Šodienas datums: 22.10.2018  |  Vārda dienas: Airisa, Arisa, Iraisa, Irida, Irisa

Krustaceļš

Ievads

Šī gada Krustaceļa 14 staciju meditācijas uzrakstīja 15 jaunieši vecumā no 16 līdz 27 gadiem. Šogad ir divi jauninājumi. Pirmkārt, autoru vecums – pusaudži un jaunieši. Deviņi no viņiem ir Romas liceja Pilo Albertelli skolēni. Otrkārt, tas ir kolektīvs darbs. Simfonija ar daudzām balsīm, dažādiem tembriem un dažādās tonalitātēs. Tie nav abstrakti jaunieši, bet Valērio, Maria, Margerita, Frančesko, Kjara, Greta… Ar entuziasmu, kas raksturīgs viņu vecumam, viņi pieņēma pāvesta izaicinājumu šajā - 2018. gadā, kas ir veltīts jaunajai paaudzei. Viņi to paveica ļoti konkrēti. Sapulcējās ap galdu, lasīja Kristus ciešanu aprakstus visos četros Evaņģēlijos, tad viņi to, ko dzirdēja, vizualizēja, iztēlojās. Pēc tam katrs no jauniešiem, pārdomājis lasīto, dalījās iespaidos par to, kura aina viņu visvairāk uzrunājusi. Un tā katram tika iedota sava stacija.

Trīs atslēgas vārdi, trīs darbības vārdi, kas iezīmē teksta attīstību: redzēt, satikties, lūgties. Kad esi jauns, gribi redzēt – redzēt pasauli, redzēt visu. Lielās piektdienas aina ir varena, arī savā nežēlībā. Redzētais var tevī radīt derdzīgumu vai žēlsirdību. Tātad – doties tam pretī, lai satiktos. Kā to Evaņģēlijos dara Jēzus visās dienās, arī šajā pēdējā dienā. Viņš satiek Pilātu, Hērodu, priesterus, karavīrus, savu Māti, Kirēnieti, Jeruzalemes sievietes, divus ļaundarus, Savus pēdējos ceļa biedrus.

Kad esi jauns, katra diena ir iespēja kādu satikt. Katra tikšanās ir pārsteigums un kaut kas jauns. Noveco tad, kad vairāk negribas nevienu redzēt, kad bailes tevi noslēdz, uzvar atvērtību un paļāvību. Tās ir bailes mainīties, jo tikšanās vedina uz pārmaiņām, uz gatavību doties ceļā ar jaunu skatu. Redzēt un tikties – tas savukārt tevi mudina lūgties. Jo redzētais un piedzīvotais tikšanās brīdī atraisa žēlsirdību. Arī pasaulē, kurā, šķiet, nav žēlsirdības. Un dienā kā šī, kurā atklājas bezjēdzīgas dusmas, gļēvulība un cilvēku slinkums. Bet, ja mēs sekojam Jēzum, ar atvērtu sirdi izejot arī šo noslēpumaino krustaceļu, tad var atdzimt paļāvība un drosme. Pēc tam, kad būsim redzējuši un būsim gatavi, lai satiktos, piedzīvosim lūgšanas žēlastību. Ne vairs vienatnē, bet visi kopā.

Pirmā stacija
Jēzu notiesā uz nāvi

Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (Lk. 23, 22 – 25)
Bet trešoreiz viņš tiem teica: Ko tad Viņš ļaunu darījis? Es nekādas vainas, kas pelna nāvi, pie Viņa neatrodu. Tāpēc es Viņu pārmācīšu un atlaidīšu.
Bet tie turpināja viņam uzmākties, skaļi kliedzot, pieprasīdami, lai Viņu sistu krustā; un viņu kliegšana pieņēmās spēkā. Tad Pilāts nolēma izpildīt viņu lūgumu. Un viņš tiem atbrīvoja to, kas slepkavības un sacelšanās dēļ bija ieslodzīts cietumā, kā tie bija lūguši, bet Jēzu nodeva viņu iegribai.

Es Tevi redzu, Jēzu. Pārvaldnieka priekšā, kas trīs reizes mēģina pretoties tautas gribai un beigās piekāpjas pūlim, kurš trīs reizes tiek izjautāts un vienmēr nostājas pret Tevi. Pūlis - tas ir visi, tas ir neviens. Paslēpies barā cilvēks zaudē savu personību. Tā ir balss starp citām tūkstoš balsīm. Pirms noliedz otru, tu noliedz pats sevi, atsakoties no savas atbildības šajā svārstīgajā, bezpersoniskajā pūlī.  Tomēr tu paliec atbildīgs. Nemiera uzjundītāju maldināts, pakļāvies Ļaunumam, kas sevi popularizē ar apdullinošu un maldinošu balsi, cilvēks Tevi notiesā.

Šodien mēs šausmināmies tādas netaisnības priekšā un gribam no tās distancēties. Taču, tā darot, mēs aizmirstam visas tās reizes, kurās paši kā pirmie esam izvēlējušies glābt Barabu, nevis Tevi. Kad mūsu auss bijusi kurla pret Labā aicinājumu, kad mēs esam pievēruši acis, lai savā priekšā neredzētu netaisnību.

Šajā ļaužu piepildītajā laukumā pietiktu, ja tikai viena sirds šaubītos, ja tikai viena balss celtos pretim 1000 Ļaunā balsīm. Ikreiz, kad dzīve mūs noliks kādas situācijas priekšā, atcerēsimies šo laukumu un šo kļūdu. Ļausim mūsu sirdij šaubīties un liksim mūsu balsij atskanēt.

Tevi lūdzu, Kungs, esi nomodā pār mūsu izvēlēm, izgaismo tās ar Savu gaismu. Attīsti mūsos spēju jautāt, jo tikai Ļaunums nekad nešaubās. Koki, kas, ļaunuma dzirdīti, sakņojas zemē, nokalst. Bet tu mūsu saknes esi licis debesīs un lapotni pavērsis pret zemi, lai Tevi atpazītu un Tev sekotu.

Tēvs mūsu….

Otrā stacija
Jēzus ņem savu krustu

Lasījums no Marka evaņģēlija (Mk. 8, 34 - 35)
Un Viņš, pieaicinājis ļaudis līdz ar saviem mācekļiem, sacīja tiem: Ja kas man grib sekot, lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un seko man!
Un kas savu dzīvību grib glābt, tas to pazaudēs; bet kas savu dzīvību pazaudēs manis un evaņģēlija labad, tas to izglābs.

Es Tevi redzu, Jēzu, ērkšķiem kronētu, kad Tu pieņem savu krustu tā, kā vienmēr esi pieņēmis visu un visus. Tev uzkrauj koku, smagu, raupju, bet Tu nepretojies, nemet projām šo necienīgo un netaisno moku rīku. Tu to uzņemies un sāc iet, nesdams to uz pleciem. Cik bieži esmu sacēlusies un dusmojusies pret pienākumiem, kas man uzticēti, kurus esmu uztvērusi kā smagus un netaisnīgus. Tu tā nerīkojies. Tu esi tikai dažus gadus vecāks par mani. Šodien teiktu, ka Tu vēl esi jaunietis, bet tik paklausīgs un tik nopietni uztver to, ko dzīve Tev piedāvā, katru iespēju, ko tā Tev sniedz, it kā Tu gribētu iesniegties pašā būtībā, lai atklātu, ka vienmēr ir kaut kas dziļāks par to, kas ir ārēji saredzams, to, kas ir apslēpts un pārsteidzošu nozīmju pilns. Pateicoties Tev, es saprotu, ka tas ir pestīšanas un atbrīvošanas krusts, atbalsts paklūpot, maigā nasta un jūgs, kas tik tiešām nav smags.

No Dieva Dēla nāves ieļaunojuma, grēcinieka nāves, ļaundara nāves dzimst žēlastība sāpēs atklāt augšāmcelšanos, ciešanās - Tavu godību, bēdās - Tavu pestīšanu. Tas pats krusts, pazemotā cilvēka ciešanu simbols, pateicoties Tavam upurim, tagad atklājas kā apsolījums: no katras nāves augšāmcelsies dzīvība, katrā tumsā atspīdēs gaisma. Un mēs varam iesaukties: esi sveicināts, krusts, - vienīgā cerība.

Tevi lūdzu, Kungs, dari, ka krusta gaismā, mūsu ticības simbolā, mēs spējam pieņemt savas ciešanas un, Tavas mīlestības izgaismoti, apskaut mūsu krustus, kas ir Tavas nāves un augšāmcelšanās pagodināti. Dāvā mums žēlastību uzlūkot mūsu vēsturi un atklāt tajā Tavu mīlestību uz mums.

Tēvs mūsu…

Trešā stacija
Jēzus pakrīt pirmo reizi

Lasījums no Isaja grāmatas (Is. 53, 4)
Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, turpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.

Es Tevi redzu, Jēzu, mūsu grēku apkrautu un ciešanu pārņemtu, ejot uz Kalvāriju, es redzu Tevi sāpīgi krītot, ar rokām un ceļiem atspiedušos pret zemi. Kāda pazemība ir Tavā kritienā.. Kādu pazemojumu Tu tagad jūti. Tava patiesā cilvēka daba skaidri atklājas šajā Tavas dzīves brīdī. Krusts, kuru nes, ir smags, Tev būtu nepieciešama palīdzība, bet, kad Tu pakrīti, neviens Tevi neatbalsta, tieši pretēji - cilvēki par Tevi ņirgājas, viņi smejas Dieva priekšā, kurš krīt. Varbūt viņi ir vīlušies, varbūt viņiem ir izveidojies aplams priekšstats par Tevi. Reizēm mēs domājam, ka ticēt Tev - tas nozīmē nekad savā dzīvē nepakrist. Kopā ar Tevi krītu arī es, un kopā ar mani grūst tie priekšstati, kādi man bijuši par Tevi. Cik tie ir bijuši trausli!

Es Tevi redzu, Jēzu, kas sāpēs sakod zobus. Tevi, kas, pilnībā paļāvies Tēva mīlestībai, piecelies un atsāc savu ceļu. Ar šiem pirmajiem tik grīļīgajiem soļiem pretī krustam Tu, Jēzu, man atgādini bērnu, kas sper pirmos soļus pretī dzīvei, bet, zaudējis līdzsvaru, pakrīt un raud, tomēr pēc tam turpina, sevi uzticot vecāku rokām, un neapstājas: viņam ir bail, bet viņš iet uz priekšu, jo paļāvība uzveic bailes.

Ar Savu drosmi Tu mūs māci, ka kļūmes un kritieni nekad nedrīkst mūs aizkavēt ceļā un ka vienmēr mums ir izvēle padoties vai piecelties kopā ar Tevi.

Tevi lūdzu, Kungs, pamodini mūsos, jauniešos, drosmi piecelties pēc katra kritiena, tieši tā, kā to darīji Tu ceļā uz Kalvāriju. Tevi lūdzu: māci mums prasmi vienmēr novērtēt grandiozo un vērtīgo dzīvības dāvanu, lai kritieni un kļūmes nekad nekļūtu par ieganstu no tās atteikties.  Stiprini apziņu, ka, uzticoties Tev, mēs vienmēr varam piecelties un atrast spēku doties uz priekšu.

Tēvs mūsu…

Ceturtā stacija
Jēzus satiek savu Māti

Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (Lk. 2, 34 – 35)
Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās. Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas.

Es Tevi redzu, Jēzu, kad Tu satiec savu Māti. Marija ir tur, soļo pa ļaužu piepildītu ielu, viņai līdzās ir daudz cilvēku. Vienīgais, kas viņu atšķir no pārējiem, ir tas, ka viņa ir tur, lai pavadītu savu Dēlu. Situācija, kas notiek ik dienas: mammas pavada savus bērnus uz skolu, pie ārsta vai ņem tos līdzi pie sevis uz darbu. Marija turpretī atšķiras no pārējām mammām, viņa pavada savu Dēlu uz nāvi. Redzēt savu Dēlu mirstam ir ļaunākais liktenis, ko varam novēlēt kādai personai, tas ir pretdabiski: vēl jo vairāk nežēlīgi, ja Dēls, nevainīgs, mirst taisnīguma notiesāts. Kāda pretdabiska un netaisna aina paveras manu acu priekšā. Mana māte man mācīja taisnīguma sajūtu un paļāvību dzīvei. Bet tam, ko šodien redz manas acis, ar to nav nekā kopīga. Tas ir bezjēdzīgi un ciešanu pilns.

Es Tevi redzu, Marija, kad tu uzlūko savu nabaga Zēnu, šaustīšanas brūces uz Viņa muguras, kas salīkusi zem krusta smaguma, iespējams, jau pēc brīža Viņš nogurumā pakritīs zem tā. Tomēr tu zināji, ka agrāk vai vēlāk tam bija jānotiek, tev tika pravietots, bet tagad, kad tas notiek, viss ir citādi, un tā ir vienmēr, mēs nekad neesam sagatavoti dzīves un tās nežēlības priekšā. Marija, tagad tu esi noskumusi, kā ikviena sieviete, kas būtu tavā vietā, bet tu neesi izmisusi. Tavas acis nav izdzisušas, tās neraugās tukšumā, tu nesoļo ar nolaistu galvu, tu esi starojoša arī savās skumjās, jo tev ir cerība, tu zini, ka šis Tava Dēla ceļš nebūs tikai vienā virzienā. Tu to zini un jūti, kā tikai mammas to spēj just, ka drīz Viņu no jauna redzēsi.

Tevi lūdzu, Kungs, palīdzi mums vienmēr raudzīties uz Mariju, kas pieņēma sava Dēla nāvi kā lielo pestīšanas noslēpumu, kā uz paraugu savā dzīvē. Palīdzi mums tāpat saredzēt citu labumu un nomirt cerībā uz augšāmcelšanos, apzinoties, ka nekad neesam vieni - ne Dieva, ne Marijas atstāti. Mūsu labā Māte, kuras sirdī vienmēr ir vieta taviem bērniem.

Tēvs mūsu…

Piektā stacija
Kirēnes Sīmanis palīdz nest Jēzum krustu

Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (Lk. 23, 26)
Un, kad Viņu veda, tie aizturēja kādu Sīmani no Kirēnes, kas nāca no laukiem, un uzlika viņam krustu, lai nes to Jēzum pakaļ.

Es Tevi redzu, Jēzu, zem krusta smaguma nospiestu, redzu, ka Tu to vairs nespēsi nest viens; tieši smagākajā piepūles brīdī Tu esi palicis viens, šeit nav to, kas sevi sauca par Taviem draugiem: Jūda Tevi ir nodevis, Pēteris Tevi ir aizliedzis, pārējie – pametuši. Bet, lūk, negaidīta tikšanās – kāds cilvēks, kas varēja būt jebkurš garāmgājējs un varbūt par Tevi bija tikai dzirdējis runājot, tomēr nebija Tev sekojis, tagad ir šeit, pie Taviem sāniem, plecu pie pleca, lai dalītos ar Tevi nastā. Viņu sauc Sīmanis, un viņš ir svešinieks, kas nāk no tālienes, no Kirēnes. Negaidīts dzīves pavērsiens viņam šodien sagādā tikšanos.

Ir bezgalīgi daudzas tikšanās un sadursmes, ko īpaši mēs, jaunieši, kas nemitīgi saskaramies ar jaunu realitāti, jaunām personām, piedzīvojam katru dienu. Un katrā negaidītā tikšanās reizē, negadījumā, arī problemātiskos pārsteigumos ir apslēpta iespēja mīlēt, atpazīt labo tuvākajā, pat tad, ja viss pirmajā brīdī, šķiet, gluži pretēji.

 

Reizēm mēs jūtamies kā Tu, Jēzu, to atstāti, kurus uzskatījām par saviem draugiem, sagumuši zem nastas, kas mūs nospiež, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka ir Kirēnes Sīmanis, kurš ir gatavs panest mūsu krustu. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mēs neesam vieni un no šīs pārliecības mēs varam smelt spēku, arī paši paņemot tā krustu, kurš mums ir līdzās.

Es Tevi redzu, Jēzu: tagad šķiet, ka jūties mazliet atvieglots, uz brīdi spējot atvilkt elpu, tagad Tu vairs neesi viens. Es redzu Sīmani: kas to lai zina, vai viņš sajuta, ka Tava nasta ir viegla, vai viņš apzinājās, ko nozīmē šī negaidītā tikšanās viņa dzīvē.

Kungs, Tevi lūdzu, lai ikviens no mums spētu rast drosmi būt kā Kirēnietis, kas paņem krustu un seko Tavās pēdās. Lai ikviens no mums ir tik pazemīgs un spēcīgs, ka spēj paņemt tā krustu, kuru satiekam. Dari, ka tad, kad jūtamies vieni, varam atpazīt savā ceļā Sīmani no Kirēnes, kas apstājas un uzņemas nest mūsu nastu. Dāvā mums prasmi meklēt labo katrā cilvēkā, būt atvērtiem uz katru tikšanos, arī dažādībā. Tevi lūdzu, lai ikviens no mums var negaidīti atklāt sevi Tev līdzās.

Tēvs mūsu….

Sestā stacija
Veronika noslauka Jēzus Vaigu

Lasījums no Isaja grāmatas (Is.53, 2 – 3)
Viņam nebija izskata, nedz arī skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. 
Viņš bija nicināts, labākie ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām.

Es redzu, Jēzu, ka Tu esi nelaimīgs, Tevi gandrīz nevar pazīt, pret Tevi izturas kā pret kāju pameslu. Tu ar mokām velcies pretī savai nāvei, tava seja izkropļota asiņo, un tomēr Tu esi kā vienmēr lēnprātīgs un pazemīgs, un Tavs skatiens ir uz augšu vērsts. Kāda sieviete izlaužas cauri pūlim, lai šo Tavu seju ieraudzītu tuvumā. Viņa Tevi,  kas, iespējams, tik daudz reižu uzrunājis viņas dvēseli un ko viņa mīlējusi, tagad redz ciešam un grib palīdzēt. Apkārt ir daudz, pārāk daudz ļaužu, turklāt – bruņotu vīru. Taču viņai tas viss nav svarīgi. Viņa ir nolēmusi Tevi sasniegt un uz brīdi spēj Tev pieskarties, lai noglāstītu ar savu sviedrautu. Viņas spēks ir maiguma spēks. Jūsu skatieni uz brīdi sastopas, jūs skatāt viens otru vaigā.

Šī sieviete Veronika, par kuru mēs neko nezinām, kuras dzīves stāsts mums nav zināms, iemanto Paradīzi ar vienkāršu tuvāk mīlestības žestu. Viņa Tev tuvojas, palūkojas Tavā izkropļotajā vaigā un iemīl to vēl vairāk nekā iepriekš. Veronika nepaliek pie tā, kas ir ārējs, kam mūsdienu pasaulē tiek pievērsta tik liela uzmanība. Viņa bez jebkādiem nosacījumiem mīl šo neglīto, nekopto, negrimēto un nepilnīgo vaigu. Šai vaigā, Tavā vaigā, Jēzu, tieši šajā nepilnību iezīmētajā vaigā atklājas Tavas mīlestības pret mums pilnība.

Jēzu, es Tevi lūdzu, dod man spēku tuvoties citiem, katram cilvēkam, jaunam vai vecam, bagātam vai nabagam, man tuvam vai svešam, un redzēt šajos vaigos Tavu vaigu. Kā Veronika steidzās pie Tevis ceļā uz Kalvāriju, tā arī man palīdzi  nekvernēt, atbalstot tuvāko, kurā Tu mājo.

Tēvs mūsu...

Septītā stacija
Jēzus pakrīt otro reizi

Lasījums no Isaja grāmatas (Is. 53, 8.10)
No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods? Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām.

Es Tevi redzu, Jēzu, ka Tu atkal krīti manu acu priekšā. Vēlreiz krītot, Tu man parādi, ka esi cilvēks, īsts cilvēks. Un es redzu, ka atkal no jauna celies augšā, ar lielāku apņēmību nekā iepriekš. Tu celies, ne jau lepnuma vadīts; Tavā skatienā nav augstprātības, tajā ir mīlestība. Turpinot savu ceļu un pēc katras pakrišanas no jauna ceļoties augšā, Tu pasludini savu Augšāmcelšanos, apliecini, ka esi gatavs vēlreiz un uz visiem laikiem uzkraut uz saviem asiņainajiem pleciem cilvēka grēku smagumu.

Kārtējo reizi krītot, Tu mums sūti skaidru pazemības vēsti. Tu nokriti uz šī humus – uz zemes, no kuras esam veidoti mēs, cilvēki. Mēs esam zeme, mēs esam māls, salīdzinājumā ar Tevi mēs neesam nekas. Tomēr Tu gribēji kļūt tāds pats kā mēs, un tagad Tu rādi, ka esi mums līdzās, ar tādām pašām grūtībām, ar tām pašām mūsu vājībām, ar tiem pašiem sviedriem, kādi klāj mūsu pieri. Tagad, šajā piektdienā, kā tas atgadās arī mums, Tu esi sāpju sažņaugts. Tomēr Tev ir spēks iet tālāk, Tu nebaidies no grūtībām, ar ko var nākties sastapties, un Tu zini, ka pūliņu galā gaida Paradīze; Tu atkal celies, lai virzītos tieši uz turieni, lai atvērtu mums savas valstības durvis. Tu esi dīvains karalis, Tu esi karalis putekļos.

Es jūtu, ka man reibst galva: mēs neesam cienīgi savas grūtības un savas pakrišanas salīdzināt ar Tavējām. Tavējās ir upuris. Tas ir vislielākais upuris, ko manas acis un visa vēsture varēs jebkad redzēt.

Kungs, Tevi lūdzu, dari, lai mēs būtu gatavi piecelties pēc kritiena, ka mēs varam kaut ko iemācīties no mūsu neveiksmēm. Atgādini, ka tad, kad mēs kļūdāmies un krītam, mēs varam iemācīties piecelties, ja vien esam kopā ar Tevi un satveram Tavu roku. Dari, lai mēs, jaunieši, varam nest visiem Tavu pazemības vēsti un lai nākamās paaudzes atvērtu acis uz Tevi un spētu saprast Tavu mīlestību. Māci mūs palīdzēt tam, kurš cieš un krīt mums līdzās: noslaucīt viņa sviedrus un pasniegt roku, lai viņu pieceltu.

Tēvs mūsu...

Astotā stacija
Jēzus satiek Jeruzalemes sievietes

Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (Lk. 23, 27 – 31)
Viņam sekoja liels pulks ļaužu un sieviešu, kas Viņu apraudāja un nožēloja.
Bet Jēzus, pagriezies pret tām, sacīja: Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu bērnu dēļ! Jo nāks dienas, kad sacīs: Svētīgas neauglīgās un tās miesas, kas nav dzemdējušas, un krūtis, kas nav barojušas. Tad sāks runāt kalniem: gāzieties pār mums; un uz pakalniem: apklājiet mūs! Jo, ja to dara ar zaļu koku, kas notiks ar nokaltušo?

Es Tevi redzu, Jēzu, un dzirdu Tevi runājam ar sievietēm, kuras Tu satiec ceļa malā, dodoties pretī savai nāvei. Tu pavadīji visas savas dienas, satiekoties ar daudziem jo daudziem cilvēkiem. Tu gāji viņiem pretī un ar visiem sarunājies. Tagad Tu sarunājies ar Jeruzalemes sievietēm, kuras redz Tevi un apraud. Arī es esmu viena no šīm sievietēm. Un Tu, Jēzu, izteikdams savu brīdinājumu, lieto vārdus, kas mani aizkustina. Tie ir konkrēti un tieši vārdi; pirmajā brīdī tie pat var likties pārāk cieti un bargi sava tiešuma dēļ. Šodien mēs esam pieraduši pie pasaules ar vārdu plūdiem, kuros auksta liekulība nopludina un aizskalo to, ko gribam patiesībā teikt; aizvien vairāk izvairāmies no aizrādījumiem; izvēlamies atstāt savu tuvāko likteņa varā, nepapūloties viņu uzmundrināt viņa paša labā.

Tikmēr Tu, Jēzu, uzrunā sievietes kā tēvs, izsakot viņām arī aizrādījumus; Tavi vārdi ir patiesības vārdi un nekavējoties mūs sasniedz ar vienu vienīgu mērķi – mūs palabot, nevis tiesāt. Šī valoda atšķiras no mūsējās, Tu vienmēr runā ar pazemību un uzrunā tieši sirdi.

Šajā tikšanās reizē, kas ir pēdējā pirms krusta, vēlreiz parādās Tava neierobežotā mīlestība pret pēdējiem un atstumtajiem, jo tai laikā sievietes tiešām neuzskatīja par cienīgām, lai viņas uzrunātu, taču Tu savā laipnībā patiesi esi revolucionārs.

Kungs, Tevi lūdzu, dari, lai es kopā ar šīs pasaules sievietēm un vīriešiem, lai mēs kļūtu arvien žēlsirdīgāki pret tiem, kurus ir piemeklējusi kāda vajadzība, un rīkotos tieši tā, kā darīji Tu. Dāvā spēku iet pret straumi un nonākt autentiskā kontaktā ar citiem, ceļot tiltus un neļaujot noslēgties egoismā, kas mūs ved uz grēka vientulību.

Tēvs mūsu…

Devītā stacija
Jēzus pakrīt trešo reizi

Lasījums no Isaja grāmatas (Is. 53, 5 – 6)
Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. 
Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.

Es Tevi redzu, Jēzu, krītam trešo reizi. Tu jau divas reizes pakriti un divas reizes piecēlies. Grūtībām un sāpēm vairs nav robežu. Šķiet, ka šī trešā un pēdējā kritiena laikā Tu esi galīgi sakauts. Cik daudz reižu mums savā ikdienas dzīvē gadās pakrist! Mēs krītam tik bieži, ka vairs nespējam saskaitīt, bet mēs vienmēr ceram, ka katrs kritiens būs pēdējais, jo, lai tiktu galā ar ciešanām, ir vajadzīga cerības drosme. Cilvēkam daudzreiz krītot, beigās izsīkst spēki un cerības izplēn pavisam.

Jēzu, es iztēlojos, ka atrodos Tev līdzās ceļā, kas ved Tevi pretī nāvei. Grūti ir iedomāties, ka tieši Tu esi Dieva Dēls. Kāds jau ir mēģinājis Tev palīdzēt, bet nu jau Tu esi pagalam, esi apstājies, kā paralizēts, un, liekas, Tu vairs nespēsi iet tālāk. Taču tad, lūk, es pēkšņi ieraugu, ka Tu celies augšā, iztaisno kājas un muguru, cik nu tas ir iespējams ar krustu uz pleciem, un atkal turpini soļot tālāk. Jā, Tu ej nomirt, bet Tu to gribi darīt līdz galam. Varbūt tā ir mīlestība. Es saprotu to, ka nav svarīgi, cik reizes mēs krītam, vienmēr būs pēdējais kritiens. Vislielākais pārbaudījums, kurā esam aicināti atrast spēku, lai nonāktu sava ceļa galā. Jēzum gals ir krustā sišana, nāves absurds, bet tas atklāj daudz dziļāku nozīmi, daudz augstāku mērķi - izglābt mūs visus.

Kungs, Tevi lūdzu, dāvā mums katru dienu drosmi doties uz priekšu pa savu ceļu. Dari, lai mēs pilnībā pieņemam to cerību un mīlestību, ko Tu mums esi dāvājis. Ikviens var uzveikt dzīves izaicinājumus ar to spēku un ticību, ar kuru Tu dzīvoji pēdējos brīžus, iedams pretī nāvei pie krusta.

Tēvs mūsu...

Desmitā stacija
Jēzum novelk drēbes

Lasījums no Jāņa evaņģēlija  (Jņ 19, 23)
Tad kareivji, piesituši Viņu krustā, paņēma Viņa drēbes (un sadalīja četrās daļās, katram kareivim pa daļai) un svārkus. Bet svārki nebija šūti: tie bija viscaur austi.

Es Tevi redzu, Jēzu, kailu, kādu Tevi nekad neesmu redzējusi. Tev ir atņēmuši drēbes, Jēzu, un tagad par tām met kauliņus. Šo cilvēku acīs Tu esi zaudējis pēdējās cieņas driskas, kas Tev bija palikušas. Vienīgais, kas Tev piederēja šajā Tavu ciešanu ceļā. Laiku sākumos Tavs Tēvs darināja apģērbu cilvēkiem, lai ietērptu tos cieņā: tagad cilvēki to norauj no Tevis. Es Tevi redzu, Jēzu, un redzu satriektu miesu - jaunieti migrantu, kas ierodas zemē, kura bieži ir pārāk nežēlīga, gatava viņam noplēst drēbes, viņa vienīgo labumu, lai to pārdotu, atstājot viņu vienu ar savu krustu, kā Tevi, raugoties ar savām lielajām, sāpju pilnajām acīm, kā Tavējās.

Ir kaut kas, ko saistām ar cieņu, par ko cilvēki bieži aizmirst: tas atrodas zem ādas, zem tavas ādas, tā ir daļa no tevis un vienmēr būs ar tevi, un vēl vairāk šajā brīdī, šajā kailumā.Kailums, ar kuru mēs ienākam šai pasaulē, ir tas pats, ar kuru zeme mūs uzņems dzīves vakarā. No vienas mātes pie otras. Un tagad šeit, uz šī kalna, ir arī Tava māte, kura Tevi no jauna redz kailu.Es Tevi redzu un saprotu, Tavas cieņas (ikviena cilvēka) lielumu un spožumu neviens nekad nespēj izdzēst.

Kungs, Tevi lūdzu, dari, lai mēs visi varētu atpazīt savas pašu dabas cieņu, arī tad, kad esam kaili un vieni citu priekšā, dari, lai mēs vienmēr varētu atskārst citu cieņu, to sargāt un novērtēt. Tevi lūdzam, piešķir mums nepieciešamo drosmi saprast pašiem sevi, ārpus tā, kas mūs sedz: pieņemt mūsu kailumu, kas atgādina mūsu nabadzību, kuru Tu esi iemīlējis līdz galam, dāvājot Savu dzīvi par mums.

Tēvs mūsu…

Vienpadsmitā stacija
Jēzu pienaglo pie krusta

Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (Lk. 23, 33 – 34)
Un, kad tie nonāca vietā, kas saucas Kalvārija, tur tie sita Viņu un slepkavas krustā: vienu pa labi, otru pa kreisi. Bet Jēzus sacīja: Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.

Es Tevi redzu, Jēzu, pilnībā izģērbtu. Viņi gribēja Tevi ievainot, pienaglojot Tevi, nevainīgu, pie krusta koka. Ko es būtu darījis viņu vietā? Vai man būtu bijusi drosme atpazīt Tavu, manu patiesību? Tev bija spēks panest krusta smagumu, būt nesaprastam, būt notiesātam savu skarbo vārdu dēļ. Šodien mēs nespējam sagremot kritiku, it kā katrs vārds tiktu izteikts, lai mūs ievainotu.

Tu neapstājies pat nāves priekšā, Tu dziļi ticēji savai misijai un Tu uzticējies savam Tēvam. Šodien mēs esam tik ļoti apmāti no visa, kas cirkulē interneta pasaulē, ka reizēm es šaubos pat pati par saviem vārdiem. Bet Tavi vārdi ir citādi, tie ir spēcīgi savā vājumā, Tu mums esi piedevis, Tu neuzkrāj niknumu, māci pagriezt otru vaigu un dodies vēl tālāk, līdz pilnīgai sevis upurēšanai.

Es raugos sev apkārt un redzu acis, kas, pievērstas telefona ekrānam, rakņājas sociālajos tīklos, lai pienaglotu ikvienu otra kļūdu bez piedošanas iespējas. Cilvēki, kas, dusmu pārņemti, izkliedz naidu triviālu iemeslu dēļ.

Uzlūkoju Tavas brūces un apzinos, ka man nebūtu bijis Tava spēka. Sēžot šeit, pie Tavām kājām, es novelku no sevis nost katru pārspīlējumu, tad es pieceļos no zemes, lai varētu būt Tev daudz tuvāk, kaut arī tikai par dažiem centimetriem.

Kungs, Tevi lūdzu, dari tā, lai labā priekšā es būtu gatava to atpazīt: dari, lai netaisnības priekšā man būtu drosme saņemt rokās savu dzīvi un rīkoties citādi; dari, ka es varu atbrīvoties no visām bailēm, kas kā naglas mani paralizē un tur mani tālu no tās dzīves, ko Tu esi iecerējis un sagatavojis mums.

Tēvs mūsu…

Divpadsmitā stacija
Jēzus mirst pie krusta

Lasījums no Lūkasa evaņģēlija (Lk. 23, 44 – 47)
Bet bija ap sesto stundu, un tumsa iestājās līdz pat devītajai stundai. Un saule aptumšojās, un priekškars svētnīcā pārplīsa vidū pušu. Un Jēzus sauca skaļā balsī, sacīdams: Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu! Un Viņš, to teikdams, izdvesa garu. Bet simtnieks, redzēdams to, kas notika, godināja Dievu, sacīdams: Patiesi, šis Cilvēks bija taisnīgs!

Es Tevi redzu, Jēzu, bet šoreiz es negribētu Tevi redzēt - tu mirsti. Bija skaisti Tevi uzlūkot, kad uzrunāji pūli, bet tagad viss ir beidzies un es negribu redzēt beigas: daudzas reizes es pavērsu skatu uz citu pusi, esmu jau pieradis bēgt no ciešanām un nāves, esmu gandrīz nejūtīgs.

Tavs sauciens pie krusta ir spēcīgs, sirdi plosošs: mēs nebijām gatavi tādām mokām, mēs neesam un nekad nebūsim tam gatavi. Mēs instinktīvi bēgam, nāves un ciešanu priekšā mēs panikā tās atraidām, mēs izvēlamies raudzīties kaut kur citur vai vispār aizvērt acis. Turpretī Tu paliec tur, pie krusta, gaidot ar atplestām rokām.

Tas ir liels noslēpums, Jēzu, ka Tu mūs mīli mirstot, esot atstāts, dāvājot Savu garu, piepildot Tēva gribu. Tu paliec pie krusta, un tas ir viss. Tu nemēģini izskaidrot nāves noslēpumu, visu lietu iznīcību. Tu dari vairāk: Tu izej cauri nāvei ar visu Savu miesu un garu. Liels noslēpums, kas turpina mūs tirdīt un darīt nemierīgus. Tas mūs izaicina, un aicina atvērt acis un prast ieraudzīt Tavu mīlestību arī nāvē, tik tiešām sākot ar pašu nāvi. Tieši tur Tu mūs mīlēji patiesi un neatgriezeniski tādus, kādi mēs esam. Tieši tur mēs apjaušam, pat ja vēl nepilnīgā veidā, Tavu dzīvo un autentisko klātbūtni. Pēc Tava tuvuma, caur kuru Tu esi Dievs ar mums, mēs vienmēr slāpsim.

Kungs, Tevi lūdzu, atver manas acis, lai es redzu Tevi arī ciešanās, nāvē, beigās, kas nav patiesās beigas. Aizskar manu vienaldzību ar savu krustu, sapurini manu nejūtīgumu, izaicini mani vienmēr ar Savu šokējošo noslēpumu, kas pārvar nāvi un dāvā dzīvību.

Tēvs mūsu…

Trīspadsmitā stacija
Jēzu noņem no krusta

Lasījums no Jāņa evaņģēlija (Jņ. 19, 38 - 40)
Bet pēc tam Jāzeps no Arimatejas (tāpēc ka viņš bija Jēzus māceklis, bet slepenībā aiz bailēm no jūdiem) lūdza Pilātu, lai atļauj noņemt Jēzus miesas un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un noņēma Jēzus miesas. Bet arī Nikodēms atnāca, kas agrāk bija nācis pie Jēzus naktī, un atnesa kādas simts mārciņas mirru un aloes maisījumu.
Tad viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās audeklā kopā ar smaržām, kā tas bija parasts, jūdus apbedījot.

Es redzu Tevi, Jēzu, vēl tur, uz krusta. Cilvēks no miesas un kauliem, ar visu savu vājumu, ar visām savām bailēm. Cik daudz Tu esi cietis! Tā ir nepanesama aina varbūt tāpēc, ka tā ir tik izteikti cilvēciska. Tas ir atslēgas vārds, Tava ceļa kods, piepildīts ar ciešanām un nogurumu. Tieši šī cilvēcība, ko bieži aizmirstam atpazīt Tevī un kūtri meklējam sevī un citos, būdami ne tikai akli un kurli citu grūtību un sāpju priekšā, bet arī pārlieku iegrimuši savā ikdienā, kas kļūst arvien straujāka.

Es redzu Tevi, Jēzu: tagad Tu vairs neesi uz krusta. Tu esi atgriezies tur, no kurienes esi nācis, ielikts zemes klēpī, savas Mātes klēpī. Ciešanas tagad ir pagaisušas, pazudušas. Šī ir žēlastības stunda. Tavā nedzīvajā ķermenī turpina atbalsoties spēks, ar kuru Tu uzveici ciešanas: tā jēga, kuru Tu spēji tām piešķirt, atspoguļojas to acīs, kas joprojām ir palikuši Tev blakus un vienmēr paliks Tev līdzās mīlestībā – dāvātā un saņemtā. Tev, mums atveras jauna dzīve, debesu dzīve, ko raksturo viena reālija, kas pretojas un kuru nāve nesalauž: mīlestība. Tu esi šeit ar mums katru mirkli, katrā solī, katrā ēnā. Kamēr kapa ēna izplešas pār Tavu miesu, kas atrodas Tavas mātes rokās, es Tevi redzu, un man ir bail, tomēr es neesmu izmisis, es paļaujos, ka gaisma, Tava gaisma, atspīdēs atkal.

Kungs, Tevi lūdzu, dari, lai mūsos vienmēr būtu dzīva cerība, ticība Tavai beznosacījuma mīlestībai. Dari, lai mēs varam uzturēt vienmēr dzīvu un skaidru skatienu uz mūžīgo pestīšanu un lai spējam atrast mieru un atspirdzinājumu savā ceļojumā.

Tēvs mūsu...

Četrpadsmitā stacija
Jēzu ieliek kapā

Lasījums no Jāņa evaņģēlija (Jņ. 19, 41 -42)
Bet tanī vietā, kur Viņš tika krustā piesists, bija dārzs un dārzā jauns kaps, kurā vēl neviens nebija guldīts. Jūdu sagatavošanās dienas dēļ tur viņi guldīja Jēzu, jo kaps bija tuvu.

Es vairs Tevi neredzu, Jēzu, tagad viss ir tumšs. Garas ēnas krīt no pakalniem, un Jeruzalemē ārpus mājām un istabās iedegtas sabata lampas. Tās klauvē pie debesu vārtiem, kas ir slēgti un neieņemami: kam visa šī vientulība? Kurš var gulēt tādā naktī kā šī? Pilsēta ir piepildīta ar bērnu raudām, māšu dziesmām, karavīru patruļām: diena mirst, un tikai tu esi iemidzis. Guli? Kurā gultā? Kāda sega Tevi slēpj no pasaules?

No tālienes Jāzeps no Arimatejas sekoja Tavās pēdās un tagad klusiem soļiem Tevi pavada miegā, Tevi izrauj no ļaunprātības valgiem. Līķauts ietin Tavu aukstumu, noslauka asinis un sviedrus, un asaras. Tevi nolaiž lejup no krusta, bet maigi. Jāzeps Tevi uzliek uz pleciem, bet Tu esi viegls: Tu vairs nenes ne nāves, ne naida, ne arī niknuma smagumu. Tu guli kā kādreiz, kad tiki ietīts autiņos un siltos salmos, un cits Jāzeps Tevi turēja savās rokās. Tāpat kā toreiz Tev nebija vietas, tā arī tagad Tev nav vietas, kur nolikt galvu: bet Kalvārijā, tur, uz pasaules stīvā skausta, aug dārzs, kur neviens vēl nav ticis apglabāts.

Kur Tu esi aizgājis, Jēzu? Kur Tu esi nokāpis, kādā dziļumā? Tu esi sagūstīts mūsu valgos, ieslēgts mūsu skumjās: Tu, tāpat kā mēs, staigāji pa zemi un tagad, tāpat kā mēs, zem zemes veido sev vietu. Es gribētu skriet tālu, bet Tu esi manī, man nevajag doties Tevi meklēt, jo Tu klauvē pie manām durvīm.

Kungs, es lūdzu Tevi, kurš neesi Sevi atklājis godībā, bet tumšas nakts klusumā, Tevi, kas neuzlūko ārišķo, bet redzi noslēpumā un iekļūsti dziļumā, no dziļumiem uzklausi mūsu balsi. Dari, lai mēs nogurumā varētu atrast atpūtu Tevī, atzīt Tevī mūsu dabu, Tavas aizmigušās sejas mīlestībā redzēt mūsu pazaudēto skaistumu.

Tēvs mūsu…

Pāvesta Franciska lūgšana Krustaceļa noslēgumā:

“Kungs Jēzu, mūsu kaunpilnais, nožēlas un cerības pilnais skatiens ir vērsts uz Tevi. Tavas visaugstākās mīlestības priekšā mūs pārņem kauns, ka esam atstājuši Tevi vienu ciešot mūsu grēku dēļ,” tā kopā ar apmēram 20 tūkstošiem ticīgo, kas pulcējās pie Kolizeja, pāvests iesāka cilvēces Pestītājam adresētu lūgšanu. Grēku nožēlas garā Francisks savā un visas Baznīcas vārdā turpināja:

Mums ir kauns, ka esam bēguši no pārbaudījumiem, neraugoties uz to, ka tūkstošiem reižu esam atkārtojuši: “pat ja visi Tevi atstās, es Tevi neatstāšu”.  

Mums ir kauns, ka esam izvēlējušies Barabu, nevis Tevi, varu, nevis Tevi, šķietamību, nevis Tevi, naudas dievu, nevis Tevi, pasaulīgumu, nevis mūžību.

Mums ir kauns, ka pārbaudījumu priekšā ar vārdiem un sirdi esam Tev teikuši: “ja Tu esi Mesija, izglāb pats sevi un mēs Tev ieticēsim!”

Mums ir kauns, jo daudzi cilvēki, pat daži Tavi kalpi, ir ļāvušies ambīciju un liekas slavas apmānam, pazaudējot savu cieņu un pirmo mīlestību.

Mums ir kauns, ka mūsu paaudzes aiz sevis atstāj pasauli, ko ir salauzušas šķelšanās un kari, pasauli, ko plosa egoisms, kur jaunieši, bērni, slimnieki, vecie ļaudis ir atstumti.

Mums ir kauns, ka kaunu esam pazaudējuši! Kungs Jēzu, dod mums vienmēr svētā kauna žēlastību!

 Lai Tavas augstākās majestātes priekšā iededzas cerības dzirksts un mēs apzinātos, ka Tavs vienīgais mērs mūs mīlot, ir mīlēt bez mēra.

Dāvā mums cerību, lai Tava vēsts arī šodien turpina iedvesmot daudzus cilvēkus un tautas, lai tikai labais var uzvarēt ļaunumu un cietsirdību, lai tikai piedošana var pieveikt dusmas un atriebības kāri, lai tikai brālīgs apskāviens var izkliedēt ienaidu un bailes no otra.

Dāvā mums cerību, lai Tavs upuris arī šodien turpina izgarot dievišķās mīlestības smaržu, kas noglāsta daudzu jauniešu sirdis, kuri savu dzīvi turpina veltīt, lai negaidot neko pretim kļūtu par dzīviem mīlestības paraugiem šai mūsu pasaulē, ko plosa ienākumu un vieglas peļņas loģika.

Dāvā mums cerību, lai daudzi misionāri un misionāres arī šodien turpina mest izaicinājumu cilvēces aizmigušajai sirdsapziņai, riskējot ar dzīvību, lai Tev kalpotu nabadzīgajos, atstumtajos, imigrantos, neievērotajos, paverdzinātajos, izsalkušajos un cietumniekos.

Dāvā cerību, lai Tava svētā un no grēciniekiem sastāvošā Baznīca arī šodien, neraugoties uz visiem mēģinājumiem to diskreditēt, turpina būt par gaismu, kas apgaismo, iedrošina, pieceļ un liecina par Tavu neizmērojamo mīlestību uz cilvēci, turpina būt par altruisma piemēru, par pestīšanas arku, par drošības un patiesības avotu.

Dāvā mums cerību, lai no Tava krusta, kas ir daudzo Likuma zinātāju un liekuļu alkatības un gļēvulības auglis, izriet Augšāmcelšanās, pārveidojot kapa tumsību Svētdienas rītausmas spožumā, kuram nav norieta, mācot mums, ka Tava mīlestība ir mūsu cerība. Kungs Jēzu, dāvā mums vienmēr svētās cerības žēlastību!

Palīdzi, cilvēka Dēls, atbrīvoties no lepnības, kāda piemita laupītājam, kurš atradās Tev pa kreisi, kā arī no tuvredzīgajiem un korumpētajiem, kas Tevī ir redzējuši iespēju izmantot, kritizēt notiesāto, izsmiet pazemoto, novelt savu vainu uz citiem un pat uz Dievu.

Lūdzam Tev, Dieva Dēls, lai mēs līdzināmies labajam laupītājam, kas uz Tevi raudzījās ar kauna pilnām acīm, ar nožēlu un cerību, kurš ar ticības acīm Tavā šķietamajā sakāvē redzēja dievišķo uzvaru un tādējādi nometās ceļos pret Tavu žēlsirdību un ar savu godīgumu iemantoja paradīzi! Āmen!

 

Meditācijas un lūgšanas sagatavoja:

I

 

Valerio De Felice

II

 

Maria Tagliaferri e Margherita Di Marco

III

 

Caterina Benincasa

IV

 

Agnese Brunetti

V

 

Chiara Mancini

VI

 

Cecilia Nardini

VII

 

Francesco Porceddu

VIII

 

Sofia Russo

IX

 

Chiara Bartolucci

X

 

Greta Giglio

XI

 

Greta Sandri

XII

 

Dante Monda

XIII

 

Flavia De Angelis

XIV

 

Marta Croppo

Profesora Andrea Monda vadībā