Šodienas datums: 12.12.2017  |  Vārda dienas: Otīlija, Iveta

Baznīcas svētie

Svētais Jānis XXIII, Andželo Džuzepe Ronkali (Angelo Giuseppe Roncalli) (1881- 1963)

11. oktobris

Andželo Džuzepe Ronkali ir dzimis Soto il Monte, Itālijā, Bergamo diecēzē 1881. gada 25. novembrī. Viņš bija ceturtais bērns 14 bērnu ģimenē. Ģimene strādāja kā pusgraudnieki. Divu brāļu ģimenes bija apvienojušās un dzīvoja kopā. To galva bija tēvocis Zaverio, kurš nebija precējies un kura gudrība vadīja ģimenes darbu. Zaverio bija Džuzepes krusttēvs, kas bērnam sniedza pirmās un svarīgākās reliģiskās zināšanas. Ģimenes reliģiskā dzīve, kā arī draudzes dedzība ievadīja Džuzepi kristīgajā dzīvē.

1892. gadā viņš iestājās Bergamo Garīgajā seminārā. Šeit Džuzepe sāka rakstīt savu garīgo dienasgrāmatu, ko turpināja darīt līdz pat nāvei. 1896. gadā semināra garīgais tēvs nosūtīja Džuzepi uz sekulāro franciskāņu ordeni, solījumus saskaņā ar šī ordeņa regulu viņš salika 1897. gadā.

No 1901. līdz 1905. gadam Džuzepe bija students Pontifikālajā Romas seminārā. 1904. gada augustā viņš tika iesvētīts par priesteri. Nākamajā gadā viņu nozīmēja par Bergamo bīskapa sekretāru. Džuzepe garīgajā seminārā pasniedza vēsturi, patroloģiju un apoloģētiku. Šajos gados viņš padziļināja savu izpratni par svētā Kārļa Boromeja un svētā Franciska no Sales mācību. Tāpat šajā laikā, diendienā esot līdzās bīskapam, viņš dziļi iesaistījās un iepazinās ar pastorālo darbu. Pēc bīskapa nāves Džuzepe turpināja pasniegt seminārā un vadīt dažādas pastorālās jomas.

Kad Itālija 1915. gadā iesaistījās karā, Džuzepe kā seržants tika nosūtīts uz medicīnas korpusu un kļuva par kapelānu ievainotajiem kareivjiem. Karam beidzoties, Džuzepe atvēra studentu māju jaunu cilvēku garīgajām vajadzībām.

1919. gadā viņš tika nominēts par Garīgā semināra garīgo tēvu, bet 1921. gadā tika norīkots kalpot pie Svētā Krēsla. Pāvests Benedikts XV atsauca Džuzepi uz Romu, lai viņš pārstāvētu Itāliju Ticības mācības kongregācijā. 1925. gadā pāvests Pijs XI nominēja viņu par apustulisko delegātu Bulgārijā, ieceļot par bīskapu ar titulārdiecēzi Areopoli. Par savu devīzi Džuzepe izvēlējās „Oboedientia et Pax” (Paklausība un miers), kas kļuva par viņa moto visas dzīves garumā.

1925. gadā viņš devās uz Bulgāriju, kur kalpoja līdz 1935. gadam. Bīskaps apmeklēja katoļu kopienas un centās nodibināt cieņas pilnas attiecības ar citām kristiešu kopienām. Pēc zemestrīces 1928. gadā viņš izcēlās ar savu gādību. Tāpat klusībā pacieta dažādus pārpratumus un citas grūtības.

1935. gadā bīskaps Ronkali tika nominēts par apustulisko delegātu Turcijā un Grieķijā. Šeit viņa kalpojums bija intensīvs, attieksme un dialogs ar pareizticīgo un islāma pasauli bija pilns cieņas. Sākoties 2. pasaules karam, bīskaps atradās Grieķijā. Viņš centās nodrošināt saziņu starp apcietinātajiem un viņu ģimenēm un palīdzēja daudziem ebrejiem izbēgt no vajāšanām. 1944. gadā pāvests Pijs XII nominēja bīskapu par nunciju Francijā.

Pēdējos kara mēnešos un miera laika sākumā bīskaps atbalstīja kara gūstekņus un palīdzēja stabilizēt Baznīcas struktūru Francijā. Viņš apmeklēja Francijas svētvietas un piedalījās lielākajos svētkos. Ronkali bija uzmanīgs, piesardzīgs un pozitīvs novērotājs. Viņa attieksmi vienmēr raksturoja tiekšanās pēc Evaņģēlija vienkāršības pat vissarežģītākajos diplomātiskajos jautājumos. Katru dienu viņš ilgu laiku veltīja lūgšanai. 1953. gadā bīskapam piešķīra kardināla titulu un nosūtīja uz Venēciju. Viņu ar prieku pildīja doma par savas dzīves veltīšanu dvēseļu aprūpei, ko kardināls vienmēr bija vēlējies, kļūstot par priesteri. Viņš bija enerģisks, uzņēmīgs un priekpilns dvēseļu gans.

Pēc Pija XII nāves kardināls Ronkali 1958. gada 28. oktobrī tika ievēlēts par pāvestu, pieņemot Jāņa XXIII vārdu. Pontifikāts, kas ilga tikai piecus gadus, atklāja pāvestu kā patiesu labo ganu. Lēnprātīgs un maigs, uzņēmīgs un drosmīgs, vienkāršs un aktīvs viņš īstenoja savus kristieša pienākumus žēlsirdības darbos: apmeklēja ieslodzītos un slimos, tikās ar dažādu nāciju un ticību cilvēkiem, visiem veltot tēvišķas rūpes. Viņa sociālā mācība enciklikās „Pacem in terris” un „Mater et Magistra” tika augsti novērtēta.

Jānis XXIII sasauca Romas sinodi, nodibināja komisiju Kanonisko likumu pārskatīšanai un sasauca Vatikāna II koncilu. Ticīgie pāvestā saskatīja Dieva labestības atspulgu un sauca viņu par „labo pāvestu”. Pāvests uzsāka Baznīcas atjaunošanu, vienlaicīgi izstarojot to mieru, kas plūst no cilvēka, kas paļaujas uz Kungu. Pāvests Jānis XXIII mira 1963. gada 3. jūnijā, paļāvībā uz Jēzu un ilgojoties pēc Viņa apskāviena. 2014. gada 27. aprīlī pāvests Francisks viņu kanonizēja svēto kārtā. 

Evita Grudule, "Katoļu Kalendārs 2014"


Labais pāvests - svētais Jānis XXIII

Pavisam nesen kāds tuvs, profesionāls un respektējams kolēģis, noklausoties manu priekšlasījumu par sv. Jāņa XXIII personību un viņa nozīmi 20. gs. katoļu Baznīcas vēsturē un Vatikāna II koncila procesos, uzmanīgi un delikāti apjautājās, vai es zinot, ka tas, ko seminārā stāstīju par šo pāvestu, esot sava veida hagiogrāfija1. Es mazliet apmulsu, bet, uz minūti aizdomājoties un rezumējot, biju spiesta piekrist, ka tas tiešām tā ir, jo lielākā vairuma katoļu teologu, Baznīcas un laicīgo vēsturnieku, ekspertu, politologu, tā laika un mūsdienu masu mediju pārstāvju un laju pozitīvais Jāņa XXIII pontifikāta vērtējums, pieķeršanās un mīlestība pret šo vienkāršo un pazemīgo pāvestu nav mazinājusies pat vairāk kā pusgadsimtu kopš viņa nāves. Jāni XXIII par svēto mēdza saukt jau viņa dzīves laikā, taču īpaši mīļš un tuvs viņš bija vienkāršajiem cilvēkiem. Jāņa XXIII popularitāte pārsniedza tā laika mūzikas un kino mega zvaigžņu popularitāti, bet viņa morālo autoritāti atzina visu reliģiju ticīgie. Nereti viņu dēvēja par visu ticīgo (ne tikai katoļu vai kristiešu) pāvestu.

Ir izveidojusies vesela laju un konsekrēto personu paaudze, kas sevi mēdz dēvēt par Labā pāvesta paaudzi, tādējādi ne tikai parādot cieņu un mīlestību Jānim XXIII, bet arī atzīstot sevi par šā laikmeta garīgajiem bērniem un ideju mantiniekiem. 20. gs. 90. gados, kad es studēju Rēzeknē un biju katoļu studentu (jeb kā mūs toreiz dēvēja – dzintariešu) rindās, pie mums bieži gan oficiālajos pasākumos, gan rekolekcijās viesojās monsinjors Antons Smelters, kuru mēs ļoti mīlējām un cienījām gan kā priesteri, gan kā LKSAA „Dzintars” kapelānu. Smeltertēvs sarunās bieži pieminēja Jāni XXIII, ilustrēja noteiktas situācijas un sniedza piemērus no šī pāvesta dzīves un kalpošanas. Atmiņās ir saglabājies viens piemērs, kurā Smeltertēvs, pārfrāzējot Jāni XXIII, mācīja, ka Baznīcai vienmēr ir vajadzīgs svaigs gaiss, lai tā spētu sludināt Labo Vēsti. Ja logi ir ciet un svaigs gaiss neieplūst, nekas nav spējīgs pastāvēt un izdzīvot.

Pats Jānis XXIII, sasaucot Vatikāna II koncilu, šo procesu dēvēja par aggiornamento jeb Baznīcas pielāgošanu jaunajām pasaules realitātēm. Lai cik tas mūsdienu cilvēku uztverē neizklausītos mazliet hagiogrāfiski, Jānis XXIII bija pāvests, kura svētumu atzina jau viņa dzīves laikā, un iemesls tam ir ļoti vienkāršs – par Labo pāvestu liecina viņa dzīves un pontifikāta laikā padarītie un iesāktie darbi, pazemība, mīlestība un kūsājošā humora izjūta. Nevienam nav noslēpums, ka laba humora izjūta ir viena no svētuma redzamākajām zīmēm.

Patiesi stāsti un atgadījumi no Jāņa XXIII dzīves ir kļuvuši par katoļu humora krātuves sastāvdaļu un folkloru, viņa holokausta laikā izglābto ebreju bērnu un pieaugušo liecības2 – par kristiešu un jūdu starpreliģiskā dialoga sākumu, viņa iniciētais Vatikāna II koncils – par mūsdienu katoliskās Baznīcas idejisko un garīgo bāzi, bet viņa pūles un dialoga veidošanas talants Kubas krīzes laikā deva pasaulei iespēju izvairīties no kodolkara jeb kā toreiz to cilvēki šausmās dēvēja – pasaules apokalipses.

1962. gadā PSRS valdība, slepus izvietodama kodolieročus Kubā 90 km attālumā no ASV robežas, provocēja ne tikai Ameriku, bet arī visu pārējo Rietumu pasauli uz karu. Kad padomju militāro bāžu dislokācija ar satelītiem tika pamanīta, ASV prezidents Džons Kenedijs kategoriski pieprasīja padomju valdībai izvākt ieročus no Kubas, taču PSRS un tās vadītājs Niķita Hruščovs, nevēlēdamies izlikties vājš zaudētājs pasaules acīs, nereaģēja uz ASV brīdinājumu. ASV nobloķēja padomju kuģus Cūku līcī un izvirzīja ultimātu, kurā norādīja, ka kodollādiņi no Kubas ir jāizvāc. Starptautiskais saspīlējums bija visas pasaules sabiedrības redzeslokā vairākas dienas. 1962. gada 22. – 24. oktobrī, kad visa pasaule pie TV un radio aparātiem vēroja krīzes eskalāciju, Jānis XXIII steidzami izstrādāja savu miera sasniegšanas plānu. Pirmkārt, pāvests iesaistīja miera noregulēšanas procesos PSRS atzītas ārzemju autoritātes, galvenokārt ietekmīgu ārzemju laikrakstu un žurnālu redaktorus, kā arī padomju vēstniecību Romā, kuriem bija jāpiegādā PSRS valdībai pāvesta vēsts ar iedrošinājumu atkāpties un izvākt savu karaspēku no Kubas, apelējot pie PSRS kā miera veidotājas tēla. Otrkārt, savā iknedēļas uzrunā radio pāvests izteicās, ka „pāvests vienmēr labi izsakās par tiem valstsvīriem, kas izvairās no kara un nes pasaulei mieru”. Šāda pāvesta taktika ļāva ne tikai Ņ. Hruščovam glābt pasaules acīs savu iedragāto reputāciju, bet pat ideoloģiski pasniegt sevi pasaulei kā miera nesēju, turklāt pāvests Jānis XXIII pašam PSRS vadītājam un viņa ģimenei kļuva par lielu cilvēcisku autoritāti, kas atstāja iespaidu arī uz valsts un Baznīcas attiecību zināmu normalizēšanos PSRS Hruščova valdīšanas laikā

No mūsdienu katoļu skatupunkta raugoties, droši var teikt, ka Jānis XXIII saturiski reformējot Baznīcu un uzsākot Vatikāna II koncilu, pavēra durvis gan ekumēniskajam un starpreliģiskajam dialogam, gan nostiprināja Baznīcas pozīcijas laicīgajā pasaulē un politikā, gan pārveidoja pašu Vatikānu no šauras itāļu aprindu institūcijas par globāla jeb universāla katolicisma struktūru. Bez Jāņa XXIII nebūtu Vatikāna II koncila, Jāņa Pāvila II, Benedikta XVI un Franciska jeb, izsakoties konkrētāk, patiesi universālās katoļu Baznīcas.

Jānis XXIII jeb īstajā vārda Andželo Ronkali bija nācis no vienkāršas, bet kuplas zemnieku ģimenes Bergamo apkaimē, Sotto el Monte ciemā. Toreiz Vatikāna augstākajās aprindās nebija īpaši pieņemts lepoties ar šādu izcelsmi, taču Andželo Ronkali dažādos savas garās dzīves posmos, gan kā priesteris, profesors, diplomāts, gan arī kā Venēcijas patriarhs un pāvests, nevienu brīdi to nenoliedza, gluži pretēji – svētīja savas saknes. Arī vēsturnieki uzsver paradoksu, ka vienkāršais lauku priesteris Andželo Ronkali vislabāk par visiem tālaika intelektuāļiem, profesionāļiem un ekspertiem zināja un saprata pasauli, cilvēkus un viņu sāpes.

Jānis XXIII savā dzīvē pieredzēja abus pasaules karus, nevis sēdēdams „varas ērtā krēslā” draudzē vai kādā ekleziālajā institūcijā, bet skatot šī vājprāta šausmas tieši un nepastarpināti, kalpojot Kristum un cilvēkiem kaujas laukā. Pirmā pasaules kara laikā viņš dienēja armijā medicīnas bataljonā kā seržants un kapelāns. Bezjēdzīgais karš, nevainīgo cilvēku nāves un traģēdijas dziļi pārveidoja viņa sirdi un ietekmēja garīdznieka raksturu un kvalitātes. Būdams pāvests, Jānis XXIII vienmēr uzsvēra miera transformējošo nozīmi cilvēces un katra indivīda dzīvē. Viņa nemitīgās lūgšanas par mieru lika daudziem sekulārās pasaules un reliģisko aprindu varenajiem nopietni aizdomāties par šo fundamentālo vajadzību. Pats Jānis XXIII mieru dēvēja par Svētā Gara gaismu, kas ir spējīga pārveidot karu ievainoto cilvēku sirdis un prātus.

Enciklika „Pacem in Terris” kļuva par pirmo reliģisko iniciatīvu ideoloģiju sašķeltajā bipolārajā pasaulē, kas aicināja sākt diskusiju par miera jautājumiem un risināt ērkšķainākos starptautiskos saspīlējumus, neizslēdzot reliģiskās kopienas. Šādai iniciatīvai bija arī īpašs un dziļš vēsturisks konteksts, jo 20. gadsimta 60. gadi bija laiks, kad pasaule pilnībā sāka apzināties 2. pasaules kara sekas, mēģināja pārvarēt kara radīto šķelšanos, ievainojumus, naidu un nepatiku, bet šī enciklika kalpoja kā pamats dialoga un izlīgšanas meklēšanas sākumam. 

Jānis XXIII vienā no saviem ierakstiem dienasgrāmatā 2. pasaules kara laikā Bulgārijā atzīmēja, ka viņa krusts ir Vatikāna birokrātija: „Atšķirība starp reālo situāciju uz vietas un to, kā lietas izvērtē Romā, mani pamatīgi ievaino. Tas ir mans krusts.” Šis ieraksts kļuva pravietisks, jo, būdams pāvesta amatā, Jānis XXIII nemitīgi sastapās ar izaicinājumiem no kūrijas ierēdņu un funkcionāru opozīcijas puses. Vatikāna ierēdniecība 20. gs. 50. – 60. gados bija kļuvusi skaitliski ļoti liela, neefektīva, visai bieži korumpēta un uz savām vajadzībām vērsta. Pāvests nereti mēdza jokot, ka Vatikāna ierēdniecība slimo ar klaustrofobiju un „laika nosišanu”. Par hrestomātisku anekdoti ir kļuvis atgadījums, kad intervijā laicīgajiem masu medijiem kāds žurnālists esot gribējis „iegāzt pāvestu” un pajautājis: „Vai Jūsu Svētība zina, cik daudz cilvēku strādā Vatikānā?” Uz ko pāvests esot mierīgi atbildējis: „Puse no visiem.”

Pāvests kritizēja Vatikāna kūrijas darbu, sakot, ka tai vietā, lai sludinātu Kristus gaismu un mīlestību, ierēdņi nodarbojas ar neauglīgu politiku, izolējas no pasaules un sludina krusta karus pret modernajiem ķeceriem – marksistiem, boļševikiem, izvairās no jaunām kultūras un sociālajām realitātēm. Jānis XXIII, būdams gan parasts draudzes priesteris, gan nuncijs, gan pāvests, nekad nebaidījās runāt, sadarboties un pat draudzēties ar opozīcijā esošajiem vai citādi domājošiem. Arī ar padomju varas iestādēm viņam izveidojās labs kontakts. Pāvesta autoritāte un spēja veidot dialogu paglāba Baznīcu aiz „dzelzs priekškara” no lielākām represijām un mazināja ticīgo vajāšanas komunistiskā režīma valstīs. Viņa cilvēciskā vienkāršība, pazemība un erudīcija piesaistīja pretējās ideoloģiskajās frontēs esošos – neticīgos jeb infidelus, kā pats pāvests, draudzīgi jokodamies, dēvēja savus sekulāristu, sociālistu, komunistu draugus un paziņas. Viņš mēdza uzsvērt, ka galvenais, kas jādara, ir jāmēģina atrast tas, kas vieno, nevis šķir. Jāņa XXIII runās nekad nebija pamanāma ideoloģiskā pārākuma, uzbrukuma vai nosodījuma intonācija. Visās politiskajās, teoloģiskajās un intelektuālajās diskusijās pāvests iesaistīja pēc iespējas lielāku spektru dažādi domājošo cilvēku, uzsverot, ka Jēzus bija žēlsirdīgs un nevis paštaisns.

Par sevi un savu personību Jānis XXIII vienmēr ironizēja. 1945. gadā 30. decembrī Andželo Ronkali saņēma steidzamu telegrammu, kurā pāvests Pijs XII iecēla viņu par nunciju Francijā. Nuncija amats Francijā bija ļoti augsta ranga diplomāta cienīgs postenis, taču pēckara Francija kļuva par sarežģītu starptautisko politisko cīņu platformu. Vatikānam Parīzē bija vajadzīgs spējīgs diplomāts, kas spētu piedalīties un uzvarēt smagās diplomātiskajās cīņās. Tukšai ārišķībai un savējo būšanai neatlika laika un vietas, tāpēc steidzami tika nozīmēts Andželo Ronkali, kas līdz šim prestižus amatus nebija redzējis, jo birokrātiskajos gaiteņos nebija stiprinājis savas pozīcijas, meklējis draugus un atbalstītājus, kā arī piedalījies intrigās. Šajā dienā viņa dienasgrāmatā tapa ieraksts: „Kad visi zirgi ir nosprāguši, ārā izdzen ēzelīti.”

Teologs Džons Kortnijs Murejs ir izteicies, ka Jāņa XXIII nākšana pāvesta tronī kardināli mainīja lietu būtību katoļu Baznīcā, taču nekas netika sagrauts vai noārdīts. Viss vecais, traucējošais un nevajadzīgais atmira pats no sevis. Tas bija laiks, kad Svētā Gara pieskāriens mainīja ticīgo un Baznīcas seju maigi un dziedinoši. Jānis XXIII cilvēku atmiņās un stāstos, un oficiālajā vēsturē vienmēr tiks dēvēts par Labo pāvestu, jo pasauli viņš uzrunāja pazemīgi, ar mīlestību, maigu un atvērtu sirdi, bet viņa klātbūtne liecināja par Kristu – mīlošu un žēlsirdīgu.

Jānis XXIII esot bieži mēdzis izbēgt no apsargiem un naktīs lavījies no Vatikāna mūriem, lai dotos baudīt Mūžīgās pilsētas skaistumu. Dažreiz viņš pastaigājās pa Romu arī apsargu pavadībā3. Kādā reizē pāvests mierīgi soļojis pa Romas ielām. Ejot garām pūlim, kāda sieviete, ieraugot pāvestu, pārsteigumā skaļi iekliegusies: „Ak Dievs, kāds viņš ir resns!” Pāvests esot to dzirdējis, pagriezies pret sievieti un ar platu smaidu teicis: „Kundze, tagad jūs redzat, ka konklāvs nav nekāds skaistuma konkurss.”

Dr.hist. Inese Runce, "Katoļu Kalendārs 2015"


1 Svēto dzīves apraksti un godināšana kristīgajā tradīcijā un vēsturē, arī zinātnisko pētījumu virziens. Īpašs literatūras un vēstures žanrs viduslaikos. Hagiogrāfija tika izmantota arī svēto kulta radīšanas procesā.

2 Jānis XXIII 2. pasaules kara laikā, būdams Vatikāna sūtnis Bulgārijā, izmantoja visas diplomātam esošās iespējas un savu autoritāti, lai glābtu simtiem bulgāru, slovāku, rumāņu un ungāru ebrejus no paredzētās bojāejas holokausta akcijās. Nekad par savu varonību pāvests publiski nerunāja. 1965. gadā intervijā masu medijiem pāvests lūdza piedošanu ebrejiem par kristiešu nodarītajām sāpēm un vajāšanām.

3 Šveices gvardi Jānim XXIII iedevuši iesauku – Johny The Walker (tulkojumā – Jānis Staigātājs). Johny the Walker ir arī augstas raudzes un kvalitātes īru viskija zīmols, uz kura etiķetes ir attēlots kungs ar spieķi. Arī Jānis XXIII savās pastaigās pa Romu devās ar spieķi rokās.