Šodienas datums: 18.12.2017  |  Vārda dienas: Klinta, Kristaps, Kristofers, Krists

Liturģiskais kalendārs

Henrijs Nouvens „Priecīgā cerībā”: Adventa meditācijas

Ievads

Tikai nedaudz kristīgie autori ir spējuši tik labi izteikt mūsdienu cilvēku garīgās ilgas kā Henrijs Nouvens (1932-1996). Vairāk kā 40 grāmatās pēdējās trīs dekādēs Nouvens vienmēr nojauta lasītāju garīgās vajadzības. Varbūt tāpēc, ka viņš pats bija svētceļnieks ticības ceļā, viņš varēja dalīties ar to, ko pats bija piedzīvojis savā garīgajā ceļojumā. Nouvens ievilka lasītājus garīgās dzīves virsotnēs un ielejās, uzvarās un sakāvēs, priekos un bēdās - nevis, lai pievērstu uzmanību sev, bet lai savu un savu lasītāju skatu vērstu uz Kristus pestījošo gaismu.

Kas tad varētu būt labāk Adventa ceļvedis kā Nouvens mūsdienu garīgajam svētceļniekam? Adventā mēs atsaucam atmiņā - „priecīgā cerībā”, kā saka Adventa lūgšana - pirmo Kristus atnākšanu caur Iemiesošanos. Un mēs gaidām viņa Otro Atnākšanu. Bet mēs gaidām arī vēl personiskāka Adventa nākšanu - Kristus klātbūtni mūsu sirdīs šeit un tagad žēlastības pilnajā mirklī. Tā ir šī klātbūtne, par kuru Nouvens tik izteiksmīgi rakstīja.

Katra meditācija ir no kāds Nouvena grāmatas. Svēto Rakstu pantu sākumā un lūgšanu, vēlamo darbību vai sirdsapziņas izmeklēšanu teksta beigās pievienoja redaktors.

Džeimss E. Adamss, redaktors
Tulkojusi A.Līvena

http://henrinouwen.org/

Adventa 1. nedēļa
Svētdiena
Adventa laikā mēs gaidām ar „apsolījumu mūsu sirdīs”

Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs mans pestītājs.Uz Tevi es gaidu vienmēr, Tavas žēlastības dēļ, Kungs. (Psalms 25:5)

Gaidīšana ir ļoti svarīga garīgajā dzīvē. Bet gaidīt, kā Jēzus māceklim, nav tukša gaidīšana. Tā ir gaidīšana ar apsolījumu mūsu sirdīs, kas jau tagad dara klātesošu to, ko gaidām. Adventa laikā mēs gaidām Jēzus piedzimšanu. Pēc Lieldienām mēs gaidām Svētā Gara atsūtīšanu, un pēc Jēzus Debesīs uzkāpšanas gaidām viņa atkal atnākšanu godībā. Mēs vienmēr gaidām, bet tā ir gaidīšana ar pārliecību, ka mēs jau esam redzējuši Dieva pēdas.

Gaidīt uz Dievu ir aktīva, modra un priecīga gaidīšana. Gaidot mēs atceramies to, kuru gaidām, un Viņu atceroties mēs veidojam kopienu, kas būs gatava Viņu uzņemt, kad Viņš atnāks.

Kungs, dāvā man žēlastību iemācīties gaidīt Tevi un Tavas dāvanas ar dedzīgu un priecīgu sirdi.


Adventa 1. nedēļa
Pirmdiena
Pacietīga gaidīšana nozīmē „dzīvot pašreizējā mirklī”

Labvēlīgs ir Tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēselei, kas Viņu meklē.Ir labi klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.  (Raudu dziesmas 3:25-26)

Kā mēs gaidām Dievu? Mēs gaidām ar pacietību. Bet pacietība nenozīmē pasivitāti. Pacietīga gaidīšana nav kā gaidīt, kad atnāks autobuss, pārstās līt vai uzleks saule. Tā ir aktīva gaidīšana, kurā mēs pilnībā dzīvojam pašreizējām mirklī, lai tur atrastu Tā zīmes, kuru gaidām.

Vārds „pacietība" nāk no latīņu darbības vārda patior, kas nozīmē „ciest". Pacietīgi gaidīt nozīmē izciest šo mirkli, to pilnībā izbaudot, un ļaut tām sēklām, kas tiek izsētas zemē, uz kuras mēs stāvam, izaugt par stipriem augiem. Pacietīgi gaidīt nozīmē pievērst uzmanību tam, kas notiek mūsu acu priekšā un saskatīt tur pirmos starus Dieva atnākšanai godībā.

Vai es pietiekami nenovērtēju tās svētības, kas man ir, jo esmu pārāk norūpējies par nākotni? Kādus praktisku soļus es varu spert šajā Adventā, kas man palīdzētu kļūt pacietīgākam un izdzīvot pilnīgāk katra mirkļa žēlastību?


Adventa 1. nedēļa
Otrdiena
Vai esam pazaudējuši savu identitāti kā Dieva bērni?

Es godāju Tevi, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu to apslēpi gudrajiem un mācītājiem, bet atklāji mazajiem! (Lūkas 10:21)

Cik ļoti es vēlos teikt jums kā Jēzus teica: „Kļūstiet kā bērni"(Mateja 18:3). Daudzi no mums ir kļuvuši tik nopietni un saspringti, tik ļoti norūpējušies par mūsu pasaules un Baznīcas nākotni, tik nospiesti ar savu vientulību un izolētību, ka mūsu sirdis ir it kā apklātas ar tumšu skumju plīvuru, kas mums neļauj dzīvot Dieva bērnu priekā un mierā.


Adventa 1. nedēļa
Trešdiena
„Es esmu aicināts dzīvot nevainībā"

Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka... Pat ja es arī staigāju tumšā ielejā, es ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. (Psalms 23:1,4)
Cilvēku sejās es redzu daudz ciešanu, bet es redzu arī vienkāršu cilvēcisku labestību, kas slēpjas zem visām pastāvīgo dzīves izmaiņu izraisītajām vilšanās. Es domāju par nevainību un jūtu, ka aiz manas paša tumsas arī ir nevainība... Es nesu sevī Dieva nevainību. Pirms es esmu grēcīgs, es esmu nevainīgs; pirms es piedalos pasaules ļaunumā, es esmu labestības skarts. Es saprotu, ka man ir jāapzinās šī nevainība sevī. Tā pieder manai visdziļākajai būtībai.  To man ir devis Dievs, mans Radītājs; un tā man no jauna ir dāvināta Jēzū, manā Pestītājā.

Es zinu, ka esmu aicināts dzīvot šajā nevainībā: vietā, kur Jēzus dzīvoja. Tur viņš mājoja un aicina mani tur mājot. Šeit es esmu mīlēts un gribēts. Šeit man nav jābaidās. Un es varu piedot un dziedināt un darīt lietas jaunas... Es varu vienkārši būt tur, kur es esmu, ieklausīties, vērot un pieskarties šim mirklim, esot drošs, ka neesmu viens, bet kopā ar Viņu, kas mani ir aicinājis dzīvot kā Dieva bērnam.

Kungs, palīdzi man šajā Adventā saskatīt un novērtēt labestību un nevainību citos un arī sevī.


Adventa 1. nedēļa
Ceturtdiena
Sabiedrība mums nepalīdz nonākt pie Dieva

Tātad katrs, kas šos manus vārdus dzird un tos izpilda, būs līdzīgs prātīgajam vīram, kas savu namu cēlis uz klints. (Mateja 7:24)

Mēs rietumnieki esam tik pārņemti ar sevi, tik nodarbināti ar jautājumiem, vai esam pietiekami taisnīgi pret sevi, ka „transcendentā" pieredze kļūst gandrīz vai neiespējama. Domāšanas veidā, kurā ir iesaistīta runāšana, diskutēšana, analizēšana un kritizēšana, kurā viena viedoklis pieprasa otra uzmanību, kurā ticība ir arvien biežāk aizvietota ar garu rindu jēdzienu, viedokļu, vīziju un ideju, kas virpuļo apkārt kā papīra laiviņas jūrā - šajā domāšanas veidā  gandrīz nav vietas Svētajam Garam, kas runā, kad mēs apklustam, un kurš nāk mūsos, kad esam sevi iztukšojuši. Tā vietā, lai atvērtos transcendentajam Dievam, mēs, aizņemti ar tik daudzām lietām, sākam meklēt mazas un viegli gaistošas izjūtas, kuras sagādā jutekļu mākslīga stimulēšana.

Kungs, es atzīstos, ka liela daļa manas ikdienas dzīves ir aizņemta vai nu ar egoistiskām rūpēm, vai viegli zūdošām izjūtām. Palīdzi man šajā Adventā atvērt savu sirdi, lai es arvien labāk varētu Tevi pazīt, mīlēt un Tev kalpot.


Adventa 1. nedēļa
Piektdiena
Mums jāmeklē tas, kas mūs tuvina Dievam

Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu! (Psalms 27:14)

Ja mēs pacietīgi negaidām Dieva atnākšanu godībā, mēs sākam klejot, skrienot no vienām labām izjūtām pie nākamām. Mūsu dzīves tiek piebāztas ar avīžu ziņām, ziepju operām un tenkām. Mūsu prāti zaudē spēju atšķirt tās lietas, kas mūs tuvina Dievam, no tām, kas attālina, un mūsu sirdis zaudē garīgo jūtību.

Ja negaidām Kristus otrreizējo atnākšanu, mēs kļūstam inerti un krītam kārdinājumā pieņemt visu, kas dod kaut vai acumirklīgu baudu... Bet, ja gaidām Kungu, mēs Viņu piedzīvojam jau gaidot.

Vai es dzīvoju ar „Adventa apziņu", ka Dievs vienmēr ir gatavs nākt pie manis ar savu pestīšanas spēku? Ko es daru savā ikdienas dzīvē, lai veicinātu šo apziņu? No kādām lietām man nepieciešams atteikties, jo tās mani attālina no Dieva?


Adventa 1. nedēļa
Sestdiena
Garīgs briedums nozīmē uzdrošināties lūgt palīdzību

Kungs tev būs žēlīgs, kad tu Viņu piesauksi. Kad Viņš dzirdēs tavu balsi, Viņš tev atbildēs.
Viņš jums piešķirs maizi un ūdeni, pēc kura tu slāpsti! (Isajas 30:19-20)

Es sevī sajūtu milzīgu vēlēšanos pats dzīvot un noteikt savu dzīvi. Īstenībā, mūsu sabiedrība uzslavē cilvēkus, kas ar paša spēkiem visu ir sasnieguši, kuri kontrolē savu likteni, nosaka savus mērķus, sasniedz savus centienus un ceļ savas valstības. Ir ļoti grūti patiešām noticēt, ka garīgs briedums nozīmē ļaut citiem mani vadīt un „vest, kur es labprāt neietu"(Jāņa 21:18). Un tomēr ikreiz, kad esmu gatavs atbrīvoties no savas vajadzības pēc pašpietiekamības un uzdrošinos lūgt palīdzību, rodas jauna kopība - vājo sadraudzība - stipra paļāvībā, ka kopā mēs varam būt cerības cilvēki šajā sašķeltajā pasaulē...

Var gadīties, ka palīdzības, atbalsta, vadības, mīlestības un rūpju pieņemšana ir svarīgāks aicinājums nekā dot šīs lietas, jo pieņemot mēs atklājam dāvanu dāvātājam un jauna dzīve kopā var sākties.

Vai es cenšos būt pašpietiekams? Vai es kādreiz esmu izveidojusi elku no savas vēlmes visu kontrolēt? Vai es atsakos lūgt palīdzību, kas man tā patiešām nepieciešama? Ko es varu darīt savā ģimenē vai draudzē, lai veicinātu veselīgu došanu un ņemšanu?


Adventa 2. nedēļa
Svētdiena

Neļauj savam prātam kļūt par „pasaules atkritumu kasti"

Par to es lūdzu Dievu, lai jūsu mīlestība arvien vairāk pieaugtu zināšanā un visādā izpratnē,lai jūs izšķirtos par labāko, ka jūs Kristus dienā būtu tīri un nevainojami. (Filipiešiem 1:9-10)

Garīgā lasīšana mums ļauj vismaz nedaudz kontrolēt to, kas nokļūst mūsu prātos. Katru dienu sabiedrība mūs bombardē ar neskaitāmiem tēliem un skaņām, un katrs tēls vai vārds pieprasa mūsu uzmanību ar dažādiem izmēriem un krāsām, ar dažādiem žestiem un trokšņiem. Vārdi spalgi sauc un kliedz uz mums: „Ēd mani, dzer mani, nopērc mani, izīrē mani, paskaties uz mani, parunā ar mani, pārguli ar mani!" Neviens nejautā, vai mēs to vēlamies vai nē; mēs nekur tālu netiekam, pirms mūs „aprij" vārdi un tēli, kas ar varu ielaužas mūsu prātos.

Bet vai mēs tiešām vēlamies, lai mūsu prāti kļūst par pasaules atkritumu kasti? Vai mēs vēlamies, ka mūsu prāti tiek piepildīti ar lietām, kas mūs mulsina,  satrauc, nospiež, uzbudina, atgrūž vai pievelk, neskatoties uz to, vai tas mums ir labi vai nē? Vai mēs vēlamies, ka citi nosaka, kas iekļūst mūsu prātos, un nosaka mūsu domas un jūtas?

Ir skaidrs, ka mēs to nevēlamies, bet tas prasa lielu disciplīnu, lai ļautu Dievam, nevis pasaulei būt mūsu prāta Kungam.

Kungs, palīdzi man šajā Adventā samazināt ikdienas traucēkļus un ieraudzīt un novērtēt ticības realitātes, un kā dārgumu glabāt to, kas patiesi svarīgs.


Adventa 2. nedēļa
Pirmdiena

Meklē veidus, kā pārvērst fatālismu ticībā

Stipriniet nogurušās rokas, dariet stingrus ļodzīgos ceļus! Sakiet izmisušām sirdīm: „Esiet stipri un nebīstieties! Redzi, te ir jūsu Dievs!" (Isajas 35:3-4)

Mēs vienmēr tiekam kārdināti ar fatālismu - attieksmi, kas mums liek dzīvot kā pasīviem ārējo apstākļu upuriem. Fatālisma pretstats ir ticība, kas ir dziļa paļāvība, ka Dieva mīlestība ir stiprāka par visiem anonīmajiem pasaules spēkiem un ka tā var mūs pārveidot no tumsības upuriem par dzīvības kalpiem.

Kad Jēzus izdzina ļauno garu no apsēsta zēna, viņa mācekļi jautāja: „Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?" Jēzus atbildēja: „Savas mazticības dēļ; es jums saku, patiesi, ja jums ir ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacīsiet  šim kalnam: pārcelies no šejienes un turieni, - un tas pārcelsies. Un nekas jums nebūs neiespējams"(Mateja 17:19-20).

Ir svarīgi apzināties tos veidus, kādos mēs domājam, runājam un rīkojamies kā likteņa upuri, un soli pa solim tos pārveidot ticības brīžos. Šī pārmaiņa no fatālisma un ticību atbrīvos mūsu sirdis no aukstās tumsas un pārveidos mūs par cilvēkiem, kuru paļāvība mīlestības spēkam var patiešām pārcelt kalnus.

Kungs, kad esmu kārdināts padoties kā nekontrolējama likteņa upuris, stiprini manu ticību un palīdzi man atvērties Tavas žēlastības atbrīvojošajam spēkam.


Adventa 2. nedēļa
Otrdiena

Lūgšana nav tikai patīkamas izjūtas vai pamācošas atklāsmes

Kā ar bagātīgu mielastu ir pamielota mana dvēsele... kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies, Tu esi bijis mans palīgs. (Psalms 63:6-8)

Bez lūgšanas mēs kļūstam kurli pret dievišķās mīlestības balsi un apjūkam, dzirdot daudzās un dažādās balsis, kas sacenzdamās pieprasa mūsu uzmanību. Cik tas ir grūti! Kad mēs uz pusstundu apsēžamies – ne ar vienu nerunājot, neklausoties mūziku, neskatoties televizoru vai nelasot grāmatu – un cenšamies palikt ļoti klusi, mēs tik bieži esam pārņemti ar skaļajām iekšējām balsīm, tā ka mēs atkal pēc iespējas ātrāk cenšamies atrast kādu nodarbību. Mūsu iekšējā dzīve bieži izskatās kā banānu koks, kas pilns ar lēkājošiem pērtiķiem! Bet, kad mēs izlemjam neskriet prom un sakoncentrēties, pērtiķi pamazām pazūd, jo tiem netiek pievērsta uzmanība, un mēs beidzot varam sadzirdēt kluso maigo balsi, kas mūs sauc par mīļoto (Dieva dēlu vai meitu).

Jēzus bieži lūdzās pa nakti. „Nakts” nozīmē vairāk nekā saules trūkums. Tas nozīmē arī patīkamu izjūtu un pamācošu atklāsmju trūkumu. Tāpēc ir tik grūti būt uzticīgam. Bet Dievs ir lielāks par mūsu prātiem un sirdīm un turpina mūs saukt par mīļotiem tādā veidā, kas pārsniedz mūsu jūtas un domas.

Kungs, palīdzi man ik dienas lūgšanā klausīties Tavā balsī, kas man vienmēr atgādina, ka es esmu Tavs pieņemtais un mīļotais bērns.


Adventa 2. nedēļa
Trešdiena

Vai tu esi pazaudējis savus sapņus?

Kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst. (Isaja 40:31)

Neviens nevar izbēgt no mokošajiem zaudējumiem, kas ir daļa no mūsu ikdienas eksistences - mūsu sapņu zaudēšanas. Mēs ilgu laiku par sevi domājām kā par veiksmīgiem, citiem tīkamiem un dziļi mīlētiem cilvēkiem. Mēs bijām cerējuši dzīvot dāsnuma, kalpošanas un pašupurēšanās dzīvi. Mēs bijām plānojuši kļūt par lēnprātīgiem cilvēkiem, kas arvien piedod un rūpējas. Mēs bijām iztēlojušies sevi kā samierinātājus un miera nesējus. Bet kaut kā - mēs pat nezinām, kas notika - mēs pazaudējām savus sapņus. Mēs kļuvām par satrauktiem un nemierīgiem cilvēkiem, kas pieķērušies dažām lietām, ko esam sakrājuši, un ar citiem pārrunā aktuālās politiskās un sabiedriskās dzīves ziņas un baznīcas skandālus. Šis garīgo ideālu un sapņu zaudējums bieži vien ir visgrūtāk atzīstams.

Vai man vēl joprojām ir konkrēti garīgi mērķi? Ko es daru, lai tos sasniegtu? Vai man ir nepieciešama drauga vai kolēģa palīdzība, lai pārdomātu, kā es varētu atjaunot savus zaudētos garīgos mērķus?


Adventa 2. nedēļa
Ceturtdiena

Šī ir patiesība, kas man ir jāapzinās: es esmu Dieva mīļotais bērns

Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies, saka Kungs. (Isaja 54:10)

Vai jūs, tāpat kā es, klusībā cerat, ka kāds cilvēks, lieta vai notikums jums beidzot dos to iekšējās labsajūtas izjūtu, pēc kuras jūs ilgojaties? Vai jūs bieži vien nelolojat cerības: „Kaut šī grāmata, ideja, kursi, ceļojums, darbs, valsts vai attiecības piepildītu manas dziļākās ilgas." Bet kamēr jūs gaidiet šo noslēpumaino brīdi pienākam, jūs turpiniet skriet pa galvu pa kaklu, vienmēr satraukti un nemierīgi, vienmēr kaut ko iekārojot un par kaut ko dusmojoties, nekad neesot pavisam apmierināti. Jūs zināt, ka tā ir kā „apsēstība", kas liek mums skriet un vienmēr būt aizņemtiem, bet tajā pašā laikā liek mums arī pārdomāt, vai beigu beigās mēs kaut kur tiekam. Šis ir ceļš uz garīgo pārgurumu un izdegšanu. Šis ir ceļš uz garīgo nāvi.

Bet jums un man nav sevi jānogalina. Mēs esam mīļotie bērni. Mēs esam dziļi mīlēti vēl pirms tam, kad mūsu vecāki, skolotāji, dzīvesbiedri, bērni un draugi mīlēja vai ievainoja mūs. Tā ir patiesība par mūsu dzīvi. Tā ir patiesība, ko mums ir jāapzinās priekš sevis. Tā ir patiesība, ko izrunā balss, kas saka: „Tu esi mans mīļotais bērns!"

Kā es cenšos iegūt iekšējo labsajūtu? Ar piemērošanos sociālām normām? Ar sasniegumiem darbā? Ar sasniegumiem sportā? Ar naudu un materiālu drošību? Ar labu reputāciju?


Adventa 2. nedēļa
Piektdiena

Dieva Vārds spēj mūs dziedināt

Es, Kungs, tavs Dievs, mācu tev to, kas tev par svētību, un vedu tevi pa to ceļu, pa kuru tev jāstaigā. Kaut jel tu ievērotu Manus baušļus! Tad tava labklājība būtu kā straume! (Isaja 48:17-18)
Katrā Euharistijā lasītais un runātais vārds vēlas mūs aizvest Dieva klātbūtnē un pārveidot mūsu prātus un sirdis. Bieži mēs domājam par vārdu kā pamudinājumu iet un izmainīt mūsu dzīves. Bet vārda pilnīgais spēks ir atrodams nevis tajā, kā mēs to pielietojam savās sirdīs pēc tam, kad esam to dzirdējuši, bet tā pārveidojošā spēkā, kas veic savu darbu, kamēr mēs klausāmies. Dieva Vārds nav vārds, ko pielietot mūsu ikdienas dzīvēs kaut kad vēlāk; tas ir vārds, kas mūs dziedina, to klausoties šeit un tagad.

Sākumā tas var likties kaut kas pilnīgi jauns cilvēkam, kas dzīvo sabiedrībā, kurā vārda galvenā vērtība ir tā noderīgumā. Bet lielākā daļa no mums jau zina, galvenokārt neapzināti, par izrunātā vārda dziedinošo un iznīcinošo spēku. Kad kāds man saka „es tevi mīlu" vai „es tevi ienīstu", es nesaņemu tikai noderīgu informāciju. Šie vārdi manī kaut ko dara. Tie liek manām asinīm straujāk ritēt, manai sirdij sisties, manai elpošanai paātrināties. Tie man liek justies un domāt citādāk. Tie mani paceļ jauna veida eksistencē un dod man jaunas zināšanas par sevi. Šiem vārdiem ir spēks mani dziedināt vai iznīcināt.

Vai es cenšos dzīvot tādu dzīvi, kurā ieklausos Dieva baušļos? Vai es sadzirdu Dieva vārdu un ļauju tam mani mainīt? Vai es esmu uzmanīgs ar vārdiem, ko lietoju, apzinoties, kā vārdi var dziedināt vai ievainot citus?


Adventa 2. nedēļa
Sestdiena

Lūgšanā mēs atzīstam, ka mums ir nepieciešama Dieva palīdzība

Atmodini Savu varoņu spēku un nāc mums palīgā! Ak, Dievs Cebaot, atjauno mūs un liec Savam vaigam spīdēt, lai mēs tiktu glābti! (Psalms 80:3-4)

Lūgšana prasa, lai mēs stāvētu Dieva klātbūtnē ar tukšām rokām, kaili un nabadzīgi, pasludinot sev un citiem, ka mēs bez Dieva neko nespējam. To ir grūti izdarīt vidē, kurā dominē viedoklis: „Dari, ko vari, un Dievs padarīs pārējo." Kad dzīve tiek sadalīta „mūsu varēšanā" un „Dieva pārējā", mēs padarām lūgšanu par pēdējo iespēju, ko izmantot tikai tad, kad mūsu pašu spēki ir galā. Tad pat Dievs kļūst par mūsu nepacietības upuri. Sekošana Jēzum nenozīmē izmantot Dievu tad, kad paši vairs neko nespējam. Tieši pretēji - tas nozīmē atzīt, ka mēs neko nespējam, bet Dievs var darīt visu caur mums. Kā mācekļi mēs smeļamies visu savu spēku, cerību, drosmi un paļāvību Dievā. Tāpēc lūgšanai jābūt mūsu prioritātei.

Cik bieži es griežos pie Dieva kā pie pēdējās iespējas, kad nekas cits vairs nespēj palīdzēt? Vai es kādreiz vēršos pie Dieva vispirms? Vai lūgšana ir viena no manas dzīves prioritātēm?


Adventa 3. nedēļa
Svētdiena

Dievs ir mīlētājs, kurš ilgojas pēc mīlestības

Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis, tavs spēcīgais glābējs; Viņš priecāsies par tevi, būs pret tevi mīļš, tev piedos un skaļi izpaudīs Savu prieku par tevi. (Sofonijas 3:17)

Dzīve ir Dieva dota iespēja kļūt par to, kas mēs esam, atzīt savu patieso garīgo identitāti, apzināties patiesību par sevi un to darīt par savējo, bet galvenokārt pateikt „jā" Viņam, kas mūs sauc par Mīļoto.

Neaptveramais Dieva noslēpums ir tas, ka Dievs ir mīlētājs, kas ilgojas pēc mīlestības. Viņš, kurš ir mūs radījis, gaida mūsu atbildi uz mīlestību, kas mums deva dzīvību. Dievs ne tikai saka: „Tu esi mans mīļotais!" Dievs arī jautā: „Vai tu mani mīli?" un dod mums neskaitāmas iespējas, lai pateiktu „jā". Garīgā dzīve ir iespēja pateikt „jā" mūsu visdziļākajai patiesībai. Tādā veidā saprasta, garīgā dzīve radikāli maina visu. Katrā mūsu dzīves ceļojuma punktā mēs varam izvēlēties teikt „jā" vai „nē".

Vai es ļaujos pašplūsmai savā garīgā dzīvē? Ko man vajadzētu darīt šajā Adventā, lai atdzīvinātu manu apņemšanos ik dienas teikt Dievam „jā"?


Adventa 3. nedēļa
Pirmdiena

Sāpīgā patiesība par mūsu pašu salauztību

Kad taisnie sauc, tad Tas Kungs viņus uzklausa un viņus izglābj no visām viņu bēdām.Tas Kungs ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis. (Psalms 34:18-19)

Ko mēs darām ar zaudējumiem, kas ir nenovēršama mūsu dzīves daļa? Vai mēs tos apslēpjam? Vai mēs dzīvojam, it kā to nebūtu? Vai mēs tos slēpjam no citiem? Vai mēs cenšamies pārliecināt sevi un citus, ka mūsu zaudējumi ir mazi, salīdzinot ar mūsu ieguvumiem? Vai mēs kādu vainojam? Mēs bieži vien darām visas šīs lietas, bet ir kāda cita iespēja: sērošanas iespēja. Jā, mums jāsēro par saviem zaudējumiem. Mēs nevaram tos atvairīt ar runāšanu vai darbošanos, bet mēs varam par tiem liet asaras un ļaut sev dziļi skumt. Skumt ir ļaut mūsu zaudējumiem atņemt mūsu drošības sajūtas un vest mūs sāpīgajā patiesībā par mūsu salauztību. Mūsu bēdas mums ļauj piedzīvot mūsu dzīves bezdibeni.

Kad mēs jūtam zaudējumu sāpes, mūsu skumjās sirdis ļauj atvērties mūsu iekšējām acīm un palīdz saskatīt pasauli, kurā zaudējumi tiek piedzīvoti pāri mūsu ģimenes, draugu un kolēģu robežām. Tā ir cietumnieku, bēgļu, AIDS pacientu, izsalkušu bērnu un neskaitāmu cilvēku, kas dzīvo pastāvīgās bailēs, pasaule. Tad mūsu raudošo siržu sāpes savienojas ar visas ciešanu skartās cilvēces vaidiem un nopūtām. Tad mūsu sēras kļūst lielākas par mums.

Ar kādiem zaudējumiem manā dzīvē es netieku galā? Vai man ir nepieciešams sērošanas laiks? Vai varbūt esmu iestrēdzis sērošanas procesā un netieku uz priekšu? Vai mana sirds ir salauzta par pareizām lietām?


Adventa 3. nedēļa
Otrdiena
 
Evaņģēlijs mūs neaicina būt parastiem un „pareiziem"

Bet jūs esat izredzētā cilts, ķēnišķīgā priesterība, svētā tauta, iegūtie ļaudis, lai paustu Tā varenos darbus, kas jūs aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā. (1. Pētera 2:9)

Evaņģēlijs mūs neatlaidīgi aicina atstāt to dzīvi, kur mums ir ērti, kur mums gribētos palikt, kur mēs jūtamies kā mājās... Mums jāapzinās, cik ļoti mēs esam pārņemti ar cenšanos piemēroties mūsu sabiedrības normām un vērtībām. Mēs vēlamies būt parasti un „pareizi" cilvēki, kas dzīvo parastas un „pareizas" dzīves. Pastāv milzīgs spiediens darīt to, kas ir parasts un „pareizs" - pat cenšoties izcelties parastībā un „pareizībā" - un tādā veidā gūt gandarījumu, ka esam sabiedrības pieņemti. To var labi saprast, jo parastā un „pareizā" izturēšanās, kas veido mūsu parastās un „pareizās" dzīves, dod mums izdevīgu ilūziju, ka mēs visu labi kontrolējam un ka viss neparastais un „nepareizais" var tikt turēts ārpus mūsu pašu uzceltā cietokšņa sienām.

Jēzu, piedod man par tām reizēm, kad esmu samierinājies ar to, kas ir ērti un izdevīgi. Es apņemos šajā Adventā no jauna pārdomāt tos augstos ideālus, uz kuriem Evaņģēlijs mani aicina ikvienā manas dzīves posmā.


Adventa 3. nedēļa
Trešdiena

Laimīga dzīve ir dzīve citu labā

Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu sakratītu un pārpilnīgu mēru jums iedos jūsu klēpī. Jo ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs. (Lūkas 6:38)

Vai jūs esat pamanījuši mātes prieku, kad viņa redz sava mazuļa smaidu? Bērna smaids ir dāvana mātei, kas ir pateicīga, ka viņš ir laimīgs!

Kāds brīnišķīgs noslēpums! Mēs rodam savu lielāko piepildījumu, kad dāvājam sevi citiem. Lai gan bieži vien liekas, ka cilvēki dod tikai lai saņemtu pretī, es ticu, ka aiz mūsu vēlmes pēc novērtēšanas, atlīdzināšanas un atzīšanas ir vienkārša vēlēšanās dāvināt. Es atceros, kā reiz es pavadīju ilgas stundas meklējot dzimšanas dienas dāvanu savam tēvam vai mammai, vienkārši priecājoties par šo iespēju dāvināt. Mūsu cilvēcība sasniedz savu pilnību dodot. Mēs kļūstam skaisti cilvēki, kad mēs dodam to, ko spējam: smaidu, rokasspiedienu, skūpstu, apskāvienu, mīļu vārdu, dāvanu, daļu dzīves... visu dzīvi...

Ir bēdīgi redzēt, ka mūsu konkurējošā un mantkārīgā pasaulē mēs esam pazaudējuši prieku dāvināt. Mēs bieži dzīvojam, it kā mūsu laime būtu atkarīga no tā, ka mums kaut kas pieder. Bet es nepazīstu nevienu, kas būtu patiesi laimīgs tā dēļ, kas viņam pieder. Patiess prieks, laime un iekšējais miers nāk no sevis dāvāšanas citiem. Laimīga dzīve ir dzīve citu labā.

Vai manos Ziemassvētku iepirkumos un dāvanu došanā valda patiess dāvināšanas prieks? Ko man jādara, lai Ziemassvētku dāvināšanu pārvērstu par prieka avotu sev un citiem?


Adventa 3. nedēļa
Ceturtdiena

Kā es augu Garā?

Ne katrs, kas man saka: Kungs! Kungs! ieies debesu valstībā, bet kas izpilda mana Tēva gribu, kas debesīs, tas ieies debesu valstībā. (Mateja 7:21)

Kā Dieva Gars caur mums atklājas? Bieži vien mēs domājam, ka liecināt nozīmē kaut ko teikt Dieva aizstāvībai. Šī doma var mums likt justies ļoti bikliem un kautrīgiem. Mēs visu laiku domājam, kur un kā varam novirzīt sarunu, lai runātu par Dievu, un kā pārliecināt mūsu ģimenes, draugus, kaimiņus un kolēģus par Dieva klātbūtni viņu dzīvēs. Bet šāda tieša misionāra pieeja bieži vien liecina par nedrošību un tāpēc ātri vien izraisa šķelšanos.

Dieva Gars vispārliecinošāk var atklāties caur saviem augļiem, kas ir „mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticība, lēnprātība un atturība"(Galatiešiem 5:22). Šie augļi runā paši par sevi. Tāpēc vienmēr ir labāk uzdot jautājumu „Kā es varu augt Garā?" nevis „Kā es varu likt citiem noticēt Garam?"

Ko es ikdienā daru, lai veicinātu augšanu Garā? Vai man ir nepieciešams regulāri apmeklēt  kādu baznīcas grupu, kas man palīdzētu atgriezties uz pareizā ceļa?


Adventa 3. nedēļa
Piektdiena

Bez Dieva Vārda mēs kļūstam „mazi cilvēciņi"

Es staigāšu Kunga spēkā, es liecināšu, ka vienīgi Tu esi taisns. Ak, Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus! (Psalms 71:16-17)

Euharistija mūs aicina uz tādu dzīvi, kurā mēs pastāvīgi apzināmies savu lomu Dieva svētajā stāstā, kurā atklājas Viņa pestījošā klātbūtne visās paaudzēs. Liels kārdinājums mūsu dzīvēs ir noliegt, ka esam daļa no izvēlētās tautas, un tādā veidā ļauties mūsu ikdienas dzīves uztraukumiem. Bez Dieva Vārda, kas mūs arvien pieceļ kā Dieva izvēlētos ļaudis, mēs paliekam vai kļūstam par maziem cilvēciņiem, kas iestrēguši mūsu ikdienas izdzīvošanas grūtībās. Bez Dieva Vārda mūsu dzīvei ir maz jēgas, maz vitalitātes un maz enerģijas. Bez Dieva Vārda mēs paliekam mazi cilvēciņi ar mazām rūpītēm, kas dzīvo mazas dzīvītes un nomirst mazas nāvītes. Bez Dieva Vārda mēs vēl joprojām varam cerēt uz pāris dienām iekļūt vietējā vai valsts laikraksta ziņās, bet nākamās paaudzes mūs tāpēc nesauks par svētīgiem. Bez Dieva Vārda mūsu sāpes un bēdas var izdzēst Garu mūsos un padarīt mūs par rūgtuma un aizvainojuma upuriem.

Kungs, Tu esi mani aicinājis būt par tavas Baznīcas aktīvu locekli un spēlēt kaut vai mazu lomu pestīšanas vēsturē. Palīdzi man atstāt aiz muguras manas šaurās rūpes un ar visu sirdi veikt savu uzdevumu Tavas izredzētās tautas rindās.


Adventa 3. nedēļa
Sestdiena

Domā par sevi kā mazu sēkliņu, kas iesēta auglīgā zemē

Marija sacīja: "Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda!"  (Lūkas 1:38)

Tev pilnīgi jāatzīst sava bezspēcība, lai ļautu Dievam Tevi dziedināt. Bet jau pat vēlēšanās piedzīvot savu bezspēcību ir sākums tam, lai Dievs varētu darboties. Tava vēlēšanās atsacīties no vēlmes kontrolēt savu dzīvi jau norāda uz zināmu paļāvību. Jo vairāk tu atbrīvojies no savas ietiepīgās vajadzības saglabāt varu savās rokās, jo vairāk tu nonāksi kontaktā ar Viņu, kam ir vara tevi dziedināt un vadīt. Un, jo vairāk tu nonāksi kontaktā ar dievišķo spēku, jo vieglāk tev būs atzīt sev un citiem savu bezspēcību...

Sēkla spēj uzdīgt tikai tad, ja tā paliek zemē, kurā tā ir iesēta. Ja tu ik pa laikam centies izrakt sēkliņu, lai pārbaudītu, cik labi tā aug, tā nekad nenesīs augļus. Domā par sevi kā par mazu sēkliņu, kas ir iesēta auglīgā zemē. Viss, kas tev būtu jādara, ir jāpaliek tur un jāpaļaujas, ka zeme satur visu nepieciešamo tavai augšanai. Šis augšanas process notiek pat tad, kad mēs to nejūtam.

Kungs Jēzu, es zinu, ka es pārāk cenšos kontrolēt savu dzīvi. Palīdzi man to nožēlot un mācīties meklēt Tevī to barību, kas man nepieciešama augšanai.


Adventa 4. nedēļa
Svētdiena

Ticība ir pilnīga paļaušanās, ka Dievs mani mīl

Svētīga tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis. (Lūkas 1:45)

Vārds „ticība" bieži vien tiek skaidrots kā pieņemt kaut ko, ko nevar saprast. Cilvēki bieži saka: „To un to nevar izskaidrot, tāpēc tev vienkārši jātic." Tomēr, kad Jēzus runā par ticību, viņš ar to vispirms domā pilnīgu paļāvību, ka tu esi mīlēts, lai tu varētu atbrīvoties no visiem nepatiesajiem veidiem, kā centies iegūt mīlestību.

Dieva mīlestības noslēpums nav tas, ka viņš atņem mūsu sāpes, bet ka viņš vēlas tajās ar mums dalīties. No šīs dievišķās solidaritātes nāk jauna dzīvība. Jēzu līdz sirds dziļumiem aizkustina cilvēku sāpes, un tas ir ceļš uz jaunu dzīvi. Dievs ir mūsu Dievs, dzīvo Dievs. Viņa dievišķā klēpī arvien no jauna rodas dzīvība... Patiesi labā vēsts ir tā, ka Dievs nestāv tālu no mums. Viņš nav Dievs, no kura jābaidās vai jāizvairās, atriebības Dievs, bet Dievs, kuru aizkustina mūsu sāpes un kurš pilnīgi piedalās cilvēku cīņās.

Kungs, es Tevi slavēju un es Tev pateicos par dievišķās dzīves un dievišķās mīlestības brīnišķīgo dāvanu, ko Tu esi devis man un visiem kristiešiem.


Adventa 4. nedēļa
Pirmdiena

Dievam nerūp popularitātes iegūšana

Kungs (...)  izklīdina lepnos savā sirdsprātā.  Viņš varenos gāza no troņiem un paaugstināja pazemīgos. Izsalkušos viņš pildīja labumiem un bagātos atstāja tukšā. (Lūkas 1:51-53)

Mūsu pasaulē, kurā arvien tiek meklēta popularitāte, arī daudzās diskusijās par Dievu tiek pieņemts, ka Dievam arī būtu nepieciešams sevi aizstāvēt. Cilvēki bieži saka: „Ja tas jūsējais Dievs eksistē, tad kāpēc Viņš neparāda savu visvarenību skaidrāk šajā mūsu pasaules haosā?" Dievam tiek it kā prasīta atskaite un Viņš tiek aicināts pierādīt vienreiz pa visām reizēm, ka Viņš patiešām eksistē. Un atkal jūs dzirdat kādu sakām: „Man nav nekādas vajadzības pēc Dieva. Es varu tīri labi pats tikt galā. Patiesībā, es nekad vēl neesmu saņēmis nekādu palīdzību no Dieva!" Rūgtums un sarkasms, kas ir acīmredzams šādās piezīmēs, atklāj, kas tiek sagaidīts no Dieva: ka Dievs vismaz nedaudz parūpētos pats par savu popularitāti. Cilvēki bieži vien runā tā, it kā Dievam būtu vajadzība pēc atzinības tāpat kā mums.

Palūkojieties uz Jēzu, kas nāca mums atklāt Dievu, un jūs redzēsiet, ka popularitāte ir tieši tā lieta, no kuras viņš izvairās. Viņš neskaitāmas reizes norāda, ka Dievs sevi atklāj noslēpumā. Tas izklausās ļoti paradoksāli, bet šī paradoksa pieņemšana mūs noliek uz garīgās dzīves ceļa.

Kādu Dievu es meklēju? Vai es vēlos, lai Dievs valdītu ar uzkrītošu spēku un autoritāti? Vai varbūt es cenšos mācīties pieņemt Dieva pazemību un apslēpto veidu, kādā Dievs mūs glābj?


Adventa 4. nedēļa
Otrdiena

Mana sirds ir nemierīga līdz kamēr tā atdusas tevī, mans mīļais radījums

Tā saka tas Kungs, kas tevi radījis un tevi veidojis no mātes miesām un kas tev palīdz: Nebīsties, mans kalps Jēkab, ko es esmu izredzējis. (Isaja 44:2)

Visa garā attiecību vēsture starp Dievu un mums cilvēkiem ir stāsts par arvien dziļāku komūniju. Tas nav vienkārši stāsts par vienotību, šķiršanos un atjaunotu vienotību, bet stāsts, kurā Dievs meklē arvien jaunus veidus intīmai komūnijai ar tiem, kurus Viņš ir radījis savā līdzībā.

Augustīns teica: „Mana dvēsele ir nemierīga, kamēr tā atdusas Tevī, Dievs," bet pārdomājot mūsu līkumoto pestīšanas stāstu, varam redzēt, ka ne tikai mēs ilgojamies piederēt Dievam, bet ka arī Dievs ilgojas piederēt mums. Liekas, ka Dievs it kā sauktu uz mums: „Mana sirds ir nemierīga, līdz kamēr Es varu atdusēties tevī, mans mīļais radījums." No Ādama un Ievas līdz Ābrahamam un Sārai, no Dāvida un Batsebas līdz Jēzum un vēl joprojām Dievs vēlas būt savas radības pieņemts.

Kungs, palīdzi man ik dienas klausīties uz Tevi un priecīgi un no visas sirds atsaukties Tavam aicinājumam.


Adventa 4. nedēļa
Trešdiena

Dievs nemeklē un Viņam nav nepieciešama publicitāte

Tā saka Kungs: Vai tev būs man celt namu, lai Es tanī dzīvotu? Es taču nevienā namā neesmu apmeties, sākot no tās dienas, kad es izvedu Izraēla bērnus ārā no Ēģiptes, un vēl līdz pat šai dienai... Kungs dara tev zināmu, ka Kungs pats cels tev namu. (2. Samuēls 7:5-6, 11)

Jēzus dzīvē nebija nekā iespaidīga. Tālu no tā! Pat aplūkojot Jēzus brīnumus, mēs redzam, ka viņš nedziedināja vai necēla no miroņiem tāpēc, lai iegūtu popularitāti. Bieži vien viņš pat aizliedza cilvēkiem par to runāt. Arī viņa augšāmcelšanās bija apslēpts notikums...

Tagad, kad kristietība ir kļuvusi par vienu no lielākajām pasaules reliģijām un miljoniem cilvēku izrunā Jēzus vārdu ik dienas, ir grūti iztēloties, ka Jēzus atklāja Dievu apslēptībā. Bet ne Jēzus dzīve, ne viņa nāve vai augšāmcelšanās nebija domātas, lai pārsteigtu mūs ar Dieva lielo spēku. Dievs kļuva pazemīgs, apslēpts un gandrīz neredzams Dievs...

Tas ir noslēpums, ko ir grūti saprast šajā laikmetā, kas tik augstu vērtē publicitāti. Mums ir tendence domāt, ka, jo vairāk cilvēki zina un runā par kaut ko, jo svarīgākam tam jābūt. Tas ir saprotami, ņemot  vērā faktu, ka liela slava bieži ir saistīta ar lielu naudu, un liela nauda bieži nozīmē lielu varu, un vara viegli rada svarīguma ilūziju.

Kad mēs gatavojamies uzņemt Tevi, kas klusi un apslēpti augi Marijas klēpī, palīdzi mums, Kungs, godināt un mīlēt Tevi Tavas dievišķās apslēptības noslēpumā.