Šodienas datums: 23.10.2017  |  Vārda dienas: Daina, Dainida, Dainis

Baznīcas svētie

Svētie Luī un Zēlija Martēni

12. jūlijs

“Labais Dievs man ir devis tēvu un māti, kas vairāk cienīgi Debesu ne zemes,” 1897. gada 26. jūlijā rakstīja svētā Terēze no Bērna Jēzus (261. vēstule). Šie vārdi bija pravietiski, jo Terēzes vecāki – Luī Martēns (1823–1894) un Zēlija Gerēna (1831–1877) – šobrīd jau ir iecelti svēto kārtā.

Darbs pie Luī un Zēlijas beatifikācijas lietām tika uzsākts 1957. gadā Bajē – Lizjē un Sees diecēzē, 1960. gadā šo procesu pārņēma Vatikāns. Pēc pāvesta Jāņa Pāvila II vēlēšanās Martēnu beatifikācijas lietas tika izskatītas kopā. Svētais tēvs viņus pasludināja par godināmiem 1994. gada 26. martā. Trūka tikai viena brīnuma, lai Martēnus varētu beatificēt. Tas notika 2002. gada 29. jūnijā Milānas diecēzē Monzā, kur mazulītis Pjetro Šiliro, kuram kopš dzimšanas nedeva izredzes dzīvot plaušu stāvokļa dēļ, tika izdziedināts pēc novennas lūgšanas vecākiem Martēniem. 967 lapus biezā slimības vēsture tika iesniegta Svēto lietu kongregācijā, kas atzina, ka šo dziedināšano nevar izskaidrot un ir noticis brīnums. 2008. gada 3. jūlijā pāvests Benedikts XVI parakstīja reskriptu[1], kas apstiprināja šo lēmumu. 2008. gada 19. oktobrī Misiju svētdienā Lizjē pilsētā Francijā Svētās Terēzes no Bērna Jēzus bazilikā abus laulātos beatificēja jeb pasludināja par svētīgiem. 2015.gada 18.oktobrī abi laulātie tika kanonizēti svēto kārtā, kļūstot par pirmo Baznīcas vēsturē kanonizēto laulāto pāri. 

Kas Martēnu dzīvē bija tik īpašs? Kāpēc mūsdienu cilvēki vēlas godināt šo franču pāri? Bajē–Lizjē palīgbīskaps monsiņjors Gī Gošers ir pārliecināts, ka viņus beatificēja nevis tāpēc, ka viņu meita Terēze kļuva par “lielāko mūsdienu svēto” (pāvests Pijs X), bet gan tāpēc, ka katrs no viņiem izdzīvoja Evaņģēliju tik pilnīgi, cik vien tas bija iespējams. Savukārt pāvesta pārstāvis beatifikācijas ceremonijā kardināls Žožē Saraiva Martins 2008. gada 19. oktobra uzrunā Luī un Zēliju raksturoja kā vīrieti un sievieti, kuri “soļoja pazemīgi kopā ar Dievu, meklējot Kunga gribu. Viņi meklēja Kunga gribu. Viņi bija izslāpuši pēc Kunga gribas. Viņi mīlēja Kunga gribu.” Viņi bez ierunām – arī pārbaudījumos – paklausīja Kungam un, lai būtu droši, ka iet pa pareizo ceļu, vienmēr “vērsās pēc padoma” Baznīcā un tās mācībā. Terēzes vecāku dzīve bija pilnīgi saskaņota ar Baznīcas mācību. Līdz ar to no viņiem var mācīties gan mūsdienu saderinātie, gan laulātie, gan vecāki. 

Interesanti, ka par svētiem kā pāris ir pasludināti cilvēki, kas sākotnēji ilgojās pilnībā veltīt sevi Dievam, iestājoties klosterī. Viņu abu dzīvēs Dievs tomēr pavēra citu ceļu. Latīņu valodas zināšanu trūkuma dēļ Luī neuzņēma Lielā Sv. Bernarda klosterī. Nekļuvis par mūku, 1850. gadā Alensonā Luī atvēra pulksteņu un rotaslietu veikalu. Zēlija savukārt saņēma atteikumu no Alensonas Nemitīgās adorācijas klostera priekšnieces un sāka apgūt slaveno Alensonas mežģīņu šūšanas mākslu – Point d’Alençon.[2] 1853. gada beigās viņa atvēra Alensonas Mežģīņu šūšanas darbnīcu, nodrošinot ar darbu mājās citas sievietes.

Luī un Zēlija satikās 1858. gadā Alansonas pilsētā uz Sarta tilta. Zēlijas skatiens apstājās pie kāda jauna vīrieša, kurš viņai šķita apburošs. Kāda iekšēja balss viņai teica: “Tas ir viņš, kuru es Tev gatavoju.” Šis “viņš” bija pulksteņmeistars Luī Martēns. Jau pēc trim mēnešiem – 12. jūlijā desmitos vakarā – viņi noslēdza laulību pilsētas mērijā, bet 13. jūlijā, baznīcas zvaniem iezvanot pusnakti, Lūi un Zēlija salaulājas Alansonas Dievmātes baznīcā.

Viņu laulāto mīlestība bija skaista – to nekas neapēnoja, un viņi izaudzināja piecas meitas – Mariju (māsu Mariju no Svētās Sirds), Paulīni (māti Agnesi no Jēzus), Leoniju (māsu Fransuāzu – Terēzi), Selīnu (māsu Ženevjēvu no Svētās Sirds) un jaunāko atvasi – Terēzi (Svēto Terēzi no Bērna Jēzus). Dievs viņiem bija dāvājis vēl četrus bērnus, kuri nomira, vēl mazi esot. Šī parastā ģimene tomēr tik parasta nemaz nebija. Luī pēc sievas nāves ļāva savām piecām meitām īstenot savu aicinājumu kļūt par klostermāsām. “Mīlēt nozīmē visu atdot un atdot arī pašiem sevi,” – to, Terēzes vārdiem runājot, bija izdzīvojusi šī ģimene.

Aputusliskais nuncijs Francijā monsiņsjors Luidži Ventura Nonče savā uzrunā Luī un Zēlijas Martēnu svētku dienā 2011. gada 10. jūlijā Svētās Terēzes no Bērna Jēzus bazilikā Lizjē aplūkoja Martēnu ģimenes nozīmīgo vietu mūsdienu kristiešu garīgumā. Vispirms – viņu svarīgo lomu kā pārim: “Luī un Zēlija viens otru dziļi mīlēja un prata paust savu mīlestību. “Mūsu jūtas vienmēr bija saskanīgas,” teica Zēlija, runājot par Luī. “Viņš vienmēr mani mierināja un bija man par atbalstu.” Viņi nodzīvoja laulībā 19 gadus, kas ir skaists laulības dzīves piemērs.” Svētā Krēsla sūtnis atsaucās vēl uz citiem Zēlijas vārdiem, ar kuriem viņa raksturoja savas attiecības ar vīru: “Es vienmēr esmu ļoti laimīga kopā ar viņu, viņš manu dzīvi dara saldu. Mans vīrs ir svēts cilvēks, es tādu novēlu visām sievietēm” (Vēstule 1.1. 1863). “Man patīk kavēties tavā klātbūtnē, mans dārgais Luī, es tevi mīlu no visas sirds, un es jūtu, ka tavas klātbūtnes trūkums manu pieķeršanos tev padara divtik spēcīgu; es nespētu dzīvot atšķirtībā no tevis” (Vēstule, 31.8. 1873).

“Mūsdienu ģimenēm, kas ir tik atšķirīgas, vecāki Martēni var būt piemērs un atbalsts,” jo, “piedzīvojot grūtības un ciešanas, viņi nenoslēdzās. Viņu nama durvis vienmēr bija visiem atvērtas. Šajā ģimenē nebija ne miņas no greizsirdības vai sāncensības. Pat ja vecākiem bija grūti saprast savu meitu Leoniju, viņi viņu vienmēr mīlēja un aizlūdza par viņu[3]. Viņi lūdzās arī par aicinājumiem un savā tēva un mātes sirdī veltīja savus bērnus Dievam”.

Martēni liecina par to, kāds prieks ir būt vecākiem par spīti upuriem. “Es neprātīgi mīlu bērnus,” rakstīja Zēlija (Vēstule, 15.12.1872). “Mēs vairs dzīvojām tikai viņiem, tā bija visa mūsu laime, (..) es arī vēlējos daudz bērnu, lai viņus audzinātu Debesīm” (Vēstule Paulīnei; 4.3.1877). Viņi ir piemērs bērnu audzināšanā, jo vienmēr rīkojās savstarpēji vienojoties, izturējās ar maigumu un stingrību, un kas ir vissvarīgākais – audzināja ar pašu piemēru, ik dienas apmeklējot Svēto Misi, mājās lūdzoties, kārtīgi strādājot, radot ap sevi prieka gaisotni, izrādot drosmi pārbaudījumos, solidaritāti ar nabadzīgajiem un kalpojot citiem, – atzina nuncijs.  

Viņi ir mūsdienīgi arī ar savu profesionālo un sociālo atbildību. “Zēlija vadīja mežģīņu šūšanas uzņēmumu, Luī bija pulksteņu un rotaslietu veikals, turklāt viņš palīdzēja arī savai sievai. Viņi abi pamatīgi un ar gudrību nodevās darbam, līdzsvarojot darba un ģimenes pienākumus, skrupulozi ievēroja strādnieču un preču piegādāju tiesības, svētdienas atpūtu.”

“Luī un Zēlija ir gaisma arī tiem, kas saskaras ar slimību un nāvi. Zēlija nomira no vēža, Luī savas dzīves nogalē cieta no smadzeņu arterosklerozes. Mūsdienu pasaulē, kas mēģina ignorēt nāvi, viņi mums māca sastapties ar to aci pret aci, uzticot sevi Dievam. Luī un Zēlija ir dāvana tiem, kas zaudējuši laulāto draugu. Vienmēr ir grūti pieņemt atraitnību. Luī izdzīvoja sievas zaudējumu ar ticību un augstsirdību, pirmajā vietā liekot bērnu labumu, nevis savu pieķeršanos[4],” sacīja nuncijs.
Kaut gan svētuma ceļš nebija viegls, tomēr viņi uz to apzināti tiecās. Kādā no vēstulēm savām meitām Marijai un Paulīnai Zēlija rakstīja: “Es gribu kļūt svēta, tas nebūs viegli, ir jāizcērt daudz koku, un tie ir cieti kā akmens. Man to būtu vajadzējis darīt jau agrāk, kamēr tas bija vieglāk, bet galu galā labāk vēlu nekā nekad.” Luī un Zēlija bija sapratuši, ka svētums nav nekas cits kā nopietni ņemta kristīgā dzīve, ticības pieredze, kuru izdzīvot visā tās pilnībā. “Dievam pirmā vieta” – šajos trijos vārdos var ietvert viņu kristīgās dzīves noslēpumu. Viņi mūs šodien aicina pārdomāt: vai Kunga mīlestības meklēšana un atklāšana ir mūsu dzīves vadmotīvs?

“Pārdomājot šis ievērojamās Martēnu ģimenes dzīvi, mēs redzam, ka tā ir lūgšana, Euharistija, pastāvīga dalība Baznīcas dzīvē un reālistiska attieksme pret citiem, caur ko viņi dienu no dienas izdzīvo sevis dāvāšanas dinamiku. Viņi ir arī prieka liecinieki, patiesa prieka, ko dod ticība un dzīve Kristū,” uzrunas noslēgumā teica monsiņjors Luidži Ventura Nonče. “Arī mēs esam acināti novērst skatienu no sevis, pievērsties citiem un patiesi dāvāt sevi. Lui un Zēlija mums parāda šo ceļu. Viņu meita Terēze mums apliecina, cik šis ceļš ir vienkāršs un skaists.”

Sagatavots pēc www.therese-de-lisieux.catholique.fr materiāliem
Vita Briže


[1] Reskripts – Baznīcas izdots administratīvs dokuments
[2] Point d’Alençon ir īpaša mežģīņu izgatavošanas tehnika ar adatas palīdzību, kas tiek praktizēta Alensonas pilsētā Francijā.
[3] Leonija dzimusi 1863. gada 3. jūnijā un bija Martēnu vidējais bērns meitu vidū, kas nodzīvoja līdz pieaugušam vecumam. Leonijas četras māsas bija veselīgas un skaistas, apdāvinātas un rātnas mazas meitenes. Bet Leonija bija atšķirīga; viņa bija “grūtais bērns” – nepievilcīga un slimīga, ar noslieci uz dusmu lēkmēm. Ģimene mīlēja Leoniju un atbalstīja viņu, taču nezināja, kā viņai palīdzēt, un nelabprāt runāja par viņu ārpus ģimenes loka.  
[4] Pēc Zēlijas nāves Luī upurējās, atstājot sev tuvo pilsētu Alansonu, un kopā ar piecām meitām pārcēlās uz Lizjē, kur viņa sievas brālis aptiekārs Izidors Gerēns ar sievu varēja palīdzēt ar meitu audzināšanu.