Šodienas datums: 16.08.2017  |  Vārda dienas: Astrīda, Astra

Liturģiskais kalendārs

Vissvētāko dienu nozīme

Jēzus augšāmcelšanās ir kristīgās ticības centrālais noslēpums, kā arī mūsu mīlestības, ticības un cerības pamats un garants. Pashas svinēšana nav tikai pagātnes notikumu atcere, bet gan šo noslēpumu aktualizācija, kas spēj pārveidot visu mūsu dzīvi. No savas pieredzes zinu, ka bez iepriekšējas sagatavošanās Lieldienu svinības ir nesaprotamas, ilglaicīgas un garlaikojošas. Lai tas tā nebūtu un lai mēs apzinīgāk, garīgāk un auglīgāk varētu piedalīties „Triduum Paschalis” jeb Trīs svēto dienu liturģijā, mums būtu vismaz nedaudz jāiepazīstas ar tās norisi.

Lielās ceturtdienas rīts

Šajā dienā mēs svinam Euharistijas un priesterības iedibināšanu. Savā grāmatā „Dāvana un noslēpums” Jānis Pāvils II rakstīja, ka „nav Euharistijas bez priesterības, tāpat kā nav priesterības bez Euharstijas.” Katras diecēzes bīskaps kopā ar saviem priesteriem svin Hrizmas svētīšanas Misi, kuras laikā tiek svētītas katehumēnu, slimnieku svaidīšanas un svētās hrizmas eļļas. Katehumēnu eļļa ir paredzēta tiem, kas gatavojas Kristībai. Svaidīšana ar šo eļļu, kas notiek tieši pirms Kristības piešķiršanas, nozīmē šķīstīšanu un stiprināšanu. Savukārt slimnieku svaidīšanas eļļa atklāj, ka Lieldienu noslēpums ir uzvara pār ļaunumu, kas izpaužas arī slimībās. Slimnieku svaidīšana – tas ir sakraments slimnieka dvēseles un miesas dziedināšanai un stiprinājumam. Svaidīšana ar svēto hrizmu pēc Kristības – iestiprināšanas un ordinācijas laikā – ir iesvētīšanas zīme. Šī svaidīšana ar svētajām eļļām nav vien kāda tradīcija vai maģisks rituāls, bet gan Svētā Gara zīme (zīmogs), jo ar savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus mūs izglāba un šo pestīšanu mums dāvā caur sakramentiem (sal. KBK, 1294.–1295.). Lielās ceturtdienas dievkalpojuma laikā garīdznieki atjauno savus priesterības svētsolījumus, lai spētu vēl pilnīgāk līdzināties Kristum un nesavtīgāk kalpot cilvēkiem. Šajā dienā Baznīca aicina ticīgos lūgties par saviem draudžu ganiem un priesteriem.

Lielās ceturtdienas vakars

Šīs dienas vakarā visos dievnamos tiek svinēta Kunga Pēdējo vakariņu piemiņas Mise. Pirms dievkalpojuma tabernakuls ir tukšs. Tā ir diena, kurā pats Jēzus svinēja pirmo Euharistiju. Viņš ņēma rokās maizi, pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, sacīdams: „Tā ir mana Miesa, kas par jums tiks atdota; dariet to manai piemiņai.” Tāpat pēc Vakariņām Viņš ņēma arī biķeri un deva viņiem, sacīdams: „Tas ir manu jaunās un mūžīgās derības Asiņu biķeris, kas par jums tiks izlietas.” (Lk 22, 19-20; sal. 1 Kor 11, 23-25) Šie vārdi norāda uz Kristus reālo klātbūtni mūsu vidū zem maizes un vīna zīmēm. Himnas Gods Dievam augstumos laikā dievnamā skan zvani. Svinīgie zvani un arī ērģeles netiek izmantotas līdz Lieldienu vigīlijas dievkalpojuma himnas Gloria sākumam.

Svētās Mises laikā tiek atkārtots kāju mazgāšanas žests, par kuru lasām sv. Jāņa evanģēlijā. Jēzus, mazgājot apustuļiem kājas, atklāja savu bezgalīgo mīlestību un deva viņiem jaunu mīlestības bausli. Šajā Svētajā Misē tiek izlaists nobeigums, jo šis dievkalpojums turpinās līdz pat Lieldienu vigīlijai. Pēc Svētās Komūnijas seko pateicības lūgšana, pēc kuras Vissvētākais Sakraments tiek pārnests uz sānu altāri. Pēc liturģijas centrālajā altārī atstāj neapsegtu un tukšu tabernakulu. Ticīgie tiek aicināti palikt pielūgsmē Vissvētākā Sakramenta priekšā un vienoties ar Jēzu Viņa ciešanu apcerē, pārdomājot tās, sākot no notikumiem Ģetzemanes dārzā.

Šīs svētku dienas būtība ir cieši saistīta ar tuvākmīlestību un piedošanu. Nevar runāt par mīlestību, ja tā neizpaužas piedošanā. Piedot ir grūti, bet dzīvot bez piedošanas ir vēl jo grūtāk, jo tā ir kā sevis paša ieslodzīšana cietumā un atrašanās garīgā tumsā. Nesen dzirdēju šādu stāstu: pēc divdesmi gadiem satikās divi draugi – bijušie nacistu koncentrācijas nometnes ieslodzītie – kuri kopā izdzīvoja īstu „elli” virs zemes. Viens no viņiem jautāja, vai draugam ir izdevies piedot nacistu pāridarījumus. „Tas bija ļoti grūti, bet es viņiem piedevu.” „Bet es nespēju viņiem piedot. Manī visu laiku ir dusmas un naids – es viņus neieredzu par to, ko viņi mums izdarīja.” Draugs ar skumjām un sapratni viņam atbildēja: „Tādā gadījumā, viņi joprojām tur tevi ieslodzījumā...”

Garīgās dzīves skolotāji liecina, ka piedošanai ir divkārša svētība: Dievs svētī to, kas piedevis, un arī to, kas šo piedošanu saņēmis. Ja piedot ir grūti, jāvēršas pie Dieva, lūdzot piedošanas žēlastību. Šajā dienā būtu vēlams pašam sev pavaicāt, kādas ir manas attiecības ar vecākiem, brāli, māsu, ar laulāto draugu, ar bērniem. Vai es viņus netiesāju? Vai esmu no sirds piedevis?

Lielā Piektdiena

Šajā dienā Svētā Mise netiek celebrēta, bet baznīcās notiek Kunga ciešanu un nāves piemiņas dievkalpojums. Jēzus atdeva par mums savu dzīvību, lai mēs tiktu atpestīti. Viņa nāvē atklājas mīlestības uzvara pār katru grēku, egoismu un ļaunumu. Šajā dienā esam aicināti ņemt dalību Kristus ciešanās ar stingru gavēni un gandarīšanu, kā arī iet pie grēksūdzes, lai tajā saņemtu Dieva žēlsirdīgās mīlestības dāvanu.

Centrālais altāris ir pilnīgi tukšs – bez krusta, svečturiem un altāra segām. Priesteris iesāk liturģiju, būdams ģērbies sarkanas krāsas liturģiskajās drēbēs, nomezdamies uz vaiga altāra priekšā. Šī dievkalpojuma kulminācija ir Krusta pagodināšana, jo Krusts ir mūsu dārgums un pestīšanas noslēpums. Svētais Bonaventūra ir sacījis: „Tas, kurš vēlas atrast Kungu Jēzu, atradīs Viņu Krustā. Tas, kurš bēg no krusta, vienlaikus atstāj pašu Kungu. Kur krusts, tur arī Kungs; kur Kungs, tur krusts.”Mēs tiekam aicināti apstāties pie Krusta un raudzīties uz tajā piesisto Jēzu, lai no Viņa mācītos pazemīgu mīlestību, kas dāvā dzīvību un lai iegūtu drosmi cīnīties ar savu egoismu un lepnību. Pagodinot Pestītāja Krustu, pārdomāsim: Kāds ir manas dzīves krusts? Kāpēc Dievs to ir pieļāvis? Kāda tam ir jēga? Vai es to labprātīgi pieņemu vai arī tam pretojos? Par Krusta pagodināšanu un adorāciju var iegūt pilnas atlaidas. Pēc Svētās Komūnijas izdalīšanas, Vissvētākais Sakraments procesijā tiek pārnests uz Kristus kapa altāri, kur varam uzlūkot mirušā Jēzus tēlu un kādu laiku palikt lūgšanā pie Kunga kapa.

Lielā sestdiena

ir klusuma diena. Ticīgie paliek pie Kristus kapa, apcerot Viņa ciešanas un nāvi. Baznīca atturas no Svētās Mises svinēšanas, tāpēc galvenais altāris paliek tukšs. Šajā dienā jāievēro atturība no gaļas ēdieniem līdz vigīlijas dievkalpojumam.

Lieldienu vigīlijas svinību saturs ietver sevī visu Pashas noslēpumu, – pāreju no ciešanām un nāves uz dzīvību un augšāmcelšanās godību. Šī vigīlijas liturģija koncentrējas uz jaunu dzīvi Kristū. Ne tikai Kristus dzīve, bet katra cilvēka dzīve Kristū ir pāreja no grēka un nāves tumsas uz jaunās un dievišķās dzīves gaismu. Tāpēc arī Lieldienu nakts liturģija ir pilna ar dzīvības simboliem: gaismas, vārda, ūdens un mielasta simboliem.

1. Gaismas liturģija

Uguns pasvētīšanas ceremonija ir apvienota ar Lieldienu sveces aizdegšanu. Šī svece simbolizē augšāmcēlušos Kristu, kurš šajā naktī uzvarējis nāvi un ar savu žēlastības gaismu atbrīvojis mūs no grēka varas. Šo vaska sveci Lieldienu vigīlijas liturģijas sākumā priesteris aizdedzina no iepriekš pasvētītās uguns un tad nes to cauri baznīcai ticīgo priekšā, lai tāpat kā reiz uguns stabs, kas apgaismoja jūdiem ceļu tuksnesī (sal. Izc 13, 21), tā arī tagad apgaimotu ticīgos šajā naktī un dzīves tumsā. Tāpēc priesteris trīs reizes apstājas un dzied: „Kristus gaisma”, un tauta atbild: „Pateicība Dievam”. Ticīgie no Lieldienu sveces aizdedzina savas līdzi atnestās svecītes un savstarpēji dalās ar šo gaismu – tas nozīmē, ka arī ikdienā mums savstarpēji jādalās ar savu ticību. Kad Lieldienu svece tiek aiznesta pie altāra, tad priesteris dzied slavas himnu „Exultet”.

2. Dieva Vārda liturģija

Bagātīga Svēto Rakstu lasījumu izvēle ir raksturīga Lieldienu vigīlijai. Kopumā mums tiek piedāvāti deviņi lasījumi – septiņi no Vecās Derības un divi no Jaunās – starp tiem vēl ir dziedāti psalmi. Lieldienu vigīlijas Vārda liturģijā sevišķi svarīgi ir divi dziedājumi: Gloria un Alleluja pirms Evaņģēlija. Gloria no vēsturiskā viedokļa ir tipiska Lieldienu dziesma, kas sludina pāreju no Vecās uz Jauno Derību. Alleluja ir aicinājums slavēt Dievu par gaismas uzvaru pār tumsu, dzīvības uzvaru pār nāvi un mīlestības uzvaru pār naidu. Šajā naktī Dievs veica savu vislielāko atpestīšanas darbu un atklāja žēlsirdīgo mīlestību pret cilvēku, tāpēc arī Baznīca sludina šo prieku un līksmību, kurā piedalās visa cilvēce.

3. Kristības liturģija

Pēc Dieva Vārda liturģijas svinīgā procesija, kuras priekšgalā tiek nesta Lieldienu svece, dodas uz baptistērija vietu, kur notiek ūdens svētīšana. Tad ticīgie atjauno Kristībā dotos solījumus. Par to var iegūt pilnas atlaidas. Pēc tam prieseris ar pasvētīto ūdeni svētī tautu, lai tas sargātu no ikviena ļaunuma un ļaunā gara uzbrukumiem.

4. Euharistiskā liturģija

Visas Lieldienu vigīlijas liturģijas kulminācijas punkts ir euharistiskais mielasts. Tāpat kā bez maizes un ēdiena cilvēks kļūst vārgs un aiziet bojā, tā arī bez Euharistijas pamazām mirst cilvēka garīgā dzīve. Būt par krisiteti nozīmē pieņemt Jēzus dzīves loģiku: pāreja no dzīves sevis dēļ uz dzīvi citu dēļ. Euharistija ir šīs jaunās dzīves Kristū skola, tā ir kā zāles pret individuālismu un egoismu, kas bieži raksturo mūsu ikdienas dzīvi.

Svētdiena – Kunga augšāmcelšanās diena

Rezurekcijas procesija ir Kristus augšāmcelšanās svinīga pasludināšana un aicinājums visai radībai ņemt dalību augšāmcelšanās triumfā. Ticība uz augšāmcēlušos Kristu pārveido cilvēka sirdi un piešķir jaunu jēgu viņa dzīvei. Visa Baznīca priecāsies, uzaustot Lieldienu rītam un piedzīvojot tikšanos ar dzīvo Kungu.

Šo pārdomu noslēgumā vēlos vēl dalīties ar kādu stātu par jaunekli, kurš atstāja savas mājas un devās tālā ceļā, lai iepazītu pasauli un saprastu dzīves jēgu. Kad pēc daudziem gadiem viņš atgriezās mājās un tēvs viņam jautāja, ko tad viņš ir iemācījies, dēls atbildēja: „Es atklāju, ka Dievs ir mans Tēvs.” Uz to tēvs sacīja: „Tev nevajadzēja tērēt tik daudz laika un pūles. Ir zināms, ka mēs visi esam Dieva bērni.” Dēls atbildēja: „Viena lieta ir zināt, bet otra – to atklāt.” Mēs varētu teikt, viena lieta ir zināt par kaut ko, jo kāds tev to ir pateicis, bet otra – zināt, jo pats to esi atklājis un piedzīvojis. Ījabs sacīja Dievam: „Līdz šim laikam es biju tikai dzirdējis par Tevi, nu tagad manas acis Tevi ierauga.” (Īj 42, 5)

Novēlu ikvienam no mums ne tikai dzirdēt par Kristus augšāmcelšanos, bet šajās svētajās dienās to pašam izdzīvot un ieraudzīt Viņa varenos darbus savā paša dzīvē!

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests