Šodienas datums: 23.08.2017  |  Vārda dienas: Valgudis, Ralfs, Vitālijs

Baznīcas svētie un svētīgie

Svētīgais Honorāts Kozmiņskis

13. oktobris, 16. decembris

Tēvs Honorāts dzimis 1829. gada 16. oktobrī Polijā, Bjala Podļaskā, arhitekta Stefana Kozmiņska un Aleksandras ģimenē kā otrais no četriem bērniem. Kristībā saņēmis četrus vārdus: Florentīns Vaclavs Jānis Stefans, taču mājās ticis saukts tikai par Vaclavu. Ģimenē viņš saņēma labu reliģisko un morālo audzināšanu, liela autoritāte bērnībā Vaclavam bija krusttēvs – priesteris Radziševskis, kuram viņš piekalpoja kā ministrants. Tomēr pusaudža gados, sākot mācīties prom no mājām Plockas ģimnāzijā, vienaudžu ietekmē viņa ticības dzīve pakāpeniski atslāba.

Pēc ģimnāzijas beigšanas Vaclavs 1844. gadā uzsāka studijas Varšavas Mākslas skolas Arhitektūras nodaļā. Pēc gada negaidīti nomira viņa tēvs. 1846. gada aprīlī Vaclavs tika apvainots sazvērestībā pret caru, apcietināts un ieslodzīts Varšavas citadeles cietuma 10. paviljonā, kas paredzēts uz nāvi notiesātajiem. Tur viņš nopietni saslima ar tīfu un bija tuvu nervu sabrukumam un nāvei. Trīs nedēļas viņš bija kā drudzī, bez skaidras apziņas. Šajā laikā viņa māte ļoti lūdzās par dēla atgriešanos, katru dienu uzticot viņu Čenstohovas Dievmātei. Un notika brīnums! Vaclavs pamazām atguva fizisko veselību, un tai līdztekus arī jaunu ticības skatienu. Tas notika 15. augustā, Jaunavas Marijas De­besīs uzņemšanas svētkos, un t. Honorāts to saista ar īpašu Dievmātes aizbildniecību.

1847. gada martā, pēc vienpadsmit cietumā pavadītiem mēnešiem Vaclavs brīnumainā kārtā tika atbrīvots. Iz­gā­jis no cietuma, viņš veica mūža grēksūdzi un atsāka pārtrauktās studijas. Tajā gadā pāvests Pijs IX bija izsludinājis ju­bi­le­jas at­laidas, saistītas ar viņa pontifikāta sākumu. Tas izraisīja lielu reliģisko pacēlumu, cilvēki masveidā plūda uz baznīcām. Arī Vaclavs izmantoja iespēju iegūt atlaidas. Tā viņš iepazinās ar kapucīniem, sevišķi t. Prokopu Leščinski, kurš kļuva par viņa garīgo tēvu uz visu mūžu. Pēc grēksūdzes kapucīnu baznīcā Varšavā viņš sirdī saklausīja aicinājumu veltīt dzīvi Dievam. Nedaudz vairāk kā pēc gada, 1848. gada 8. decembrī, Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas svētkos viņš jau klauvēja pie kapucīnu klostera vārtiem, lūdzot viņu pieņemt kā vienkāršu brāli.

Vaclavs vēlējās kļūt vienīgi par klosterbrāli, neparedzot ceļu uz priesterību, jo pēc tā, ko bija piedzīvojis, nejutās aicinājuma cienīgs. Tomēr, ņemot vērā viņa jau iegūto izglītības līmeni un spējas, viņš tika ieskaitīts klēriķu noviciātā. Ieģērbšanas dienā, 21. decembrī, Vaclavs sa­ņē­ma vārdu Honorāts. 1852. gada 27. decembrī iesvētīts par priesteri, viņš Jaungada dienā svinēja savu pirmo Svēto Misi.

Kad valdība aizliedza kapucīniem vadīt brālības un ierobežoja sprediķoša­nu, par nozīmīgāko pastorālās darbības līdzekli kļuva konfesionāls. Sevišķi daudz cilvēku nā­ca pie tēva Honorāta. Lai novērstu noklausīšanās iespēju, tēvs Honorāts uzkonstruēja slēgtu biktskrēslu, kas atgādināja trīsdurvju skapi. Šai biktskrēslā gadiem ilgi Tēvs pavadīja lielāko diennakts daļu – līdzīgi kā sv. tēvs Pio vai sv. Leopolds Mandičs un citi izcili kapucīni, apveltīti ar garīgās vadības dāvanām. Tieši konfe­sionālā meklējami tēva Honorāta dibināto slēpto kongregāciju sākumi. Laikā no 1873. līdz 1895. gadam izveidojās 26 dažādas „apslēptās” kongregācijas, kas aptvēra dažādus sa­biedrības slāņus un dažādus kalpošanas veidus. No tām 16  darbojas arī mūsdienās (3 no tām – habita māsu, 12 – bezhabita, 1 – sekulārinstitūts).

1916. gads izrādījās pēdējais 87 gadus vecā kapucīna dzīvē. 16. decembrī, viņš saņēma Svēto Komūniju tā kā parasti. Priekšpusdienā viņš pamazām zaudēja apziņu. Brāļi pulcējās viņa cellē, lai lūgtos par Dieva strādnieku, savukārt klostera baznīcā lūdzās tēva Honorāta garīgās meitas no viņa dibinātajām kongregācijām. Piecos pēcpusdienā, laikā, kad tēvs parasti veica apdomāšanu par Marijas sāpīgajiem noslēpumiem, viņa dvēsele iegāja Dzīvībā.

Tēva Honorāta beatifikācijā, kas notika 1988. gadā, pāvests Jānis Pāvils II viņu izsludināja par paļāvības un izturības aizbildni. Paļāvība un izturība – tās ir vērtības "ar svaiga ūdens garšu", pēc kurām ilgojamies mūsdienu daudznozīmīgajā, pārmaiņu un nestabilitātes pilnajā kultūrā. Paļāvības pilna ticība tam, ka Dievs spēj paveikt neiespējamo, vispilnīgāk raksturoja tēva Honorāta dzīvi.

Viņa garīgā ietekme sniedzas daudz tālāk par mazo kapucīnu klosteri – tēva izveidotā konsekrēto personu kustība, kas bez ārējām atšķirības zīmēm (habita) darbojās dažādos sabiedrības līmeņos, jau viņa dzīves laikā sasniedza 10 000 māsu un brāļu skaitu un bija izplatījusies ne vien Polijā, bet arī Austrumeiropā – Lietuvā, Latvijā, Ukrainā, arī Baltkrievijā un atsevišķos reģionos Krievijā. Arī Latviju sasniedza tēva Honorāta vēstules, rakstītas viņa dibināto kongregāciju māsām. Šobrīd Latvijā darbojas četras kopienas: Bezvainīgās Vissv. Jaunavas Marijas māsas kalpones, Marijas Bezvainīgās Sirds Mazās māsas, Māsas palīdzētājas dvēselēm šķīstītavā, kā arī Vissvētākās Jēzus Sirds Kalpoņu – Marijas sūtņu sekulārinstitūts. 

Izmantota m. Otīlijas Kovaļevskas grāmata "Dvēseļu arhitekts"