Šodienas datums: 13.12.2017  |  Vārda dienas: Veldze, Lūcija

Baznīcas svētie

Pāvests Jānis Pāvils II, Karols Vojtila (Karol Józef Wojtyła) (1920-2005)

22. oktobris

Karols Vojtila ir dzimis Vadovicē, Polijā, 1920. gada 18. maijā. Jau bērnībā viņš piedzīvoja lielu zaudējumu: mamma nomira, kad Karolam bija deviņi gadi, bet vecākais brālis – kad viņam bija 12 gadi.

Pabeidzis Vadovices vidusskolu, viņš iestājās Krakovas Jagaiļa universitātē un aktīvi darbojās skolas drāmas pulciņā. Nacistu okupācijas laikā 1939. gadā universitāte tika slēgta, un jaunajam Karolam nācās strādāt akmeņlauztuvēs, vēlāk ķīmiskajā rūpnīcā, lai nopelnītu iztiku un izvairītos no deportācijas uz Vāciju. 1942. gadā, atklājis aicinājumu uz priesterību, Karols uzsāka mācības pagrīdes seminārā Krakovā. Pēc 2. pasaules kara viņš turpināja studijas Krakovas seminārā, kas bija no jauna atvērts, bet 1946. gadā tika ordinēts par priesteri. Drīz pēc tam kardināls jauno priesteri nosūtīja uz Romu, kur 1948. gadā Vojtila pabeidza doktorantūras studijas filozofijā, aizstāvot disertāciju par tēmu ticības problēmas sv. Jāņa no Krusta darbos.

1948. gadā Karols Vojtila atgriezās Polijā un kalpoja kā vikārs dažādās Krakovas draudzēs, kā arī bija studentu un veselības aprūpes jomā strādājošo kapelāns. 1951. gadā uzsāka studijas, kas ļautu viņam strādāt kā pasniedzējam augstskolās, un 1953. gadā Ļubļinas Katoļu universitātē aizstāvēja disertāciju par Maksa Šēlera ētisko sistēmu. Drīz pēc tam arī kļuva par morālteoloģijas un ētikas pasniedzēju Krakovas Garīgajā seminārā un Ļubļinas Katoļu universitātē, kur 1956. gadā tika iecelts par Ētikas katedras vadītāju.

1958. gadā Karolu Vojtilu konsekrēja par Ombi titulārbīskapu un Krakovas palīgbīskapu, bet 1964. gadā – par Krakovas arhibīskapu. Viņš piedalījās visās Bīskapu sinodes asamblejās, kā arī Vatikāna II koncila sesijās, kur deva lielu ieguldījumu „Gaudium et spes” konstitūcijas izstrādē. 1967. gadā pāvests Pāvils VI viņu iecēla par kardinālu.

1965. gadā viņš kopā ar pārējiem Polijas bīskapiem sagatavoja un nosūtīja Vācijas bīskapiem izlīguma vēstuli, kurā ir slavenie vārdi: „Mēs piedodam un lūdzam piedošanu.” Kā bīskaps un kardināls viņš iesaistījās daudzās dažādās pastorālās iniciatīvās, ceļoja un piedalījās Baznīcas institūciju sanāksmēs, paralēli veicot arī pasniedzēja pienākumus augstskolā un rakstot filozofiska rakstura grāmatas.

1978. gada 16. oktobrī notika konklāvs, un tā laikā kardināli par 264. pāvestu ievēlēja Karolu Vojtilu. Pieminot savu priekšteci Jāni Pāvilu I, kas pāvesta amatā bija mēnesi, Karols Vojtila pieņēma Jāņa Pāvila II vārdu. Pastorālo rūpju par visu Baznīcu vadīts, ar lielu atvērtību un žēlsirdību pret visu cilvēci Jānis Pāvils II Pētera kalpojumu īstenoja ar misionāra dedzību, veltot tam visu savu enerģiju.

Sava pontifikāta laikā viņš devās 104 pastorālajās vizītēs ārpus Itālijas un 146 vizītēs Itālijā. Viņš tikās ar Dieva tautu un valstu līderiem biežāk nekā viņa priekšteči. Mīlestības uz jauniešiem vadīts, Jānis Pāvils II iedibināja Pasaules Jauniešu dienas. Savukārt, domājot par ģimenēm, viņš 1994. gadā uzsāka Pasaules ģimeņu tikšanās.

Pāvests veiksmīgi pastiprināja dialogu ar jūdiem un citu ticību pārstāvjiem, kurus vairakkārt aicināja pulcēties uz lūgšanām par mieru, īpaši Asīzē.

Viņa vadībā Baznīca sagatavojās ieiet trešajā gadu tūkstotī un svinēja Lielo 2000. jubilejas gadu. Pāvests sekmēja Baznīcas garīgo atjaunotni, izsludinot Pestīšanas jubilejai, Marijai un Euharistijai veltītus gadus. Pāvesta svarīgāko darbu vidū ir 14 enciklikas, 15 apustuliskās adhortācijas, 11 apustuliskās konstitūcijas un 45 apustuliskās vēstules.

Jāņa Pāvila II pontifikāts ir trešais ilgākais un viens no svarīgākajiem Baznīcas vēsturē. Viņa daudzie sasniegumi ir iespaidīgi. Jānis Pāvils II nenogurstoši meklēja veidus, kā pasauli pietuvināt Dievam. Viņa dzīve un ciešanas bija drosmes un ticības pilnas. Savas dzīves laikā, kā arī tuvojoties nāvei, pāvests bija dzīvības svētuma un cieņas liecinieks, iestājoties par dzīvību no tās ieņemšanas brīža līdz dabiskai nāvei. Šis cilvēks izstaroja ticību un cerību, mieru un taisnību, siltumu un mierinājumu. Viņš pretojās tirānijai un apspiešanām, pievērsa uzmanību trešās pasaules valstīm, juta līdzi tiem, kas cieš, un tiecās uz Baznīcas vienotību.

Pēdējos savas dzīves gados pāvesta veselība kļuva ievērojami vājāka. 2005. gada 2. aprīļa vakarā plkst. 21.37, iesākoties Žēlsirdības svētdienai, kuru sava pontifikāta laikā iedibināja, Baznīcas mīlētais pāvests atstāja šo pasauli, lai dotos pie Debesu Tēva. No viņa miršanas brīža līdz bēru dienai 8. aprīlī vairāk nekā trīs miljoni svētceļnieku apmeklēja Romu, lai atvadītos no pāvesta.

2014. gada 27. aprīlī pāvests Jānis Pāvils II tika kanonizēts svēto kārtā. 

Evija Grudule, "Katoļu Kalendārs 2014"