Šodienas datums: 13.12.2017  |  Vārda dienas: Veldze, Lūcija

Baznīcas svētie

Svētā Marija Laura Montoja Upegvi (Maria Laura Montoya Upegui) (1874-1949)

21. oktobris

Laura Montoja Upegvi ir dzimusi 1874. gada 26. maijā Jeriko pilsētā Kolumbijā kā otrais bērns trīs bērnu lielā ģimenē. Kad Laurai bija tikai divi gadi, viņas tēvs krita karā. Ģimenes īpašumi tika konfiscēti, un viņi dzīvoja lielā nabadzībā. Šādos grūtos apstākļos Lauras māte rādīja kristīgu piemēru, kā piedot un izturēt grūtībās. Šis piemērs vienmēr palika jaunās meitenes sirdī un prātā. Pēc tēva nāves Laura tika nosūtīta dzīvot pie vecmammas. Šo laiku viņa smagi pārdzīvoja, jūtoties nemīlēta un pamesta. Tomēr Laura pieņēma šos upurus un vientulību un meklēja patvērumu Dievā. Kļūstot lielākai, meitene smēla spēkus Svētajos Rakstos un Euharistijā.

Kad Laurai bija 16 gadi, viņas māte izlēma, ka meitenei jāpalīdz ģimenei materiāli, tādēļ Laura sāka mācības, lai kļūtu par skolotāju. Lai gan viņai nebija nekādu iepriekšēju zināšanu, Laura mācījās ļoti labi. Pabeigusi skolu, viņa kļuva par skolotāju. Laura ne tikai mācīja savus audzēkņus, bet centās viņiem nodot arī Evaņģēlija mācību un vērtības. Laura juta aicinājumu uz konsekrētu dzīvi, viņas sirds ilgojās vienīgi pēc Dieva, un meitene sapņoja kādu dienu kļūt par karmelīti. Tomēr tajā pat laikā Laura sevī juta ilgas sludināt Evaņģēliju līdz pat tālākajiem zemes stūriem tiem, kas vēl nav satikuši Kristu. Laura bija gatava atteikties no saviem plāniem par Karmelu, lai varētu sekot Dieva aicinājumam.

Pienāca laiks, kad Laura juta sevī skaidru vēlmi palīdzēt indiāņiem Dienvidamerikā un iesakņoties viņu kultūrā, lai „kļūtu par indiāni starp indiāņiem un iegūtu viņus Kristum”. „Es redzēju sevi Dievā, un Viņš apskāva mani ar savu tēvišķību, padarot mani par māti, par māti tiem, kuriem nav ticības. Es cietu viņu dēļ tā, it kā tie būtu mani bērni.” Laura redzēja šo cilvēku cieņu laikmetā, kad indiāņi tika uzskatīti par mežoņiem. Viņa vēlējās pārvarēt šo rasu diskrimināciju un upurēt sevi, lai nestu indiāņiem Kristus mīlestību un mācību. 1914. gada 14. maijā Laura kopā ar četrām jaunām sievietēm devās uz lietus mežiem, lai dzīvotu kopā ar indiāņiem. Jaunās māsas tika sauktas par Bezvainīgās Jaunavas Marijas un sv. Katrīnas no Sjēnas misionārēm. Daudzi, pat kristiešu vidū, viņas uzskatīja par neprātēm, tomēr Laura daudz nepievērsa uzmanību sabiedrības viedoklim. Māsas mācījās indiāņu valodu, izglītoja viņus, aizstāvēja indiāņu kultūru, cīnījās arī par sieviešu tiesībām, rakstīja ziņojumus, iesniedza projektus, lūdza atbalstu, pieprasīja taisnīgumu, mudināja pievērst uzmanību indiāņu vajadzībām un problēmām, centās attīstīt toreizējos ceļus, tiltus, ierīkot telegrāfu. Māsas palīdzēja lauksaimniecībā, kopa slimos un vājos – kļuva vienas no viņiem.

Māte Laura savām garīgajām meitām uzrakstīja regulu un citus darbus, t.sk. savu autobiogrāfiju, lai palīdzētu viņām labāk izprast aicinājumu kalpot Dievam starp indiāņiem un sabalansēt apustulisko un kontemplatīvo dzīvi. Viņa ar savu piemēru mācīja mīlestības pedagoģiju, kas vienīgā spēj atvērt indiāņu sirdis un kultūru, lai nestu viņiem Kristu.

Māte Laura nomira 1949. gada 21. oktobrī pēc ilgas un mokošas slimības. Pēdējos deviņus savas dzīves gadus viņa pavadīja ratiņkrēslā. 2013. gada 12. maijā pāvests Francisks viņu kanonizēja par svēto. Šobrīd māsas misionāres darbojas 19 valstīs Amerikā, Āfrikā un Eiropā.

Evija Grudule, "Katoļu Kalendārs 2014"