski tikai tad, kad katrs ir svarīgs. Laiki, kad kristīja veselas ciltis jau ir pagājuši. Mūsdienās katrs kristietis ar pacietību un mīlestību, ko dod patiesa un neliekuļota draudzība, var un viņam ir pienākums palīdzēt savam draugam, tai personai sev blakus, ko Dievs ir sūtījis.

Saskaņā ar svētā Jāņa Pāvila II aicinājumu uz jauno evaņģelizāciju svētīgais Alvaro del Portillo jau 1985. gadā brīdināja un mudināja savus bērnus. Viņš ar lielu reālismu norādīja uz tām vietām, it īpaši Eiropā un Ziemeļamerikā, kur ētisko pamatu trūkuma dēļ sabrūk kultūra un civilizācija. Bet šis novērojums nebija pesimistisks un izmisuma pilns. Gluži pretēji, svētīgais Alvaro ar lielu paļāvību uz Dievu, kas valda par visu un ir vēstures meistars, deva mums cerību un pārliecību, ka no šīs situācijas ir glābiņš un tas atrodas mūsu rokās. Lielas vīzijas nekad netraucēja priesterim Alvaro būt ļoti konkrētam. Glābšana neatrodas lielajos projektos vai sarežģītās stratēģijās, bet sākas no tā, ko katrs katolis var darīt savā dzīvē un no atgriešanās. Nav vajadzības pēc lielām struktūrām, bet jārūpējas par atsevišķo personu tās materiālajās un garīgajās vajadzībās. Tā ir lieta, ko varam mācīties no svētīgā Alvaro. Mūsdienās mēs redzam to, kas nebija redzams 30 gadus atpakaļ ─ lielo garīgo un kultūras krīzi, kas ievaino cilvēku. Ļoti bieži šī krīze cilvēkos izraisa bailes, pesimismu un rūgtumu. Viņi redz problēmas un domā par abstraktām glābšanas formām, bet īstenībā nezin, ko darīt.

Turpretim, svētīgais Alvaro dāvā optimismu un iekšējo mieru, jo Dievs ir visa valdītājs. Viņš dod mums vēlēšanos veltīt savu dzīvi citiem, tāpat kā viņš deva piemēru ar savu dzīvi. Noslēgumā kaut kas no personiskās pieredzes: kad es studēju Romā, kādu dienu sirmais krievu valodas profesors no Civilās Inženierijas Universitātes atsūtīja man mazu franču-krievu vārdnīcu, ko viņš pats bija izdevis. Tas bija mazs draudzības žests. Šī vārdnīca bija jāatdod direktoram Opus Dei Romas centrā, kurā es dzīvoju. Pēc nedēļas viņš no jauna mani uzmeklēja un, dāvinot vārdnīcu, sacīja: „Tā ir no priestera Alvaro, lai tu turpinātu mācīties krievu valodu.” Tiešām es nekad nebiju bijis Krievijā, bet šī mazā dāvana man palīdzēja būt gatavam un vēlēties palīdzēt visām tautām, jo mēs visi esam viena tauta, Dieva bērnu tauta. Pateicoties priesterim Alvaro man ir šī apziņa.

Tekstu latviešu valodā sagatavoja pr. Dmitrijs Artjomovs MIC