Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Baznīcas svētīgie

Svētīgais pāvests Pāvils VI

Piemiņas diena 26. septembris

Pāvests Pāvils VI (Giovanni Battista Montini) ir dzimis 1897. gada 26. septembrī Itālijā, Končezio ciemā, Lombardijas apgabalā. Miris 1978. gada 6. augustā. Par pāvestu kļuvis 1963. gada 21. jūnijā.

Viņš bija advokāta Džordžio un viņa sievas Džuditi Algizi dēls, mācījās Cesare Arici kolēģijā Brešā un pēc vidējās izglītības saņemšanas 1916. gadā iestājās Garīgajā seminārā. 1920. gada 20. maijā viņš saņēma priesterības svētības. Vēlāk studēja kanoniskās tiesības Romas Pontifikālajā Gregora Universitātē un literatūru – La Sapienza Universitātē. Pēc studijām uzsāka diplomātisko darbu, paralēli no 1921. līdz 1922. gadam strādājot arī ar jauniešiem, bērniem un nabagiem Sv. Vincenta draudzē. 1923. gadā viņš tika nozīmēts darbam nunciatūrā Polijā, Varšavā, kur strādāja par sekretāru. Pēc sešu mēnešu kalpošanas veselības problēmu dēļ viņu nosūtīja uz nākamo kalpošanas vietu Romas kūrijā. 1933. gadā viņš kļuva par tuvu līdzstrādnieku Vatikāna valsts sekretāram Eudženio Pačeli, kurš vēlāk kļuva par pāvestu Piju XII. Pēc Pija XII ievēlēšanas par pāvestu Montini vadīja informācijas biroju, kurš nodarbojās ar karā pazudušo meklēšanu un patiesības noskaidrošanu. 1943. gadā Montini kļuva par Vatikāna valsts sekretāra vietnieku. 1954. gada 1. novembrī viņu iecēla par Milānas arhibīskapu. 1957. gadā viņš īstenoja lielas un auglīgas misijas Milānā un tās apkārtnē. 1958. gadā pāvests Jānis XXIII viņu nominēja par kardinālu. Viņš devās daudzās diplomātiskās misijās uz ASV, Dienvidameriku un Āfriku. 1959. gadā Montini atbalstīja ideju par ekumeniskā koncila sasaukšanu.

Par pāvestu viņu ievēlēja 1963. gada 21. jūnijā un Pāvils VI uzreiz paziņoja, ka turpinās Vatikāna II koncila darbu. 1963. gadā viņš uzsāka koncila otro sesiju ar vairākiem simboliskiem izlīguma žestiem, kuri bija adresēti dažādu reliģiju pārstāvjiem un politiķiem. Pāvils VI daudz darbojās miera un taisnīguma veicināšanas labā. Koncila laikā mēģināja ieturēt mērenu kursu starp dažādiem strāvojumiem un interešu grupām. 1964. gadā Pāvils VI svētceļoja uz Svēto Zemi. 1964. gadā viņš nodibināja Nekristīgo reliģiju sekretariātu un pieļāva dialogu ar ateistiem. Pāvils VI Vatikāna II koncila beigās, trešajā un ceturtajā sesijā, ierosināja pārskatīt Baznīcas un pasaules attiecību modeli. Viņš vēlējās ierosināt lielāku koleģialitāti bīskapu vidū, tāpēc iedibināja bīskapu sinodes. 1965. gadā Pāvils VI uzstājās ANO. Vatikāna II koncila beigās viņš parādīja ļoti nozīmīgu žestu – 1965. gada 8. decembrī izlīga ar Konstantinopoles pareizticīgo patriarhu Atenagoru I.

1964. gada decembrī pāvests devās uz Indiju, Bombaju, kur Euharistiskā kongresa laikā norādīja uz nepieciešamību cienīt vienam otru un arī dažādus ceļus, pa kuriem Dievs ved cilvēkus pie sevis. Viņš izteica vēlmi, lai dažādas konfesijas un reliģijas meklētu vienotības ceļus. Liels pārsteigums tanī laikā bija Pāvila VI pozitīvie izteikumi par islamu, uzsverot šīs reliģijas monoteisko raksturu. 1967. gadā viņš apmeklēja Portugāles ciematu Fatimu un 1968. gadā piedalījās Euharistiskajā kongresā Bogotā, kur atklāja Latīņamerikas bīskapu konferenci, kas pēc tam deva ļoti nozīmīgu ieguldījumu ne tikai šajā kontinentā, bet arī visā Baznīcā. Varam teikt, ka šī brīža pāvests Francisks savā darbībā arī iemieso šīs bīskapu konferences augļus. 1969. gadā Pāvils VI devās uz Ugandu, Filipīnām, Samoa, Austrāliju, Indonēziju, Honkongu un Ceilonu.

Pāvila VI pontifikāts pilnīgi noteikti iezīmējas ar Vatikāna II koncila dekrētu iemiesošanu dzīvē. Bīskapu sinodes, kuras notika no 1967. līdz 1977. gadam, kļuva par diskusiju platformām, kurās sprieda par Baznīcas reformām un kalpošanu. Visplašāk pārrunātie temati bija kanoniskais likums, koleģialitāte, garīdznieku un laju kalpojums, liturģija, priesteru formācija, laulība, evaņģelizācija un inkulturācija, kā arī attiecīgā laikmeta sabiedrības problēmas. Pāvesta Pāvila VI mācība bija pilnīgi saskaņota ar Vatikāna II koncila mācību, tomēr koncils dažas lietas atstāja izskatīšanai tieši viņam. Piemēram, atlaidu jautājums tika apskatīts 1967. gadā izdotajā apustuliskajā konstitūcijā „Indulgentiarum doctrina”, bet pastāvīgais diakonāts atjaunots ar 1967. gadā izdoto motu proprio „Sacrum diakonatus ordinem”. Enciklikā „Populorum progressio” viņš attīstīja Baznīcas sociālās mācības pamatprincipus, bet enciklikā „Sacerdotalis coelibatus” 1967. gadā noraidīja garīdznieku celibāta atcelšanu, vienlaikus uzsverot šīs lielās Dieva dāvanas jēgu un vērtību. 1967. gada 21. jūnijā Romā, atklājot Ticībai veltīto gadu un pieminot svēto Pētera un Pāvila moceklības nāves 1900. gadskārtu, pāvests Pāvils VI norādīja uz ticības depozīta, jeb mantojuma nemainīgumu un tā atcelšanas neiespējamību.

Tomēr vislielākās diskusijas gan Baznīcā, gan pasaulē izraisīja viņa 1968. gada 25. jūlijā publicētā enciklika „Humanae vitae”, kurā pāvests apstiprināja Baznīcas tradicionālo mācību par dabisku ģimenes bērnu skaita plānošanu un regulēšanu, kontraceptīvo metožu ļaunumu, izslēdzot šajos jautājumos kompromisus. Šī enciklika izraisīja ļoti asus protestus ne tikai laicīgajā sabiedrībā, bet arī pašā Baznīcā. Priesteris, teoloģijas doktors Pauls Kļaviņš seminārā „Ģimene – Latvijas nākotne un cerība”, kas notika Daugavpilī 2008. gada 13. decembrī, savā referātā, komentējot šo dokumentu, uzsver: „Enciklika tika izdota 1968. gadā pēc zināma konsultāciju perioda. Daudzos teologos toreiz bija nostiprinājusies pārliecība, ka Baznīca mainīs savu tradicionālo nostāju par kontracepcijas lietošanu. Viņi vairs nesaskatīja pretrunu starp kontracepcijas lietošanu un katolisko dzīves veidu. Daudzi to neredz arī mūsdienās, īpaši apstākļos, kad nepietiekošu vērību pievērš dievišķai atklāsmei, Baznīcas mācībai vispār, bet koncentrējas uz subjektīvo vajadzību apmierināšanu vai sekošanu ārējai dievbijībai... Enciklika nestāda priekšā arbitrāras normas, lai kaut ko uzspiestu, bet gan dabisko likumu, kas iekšēji piemīt Dieva atklātajai patiesībai par laulību. Līdz ar to sirdsapziņai ir jāatveras Dieva patiesībai. Ja kristietis dzīvo morālo dzīvi pretrunā Dieva patiesībai, tad viņā nenovēršami ieviešas nemiers, no kura cieš attiecības gan ar Dievu, gan ar citiem cilvēkiem.”

Pāvestam Pāvilam VI bija jārisina smagi jautājumi, piemēram, arhibīskapa M. Lefebra lieta, Holandes un Vācijas liberālo teologu jautājums, teologa H. Kunga uzbrukumi Baznīcas autoritātei, u.c.

Vēl kā nozīmīgu ieguldījumu evaņģelizācijas darbā var minēt pāvesta 1975. gada 8. decembrī izdoto apustulisko pamudinājumu „Evangelii nuntiandi”, kas bija evaņģelizācijai veltītās bīskapu sinodes auglis. Pamudinājumā spēcīgi izskan apgalvojums, ka evaņģelizācijai jāiet roku rokā ar reliģisko brīvību, un daudzās zemēs ārpus Eiropas evaņģēlijs ir jāsludina, ņemot vērā vietējo tautu kultūras īpatnības.

Rakstā izmantoti „Encyklopedia katolicka”, KUL, Lublin, 2011 materiāli.

Prieteris Ilmārs Tolstovs