Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Baznīcas svētie

Svētais apustulis Jēkabs

25. jūlijs (svētki)

Svētais Jēkabs, svētā Jāņa Evaņģēlista brālis, Zebedeja un Salomes dēls un Kunga Kristus radinieks, tika saukts arī par Vecāko, lai viņu atšķirtu no otra apustuļa ar tādu pašu vārdu, ko dēvē par Jēkabu Jaunāko, kas bija Jeruzalemes bīskaps.

Avoti vēstī, ka sv. Jēkabs Vecākais piedzima divpadsmit gadus pirms Kristus un bija vairākus gadus vecāks nekā viņa brālis svētais Jānis. Sv. Jēkabs tāpat kā viņa tēvs un brālis bija Galilejas zvejnieks. Viņš dzīvoja Betsaidā, kur tanī laikā atradās arī svētais Pēteris. Jēzus, iedams gar Genezaretes ezera krastu, ieraudzīja Pēteri un Andreju zvejojam, un paaicināja tos sekot Viņam, apsolot viņus padarīt par cilvēku zvejniekiem. Ejot tālāk, turpat gar ezera krastu, Viņš redzēja pārējos divus brāļus, Jēkabu un Jāni, laivā ar viņu tēvu Zebedeju, lāpot tīklus, un arī tos Viņš paaicināja. Viņi tūlīt atstāja tīklus un savu tēvu un sekoja Jēzum (Mt. 4,22).

31. gadā svētais Jēkabs kopā ar svēto Jāni un svēto Pēteri bija kopā ar Jēzu, kad viņš izdziedināja Pētera sievasmāti, no miega uzmodināja Jaira meitiņu. Tanī pašā gadā Jēzus izvēlējās savus apustuļus, kuru vidū bija arī Jēkabs un viņa brālis Jānis. Viņš tos nosauca par pērkondēliem; iespējams, viņu dedzīgās darbības dēļ.

Pirmie kristiešu rakstnieki mums nekā nestāsta par to, kā svētais Jēkabs strādāja un sludināja Kristus Evaņģēliju pēc Jēzus uzkāpšanas debesīs. Iespējams, ka viņš atstāja Jūdeju pēc tam, kad tur izcēlās vajāšanas, kurās 30. gadā nogalināja svēto Stefanu. Vēlāk pēc desmit gadiem, viņš atkal atgriezās Jūdejā. Viņš pats tur mira mocekļa nāvē. Svētais Hieronims saka, ka Jēkabs esot sludinājis Evaņģēliju divpadsmit jūdu ciltīm. Lai gan apustuļi pirmos divpadsmit gadus sludināja Kristus mācību visā Jūdejas apkārtnē, tomēr ir iespējams, ka šinī starplaikā svētais Jēkabs bija aizceļojis uz Spāniju un tur kādu laiku sludinājis Kristus Evaņģēliju, kā to raksta Bartonijs. F. Kupers papildina, ka šī mācekļa nāve bijusi apmēram pēc gada, kad apustuļi izklīduši pa visām malām. Šinī laikā viņam ir bijusi iespēja apmeklēt Spāniju. To, ka viņš tur sludinājis Evaņģēliju, liecina spāņu Baznīcas tradīcijas, par to runā svētais Izidors, Toledas breviārs, Anastazija arābiskās grāmatas, Antiohijas patriarhs, aprakstot mocekļu un citu svēto ciešanas. (...) Viņš bija pirmais starp apustuļiem, kam bija gods sekot savam Dievišķīgajam Mācītājam mocekļa nāvē, ko viņš piedzīvoja Jeruzalemē, kurā viņš bija atgriezies vienpadsmitajā gadā pēc Kunga Kristus uzkāpšanas debesīs.

(Pēc grāmatas St. Mozga „Svēto dzīve”, 1963., izdevniecība „Dzimtenes Balss apgāds” materiāliem)


Svētā apustuļa Jēkaba (Vecākā) dzīves apraksts

Jēzum bija divpadsmit mācekļi – apustuļi, no kuriem divi bija Jēkabi, lai tos vienu no otra nošķirtu, tad tiem tiek papildus pievienots apzīmējums Vecākais un Jaunākais. Literatūrā angļu valodā šie apustuļi tiek nošķirti kā Lielākais (“the Greater”) un Mazākais (“the Less”, “the Lesser”). Apustuļa svētā Jēkaba (Vecākā) piemiņas diena liturģiskajā kalendārā tiek svinēta 25. jūlijā, bet savukārt apustuļa svētā Jēkaba (Jaunākā) piemiņas diena tiek svinēta 3.maijā kopā ar apustuli svēto Filipu. Apustulis svētais Jēkabs (Jaunākais) ir Jeruzalemes pirmais bīskaps. Kā arī tā radniecības dēļ ar Jēzu, Svētajos Rakstos tiek saukts par Jēzus brāli (Gal 1:19). Saskaņā ar Baznīcas tradīciju tiek uzskatīts, ka Svētajos Rakstos iekļauto Jēkaba vēstuli ir sarakstījis svētais Jēkabs (Jaunākais). Tas attiecas uz svēto Jēkabu (Jaunāko), bet turpmākā informācija būs par svēto Jēkabu (Vecāko).

Apustulim svētajam Jēkabam (Vecākajam) ir kāda arī ļoti tieša saistība ar Latviju, pat vairākas. Pirmkārt, apustuļa svētā Jēkaba (Vecākā) godam ir veltīta Rīgas Metropolijas kūrijas Svētā Jēkaba katedrāle un tādēļ šī apustuļa svētkos, 25. jūlijā, tiek svinēta visu Latvijas katoļu dievnamu iesvētīšanas svētki. Otrkārt, pateicoties kādam vēsturiskam notikumam, 1922. gada 30. maijā starp Latvijas valsti un Svēto Krēslu (Vatikānu) tika noslēgts Konkordāta līgums, ar kuru tika noteikta katoļu bīskapa sēdekļa atjaunošana Rīgā, jo Reformācijas laikā tas tika likvidēts. Šis līgums, kā lielākā daļa slēgto Konkordāta līgumu starp Vatikānu un citām valstīm, parasti ir kā izlīgšanas akts starp valsti un Katoļu Baznīcu, lai atjaunotu Baznīcai tās tiesības un sociālo lomu sabiedrībā. Atjaunojot bīskapa sēdekli Rīgā, bija nepieciešams bīskapam piešķirt katedrāli, kas attiecīgi arī tiek uzskatīts par “bīskapa sēdekli”. Ar šo Konkordāta līgumu Latvijas valsts nodeva Katoļu Baznīcai Svētā Jēkaba katedrāli un Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu. Pirms tam Svētā Jēkaba katedrālē atradās luterāņu draudze, bet Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā pareizticīgo draudze. Abas baznīcas tika pārņemtas un nodotas Katoļu Baznīcai 1923. gada 7. augustā.[1] Tāpat Latvijas valsts piešķīra telpas katoļu Garīgā semināra izveidošanai Rīgā. Savukārt Vatikāns kā pateicību par šo izlīgšanas aktu, bīskapa sēdekļa atjaunošanu Rīgā un telpu piešķiršanu katoļu Garīgā semināra izveidošanai, uzdāvināja Latvijai Svētā Jēkaba relikvijas. 20. gadsimta 30. gados Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā tika iebūvēts galvenais altāris. 1939. gada 11. decembrī notika tā konsekrācija, ko veica V. E. bīskaps Jāzeps Rancāns. Altārī tika iemūrētas svētā Jēkaba un svētā Andreja relikvijas.[2]

Kas attiecas uz Svētā Jēkaba godināšanas kultu Latvijā, tad tas nav plaši pazīstams un izplatīts, jo pārsvarā Latvijas katoļu dievnami ir veltīti Jaunavas Marijas godam, visvairāk tieši Rēzeknes – Aglonas diecēzē, kur ir 28 Vissvētākajai Jaunavai Marijai veltīti dievnami un draudzes. Rīgas diecēzē tādas ir 11 baznīcas un draudzes, Jelgavas diecēzē astoņas, bet Liepājas diecēzē četras baznīcas un draudzes[3]. Tas savā ziņā ir likumsakarīgi, jo Latvija ir Māras zeme, kuru 1215. gadā pāvesta Inocenta III sasauktā Laterāna IV koncila laikā jaunkristītā Livonijas zeme tika pasludināta par Terra Mariana jeb Dievmātes zemi. Taču Latvijā ir arī dažas Svētā Jēkaba aizbildniecībai veltītas baznīcas, pirmkārt, tā ir Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle, tad ir Jēkaba kapela, kas atrodas Rīgā, Mēness ielā 1, tajā atrodas Rīgas Kristus Evaņģēliski luteriskā draudze. Bez šiem dievnamiem vēl ir Svētā Jēkaba katoļu baznīca Rudzātos, Līvānu novadā. Līdz ar to, kaut arī neliels, taču Latvijā ir arī svētā Jēkaba godināšanas kults un viņa aizbildniecībai veltītie dievnami. Šajā sakarā ir vērts pieminēt, ka ir arī kāda pilsēta Latvijā, kas nes Jēkaba vārdu – Jēkabpils, taču tai ar svētā Jēkaba godināšanu tieša sakara nav, jo pilsēta tika nosaukta par godu Kurzemes un Zemgales hercogam Jēkabam Ketleram.

Svētais Jēkabs (Vecākais) un viņa ģimene

Jēkabs un Jānis (“Evaņģēlists”) bija brāļi, viņa tēvs Zebedejs bija zvejnieks, tādēļ viņi, iespējams, bija uzauguši Betsaidā, un tad kā pusaudži devās strādāt kopā ar savu tēvu. Tradīcija vēsta, ka Zebedejs bija turīgs vīrs, jo Marka Evaņģēlijā ir teikts, ka viņš ir algojis vīrus, lai viņam palīdzētu zvejā (Mk 1:20). Lūkasa Evaņģēlijā ir norādīts, ka Zebedeja dēli Jēkabs un Jānis bija Sīmaņa Pētera biedri (Lk 5:10), līdz ar to uzskatāms, ka Zebedeju ģimenes rūpals bija kas daudz lielāks par vienkāršu zvejnieku ģimeni. Ja Zebedeju uzskatām par turīgu vīru, tad tas izskaidro, kā viņa sieva Salome varēja finansiāli atbalstīt Jēzus publiskās misijas darbību, jo, kā Svētajos Rakstos minēts, viņa bija viena no sievietēm, kas ar savu rocību kalpoja Viņam (Lk 8:3, Mk 16:1).

Zvejnieku aicināšana

Mateja, Marka un Lūkasa Evaņģēlijos ir teikts, ka Jēzus savu publisko darbību uzsāka pēc Jāņa Kristītāja aresta, ko bija pavēlējis ķēniņš Hērods Antipa. Jēzus sludināja Debesu valstības Evaņģēliju būdams Galilejā, kur izvēlējās tos, kas kļuva par Viņa mācekļiem (Mt 4:23). Saskaņā ar Mateja un Marka Evaņģēlijos teikto, tā bija parasta darba diena, kuras laikā Jēzus pastaigājoties pa Ģenezaretes ezera piekrasti, kā vienus no pirmajiem par saviem mācekļiem izvēlējās Jēkabu un Jāni, kas “laivā lāpīja tīklus” (Mk 1:19), un lūdza tos pievienoties saviem draugiem Pēterim un Andrejam, kas jau bija kļuvuši par “cilvēku zvejniekiem” (Mk 1:17, Mt 4:19). Pirms Jēkaba un Jāņa paaicināšanas, Jēzus jau bija izraudzījies Sīmani un viņa brāli Andreju un aicināja sev sekot, kas tobrīd jūrā meta tīklus (Mk 1:16). Līdzīgi kā viņu draugi, kas tūdaļ atstāja tīklus un sekoja Viņam (Mk 1:18), tā arī Jēkabs un Jānis atstājuši tīklus un tēvu, sekoja Viņam (Mt 4:22), un tā darot, kļuva par trešo un ceturto Jēzus aicināto mācekli.

Lūkasa Evaņģēlijā aprakstītais veids, kā Jēzus paaicina divpadsmit mācekļus, nedaudz atšķiras, jo ir teikts, ka Jēzus sludināja pie Ģenezaretes ezera un pēc tam iekāpa vienā no divām laivām, tajā, kas piederēja Sīmanim Pēterim, kas bija pietauvota krastā, un lūdza Pēteri nedaudz atairēties no krasta, lai laivā sēdēdams varētu mācīt ļaudis (Lk 5:3). Kad Jēzus bija pabeidzis mācīt, Viņš palūdza Pēteri: “Dodies dziļāk un izmet savus tīklus zvejai!” (Lk 5:4). Pēteris no sākuma iebilda: “Visu nakti mēs strādājām, bet nekā nesazvejojām”, taču piekrita izmest tīklus (Lk 5:5). Un tūdaļ tīkls bija pilns ar zivīm, ka no to daudzuma tas teju vai plīsa un “māja biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāk un palīdz viņiem” (Lk 5:6-7). Sīmani Pēteri un viņa biedrus, kā arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, bija pārņēmusi liela izbrīna par noķerto lomu, tāpēc Sīmanis lūdza Jēzu: “Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!” (Lk 5:8-10). Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī laika tu zvejosi cilvēkus.”, un viņi, laivas krastā izvilkuši, atstāja visu un sekoja Viņam (Lk 5:10-11).

Jēzus tuvākie draugi

Mateja, Marka un Lūkasa Evaņģēliji atklāj, kā Jēzus izraudzījās divpadsmit mācekļus par saviem ciešākajiem sekotājiem (Mk 3:14). Saskaņā ar Lūkasa Evaņģēliju, Jēzus devās kalnā, lai nakti pavadītu lūgšanā kopā ar Dievu, un dienai austot Viņš “sasauca savus mācekļus un izvēlējās no viņiem divpadsmit, kurus nosauca par apustuļiem” (Lk 6:12-13). Marka Evaņģēlijā tiek minēts, ka Jēzus uzkāpa kalnā un “aicināja pie sevis tos, kurus pats vēlējās” (Mk 3:13). Mateja Evaņģēlijs atklāj, ka apstaigādams visas pilsētas un ciematus Galilejā un mācīdams viņu sinagogās, Jēzus izvēlējās savus divpadsmit mācekļus (Mt 9:35, 11:1). Jēzus izvēlētos apustuļus uzskatīja par īpašu mācekļu grupu, un piešķīra viņiem “varu izdzīt ļaunos garus un dziedināt katru slimību un katru vājību” (Mt 10:1, Mk 3:15). Jēzus sūtīja šos divpadsmit sludināt Labo vēsti (Mt 10:5, Mk 3:14). Taču daudz svarīgāk, Jēzus savus mācekļus uzskatīja par draugiem: “Es jūs saucu par draugiem, jo visu, ko dzirdēju no sava Tēva, es jums pasludināju.” (Jņ 15:15), kurus Viņš no visas sirds mīlēja: “Nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.” (Jņ 15:13).

Apustuļu starpā Pēteris, Jēkabs un Jānis tika uzskatīti par Jēzus tuvākajiem sekotājiem un kā pirmie tiek uzskaitīti starp visiem divpadsmit apustuļiem (Marka un Lūkasa Evaņģēlijā top četriniekā tiek iekļauts arī apustulis Andrejs). Šie trīs apustuļi ieņem īpašu vietu Jēzus sirdī un viņa kalpošanā, ko īpaši pasvītro apstāklis, ka Pēteris, Jēkabs un Jānis bija vienīgie mācekļi, kas bija kopā ar Jēzu četros īpašos notikumos, tie ir: Jēzus dziedina Pētera sievasmāti, Jēzus uzmodina no mirušiem Jaira meitiņu, Jēzus pārveidošanās Tabora kalnā un Jēzus ciešanu agonija Ģetzemanes dārzā. Kā Jēzus pavadoņi šajos notikumos, Pēteris, Jēkabs un Jānis kļūst liecinieki Jēzus spēkam pār slimību un nāvi, un uz Tabora kalna iepazīst Jēzu kā apsolīto Mesiju, un kopā ar Jēzu lūdzās (pirms tie aizmiga) Ģetzemanes dārzā Viņa Lielo Ciešanu aizsākumā. It kā Jēzus pakāpeniski sagatavotu savu īpašos mācekļus gan priekam, gan bēdām, kas tos nākotnē sagaida.

Pētera sievasmātes dziedināšana

Kādu dienu Kafernaumā Jēzus izgājis no sinagogas, kopā ar Jēkabu un Jāni devās uz Pētera un Andreja namu (Mk 1:29). Gan Mateja, gan Marka Evaņģēlijā teikts, ka Sīmaņa sievasmāte gulēja slima drudzī (Mk 1:30, Mt 8:14). Apustuļi par to pastāstīja Jēzum, kas paņēmis viņas roku, palīdzēja viņai piecelties un drudzis tūlīt viņu atstāja (Mk 1:31). Būdama izdziedināta viņa tūlīt devās viņus apkalpot (Mk 1:31, Mt 8:15). Vēlāk vakarā, kā teikts abos Evaņģēlijos, pilsētas iedzīvotāji atveda pie Viņa visus, kas bija slimi un kurus bija apsēduši ļaunie gari, tā ka visa pilsēta bija sapulcējusies nama durvju priekšā (Mk 1:32-33). Līdzīgi kā Jēzus bija izdziedinājis Pētera sievasmāti, tā Jēzus dziedināja “tautu no visām slimībām un visām sērgām” (Mt 4: 23). Vai tā bija Viņa tuvākā mācekļa tuvinieka dziedināšana, vai pilsētas iedzīvotāja dziedināšana, tā Mateja Evaņģēlijā tiek atklāts, ka Jēzus piepilda pravieša Jesaja pareģojumu par Mesiju – “Viņš uzņēma mūsu vājības un nesa mūsu slimības” (Mt 8:17). Lielākā mērā šī dziedināšana nozīmē daudz plašāku visas cilvēces dziedināšanu un atbrīvošanu, kuru Jēzus bija nācis piepildīt, bet Pēterim, Jēkabam un Jānim bija unikāla privilēģija to pieredzēt klātienē, iepazīt Jēzus atbrīvojošo spēku.

Jaira meitiņas dziedināšana

Slimība bieži izraisa nāvi, un īpašā otrā notikuma laikā, Pēteris, Jēkabs un Jānis iepazīst Jēzus varu pār nāvi un sniedz ieskatu par Viņa augšāmcelšanos. Marka un Lūkasa Evaņģēliji apraksta kāda izmisuša sinagogas priekšnieka (iespējams no Kafernaumas) lūgumu Jēzum, izdziedināt viņa divpadsmit gadus veco meitiņu, kas saskaņā ar Mateja Evaņģēlijā teikto, tikko ir nomirusi (Mt 9:18). Brīdī, kad Jēzus tuvojas vīra mājai, tiek paziņots, ka meitiņa jau ir mirusi un tiek lūgts Mācītāju vairs neapgrūtināt, uz ko Jēzus atbildēja: “Nebīsties, tikai tici, un viņa tiks glābta!” (Lk 8:50). Ienākot priekšnieka namā, Jēzus neļāva nevienam līdzi nākt, kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, un meitiņas tēvam un mātei. Un kamēr visi raudāja, Jēzus paņēma meitiņas roku un viņai teica: “Meitiņ, celies augšā!” (Lk 8:54). Un viņa tūlīt piecēlās un staigāja, un Jēzus lika dot viņai ēst (Mk 5:42-43).

Jēzus pārveidošanās Tabora kalnā

Mateja, Marka un Lūkasa Evaņģēliji apraksta trešo īpašo mirkli, kuru Pēteris, Jēkabs un Jānis piedzīvoja kopā ar savu Mācītāju – Jēzus pārveidošanos Tabora kalnā, kas saskaņā ar tradīciju tiek uzskatīts par augstu kalnu kā minēts Svētajos Rakstos. Šajā kalnā 4. gadsimtā tika uzcelta baznīca, kas Dievam godam veltīta un iesvētīta 6. augustā, datumā, kuru 1457. gadā pāvests Kaliksts III noteica kā Jēzus pārveidošanās svētku dienu. Šie trīs Evaņģēliji hronoloģiski min šo notikumu tūlīt pēc tam, kad Pēteris apliecina, ka Jēzus ir Mesija un Jēzus izsaka pirmo no trim pravietojumiem par Viņa gaidāmajām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos, un tieši pirms tam, kad Jēzus izdziedina zēnu apsēstu ar ļauno garu un Viņa otro pravietojumu par gaidāmajām ciešanām.

Marka Evaņģēlijā ir rakstīts, ka “Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni un veda viņus vienus savrup augstā kalnā.” (Mk 9:1), savukārt Lūkasa Evaņģēlijā tiek papildus norādīts, ka viņi devās, “lai lūgtu Dievu” (Lk 9:28). Kamēr Jēzus lūdzās, “Viņa seja mirdzēja kā saule, bet Viņa drēbes kļuva baltas kā sniegs” un pēkšņi “viņiem parādījās Mozus un Elijs, kas runāja ar Viņu” (Mt 17:2-3). Lūkasa Evaņģēlijā norādīts, ka “tie runāja par Viņa gala norisi, ko Viņš piepildīs Jeruzalemē” (Lk 9:32). Lūkass tāpat norāda, ka “Pēteris un tie, kas atradās pie Viņa, bija miega nomākti. Uzmodušies tie redzēja Viņa godību un divus vīrus, stāvot pie Viņa” (Lk 9:32). Pēteris iepriecināts saka: “Labi mums šeit būt!” un lūdz Jēzum atļauju uzcelt trīs teltis: vienu Jēzum, vienu Mozum un vienu Elijam (Mt 17:4). Tieši tajā brīdī “spoža padebess tos apēnoja. Un, lūk, balss padebesī sacīja: Šis ir mans mīļais Dēls, kas man labpatīk. Viņu jūs klausiet.” (Mt 17:5, Mk 9:7, Lk 9:34-35). Lūkasa Evaņģēlijā teikts, ka parādoties mākonim un apēnojot mācekļus, viņi ļoti izbijās (Lk 9:34), bet Mateja Evaņģēlijā teikts, ka, izdzirdot balsi, “viņi krita uz sava vaiga un ļoti izbijās” (Mt 17:6). Kad Jēzus viņiem pieskārās un teica: “Celieties un nebīstieties!”, mācekļi paskatījušies apkārt, nevienu vairs neredzēja, kā tikai Jēzu (Mt 17:7-8). Kāpjot lejā no kalna, Jēzus pavēlēja mācekļiem: “Nevienam nesakiet par šo parādību, iekams Cilvēka Dēls nebūs uzcēlies no miroņiem!” (Mt 17:9, Mk 9:9). Lūkasa Evaņģēlijā ir norādīts, ka mācekļi “klusēja un nevienam tajās dienās nesacīja nekā par to, ko bija redzējuši” (Lk 9:36).

Tabora kalna atklāsme deva Pēterim, Jēkabam un Jānim pārsteidzošu apstiprinājumu par Jēzus dievišķo dabu, atklāsme, kas ļoti līdzinās tai, kad Jēzus saņēma no Jāņa Kristītāja kristību Jordānas upē un Svētais Gars kā balodis nolaidās pār Viņu, un atskanēja balss no debesīm: “Tu esi mans mīļais Dēls, kas man labpatīk!” (Lk 3:22). Kopā ar Mozu un Eliju, kas pārstāv praviešus, Jēzus atklāj sevi kā Likuma un pravietojumu piepildījumu, ko Viņš pats arī Kalna Svētībās īpaši uzsvēra: “Nedomājiet, ka es atnācu atcelt baušļus un praviešus: es neatnācu atcelt, bet izpildīt.” (Mt 5:17). Taču pat atklājot savu godību, par ko Jēzus īpaši piekodina savus mācekļus nevienam neko neteikt, Jēzus sarunā ar Mozu un Eliju pārrunā gaidāmās ciešanas un augšāmcelšanos (Mt 17:1-8). Ar to Jēzus atgādina, ka Viņa godība un ciešanas pārdabiskā veidā ir cieši saistītas un ir viens veselums, ko pavisam drīz mācekļi piedzīvos paši.  

Pērkona dēli

Jēkabu un Jāni bija nobiedējusi Jēzus pārveidošanās Tabora kalnā, bet, brīdi to pārdomājot, tā bija arī spēcīgi iespaidojusi, redzot Jēzus spēku un varenību. Dažas Rakstu vietas tālāk Lūkasa Evaņģēlijā tiek atklāts, ka Jēzus ar pilnu apņēmību dodas “lai ietu uz Jeruzalemi”, kur Viņš tiks paņemts prom no šis pasaules un tādēļ “Viņš sūtīja pirms sevis vēstnešus” (Lk 9:51). Kad kādas Samarijas pilsētas iedzīvotāji Viņu neuzņēma, jo Viņš bija ceļā uz Jeruzalemi, tad Jēkabs un Jānis lūdza atļauju Jēzum nosaukt uguni no debesīm un viņus iznīcināt (Lk 9:53-54). Bet tā vietā Jēzus mācekļus norāja un viņi devās prom uz citu pilsētu (Lk 9:56). Drīz vēlāk Lūkasa Evaņģēlijā Jēzus stāsta līdzību par labo samarieti, kas ir parādījis žēlsirdību smagi piekautam un aplaupītam vīram ceļā no Jērikas uz Jeruzalemi, ar to atklājot patieso nozīmi vārdiem “mīli savu tuvāko” un to svarīgumu tiem, kas vēlas iemantot mūžīgo dzīvi (Lk 10:25). Šī līdzība viennozīmīgi ir atbilde tieši Jēkabam un Jānim, kuri vēlējās nopostīt Samarijas pilsētu, ja vien Jēzus viņiem to būtu ļāvis. Šāds agresīvs un ugunīgs temperaments iespējams arī bija iemesls, kādēļ Jēzus piešķīra Jēkabam un Jānim vārdu “Boanerges”, kas ir grieķu vārds aramiešu apzīmējumam “pērkona dēli”, kad Viņš izraudzījās divpadsmit apustuļus, kā teikts Marka Evaņģēlijā. Pozitīvā nozīmē citi apgalvo, ka viņi tika nosaukti par Boanerges tādēļ, ka bija stingri savā raksturā un dedzīgi Dieva kalpi.

Diženuma mērs

Jēkabs un Jānis, līdzīgi kā citi apustuļi, neizprata patieso Jēzus misiju. Viņi uzskatīja, ka Jēzus izveidos savu valstību zemes virsū un divpadsmit izraudzītos mācekļus iecels atbildīgos amatos. Marka Evaņģēlijā tiek aprakstīta situācija, kurā Jēkabs un Jānis lūdz Jēzu: “Dod mums, lai mēs Tavā godībā sēdētu viens tavā labajā, otrs Tavā kreisajā pusē!” (Mk 10:37), līdzīgi šī situācija ir aprakstīta Mateja Evaņģēlijā, kurā abu brāļu māte, savu dēlu pavadīta, lūdz Jēzum īpašu pakalpojumu (Mt 20:20-21). Abos Evaņģēlijos parādīts, ka Jēzus viņiem atbild: “Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeršu?” (Mt 20:22) un ka šādas goda vietas “man nepiedienas jums dot [..], bet tiem, kam mans Tēvs sagatavojis” (Mt 20:23). Brāļi uz to atbild, ka viņi spēj dzert no Viņa biķera “un tapt kristīti kristībā”, kurā Jēzus tiek kristīts (Mk 10:38), uz ko Jēzus aizkaitināts atbild, ka no Viņa biķera tie dzers. Pārējie apustuļi saīga uz abiem brāļiem, padzirdējuši par šo brāļu prasību, kas rosināja Jēzu sniegt mācekļiem mācību par diženuma un lieluma patieso nozīmi, kas pieprasa upurēšanos un kalpošanu citiem – “Kas no jums grib būt lielāks, tas lai ir jūsu sulainis! Bet kas starp jums grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps!” (Mt 20:24, 26-27). Marka Evaņģēlijā, īsi pirms Jēkabs un Jānis devās pie Jēzus ar īpašo lūgumu, apustuļi “savā starpā bija strīdējušies, kurš no tiem lielāks” (Mk 9:33), uz ko Jēzus atbildēja: “Kas grib būt pirmais, tas būs no visiem pēdējais un visu kalps.” (Mk 9:34). Mateja Evaņģēlijā apustuļi reiz Jēzum jautāja: “Kā Tev šķiet, kas ir lielākais debesvalstībā?” (Mt 18:1), uz ko Jēzus paaicināja bērnu, to nostādīja viņu vidū un sacīja: “Ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs debesvalstībā neieiesiet. Tātad, kas pats pazemosies kā šis bērns, tas ir lielākais debesvalstībā.” (Mt 18:3-4). Vēlāk, kādā citā vietā, Jēzus publiskās darbības laikā, īsi pirms Pēdējā Vakarēdiena, Jēkabs, Jānis, Pēteris un Andrejs uzlūkojot Templi, jautāja Jēzum par Viņa pravietojumu par Jeruzalemes nopostīšanu: “Saki mums, kad tas notiks un kāda zīme būs, kad tas viss sāks piepildīties?” (Mk 13:4). Acīmredzami, Zebedeja brāļus joprojām vairāk interesēja Jēzus karaļvalsts spēks un varenība, pat pēc neskaitāmiem Viņa stāstiem par patieso diženuma mēru. Mācība par pazemību un kalpošanu mācekļiem bija grūti saprotama un pieņemama.

Ģetzemanes dārza agonija

Jēkabs kopā ar Jāni un Pēteri bija Jēzus tuvākie mācekļi un sabiedrotie Jēzus lielajā ciešanu stundā Ģetzemanes dārzā pēc Svētā Vakarēdiena. Pēc Pashas mielasta augšistabā (Mk 14:15), Jēzus kopā ar saviem mācekļiem šķērsoja Kedronas strautu un devās uz dārzu (Jņ 18:1). Lūkasa Evaņģēlijs saka, ka tas bija Olīvkalns (Lk 22:39). Pavēlējis “saviem mācekļiem: Sēdiet šeit, kamēr es lūgšu Dievu!”, “Viņš ņēma sev līdz Pēteri un Jēkabu, un Jāni” uz nomaļāku vietu dārza dziļumā “un iesāka baiļoties un skumt” (Mk 14:32-33). Gan Mateja, gan Marka Evaņģēlijs piemin, ka savas lūgšanas laikā Jēzus trīs reizes ir atgriezies pie saviem trīs uzticamākajiem mācekļiem un atradis tos aizmigušus (Mt 26:40, 44), uz to skumji norādot Pēterim: “Tā jūs nespējāt pat vienu stundu būt ar mani nomodā? Esiet modri un lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā!” (Mt 26:40-41). Taču mācekļu “acis bija smagas kļuvušas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt” (Mk 14:40), brīdī, kad Jēzus pēdējo reizi tiem pienācis jautāja: “Vēl arvien guļat? Ir diezgan! Stunda ir pienākusi [..]. Celieties, iesim! Lūk, kas mani nodos, jau ir tuvu klāt!” (Mk 14:41-42). Tiklīdz Jūdas parādījās dārzā kopā ar “kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju kalpiem” (Jņ 18:3), Pēteris tūlīt kļuva modrs un “cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam ausi”, taču Jēzus norāja šādu rīcību un brīdina, ka “visi, kas zobenu tver, no zobena ies bojā” (Mt 26:51-52). Ar šiem vārdiem, Jēzus tiek arestēts, un “visi mācekļi atstāja Viņu un aizbēga” (Mt 26:56), ieskaitot arī Jēkabu un Jāni, divi viņa vistuvākie draugi, kuri reiz apgalvoja, ka viņi spēj dzert no tā paša biķera, no kura dzers Jēzus, un kuri vēl tikai pirms dažām stundām kopā ar Pēteri un citiem mācekļiem Pēdējo Vakariņu laikā apgalvoja: “Kaut arī man nāktos ar Tevi mirt, es Tevi nenoliegšu. Tāpat sacīja visi citi mācekļi.” (Mt 26:35).

Augšāmcelšanās un Vasarsvētki

Pēc Jēzus nāves, Jēkabs un Jānis bija starp tiem vienpadsmit mācekļiem (Jūdas Iskariots izdarīja pašnāvību), kas redzēja Augšāmcelto Kristu. Apustuļu darbi norāda, ka Jēkabs un Jānis bija starp tiem apustuļiem, kas raudzījās uz Jēzu kā “tika pacelts, un padebess paņēma Viņu no to acīm [..] no kalna, ko sauc par Olīvkalnu (citā tulkojumā: Eļļas kalnu), kas ir tuvu Jeruzalemei” (Apd 1:9, 12), bet apustuļi “atgriezās atpakaļ Jeruzalemē [..] atnākuši uzgāja Vakariņu telpā [..] visi vienprātīgi palika lūgšanā.” (Apd 1:12-14). Evaņģēliji tāpat apraksta Jēzus tikšanos ar mācekļiem pēc Augšāmcelšanās, kad Jēzus ienāk istabā caur aizslēgtām durvīm, kur tobrīd slēpās mācekļi (Jņ 20:19), Jēzus uzņemšanu Debesīs no kalna netālu no Betānijas, kur Viņš pavēlēja mācekļiem “iet un mācīt visas tautas” (Mt 28:16, 19), vai Ģenezaretes ezera krastā, kur saskaņā ar Jāņa Evaņģēliju Zebedeja dēli, Pēteris, Natanaēls, Toms un vēl divi citi mācekļi notvēra neticami lielu lomu, pēc tam, kad Jēzus bija lūdzis tiem “izmest tīklu laivas labajā pusē” un pēc tam kopā ar viņiem ieturēja pusdienas ēdot maizi un ceptu zivi (Jņ 21:2, 6, 12-13). “Šī jau bija trešā reize, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās no miroņiem parādījās saviem mācekļiem.” (Jņ 21;14), kas bija īpaši nozīmīga, jo acīmredzami mācekļi bija atgriezušies pie savas iepriekšējās dzīves – pie tukšas eksistences, kurā “neko nebija noķēruši” (Jņ 21:3) – tādēļ Jēzum bija nepieciešams viņiem atgādināt, ja tie patiesi būtu mīlējuši Viņu, tad viņiem vajadzēja “ganīt manus jērus!” (Jņ 21:16). Viņi jau bija kļuvuši par “cilvēku zvejniekiem”, kā Jēzus to viņiem bija sacījis, aicinot viņus sekot Viņam, tos sastopot ezera krastā, un atkal viņiem atgādinot pēc savas Augšāmcelšanās.

Vasarsvētku laikā Jēkabs un citi apustuļi saņēma Svētā Gara dāvanu, kuru pirms tam bija apsolījis Jēzus. Šī dāvana deva mācekļiem drosmi sludināt Dieva vārdu un pārvarēt neskaitāmās grūtības, ar kurām tie saskārās. Kā rakstīts Apustuļu darbos: “Kad Vasarsvētku diena bija pienākusi, visi viņi bija kopā tanī pat vietā. Un viņiem parādījās mēles it kā no uguns, kas sadalījās un nolaidās uz ikviena no viņiem. Un visi tika Svētā Gara piepildīti un iesāka runāt dažādās valodās, kā Svētais Gars deva viņiem izrunāt.” (Apd 2:1, 3-4). Pūlis, kas sastāvēja no “dievbijīgiem jūdiem no visām tautām”, kas bija pulcējušies ārpusē “dzirdēja balsi”. “Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, paceltā balsī sacīja [..] Gandariet par saviem grēkiem, un ikviens no jums lai kristās Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai.” (Apd 2:5-6, 14, 38). Pateicoties Svētā Gara dāvanai, apustuļu sludināšana bija auglīga “un tanī dienā pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu.” (Apd 2:41).

Sv. Jēkaba mocekļa nāve

Drīz sekoja vajāšanas, Pēteris un Jānis tika divreiz apcietināti un vesti Sanhedrina tiesas priekšā, kas ir Jūdejas Augstākā tiesa, kuru pārrauga ieceltais Augstais priesteris. Stefans bija viens no septiņiem apustuļu izraudzītiem diakoniem, kas apkalpoja agrīnās kristiešu kopienas garīgās vajadzības. Viņš tika apsūdzēts zaimošanā un vests Sanhedrina tiesas priekšā, kas piesprieda viņam nāves sodu – nomētāšanu ar akmeņiem, kuru izpildīja pūlis ārpus pilsētas mūriem. Viņa nāve aizsāka “Jeruzalemes baznīcas lielās vajāšanas”, kā rezultātā mācekļi izklīda pa visu Jūdejas un Samarijas apvidu, taču apustuļi izlēma palikt Jeruzalemē (Apd 8:1).

Desmit gadus vēlāk, ap 44. gadu mūsu ērā, Ķēniņš Hērods Agripa I, kurš 41. gadā bija kļuvis par Jūdejas un Samarijas ķēniņu, bija sācis vajāt un “pielikt rokas, lai mocītu dažus no Baznīcas” (Apd 12:1). Hērods bija Hēroda Lielā I mazdēls, kurš bija pavēlējis nogalināt nevainīgos bērniņus – visus vīriešu kārtas jaundzimušos līdz divu gadu vecumam Betlēmē un tās apkārtnē, pēc uzzināšanas no Austrumu gudrajiem, ka ir “piedzimis jūdu Ķēniņš” (Mt 2:2). Šajā pēdējā agrīnās kristiešu kopienas vajāšanā, kura tika uzsākta īsi pirms jūdu Pashas svētkiem, sv. Jēkabs kļuva par pirmo apustuli, kas mira mocekļa nāvē un “nobaudīja ciešanu biķeri”, kā Jēzus to bija solījis. Turpretī sv. Jēkaba brālis Jānis bija vienīgais no apustuļiem, kas nemira mocekļa, bet gan dabīgā nāvē. Saskaņā ar Apustuļu darbos rakstīto, ķēniņš Hērods Agripa “ar zobenu nonāvēja Jēkabu, Jāņa brāli. Redzēdams, ka tas patika jūdiem, viņš lika apcietināt arī Pēteri.” (Apd 12:2-3). Divi trešā gadsimta vēsturnieki Klements no Aleksandrijas, teologs un viens no pirmajiem Aleksandrijas baznīcas rakstniekiem, un, pateicoties viņam, Euzēbijs – Cēzarejas bīskaps, sniedz dažas papildus detaļas par sv. Jēkaba nāvi.

Saskaņā ar Klementa sacīto, Sanhedrina tiesa apsūdzēja un notiesāja sv. Jēkabu par to, ka viņš sludināja, ka Jēzus ir Dievs un tikai Viņā ir iemantojama pestīšana, un viņa nāves spriedumu apstiprināja ķēniņš Hērods. Tiesas laikā, kā norāda Euzēbijs, saskaņā ar vēsturnieka Klementa autentisko tradīciju, sv. Jēkaba apsūdzētājs bija tik aizgrābts par sv. Jēkaba liecību, ka ir nožēlojis savu nodevību un nosaucis sevi par kristieti. Viņš tika notiesāts kopā ar sv. Jēkabu, abiem nocērtot galvu. Kad abi kopā devās uz soda izciešanas vietu, viņš lūdza sv. Jēkaba piedošanu. Sv. Jēkabs brīdi padomājis, apskāva viņu un teica: “Lai miers ir ar Tevi!” un viņu noskūpstīja.

Drīz pēc tam, Pēteris tika atbrīvots no cietuma ar eņģeļa palīdzību. Pēc nesekmīgas Pētera meklēšanas, Hērods sodīja cietuma sargus un devās uz Cēzareju, kur atradās Hēroda pārvaldītās teritorijas administratīvais centrs. Svētku laikā ar publiskām spēlēm par godu Romas imperatoram Cēzaram Klaudijam, Kunga eņģelis sita Hērodu, tādēļ ka tas bija pieņēmis godu no pūļa, kas slavēja un uzskatīja viņu par Dievu. Tādēļ, ka viņš neatdeva Dievam pienācīgo godu, viņš mira tārpu saēsts (Apd 12:23). Euzēbijs un Jāzeps Flāvijs pirmo gadsimtu jūdu vēsturnieks, apstiprina, ka Hērods miris mokošā nāvē, piecas dienas agonijā mokoties lielās vēdera sāpēs, noslēdzot savu trīs gadu valdīšanu ar dievišķā taisnīguma sodu. Viņa nāve saskan ar Jēzus vārdiem Ģetzemanes dārzā: “Visi, kas zobenu tver, no zobena ies bojā.” (Mt 26:52).

Apustulis sv. Jēkabs un Spānija

Pēc nāves soda izpildīšanas sv. Jēkabs tika apglabāts Jeruzalemē, un saskaņā ar spāņu tradīciju, viņa mācekļi vēlāk viņa mirstīgās atliekas ar kuģi pārveda no pilsētas Joppa (mūsdienu Jaffa), ostas pilsētas netālu no mūsdienu Izraēlas galvaspilsētas Telavivas, uz Iria Flavia (mūsdienu pilsēta Padron), kas atrodas Spānijā, tās Galisijas novada ziemeļrietumu krastā, un pēc tam no turienes iekšzemē Santjago de Kampostela. Šeit sv. Jēkaba mācekļi apglabāja viņa pīšļus kopā ar vēl divu mācekļu mirstīgām atliekām. Viņi tika apglabāti kapā sarkofāgā romiešu kapsētā, virs kura tika uzbūvēts altāris un neliela kapela.

Saskaņā ar spāņu tradīciju tiek uzskatīts, ka sv. Jēkabs ir sludinājis Evaņģēliju Ibērijas pussalā, konkrēti Astūrijas, Kastīlijas, Aragonas un Galisijas novados – un ir izteicis vēlēšanos šeit tikt apglabāts pēc savas nāves. Saskaņā ar šo tradīciju, tiek uzskatīts, ka laikā, kad sv. Jēkabs kopā ar saviem mācekļiem ceļojis pa Ebro upi netālu no pilsētas Saragosas Spānijas ziemeļaustrumos, viņiem parādījās Jaunava Marija (būdama tajā laikā vēl dzīva un dzīvodama Jeruzalemē), lai iedrošinātu sv. Jēkabu viņa evaņģelizācijas darbā, kurš tobrīd neesot bijis diez ko sekmīgs. Viņa lūdza, lai šajā parādīšanās vietā viņas godam tiktu uzcelta kapela, un kā zīmi par viņas aizsardzību, viņa šeit atstāja marmora kolonu un nelielu savu statuju. Sv. Jēkabs uzcēla pirmo Jaunavai Marijai veltīto baznīcu pasaulē, kas šodien ir iespaidīga Jaunavas Marijas Kolonas bazilika, kas īpašā veidā veltīta viņas godam.

Pēc sv. Jēkaba apglabāšanas Spānijā viņa kaps drīz tika aizmirsts un tas apauga ar mežu, līdz tas no jauna tika atklāts 813. gadā, pateicoties mūkam vientuļniekam Pelajo, kuru vakara lūgšanas laikā iztraucēja dažādi gaismas uzplaiksnījumi un debešķīgas mūzikas skaņas no tuvējā meža. Šo debesu uzplaiksnījumu dēļ šī vieta arī ieguva nosaukumu Santjago de Kampostela, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “svētais Jēkabs no Zvaigznes lauka”. Pelajo un viņa vientuļnieka ordeņa brāļi devās pie Iria Flavia bīskapa Teodomira un aicināja viņu apskatīt šo pārdabisko parādību. Notīrījuši un atrakuši vecas celtnes pamatus ar altāri un zem tā esošo kriptu, viņi atrada apglabātus trīs cilvēku pīšļus kopā ar nelielu pergamenta gabalu, kurā teikts, ka apglabātie ir sv. Jēkabs un divi viņa mācekļi: Teodors un Atanāzijs. Bīskaps Teodomirs par šo atradumu nekavējoties paziņoja Astūrijas un Galisijas karalim Alfonso II, kas savukārt informēja pāvestu Leonu III un Svētās Romas imperatoru Kārli Lielo. Bīskaps Teodomirs pavēlēja uz kapa uzcelt baznīcu, klosteri ar konventa ēku priekš tā sargiem, kā arī nocietinātu mūri. Tāpat viņš pasludināja sv. Jēkabu par Spānijas aizbildni, svēto, kuram Spānija veltīta arī šobaltdien.

Uz sv. Jēkaba kapa vietas viena pēc otras tika uzbūvētas trīs bazilikas, un sv. Jēkaba un divu viņa mācekļu relikvijas tur atrodas arī šodien, ieliktas kriptā sudraba urnā, tieši zem mūsdienu katedrāles galvenā altāra. Pāvests Leons XIII nosūtīja īpašu komisiju, lai pārbaudītu relikviju autentiskumu, un kopā ar Santjago arhibīskapu apstiprināja šo relikviju autentiskumu apustuliskajā vēstulē “Visvarenais Dievs” (Deus Omnipotens) 1884. gada 2. novembrī.

Vispasaules ticības apliecinājums

Cauri gadsimtiem miljoniem svētceļnieku no visas pasaules – karaļi un karalienes, reliģiozi un vienkārši cilvēki, ir devušies apmeklēt Santjago katedrāli, it īpaši Svētajos Jubilejas gados, kad apustuļa sv. Jēkaba svētku diena – 25. jūlijs (diena, kurā tika atrasts apustuļa sv. Jēkaba kaps), iekrīt svētdienā. 1119. gadā pāvests Kaliksts II ieviesa “Svētā Jubilejas gada atlaidas” piešķirot pilnas grēku atlaidas tiem ceļotājiem, kas apmeklē Santjago katedrāli (un iziet caur Svētajām Durvīm ar garīgiem nodomiem un noslēdz šo apmeklējumu ar grēksūdzi un Svēto Komūniju). 1179. gadā pāvests Aleksandrs III noteica, ka Svēto Jubilejas gadu atzīmēšanai tajos gados, kad 25. jūlijs iekrīt svētdienā, nav laika ierobežojuma un tas tiek izsludināts ikreiz, kad 25. jūlijs iekrīt svētdienā. Pēdējos gados Svētais Jubilejas gads vai “Jacobeo” (latīņu nosaukums vārdam Jēkabs), tika svinēti 1971., 1976., 1982., 1993., 1999., 2004. un 2010. gadā. Nākamie Svētie Jubilejas gadi būs 2021., 2027., 2032., 2038., 2049.gadā un tā tālāk, sekojot laika intervālam ik pēc 6 – 5 – 6 – 11 gadiem, kad 25. jūlijs iekrīt svētdienā. Santjago katedrāles svētceļnieku birojs visus svētceļniekus, kas ceļojuši ticības garā (“ar reliģisku vai kristīgu motivāciju”, kā tas ir noteikts Santjago katedrāles 1999. gada Jubilejas gada brošūrā) un nogājuši kājām, vai jāšus zirga mugurā vismaz 100 km, vai vismaz 200 km ar velosipēdu, tiek apbalvoti ar Kampostelas diplomu, kas ir no 11. gadsimta saglabāta tradīcija, kura apstiprina svētceļojuma īstenošanu. Neskaitāmās brālības (sv. Jēkabam veltītas cilvēku apvienības) patstāvīgi organizē un aicina cilvēkus ņemt dalību svētceļojumos uz Santjago.

Mūsdienās kā svētceļnieks 1982. gadā šeit ir ieradies pāvests Jānis Pāvils II, kurš bija pirmais pāvests, kas apmeklēja Santjago. Pēc tam pāvests atkal ieradās 1989. gadā, uz šo vietu ataicinot daudzus tūkstošus jauniešus uz 1989. gada Pasaules Jauniešu dienām. Vēlāk, lai aicinātu svētceļniekus doties uz Santjago katedrāli 1999. un 2004. gadā, kā šo gadu Jubilejas gadā, pāvests Jānis Pāvils II izdeva īpašu dokumentu, adresētu Santjago katedrāles arhibīskapam, kurā tika uzskaitītas privilēģijas uzsākot un noslēdzot katru īpašo Svētā Jēkaba gadu jeb Jacobeo. Lūgšanu kartītē, kas tika dalītas Santjago katedrāles apmeklētājiem 1982. gadā, pāvests Jānis Pāvils II teica šādus vārdus:

“Santjago ceļš ir radījis spēcīgu garīgu un kultūras kustību ar bagātīgu savstarpēju dalīšanos cilvēku starpā visā Eiropā. Bet, ko patiesībā meklēja svētceļnieki, kas šeit ieradās pilni pazemības un nožēlas, tā ir ticības balss, kas atbalsojas Sv. Jēkaba (Santjago) bazilikas sienās un tās mūra akmeņos.”

Šodien Santjago de Kampostela katedrāle ir UNESCO Pasaules mantojuma nozīmes vieta, kas tiek apzīmēta kā “viens no Eiropas kultūras un vēstures attīstības balstiem”, kā arī lielais skaits sv. Jēkaba ceļu, kas krustām šķērsām šķērso visu Eiropu, kurus svētceļnieki sauc par camino, un kurus Eiropas Padome ir nodēvējusi kā “Pirmo Eiropas Kultūras maršrutu”. Sv. Jēkaba ceļa augļi ir redzami ne tikai cauri laikam politikā, ekonomikā, kultūrā, sabiedrībā un garīgajā izaugsmē Eiropā, bet viscaur pasaulē ar veltīšanos sv. Jēkaba aizbildniecībai, un caur viņu pie Jēzus, kas šo pestīšanas vēsti ir aiznesis līdz pat zemes robežām.

Atbildot Jēzus aicinājumam “seko man”, sv. Jēkabs veltīja savu dzīvi kalpošanai Dieva godam. Un kalpojot “priekš visiem”, sv. Jēkabs pilnībā ziedoja savu dzīvi, tās beigās dzerot no Jēzus ciešanu biķera. Taču daudz svarīgāk, ka caur šo vispilnīgāko pazemības aktu, sv. Jēkabs ne tikai atklāja patieso diženuma mēru, bet kļuva par Jēzus mūžīgo draugu un iedvesmas avotu visai pasaulei.

Svētceļnieku lūgšana

Apustuli Sv. Jēkab,
Kas pirmais no visiem izraudzīts
Un pirmais dzēri biķeri,
Tu esi svētceļnieku lielais aizstāvis.
Dari mūs stiprus ticībā un laimīgus cerībā.
Mūsu svētceļnieku gaitās,
Sekojot pa Kristus dzīves taku,
Uzturi mūs tā,
Lai laiku beigās mēs
Sasniegtu Debesu Tēva godību. Āmen.

Informāciju apkopoja Bruno Skara


[1] Par avotu izmantota Svētā Jēkaba katedrāles mājas lapā: http://www.jekabakatedrale.lv/sv-jekaba-baznica-romas-katolu-arhibiskapa-katedrale/ ievietotā informācija.
[2] Par avotu izmantota Svētās Marijas Magdalēnas baznīcas mājas lapā: http://www.magdalenasdraudze.lv/baznicas-vesture/ ievietotā informācija.
[3] Par avotu izmantota vietnē katolis.lv ievietotā informācija par Latvijas diecēžu draudzēm.