Šodienas datums: 17.11.2018  |  Vārda dienas: Uga, Hugo, Uģis

Krustaceļš

Bīskapa Jāņa Buļa krustaceļa meditācijas Aglonā 2018. gada 14. augustā

Brāļi un māsas, šovakar esam pulcējušies Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā, lai ņemtu dalību tautas krustaceļā. Svinot Latvijas valsts simtgadi, pateiksimies Dievam par mūsu valsti Latviju un pārlūgsim Dievu par aizvadīto gadu izdarītajiem grēkiem, lai ar tīrām sirdīm izlūgtos Dieva svētību nākošai simtgadei. Ar mums kopā krustaceļā lūdzas par Latviju un tautu valsts prezidents Raimonds Vējonis ar kundzi, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, ticīgā tauta, mēs visi, visa Latvija lūdzas par mūsu Latviju.

Kad izklājam karti, redzam tajā tūkstošiem ceļu. Redzam arī to, ka tie ir ļoti dažādi. Ir galvenie ceļi, sānu ceļi. Ir droši ceļi un bīstami ceļi. Ir lauku ceļi un modernas autostrādes. Ir ceļš uz mājām, ceļš uz darbu, ceļš uz dievnamu. Ceļi ir izvietoti tā, lai vestu pie kāda noteikta mērķa. Reizēm ceļi šķiras, reizēm savienojas. Ja pārnesam šo līdzību uz mūsu dzīvi, tad to, kas izveidojas, apvienojoties diviem dzīves ceļiem vienā, saucam par laulību un ģimeni. Dievs Tēvs ir radījis cilvēku dzīvei ģimeni. Iemantot ģimeni – tās ir ikviena cilvēka ilgas. Būt tēvam, mātei, brālim, māsai. Cilvēka visdziļākie pārdzīvojumi saistās ar dzimtajām mājām. Ne velti saka – “Nekur nav tik labi kā mājās”. Dzimtās mājas – cik daudz atmiņu un aizkustinājumu šie vārdi izsauc mūsu sirdī. Svētais Jānis Pāvils par savām mājām atceras: “Bieži domās atgriežos manās dzimtajās mājās, jo tur, pateicoties vecākiem, iemācījos mīlēt Dievu un cilvēkus, un savu Dzimteni”. Mājas ir ģimenes pavards, kopiena, kas balstīta savstarpējā mīlestībā. Tā ir vieta, kur bērni saņem pirmo ticības liecību. Tādēļ ģimene pamatoti tiek saukta par mājas Baznīcu. Mīlestībai ģimenē ir būtiska jēga.

Dzīvojam laikā, kad daudzi, šķietami progresīvi cilvēki, ģimeni uztver kā apgrūtinājumu, arī tāpat bērnus. Viņi nevēlas, lai būtu daudz bērnu ģimenē, jo uzskata, ka bērni un arī laulība ir apdraudējums savai brīvībai, ērtībām un gandrīz to uzskata kā slimību, no kuras jāārstējas. Konsekvencē mūsu kontinentā sāk dominēt mirkļa baudas civilizācija, kas nenovēršami ved uz nāves civilizāciju. Svētie Raksti mums atgādina, ka tie, kurus Dievs savienojis, nav šķirami. Tas ir arī sava veida atgādinājums, ka mūsu katra un visas cilvēces liktenis lielākā mērā ir atkarīgs no laulības un ģimenes institūcijas.

Kā zinām, pagājušajā gadā apritēja simts gadi kopš Dievmātes parādīšanās Fatimā. Viena no vizionārēm, māsa Lūcija, savā korespondencē raksta: “Galīgā cīņa starp Dieva un sātana valstību skars ģimeni un laulību. Kaujas lauks ir ģimene. Dzīvība un ģimene. Vārds ‘ģimene’ katram cilvēkam kaut ko izsaka. Ģimeni nevar iedomāties bez mums tuvajiem cilvēkiem – vecākiem, vecvecākiem, brāļiem un māsām, kā arī bez mājām. Visās civilizācijās ģimeni uzskata par augstāko vērtību un cilvēka dzīves piepildījumu. Ir kāda vēsturiska likumsakarība. Ģimenes institūta sabrukums izraisa tautas, valsts un civilizācijas bojāeju. Tādēļ šodien atcerēsimies, ka Jēzus pieņēma cilvēcisko dabu, piedzima un uzauga ģimenē. Viņš līdz galam gāja savu ciešanu ceļu, lai mācītu mums patiesu mīlestību, kas ir dzīvības civilizācijas pamats. Mīlestības un dzīvības civilizācija nav iespējama bez laulības, bez ģimenes, bez Dieva svētības.

Ejot šo krustaceļu, lūgsim par Latvijas ģimenēm, laulātajiem, bērniem, vecākiem, vecvecākiem. Lai Dievs tās stiprina, dod spēku un cerību krīzes brīžos. Lai jaunieši izaug par atbildīgiem laulātajiem un vecākiem nākamajām mūsu tautas, mūsu valsts Latvijas paaudzēm!

1.apstāšanās – Jēzu notiesā uz nāvi

Pēc diviem tūkstošiem gadu arvien vairāk apzināmies, ka tas bija netaisnīgākais tiesas spriedums visā cilvēces vēsturē. Neskatoties uz to, cilvēce nav no tā neko daudz mācījusies. Netaisnu spriedumu drāma arvien turpinās. Mūsu laikos grib dominēt tik zema un primitīva kultūra, kad uz nāvi tiek notiesāta laulība un ģimene. Tās tiek traktētas kā novecojusi institūcija un naivuma izpausme. Uz nāvi tiek notiesāti bērni, kurus cilvēku cinisms novērtē kā lieku nastu vecākiem un pat sabiedrībai. Uz nāvi tiek notiesāti vecie cilvēki, kurus valsts sociālās struktūras, bet nereti arī pašu bērni un mazbērni, uztver kā nevajadzīgu finansiālu apgrūtinājumu. (…) Vidējās paaudzes aizņemtība un bieži vien arī nepareizi noteiktas prioritātes, kad ikdienas sadzīviskie sīkumi un darbs kļūst svarīgāki, ir iemesls tam, ka tuvākie cilvēki, it īpaši seniori, jūtas vientuļi un nevajadzīgi. (…) Eiropa ir nonākusi tik tālu, ka bez ierunām tiek sargāta slepkavu dzīvība, bet, kad runa ir par vēl nedzimušiem bērniem, veciem cilvēkiem, slimiem, šīs dzīvības sargātas netiek. Lūk, tiesa Lielbritānijā izlemj, vai zīdaiņiem dzīvot vai nē. Protams, bērna slimība, ciešanas – tas ir briesmīgi un sāpīgi, taču satriec pats fakts, ka tiesas instances izlemj, vai kādam dzīvot vai mirt. Mūsu civilizācija piešķir arvien plašākas privilēģijas tiem, kuri dzīvību nenodod tālāk un izsmej laulības un ģimenes institūciju.    

Jēzu, kas nevainīgs tiki notiesāts uz nāvi, mēs pārlūdzam Tevi par visiem šiem grēkiem, kuri patiesībā ir jauns cīņas veids ar Dievu un cilvēcību.

2.apstāšanās – Jēzus pieņem krustu

Jēzu, Tu esi nācis, lai dāvātu mums savu beznosacījumu mīlestību. Tu mums nenes ne krustus, ne ciešanas, vienīgi mīlestību un patiesību. Mūsu ikdiena nav brīva no ciešanām. Mūsu krusts var būt kā fizisks, tā garīgs. Mūsu slimības, smagi garīgi pārdzīvojumi, ģimenes locekļu ciešanas, tuvinieku nāve, grūtības darbā, skolā – to visu varam atdot Jēzum, jo tās ir mūsu ciešanas un Viņš tās pieņems. Šodien ģimenēm sabiedrība, arī valsts, pamanās uzlikt plecos sāpīgus krustus un ciešanas. Niecīgi ir pabalsti ģimenēm un bērnu kopšanai. Viena no pēdējo gadu lielākajām problēmām ir Latvijas iedzīvotāju došanās darba meklējumos uz ārzemēm, bet ne mazāk aktuāla ir problēma vecāki tur, bērni te. Ne mazums ģimeņu, kur vecāki devušies peļņā uz ārzemēm, bet bērnu atstājuši pie radiem Latvijā. Kā psiholoģiski bērns jūtas, ja abi vecāki vai viens no vecākiem strādā ārzemēs? Bērnam trauma ir tikpat liela kā situācijā, kad vecāki šķiras. Dažreiz tas tiek pārdzīvots vēl smagāk, jo normālās ģimenēs pēc šķiršanās bērniem ir iespējams satikt abus vecākus. Bērnam ir drošības sajūta, jo abi vecāki ir tepat tuvumā, bet, ja viens vai abi vecāki ir devušies peļņā uz ārzemēm, bērns ļoti labi saprot, ka māti vai tēvu nevar satikt, kad viņš to vēlas, kad viņam tas būtu nepieciešams. Labi, ja vecāku balsi var dzirdēt vienu reizi nedēļā pa tālruni. Ilgstoša dzīve ārzemēs ietekmē arī vecāku savstarpējās attiecības. Nereti ģimenes šķiras, jo vienam no vecākiem ir izveidojusies jauna ģimene ārzemēs, taču bērnam ir vajadzīgi abi vecāki. Bērni parasti kopē vecāku attiecības, bet jāsecina, ka šodien zudušas tādas vērtības kā vecāku paraugs un stabila ģimene. Laulība un ģimene tiek nonivelētas, pat izsmietas, pielīdzinātas viendzimuma attiecībām. Dominē kultūra, kas propagandē demoralizāciju, izlaidību un tādu audzināšanu, kuras rezultātā arvien vairāk jauniešu neprot uzņemties atbildību un neizaug ne līdz kādam aicinājumam – ne laulībai, ne ģimenei, ne priesterībai, ne klosterdzīvei, ne karadienestam.

Jēzu, kas pacietīgi nez netaisnību krustu, palīdzi visiem laulātajiem un vecākiem palikt mīlestībā, jo vienīgi tad viņi spēj izturēt ikvienu dzīves krustu.

3.apstāšanās – Jēzus kritiens

Jēzu, Tu krīti zem krusta smaguma, kuru mēs Tev esam uzlikuši. Cilvēks ir uzlicis krustu Dievam, kurš ne tikai mūs mīl, bet Pats ir bezgalīga mīlestība. Mūsu kritieni sevišķi sāpīgi ir laulības un ģimenes dzīvē, jo tad cieš tie, kuriem citam citu vajadzētu visvairāk sargāt un cits citam palīdzēt. Pats pirmais kritiens ģimenē ir mīlestības trūkums, kam seko nodevība, pazemojumi vai fiziska vardarbība. Bet taču noslēdzot laulību vīrietis un sieviete apsola viens otram mīlestību un cieņu visās dienās, kā labos, tā arī ne tik labos laikos. (…) Gandrīz ik dienas sastopamies ar cilvēku ciešanām. Mūsu tuvajiem sāp, viņi sēž rindās pie ārstiem, guļ slimnīcās, iziet rehabilitāciju. Vēl citi noslēdz šīs zemes gaitas. Vai spējam viņiem līdzi just? Vai spējam raudzīties uz viņiem ar mīlestību un veltīt kaut labu vārdu?

Vēl viens ciešanu veids, ko piedzīvoja arī Jēzus, ir atmešana, atstumtība. Tās ir ciešanas sastopoties ar mīlestības trūkumu, sevišķi vistuvāko cilvēku mīlestības trūkumu. Cik gan daudz ir šo ciešanu mūsu ģimenē! Tik daudzi bērni jūtas negribēti un nemīlēti, tik daudz sievu atstāj vīri, tik daudzus vīrus nodod sievas un, cik daudz ir novārtā pamestu veco cilvēku, kuri ir tālu no saviem bērniem, mazbērniem. Tik daudz slimo tiek vistuvāko cilvēku pamesti, tik daudz ģimenēs ir vientulība, atstumtība, nesaprašanās. Mēs tik bieži ieslēdzamies savu domu un plānu pasaulē, visparastākajā egoisma pasaulē, bet Jēzus saka: “Lai jūs cits citu mīlētu, kā Es jūs esmu mīlējis”.

Jēzu, Tavās žēlsirdīgajās rokās ieliekam visus mūsu tuvos, kuri jebkad ir cietuši no mūsu mīlestības trūkuma. Vīru vai sievu, ko negribējām uzklausīt, bērnus, kuriem trūka mūsu uzmanības un pacietības, vecākus, kurus nepratām saprast.

4.apstāšanās – Tikšanās ar Māti

Tikšanās – mīlestības, līdzjūtības, sapratnes pilna. Mātes sāpes un ciešanas ir vienotas ar Dēla augšāmcelšanās cerību. Cerība ir ļoti svarīgs ģimenes ikdienas elements. Kad laulātie dod viens otram zvērestu, viņi cer, ka kopā būs visu mūžu. Cer, ka būs laimīgi. Vecāki cer, ka viņu bērni būs veseli un izaugs par labiem, krietniem cilvēkiem. Bērni cer, ka vecāki viņus mīlēs un sapratīs. Bez cerības dzīvot būtu ārkārtīgi grūti. Bet, ja trūkst cerības un ticības mūžīgajai dzīvei, tad cilvēks ir spējīgs darīt drausmīgas lietas. 2014. gadā Latvijā mākslīgajos abortos tika nogalināti 5318 vēl nedzimuši bērni. (…)

Kungs, piedod, kad abus baušļus aizstājam ar cilvēku izdomātiem likumiem. Piedod, ka mūsu ikdienas steigā zaudējam mūsu esamības patieso jēgu un mērķi - cerību uz mūžīgo dzīvi debesu Tēva mājās. Jēzu, dod, lai mēs kā Tava Māte protam būt Tev līdzās!

5.apstāšanās – Kirēnijas Sīmaņa palīdzība

Jēzus pieņem Sīmaņa palīdzību, kaut tā tiek sniegta piespiedu kārtā. Tomēr kareivji necenšas līdzjūtības vadīti, tieši pretēji, viņi baidās, ka Jēzus nespēs aiziet līdz Golgātai un Viņu nevarēs sist krustā. Mūsu dienās vislielākā palīdzība nepieciešama tieši ģimenei. Laulība un ģimene – tā ir katras sabiedrības vissvarīgākā daļa. Tā ir arī Baznīcas vissvarīgākā daļa. Ģimene uzņemas Dieva svētītas pūles ne tikai tad, kad audzina bērnus, bet, kad audzina tos saskaņā ar Kristus Evaņģēliju, un neviens šajā uzdevumā vecākus nevar aizstāt, bet visi var palīdzēt. Bērna attīstību visvairāk ietekmē ģimene un tajā notiekošie procesi. Vecāku audzinošā attieksme, savstarpējās emocionālās attiecības un visu ģimenes locekļu savstarpējā sadarbība rada neatkārtojamus, tikai šai ģimenei piemītošus apstākļus tās locekļu psihiskajai un sociālajai attīstībai. Ģimene dod bērnam pirmo pieredzi, iespaidus un zināšanas par sevi, citiem un cilvēku savstarpējām attiecībām.  Turpmākās dzīves laikā šai pieredzei ir ļoti būtiska nozīme, jo tā tiek izmantota, veidojot jaunas attiecības ar citiem cilvēkiem. Atbalstīt ģimenes institūciju kā tādu un palīdzēt ģimenēm ir ne tikai Saeimas, valdības, Baznīcas un pašvaldību, bet arī mediju, skolu, kultūras uzdevums. Šī palīdzība nekad nebūs ideāla un pietiekoša, līdzīgi kā nepilnīga un nepietiekoša bija Kirēnijas Sīmaņa palīdzība Jēzum, taču katra palīdzība ir vajadzīga un vērtīga, ja tā kalpo tam, lai ģimenēm atvieglotu viņu uzdevumu veikšanu. Patiesas rūpes par ģimeni ir katras sabiedrības sociālā taisnīguma katalizators.

Jēzu, dāvā tiem, kuru rokās ir vara, īpašu atbildības sajūtu par ģimeņu likteni Latvijā. Dod viņiem arī drosmi un noteiktību, uzņemties rūpes par ģimenēm un situāciju valstī, kādā ģimenes veic savu kalpojumu dzīvības civilizācijas labā.

6. apstāšanās – Veronika

Jēzu, Tu savā krustaceļā, apustuļu atstāts, satiec Veroniku, kura drosmīgi, pati pēc savas iniciatīvas, pienāk Tev klāt, lai palīdzētu un līdzi justu. Šī ceļa apstāšanās kārtējo reizi apliecina sievietes drosmi un tieksmi darīt labu. Par nožēlu daudzi vīrieši, arī vīri un tēvi pūlas savu vīrišķību pierādīt ar ļauna darīšanu, taču tieši viņiem būtu jābūt atbildīgiem par savas ģimenes labsajūtu un labklājību. Laba vecmāmiņa, sieva, māte, meita vai mazmeita – tas ir ikvienas ģimenes nenovērtējams dārgums un rota. Tāda sieviete ģimenē pilda Veronikas lomu, jo kļūst par Dieva attēlu, kas saprot, mīl un audzina cilvēku. Ir nozīme katram vārdam, katrai rīcībai, katram žestam. Ar katru varam kā svētā Veronika parādīt mīlestību, ar katru varam ievainot, ar katru varam parādīt, ka nomazgājam no savām rokām atbildību kā Pilāts. Šādu Veronikas žestu neārstējami slimiem bērniem sniedz paliatīvās aprūpes dienests Latvijā. Neārstējama slimība var piemeklēt katru no mums, tomēr īpaši skaudri ir tad, ja šāda diagnoze tiek uzstādīta bērnam. Paliatīvās aprūpes dienesta aprūpē gadā ir aptuveni 150 ģimenes visā Latvijā. Ik gadu esošajiem pacientiem nāk klāt vēl 50 ģimenes. Tikt kaut kam tādam pāri un iziet šo ļoti sāpīgo ciešanu ceļu var tikai cilvēks pats personīgi, tomēr paliatīvās aprūpes dienests kādu laiku iet ar šo ģimeni kopā un ir blakus.

Katrs mūsu labais darbs ir kā noslaucīt Jēzum seju. Katra piedošana, izteikta Jēzus dēļ, katra palīdzība, īpaši mums tuvajiem, labs vārds, mierinājuma un cerības vārdi, vārdi, kas liecina par Dieva mīlestību, laulāto zvēresta ievērošana, vecāku pienākumu pildīšana, ceturtā Dieva baušļa ievērošana “Tev būs godāt savu tēvu un savu māti” pildīšana – arī tā ir sekošana Veronikas piemēram.

Jēzu, lai mūsu ģimenēs valda savstarpēja atbalsta un palīdzības gars. Lai Tavs attēls mūsu sirdī ir motivācija labiem darbiem.

7.apstāšanās – Dieva seja atkal zemes putekļos

Dieva cilvēciskais ķermenis atsakās paklausīt. Jēzus otro reizi krīt, taču Viņš pieceļas. Viņš zina, ka jāsasniedz Golgātu, lai līdz galam piepildītu Savu misiju. Uzticība aicinājumam, arī laulāto aicinājumam – to varam mācīties no Jēzus otrā kritiena. Daudzi no mums pārbaudījuma brīžos salūst, padodas, ļaujas notikumu straumei. Tik daudzi laulātie nevēlas piecelties, ja gadījies pakrist. Mēs meklējam visvienkāršākos risinājumus, kur ir vismazākās prasības. Nereti ir tā, ka pirmās problēmas un pirmie strīdi ģimenē noslēdzas ar šķiršanos, pirmie kārdinājumi pārvēršas grēkos, pirmie grēki rada nākamos, un tā cilvēks arvien vairāk attālinās no Dieva. Tas tiesa, ka piecelties no kritiena ir grūti, taču tas nav neiespējami. Pat tad, ja tas nav pirmais kritiens. Vidējais Latvijas iedzīvotāju civillaulību ilgums ir 14,2 gadi. Visbiežāk ģimenes tiek šķirtas pēc kopā nodzīvotiem 20 gadiem, liecina Centrālās Statistikas pārvaldes apkopotie dati. Vecāku šķiršanās vienmēr un neatkarīgi no bērna vecuma ir ļoti smags process. Bērna turpmāko dzīvi ietekmē gan tas, kā rīkojas viens no vecākiem, aiziet uz neatgriešanos vai saglabā ar bērnu labas attiecības, gan tas, kā situāciju uztver māte vai tēvs, ar kuru bērns paliek kopā. Sagrūst bērna dzīves ierastais modelis, sekas – nedrošība, bailes, dusmas, vilšanās un gandrīz vienmēr - vainas izjūta. Valsts Bērnus tiesību aizsardzības inspekcijas dati liecina, ka viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem, zvanot uzticības tālrunim, ir, “vai esmu vainīgs, ka mani vecāki šķiras?”. Neapzināti traumējot bērna psihoemocionālo attīstību, vecāki panāk, ka viņš attīstībā sāk regresēt, lai neapzināti atgrieztos laikā, kad viss bija “pa vecam”.

Jēzu, mēs raugāmies uz Tevi, kas guli ceļa putekļos zem krusta. Ielūkosimies savā dvēselē, lai saskatītu savus kritienus, savus grēkus, ar kuriem ievainojam Tevi, ievainojam mūsu vistuvākos, cits citu mūsu ģimenēs. Jēzu, dod mums spēku un žēlastību atgriezties! Tavās savainotajās rokās mēs ieliekam mūsu laulātos un mūsu ģimenes, stiprini tajās laulības sakramenta žēlastību, atjauno mīlestību, piepildi ar cerību un ticību, ka no katra kritiena var piecelties Gandarīšanas sakramentā. Konfesionālu dievnamos un, it sevišķi šeit, Aglonā, netrūkst. Atstāsim grēkus šeit, grēksūdzes krēslā, lai saņemtu pretī Dieva mierinājumu, Dieva piedošanu.

8.apstāšanās – Raudošās sievietes

Sievietes Jēzus krustaceļā: viņām ir laba griba, jūtīga sirds un naivums. Viņas nesaprot, ka ciešanas Jēzum nodara viņu vīri, tēvi, bērni, jo viņas nav spējušas tos audzināt par cēliem, krietniem cilvēkiem. Viņi posta citus un nodara pāri citiem. Reizēm viņi izposta arī paši sevi, savu veselību, sirdsapziņu, savu brīvību. “Neraudiet par mani, bet raudiet par sevi un saviem bērniem.” Šie Jēzus vārdi norāda, cik liela ir vecāku atbildība par to, kādi izaug viņu bērni. ( …) Laimīgi ir visi tie, kuri atceras, ka vislielākais dārgums, kuru viņi var dāvāt saviem bērniem, ir audzināt viņus saskaņā ar Dieva baušļiem, vispārcilvēciskām vērtībām.

Jēzu, arī mēs stāvam šo raudošo sieviešu pulkā, lejot asaras ar viņām par saviem un savu ģimenes locekļu grēkiem, par vardarbību, atriebību, naidu, laulības pārkāpšanu, vienaldzību. Kungs, piedod mums, kā arī mēs piedodam tiem, kuri jebkad ir bijuši mūsu asaru iemesls.

9. apstāšanās – Dievs atkal krīt

Šī apstāšanās ir visiem tiem, kuri krīt trešo, ceturto, desmito un simto reizi. Tā ir stacija tiem, kuri cīnās ar atkarībām – nikotīna, vardarbības, azartspēļu, alkohola, narkotiku, pornogrāfijas, arī datoratkarības. Internets, datorspēles – jauns atkarības veids, kas ir izveidojies līdz ar jauno tehnoloģiju attīstību. Ir pieaugušie, pusaudži un bērni, kas zaudē kontroli pār laiku, kas pavadīts pie datora un, kam darbošanās virtuālajā pasaulē aizstāj reālo dzīvi. Visiem, kuri nespēj tikt galā ar kādu grēku. Šajā situācijā atklājas cilvēka vājums, un daudzas ģimenes nes šādu atkarību krustu. Vai Jēzus gribēja pakrist? Nē. Viņš to nedarīja, lai cilvēkiem būtu kā nosaukt kārtējo krustaceļa apstāšanos. Šeit atklājas Dieva īpašība, ko mēs cilvēciski varētu saukt par vājumu. Dievs pēc katras mūsu grēksūdzes aizmirst mūsu nodarījumus, neskatoties uz to, ka arvien Viņam tos atgādinām, tādēļ vienmēr ir vērts celties un iet tālāk, kaut kritienu būtu neskaitāmi daudz.

Jēzu, dāvā drosmi atkarībās esošajiem, lai viņi spēj pieņemt patiesību par sevi un speciālistu palīdzību. Dāvā izturību ģimenēm, kuras cieš līdzi. Lai tās atceras, ka Tavas mīlestības spēkā varam uzveikt katru vājību un katru dzīves pārbaudījumu. Nāksim pie Kristus!

10. apstāšanās – Jēzum atņem drēbes

Kareivji norauj Jēzum drēbes, kas līdz ar asinīm piekaltušas pie Viņa brūcēm. Kārtējās sāpes un vēl citas sāpes. Viss ir atņemts uz Jēzus stāv izsmiekla priekšā. Cilvēks spēj izdomāt šausmīgas lietas, ko nodara otram cilvēkam. To zinām ne tikai no senākas vēstures, kad izveda mūsu tautu un mocīja, sita, nošāva, mērdēja badā, bet arī no mūsu dienu notikumiem. Šodien bieži sastopamies ar cinismu, ar cietsirdību, otra cilvēka izsmiešanu, sevišķi pusaudžu vidē, interneta vidē. Gadās, ka tas viss pāraug arī fiziskā vardarbībā, līdz pat tam, ka daži gluži vienkārši nosit vai aizdedzina savu skolasbiedru. Kā lasām Marka Evaņģēlija 7.nodaļā “No iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaids, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, muļķība.” Cik ļaunuma no mūsu sirdīm ir izplūdis mūsu ģimenēs? Brīžiem tas noticis apzināti, brīžiem nejauši. “Kādēļ,” kā raksta svētais Pāvils vēstulē romiešiem, “bieži darām ļaunu, ko negribam, tā vietā, lai darītu labu, ko gribam? Jo mūsu sirdis ir tālu no Dieva.”

Jēzu, sargi mūsu ģimenes no grēku plūdiem, pornogrāfijas, laulības pārkāpšanas. Īpaši Tev uzticam mūsu jauno paaudzi, lai mūsu bērnos un jauniešos uzplaukst patiesi skaistas un labais.

11. apstāšanās – Dievu pienaglo ar naglām pie krusta

Jēzu, Tu kļuvi cilvēks un nāci pie mums, kaut zināji, ko Tev sagatavojuši cilvēki – nāvi. Neskatoties uz to, Tev svarīgāks bija mūsu liktenis nekā savējais. Mūsu laiku cilvēki aiz naivuma un cinisma apgalvo, ka noslēgt nešķiramu laulību, tas nozīmē zaudēt brīvību. Tas ir kā ļaut sevi krustā piekalt. Šādi cilvēki sludina egoistisku vientulību jeb tā sauktās brīvās attiecības. Īstenībā tā ir tikai ačgārna, iekšēji pretrunīga vārdu spēle, lai it kā nevainīgi nosauktu nepareizas, nenoturīgas, neauglīgas un neatbildīgas attiecības. Mīlestība nekad un nevienu nepiekaļ krustā. Tā dod spēku arī tad, kad nākas sastapties ar slimībām, finansiālām grūtībām vai citām ciešanu formām. Arī Latvijas Civillikuma 60. panta otrā daļa vēsta, ka civillaulības mērķis ir izveidot ģimeni. Tātad ģimenes veidošanas pamats ir laulība. Tai pat laikā, 70 procenti Latvijas iedzīvotāju kopdzīvi bez laulības uzskata par pieņemamu, un vairāk nekā puse bērnu dzimst valstī attiecībās, kas nav reģistrētas ne valsts, ne Dieva priekšā. Mums bieži nepatīk patiesība, mēs cenšamies no tās noslēpties līdzīgi kā Ādams slēpās no Dieva Paradīzes dārzā. Mums nepatīk patiesība par mūsu vājībām, mūsu grēkiem. Mēs labprātāk novēršam skatienu un ieslēdzam varbūt skaļu mūziku vai ko citu, lai nedzirdētu sirdsapziņas balsi.

Jēzu, mēs esam vāji un mums nākas grūti ievērot Tavus baušļus, īpaši Mīlestības bausli. Palīdzi mums saskatīt, ka Tevī ir mūsu spēks.

12. apstāšanās – Dieva nāve

Jēzu, nāve ir laicīga, bet mīlestība mūžīga. Tu mūs mīli un gribi, lai dzīvojam mūžībā. Tu esi Radītājs, Draugs un mūsu dzīvības visdrošākais seifs. Kas cīnās pret laulību un ģimeni, tas sāk cīņu arī ar cilvēka dzīvību, kļūstot par nāves aizstāvi un draugu. Civilizācijā, kas cīnās pret ģimeni, nāve ierodas dažādos veidos: aborti, eitanāzija, AIDS, arī alkoholisms un narkomānija ir ceļš uz nāvi. Varētu teikt tā ir tāda kā līzinga pašnāvība, jo cilvēks sevi nogalina pamazām. Civilizācijā, kura cīnās pret ģimeni, viegli veidojas galējas nostājas. Vispirms zaudē auglību, veicot abortu vai pat vairākus, kad nedzimušais bērns tiek iznīcināts ar naža palīdzību vai kā citādi, bet vēlāk pūlas rast auglību un dzīvību cilvēkam necienīgā veidā ar mēģenes palīdzību. Tas nav cilvēcisks veids, jo ir atrauts no laulāto un vecāku mīlestības. Tas ir arī veids, kas ved pie cilvēka embriju nogalināšanas.

Jēzu, atgādini laulātajiem un vecākiem, ka cilvēka dzīvību sargā tikai atbildīga, uzticīga un auglīga mīlestība.

14. apstāšanās – Dievs kapā

Jēzu, Tevi guldīja kapā labas gribas cilvēki, izrādot pēdējo cieņu, taču jau 2000 gadu katrā paaudzē ir daudzi, kuri grib, lai Tu no šī kapa nekad nebūtu izgājis, nebūtu augšāmcēlies. Līdz ar Tevi viņi grib ieslēgt kapā cilvēku ilgas pēc dzīves laulībā, laimīgā ģimenē. Tas nav iespējams, jo šīs ilgas nāk no Dieva. Nevienā laikmetā, nevienā civilizācijā, pat nāves civilizācijā neviens nespēj no cilvēka sirds izraut ilgas pēc laulības un ģimenes.

Jēzu, Tu augšāmcēlies un atstāji kapu, jo esi mūžīga Mīlestība. Neļauj mums aizmirst, ka katra sabiedrība, kas cīnās pret ģimeni, pati sevi gulda egoisma un izmisuma kapā. Katrs, kas cīnās pret laulāto un vecāku mīlestību,  nogalina sevī un citos to, kas piešķir jēgu ģimenei – būt dāvanai tiem, kurus visvairāk mīlam. Pateicamies Dievam par laulības sakramentu, par aicinājumu būt par vecākiem, par to, ka Latvijā ir daudz stipru un laimīgu ģimeņu, kuras tur cieņā un godā Dieva likumus, prot izaudzināt krietnus, strādīgus un ticīgus bērnus – Latvijas patriotus -  un ir mūsu tautas pamatu pamats.

Noslēgumā

Noslēdzot šo krustaceļu, mēs pateicamies Tev, Jēzu, par Tavu mīlestību, kad laulātie, vecāki un bērni izturas cits pret citu ar nesavtību un gudru mīlestību. Viņu dzīve kļūs svētības ceļš pat tad, kad reizēm tas aizvīsies cauri ciešanām un kļūs par krustaceļu. Ģimene un laulība ir vērtības, kurām jābūt valsts prioritātei. Ne velti padziļinātā laimes un ģimenes attiecību mērījuma Amigo laimes indekss rezultāti liecina, ka laimīgs cilvēks, laimīga nācija un valsts ir cieši saistīti, pat atkarīgi no attiecībām ģimenē, tradīcijām un kvalitatīvi kopā pavadītā laika. Patiesas mīlestības iezīmes sastopam tā sauktajā svētā Pāvila Mīlestības himnā. Viņš raksta: “Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga, tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu, tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību, tā tic visu, cer visam, visu pacieš.” Lai šo programmu realizētu Latvijas ģimenēs, lai mums palīdz Vissvētākā Jaunava Marija Aglonas Dievmāte, mūsu Māras zemes karaliene. Ģimeņu karaliene, lūdz par mums! Aglonas Dievmāte, lūdz par mums! Aglonas Dievmāte, rādi, ka esi mūsu Māte!

Brāļi un māsas, sirsnīgs paldies par piedalīšanos krustaceļā, par jūsu pacietību. Paldies Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim ar kundzi, Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei, Saeimas deputātiem un visiem ticīgiem, kuri bija šeit, Aglonas bazilikas sanktuārija sakrālajā laukumā. Mēs visi lūdzām par mūsu ģimenēm, lai Dievs svētī jums, visai mūsu valstij, visiem cilvēkiem. 

Teksts sagatavots no audioieraksta