Šodienas datums: 22.11.2017  |  Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

Lūgšanas

Krustaceļš II

Krusta ceļu ejot kopīgi, jāizvēlas viens no dotajiem četriem variantiem
 
IEVADS
 
Dievišķais Pestītāj, iedami šo krustaceļu, mēs ar dziļu cieņu un mīlestību gribam apcerēt Tavas rūgtās mokas un nāvi, ko Tu izceiti mūsu pestīšanas dēļ.
Godinot Tavas ciešanas un nožēlodami savas vainas, mēs pazemībā lūdzam sev grēku piedošanu un atlaidu žēlastības.

I stacija
 
KUNGS JĒZUS NOTIESĀTS UZ NĀVI
 
(1) Pilāts netaisnīgi notiesā Kungu Jēzu uz nāvi. To viņš dara, lai iztaptu cilvēkiem un lai nezaudētu ķeizara labvēlību. Pestītājs turpretī māca mūs augstāk par visu vērtēt Dieva gribu. Lūk, viņš dodas pat nāvē, lai izpelnītu mums Dieva žēlastību.
(2) Notiesājis Kungu Jēzu uz nāvi, Pilāts mazgā rokas, sacīdams: “Neesmu vainīgs pie šī Taisnīgā asinīm” (Mt. 27, 24) — Cilvēks arī grūtību priekšā nedrīkst atstāt taisnību un savu pienākumu. Esam vainīgi visi. Ir jāmazgā ne tikai rokas, bet vēl vairāk — sirdsapziņa.
(3) Jēzum spriež tiesu ne tikai Pilāts, bet arī ikviens, kas netaisni tiesā citus cilvēkus. Pestītājs saka: “Ko jūs esat darījuši kādam no maniem vismazākiem brāļiem, to jūs esat darījuši man” (Mt. 25, 40). Viņš, pazīdams katra cilvēka dvēsli, māca mums iecietību: Neesmu nācis tiesāt, bet atpestīt (sal. J. 3, 17).
(4) Lai gan Kungs Jēzus ir Dieva Dēls, tomēr padodas cilvēku netaisnam spriedumam. Kādēļ? Jo Dievs šo spriedumu izmanto cilvēka atpestīšanas labā. Kungs, māci arī mums paciest netaisnību, kad tas nāk par labu mūsu vai tuvāku pestīšanai.
Lūgsimies. Kungs Jēzu, mēs godinām Tavu svētumu un atzīstamies savos grēkos. Tu, kas tiki tiesāts mūsu pestīšanas dēļ, esi mums žēlīgs, kad nāksi iztiesāt mūsu grēkus.
 
II stacija
 
KUNGS JĒZUS ŅEM SAVU KRUSTU
 
(1) Dieva Dēls ņem savu krustu, ko viņam sagatavojuši cilvēki. Līdz ar šo krustu viņš ņem uz sevis arī cilvēku grēkus (sal. 1. Pēt. 2, 24). Tā viņš mūs atbrīvo no vissmagākās nastas, kas nospiež mūsu sirdsapziņu.
(2) Arī mēs esam saistīti ar Kunga Jēzus krustu. Tikai mums tas nav nāves rīks, bet gan kristīgo pienākumu simbols, mūsu ticības un pestīšanas zīme. Savu pienākumu nasta mums ir jānes vienotībā ar Kungu, lai glābtu savas dvēseles.
(3) Kungs labprāt ņem krustu, ar to mācot, ka arī ciešanām cilvēku dzīvē ir jēga. Mums gan ir atļauts no ciešanām vairīties, bet nedrīkstam aizmirst, ka tām ir vērtība. Ciešanas jāveltī Dievam tāpat kā lūgšana, jo tās ir viens no līdzekļiem dvēseles svētdarīšanai un pestīšanai.
(4) “Kas grib man sekot..., lai ņem savu krustu...” saka Pestītājs (Mt. 16, 24). Viņš apsola, ka viņa “nasta ir viegla” un viņa “jūgs ir patīkams” (Mt. 11, 30). Par to ik dienas pārliecinās ar Dievu vienotie ļaudis, kas redz savu pārdabisko mērķi un dzīves grūtībām jēgu.
Lūgsimies. Kungs, Tu pazīsti krusta smagumu, Stiprini mūsu pašaizliedzību un māci mūs tā dzīvot, lai mēs nebūtu par apgrūtinājumu un krustu saviem līdzcilvēkiem.
 
III stacija
 
KUNGS JĒZUS PIRMO REIZI PAKRĪT ZEM KRUSTA
 
(1) Kungs Jēzus ir ne tikai Dievs, kas darīja brīnumdarbus, bet viņš ir arī cilvēks, kam nebija svešas ciešanas, nogurums un nespēks. Mūsu dēļ viņš nesa visus cilvēciskās dzīves trūkumus, izņemot grēku, lai arī mēs ticības pilni uzņemtos dzīves ceļa grūtības.
(2) Cilvēku ceļš ir grūts kā Golgatas ceļš. Uz debesu valstību viņi iet krizdami un klupdami, jo viņu grēki un netikumi ir kā akmeņi ceļā. Bet vai ceļā pakritis gulēsi? Kungs, māci mūs, ka lieliem mērķiem jāveltī lielas pūles. “Celšos un iešu pie Tēva” (Lk. 15, 18).
(3) Kungs Jēzus pakrīt tikai aiz fiziska noguruma, bet mēs krītam morāliski — krītam grēkos. Un tas parāda, cik vāji mēs patiesībā esam. Mums pastāvīgi jāmeklē Dieva palīdzība, kas var mūs garīgi atjaunot.
(4) Kungs Jēzus fiziski pakrīt mūsu grēku dēļ — kā gandarītājs. Bet vai mūsu dēļ nepakrīt arī līdzcilvēki? Vai mēs varam paredzēt mūsu nolaidības vai ieļaunojuma sekas? "Kungs, vadi manu ceļu Tavā priekšā" (Ps. 5, 9).
Lūgsimies. Kungs, māci mūs neapstāties, kad pietrūkst mums dedzības labos darbos. Nāc mums palīgā pārbaudījuma laikā, lai mūs paceltu un stiprinātu tālākam ceļam.
 
IV stacija
 
KUNGS JĒZUS KRUSTA CEĻĀ SATIEKAS AR SAVU VISSVĒTO MĀTI
(1) Dievišķajam Pestītājam un viņa Mātei tas ir cilvēcisku sāpju pilns brīdis. Viņi abi zina, kam jānotiek, un viņu ciešanas ir šī augšatākā mērķa apgarotas. — Arī mums ir jābūt gataviem ciest un uzuprēties pārdabiska mērķa dēļ.
(2) Jēzus Māte ir kopā ar savu dievišķo Dēlu daudzos svarīgos gadījumos un grib būt pie sava bērna arī viņa dzīves grūtākajos brīžos. Viņa saprot savu Dēlu labāk nekā citi un klusībā pakļaujas viņa gribai. — Kungs, māci arī mūs vinmēr meklēt Tevi un pakļauties Taviem lēmumiem.
(3) Pestītājs saskatīja savu Māti naidīgajā pūlī, kas viņu ielenca. Ir labi, ja grūtā brīdī var sastapt labu, saprotošu cilvēku. Pat ja palīdzēt nav varams, nedrīkst trūkt sirds līdzjūtības. Bez tās cilvēki nav cilvēciski. Ir pienākums cilvēciskās jūtas audzināt un arī valdīt pār tām.
(4) Mūsu grēku dēļ netieši jācieš arī Pestītāja Mātei (un varbūt vēl daudzām citām mātēm!). Viņa pavada savu Dēlu līdz Golgātai. Arī mums jāiet tas ceļš, ko aizsāka Pestītājs, jo krusta ceļš nebeidzas. Nesot savu krustu, katram ir jāiet pretī pestīšanai. Grūtībās lai mūs pavada Dievmātes lūgšana.
Lūgsimies. Kungs, tu savai Baznīcai ceļā esi sūtījis savu Vissvētāko Māti par sevišķu aizbildni, liec, lai mēs, izmantojot viņas palīdzību, uzticīgi ejam mūžīgās dzīves ceļu.
 
V stacija
 
KIRĒNAS SĪMANIS PALĪDZ JĒZUM NEST KRUSTU
 
(1) Sīmanim, kas nāk no tīruma, liek nest Pestītāja krustu. Vai viņš zina, ka piedalās tik svarīgā notikumā? Viņa vārds tiek ierakstīts Evaņģēlijā, un pirmo kristīgo draudzē Sīmaņa ģimene bija godā. Par viņa pakalpojumu priecājas katra ticīgo paaudze. Nepaej garām cilvēkam, kuram vajadzīga palīdzība, jo dzīvē nav nekā svarīgāka par Dieva un tuvākā mīlestību!
(2) Evaņģēlijā lasām, ka Sīmani piespieda nest Jēzus krustu (Mk. 15, 21). Cilvēks iet no darba noguris, neēdis un, lūk, viņam liek nest cita nastu. Tas ir parastais iemesls kurnēšanai un dusmām. Būtu tomēr slikti, ja ticīgos ar varu vajadzētu spiest, lai palīdz tuvākiem nelaimē. Vai Kristus nav teicis: "Ko jūs esat darījuši kādam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši man". (Mt. 25, 40) Vairāk ticības!
(3) Nest krustu starp diviem laupītājiem nav nekāds gods. Sīmanis tam pretojas. — Bet cik tagad ir tādu, kas labprāt paņemtu uz sevis tuvākā krustu? Pie tam tas ir pestīšanas krusts — labo darbu krusts, kas sagādā Dieva žēlastību! Lai māca mūs paša Pestītāja paraugs, kas nežēlo cilvēku labā pat savu dzīvību.
(4) Kāds ir mūsu ieguldījums cilvēku pestīšanā? Kā Sīmanis mēs esam spiesti tam vai citam palīdzēt arī tad, kad vismazāk to vēlamies. Nelabprāt sniegtu palīdzību ir grūti pieņemt, bet Kungs Jēzus arī to pieņem no Sīmaņa. Mēs visi esam cits citam vajadzīgi gan sniedzot, gan pieņemot palīdzību.
Lūgsimies. Dievišķais Pestītāj! Ir tikai viens krusts. Tas ir Tavs pestīšanas krusts. Kam vien mēs nelaimē palīdzam, ar to mēs palīdzam Tev atpestīt cilvēkus. Tādēļ māci, lai mēs labprāt palīdzam citiem, un grūtā brīdī ļauj arī mums sajust laba cilvēka atbalstu.
 
VI stacija
 
VERONIKA NOSLAUKA KUNGAM JĒZUM VAIGU
 
(1) Dievišķā Pestītāja vaigs, ceļa putekļiem klāts, mirkst sviedros un asinīs. Tās ir cilvēku ļaunuma pēdas. Viņi ir gatavi arī cits citu apmest ar dubļiem. Bet vai ir, kas nostājas vajātā pusē, kam ir taisnība? Cik daudz gādīgu roku un sirds siltuma ir vajadzīgs, lai nomazgātu ciešanas no zemes vaiga! Mīliet cits citu “darbos un patiesībā", saka apustulis (1. Jāņa 3, 18).
(2) Lai tuvākam palīdzētu, nepietiek labas sirds, bet bieži vajadzīga arī drosme. Veronika spēj viena iziet no naidīga pūļa, lai noslaucītu Pestītājam vaigu. Viņa ir drošsirdīga tādēļ, ka mīl Kumgu un arī darbos to parāda. Krietni un darbīgi ticīgie ir tie, kas ik dienas noslauka Kristus Baznīcas vaigu. Kristīgā Baznīca ir Pestītāja attēls. Mīli to un godā!
(3) Sieviete izspraucas  cauri pūlim un apsardzei, lai palīdzētu Jēzum. Par labo darbu Pestītājs viņu atalgo. Noslaukot Kunga vaigu, kā dārga piemiņa viņai paliek uz sviedru lakata dievišķā vaiga attēls. Arī šodien jāprot izspiesties cauri vienaldzīgo pūlim, lai tuvotos Jēzum — ne ar drēbes gabalu, bet ar savu dvēseli, lai Kungs ielietu tajā savu žēlastību un iespiestu mūsu sirdīs savu patiesību.
(4) Krusta ceļā ir ne tikai ciešanas un pazemojumi. Ir arī prieka brīži par labajiem darbiem. Kad cilvēks dara labu, top redzams, ka viņš ir radīts pēc Dieva veida un līdzības. Šī līdzība mums jāsaglabā, bieži attīrot savu dvēseles seju no grēka putekļiem.
Lūgsimies. Kungs, māci mūs lūgšanā un grēku nožēlā mazgāt savas dvēseles un pavairo mums drosmi labiem darbiem, lai mēs visā dzīvē kļūtu līdzīgāki Tev.
 
VII stacija
 
KUNGS JĒZUS OTRU REIZI PAKRĪT ZEM KRUSTA
 
(1) Pestītājs pakrīt, jo ne tikai krusts ir smags, bet arī viņa fiziskie spēki ir izsīkuši. — Mēs esam spiesti nest ne tikai fiziskās grūtības, bet arī cilvēcisko vājību un pat grēku nastu. Pastāvīga cīņā ar saviem trūkumiem ir nogurdinoša, bet kas iztur līdz galam, tiek izpestīts.
(2) Dzīves ceļos cilvēki pastāvīgi kaut kur paklūp. Nenicini pakritušo! Arī klūpot var sasniegt mērķi, kad ceļā neapstājas. Nedrīkstam zaudēt cerību cilvēka iespējām un Dieva žēlsirdībai! Dod, Kungs, katram spēku celties tālākam ceļam!
(3) Mēs nespēsim dzīvot tā, lai nekur nepakristu, jo cilvēks ir vājš. Šī atziņa mums jāuzņem pazemības un gandarīšanas garā. Lai gan krišana ir grūti atvairāma, tas neatbrīvo mūs no pienākuma atkal no jauna cīnīties ar savām vājībām.
(4) Pestītājs piecēlās pats, kad fiziskā  nespēka brīdis bija garām. Bet cilvēks bez Dieva žēlastības no grēkiem pacelties nespēj. Tāpēc lūdzies un meklē grēku piedošanu no Dieva, lai rastu sevī jaunus spēkus.
Lūgsimies. Kungs Jēzu, kas ar smagu krustu plecos gāji uz Golgatas ceļu, lai mūs atpestītu, palīdzi arī mums izturēt, ejot Tavās pēdās.
 
VII stacija
 
SIEVIETES APRAUD KUNGU JĒZU
 
(1) Ne visi atteicās no Kunga, kad pienāca viņa ciešanu laiks. Izturēja daudzējie, lai gan tas nebija viegli — redzēt, kā pazīstamais brīnumdarītājs tiek pazemots un līdzās laupītājiem vests uz nāvi. Ticīgie mīlēja Kungu un, nevarēdami viņam palīdzēt, cieta viņam līdzi. — Kristus ciešanu apcere arī mums ir derīga, jo tā palīdz saskatīt garīgās vērtības.
(2) Sievietes raud, redzot Pestītāju ejam uz nāvi. Bet izmisumam nav vietas. Kungs Jēzus sevi salīdzina ar zaļojošu koku. Tas neies bojā. Iesāktais pestīšanas darbs ir jāpabeidz un viņš droši iet savu ceļu, teikdams: “Neraudiet par mani...” (Lk. 23, 28). Neraudiet par viņu arī tagad, bet stipriniet sevi ar viņa piemēru un viņa žēlastību.
(3) Jēzus neatraida līdzjūtību, bet grib, lai cilvēki reāli skatītos uz saviem trūkumiem. "Raudiet par sevi, " viņš saka (Lk. 23, 28). Grēcinieka stāvoklis ir sliktāks nekā mocekļa, kas mirst par taisnību.
(4) Nav jālej asaras par to, kas citiem nes atpestīšanu. Mācieties pazīt, kur ir patiesā nelaime. Tukšas un grēcīgas dzīves bīstieties vairāk nekā ciešanas. Lūk, “raudiet par sevi un saviem bērniem,” saka Kungs (Lk. 23, 28). Ne tikai raudiet, bet vispirms dariet visu, lai bērnus ievadītu ticīgās dzīves ceļā un iemācītu tos meklēt dvēseles pestīšanu.
Lūgsimies. Kungs, māci mūs nožēlot savas vainas un dāvā mums grūtību brīžos gaišu ticību Tev, lai mēs spētu pazīt un izpildīt Tavu gribu.
  
IX stacija
 
Kungs jēzus krusta ceļā PAKRĪT TREŠO REIZI
 
(1) Nāve ceļā būtu atbrīvošanās no ciešanām, bet Kungs Jēzus ceļas, lai ietu tālāk, jo pasaules Pestītājam jāmirst pie krusta, lai upuris būtu piepildīts. — Lai arī cik grūts būtu cilvēka stāvoklis, viņam vēl ir iespēja paveikt pašu galveno, t.i., izpestīt savu dvēseli, tādēļ savs krusta ceļš katram ir jānoiet līdz galam.
(2) Liels spēks ir tam, kas cīnās par ko lielu un cildenu. Ne vairs fiziskie spēki, bet gribasspēks pieceļ Kungu Jēzu, lai pabeigtu krusta ceļu, jo viņš zina, ka nes ļaudīm atpestīšanu. — Neviens cilvēks nav tik stiprs, lai noietu savu ceļu nepakrītot, bet ticība uz Dievu un cerība iemantot mūžīgo dzīvi dod spēku, lai varētu celties un izturēt.
(3) Vienīgi Kungs ir mūsu cerība, jo kas gan cits ies par mums mirt un kas gan cits spēs pacelt šo krustu un mūs atpestīt. Mēs Tev pateicamies, Kungs, par mīlestību un pašaizliedzību, kas Tev liek upurēt sevi par mūsu pestīšanu.
(4) Arī pēc trešā kritiena Kungs Jēzus turpina ceļu. Cik reizes krīt, tik reizes arī jāceļas — tā māca Kunga piemērs. Mūsu dedzība lai nav kā sēkla, kas ātri uzdīgst, bet ātri arī novīst, kad nav zemes un mitruma. Arī no beidzamā kritiena jāpieceļas!
Lūgsimies. Kungs, piedod mums un neskaiti mūsu kritienus, jo mēs esam vāji un mūsu ceļš ir tāls. Dāvā mums izturību, lai, sekojot Tev, mēs sasniegtu dvēseles pestīšanu.
  
X stacija
  
KUNGAM JĒZUM NOVELK DRĒBES
 
(1) Ļaudis ir nosprieduši, ka viņš ir jāsit krustā, un tādēļ pat cilvēcisko cieņu viņam vairs neparāda. Viņam norauj pat drēbes. Nolaupīt kādam ļaužu simpātijas, uzticību un cieņu — tas ir zemiski, un cilvēki to joprojām dara savam Pestītājam. — Kungs, mēs pielūdzam un godinām Tevi, gandarot par ļaužu grēkiem. Mūsu acīs arī uz Golgatas Tu esi dievišķā godībā ietērpts.
(2) Bendes sadala Pestītāja drēbes savā starpā. Kungam Jēzum paliek tikai krusts. Un tas viņam ir svarīgākais, jo krustā viņš pabeidz savu Pestītāja misiju. Arī mums nomirstot, visu, kas mums pieder, sadalīs savā starpā citi. Bet kas paliks mums? Kungs, tad lai Tava žēlastība ir mūsu vienīgā bagātība. Viss cits var zust, tikai Tu, Kungs, paliec ar mums.
(3) Ko cilvēks domā pirms nāves, kas redzami tuvojas? Tad nav vairs svarīgs ne apģērbs, ne ļaužu ieskati, ne citas pasaulīgas lietas. Cilvēks paliek viens ar savu dvēseli, ar savu ticību, ar labajiem vai sliktajiem darbiem. Kristus uz Golgatas kalna stāvēja mierīgs par visu paveikto — kā cīnītājs, kas jau ir tuvu pie mērķa. Kungs, palīdzi mums tai stundā būt tādiem kā Tu!
(4) Cilvēks nav tas pats, kas kaila miesa. Viņā svarīgākais ir garīgā, nemirstīgā dvēsele. Skaistākie un cildenākie darbi ir tie, ko veic cilvēka gars. Un tomēr: vai nav mazums cilvēku, kas atdodas miesas kalpībā? Pasargā, Kungs, lai miesa nepazudinātu mūsu dvēseli!
Lūgsimies. Dievišķais Pestītāj, palīdzi mums izsargāties no smagiem grēkiem, lai, svētdarītājā žēlastībā ietērpti, mēs visu varētu veltīt Tavam godam.
 
XI stacija
 
KUNGU JĒZU PIESIT KRUSTĀ
 
(1) Kungs Jēzus atļauj pienaglot pie krusta savas rokas un kājas. Viņš nespēj kustēties, bet arī tā viņš turpina mūsu atpestīšanas darbu. — Kāda laime ir kustības brīvība! Mūsu rokas un kājas ir brīvas, lai darītu labu. Bet ja mūs arī saistītu slimība vai pienākums darīt to, ko negribam, atcerēsimies Pestītāju uz krusta, lai ciešanās būtu vienoti ar viņu.
(2) Asas naglas saista Pestītāju pie krusta. Par mums viņš upurē sāpes un savu brīvību. — Arī mums ir tā, kā teicis apustulis Pāvils: “Ar Kristu es esmu piesists krustā” (Gal. 2, 19).  Par mums viņš upurē sāpes un savu brīvību. — Arī mums ir tā, kā teicis apustulis Pāvils: “Ar Kristu es esmu piesists krustā” (Gal. 2, 19). Tas ir mūsu ticības krusts, mūsu pienākumu krusts, ar kuru esam saistīti visā dzīvē. Dažkārt tas ir ļoti grūts, bet tomēr mīļš, jo ar to mēs tiekam atpestīti.
(3) Šausmīgo krustā sišanu Pestītājs panes, ciešot klusu, jo šo upuri viņš ir izvēlējies labprātīgi. “Kā jērs, vests uz nokaušanu, tā viņš neatver savu muti,“ saka pravietis (Iz. 53, 7). — Arī mums dzīves un atpestīšanas krusts ir jāpieņem bez kurnēšanas. Kaut sāpes kā naglas cauurbtu locekļus, aizver, Kungs mūsu lūpas, lai nesūdzas un nekurn, jo mēs gribam Tev sekot labprāt un visur.
(4) Golgata — tā ir ne tikai ciešanu simbols. Tā ir arī cilvēku atbilde Dievam — vieta, kurā viņi piesita krustā Pestītāju, lai viņš nestaigā vairs, lai nemāca, lai netraucē. “Negribam, ka viņš par pār mums valdītu,“ tie saka (Lk. 19, 14). — Bet vai mūsu sirdīs, mūsu dzīvē viņam ir pienācīga vieta? Vai mēs mīlam viņu tā, kā pienākas mīlēt Dievu?
Lūgsimies. Kungs Jēzu Kristu, kas par mums esi ļāvis sevi piesist krustā, dāvā mums iedvesmu, lai vislielāko pārbaudījumu brīdī, mēs vēl jo vairāk meklētu Tavu žēlastību.
 
XII stacija
 
KUNGS JĒZUS MIRST PIE KRUSTA
 
(1) Krustā sistais Pestītājs trīs stundas karājas pie krusta, līdz piepildas atpestīšanas darbs, izbeidzas ciešanas, un viņš atgriežas pie sava Tēva. — Kungs, mēs Tev pateicamies par to, ka gribēji virs zemes dzīvot un ciest mūsu dēļ. Liec, lai mēs būtu Tev uzticīgi kā apustulis Jānis un Tava Vissvētā Māte, kas spēja palikt pie Tava krusta līdz beidzamam brīdim.
(2) Krustā Sisto ļaudis zaimo, sacīdami: “Ja Tu esi Dieva Dēls, nokāp no krusta" (Mt. 27.30). Arī tagad skan līdzīgi: “Ja Tu esi Dievs, tad padari to un to...” Bet ļaundaris pie krusta, nožēlodams grēkus, saka: “Jēzu, atceries mani, kad ieiesi savā valstībā” (Lk. 23, 42). Kāda atšķirīga nostāja...! Piedod, Kungs, jo mēs bieži nezinām, ko darām. Dāvā mums grēku nožēlas un atpestīšanas žēlastību kā laupītājam pie krusta.
(3) “Kad es būšu pacelts no zemes, pievilkšu pie sevis visus," teica Kristus (J. 12, 32). Kas pievelk cilvēkus? Tā ir Dieva mīlestība, tā ir mūžīgā dzīve, ko viņš dāvā ticīgiem. Vienoti ar Kungu, arī viņa ticīgie, izejot cauri ciešanām un nāvei, ieiet dzīvē. Pie Pestītāja krusta rod iepriecinājumu tie, kas saprot, ka nāve ir atgriešanās pie Radītāja, pie Tēva.
(4) Cilvēki savā laikā ir uzstādījuši daudz krustu, un vienā no tiem viņi piesita Dieva Dēlu. Viņš pats upurējās, atodams sevi cilvēku rīcībā: “Šīs ir manas Asinis, kas par daudzējiem izlietas grēku piedošanai” (Mt. 26, 28). Svētajā Misē ticīgie ir šī atpestīšanas noslēpuma dalībnieki līdz pat šim laikam.
Lūgsimies. Dievs, Tu gribi, lai visi cilvēki pazītu patiesību un būtu atpestīti, raugies uz savu Vienpiedzimušo Dļeu, kas upurē pats sevi par visiem ļaudīm. Liec, lai Tavs vārds kļūtu pazīstams un godāts visās tautās.
 
XIII stacija
 
KUNGA JĒZUS MIESAS NOŅEM NO KRUSTA
 
(1) Pēc Jēzus nāves pulciņš uzticamu cilvēku vēl paliek pie krusta. Starp tiem ir arī Jēzus Māte, kas paņem savā klēpī Dēla mirušās miesas. Viņa redz, cik dziļas brūces Jēzum cirstas, cik asi ērkšķi apvij viņa galvu, un viņas sirds cieš, kaut arī Jēzus ciešanas jau beigušās. Dieva Māte, aizstāvi mūs nāves stundā!
(2) “Tēvs, Tavās rokās es atdodu savu garu” (Lk. 23, 46). Tie ir pēdējie Jēzus vārdi uz krusta. Viņa gars atgriezās pie Tēva, bet cilvēku rokās palika tikai izmocītā miesa, ko viņa tuvinieki noņēma no krusta. — Pēdējā brīdī mums nāksies atstāt ne tikai mantu, bet arī savu miesu. Svarīgākais tikai: kā rokās nonāks mūsu dvēsele? Kungs, neatsakies no mums tai stundā!
(3) Jēzum vēl dzīvam esot, zaimotāji kliedza: “Nokāp no krusta” (Mt. 27, 40). Bet mēs pateicamies Tev, Kungs, ka paliki pie krusta līdz galam, kamēr Tevi noņēma jau mirušu. Tādai vajadzēja būt mūsu atpestīšanas cenai, kas mums nav ne izprotama, ne aptverama. Lūgšana un labs darbs lai ir mūsu ikdienas pateicība Kungam par ļaužu pestīšanu.
(4) Jāzeps no Arimatejas un Nikodēms palīdz noņemt Jēzus miesas un sagatavot tās apbedīšanai. Šādos gadījumos ir vajadzīgas palīdzīgas rokas. Tādas ir tiem klusajiem labas sirds cilvēkiem, kas varbūt tuvāk arī nepazīst Kungu, bet savā laikā izpilda vajadzīgu pienākumu Kristus Baznīcā. Tie ir šīs dienas Jāzepi un Nikodēmi, kas gatavi palīdzēt tuvākam.
Lūgsimies. Dievišķais Pestītāj! Kad noslēgsies mūsu laicīgā dzīve, Tu savā neizmērojamā žēlsirdībā pieņem mūsu nemirstīgo dvēseli, lai varam Tevi mīlēt un godināt mūžīgi.
 
XIV stacija
 
KUNGA JĒZUS MIESAS TIEK GULDĪTAS KAPĀ
 
(1) Kad Jāzeps no Arimatejas izcirta sev klintī ģimenes kapu, viņš nezināja, ka tajā atdusēsies pasaules Pestītājs un ka šis kaps paliks par svētceļojuma vietu visiem kristīgajiem. Kad pienāca laiks, šis jūdu padomes loceklis (klusībā arī Jēzus māceklis) nebaidījās  piedāvāt savu jauno klints kapu krustā Sistajam. — Nebaidies darīt labu citu atstātam cilvēkam. “Tev būs atmaksāts, kad taisnīgie tiks augšāmcelti” (Lk. 14, 14).
(2) Pestītāja apbedīšanā piedalījās tikai daži viņa draugi. Kristus bija vienkāršs un nabadzīgs no dzīves sākuma līdz beigām, pats izpildīdams to, ko mācīja citiem. Un viņa sekotāji nepazīst bezcerību un izmisumu pat atvērta kapa priekšā. Krusta ceļa galā viņiem sākas jauna dzīve.
(3) Kunga miesas palika kapā līdz trešajai dienai. Kad ļaudīm likās, ka uz Jēzu vairs nav ko cerēt, viņu apmirdzēja augšāmcelšanās godība. Uzvara pār nāvi ir apsolīta visiem, kas tic uz Kungu. Vienoti ar viņu mēs celsimies no zemes, kaut arī mūsu putekļus būtu vējš iznēsājis.
(4) Mēs slavējam Tevi, Pestītāj, par visu, ko Tu esi paveicis. Viss, ko Tu esi pārdzīvojis, pieder mums — gan ciešanas, gan augšāmcelšanās godība. Arī mēs savukārt gribam Tev veltīt savu dzīvi: pieņem to, kā upuri savam godam.
Lūgsimies. Kungs, Tavi apustuļi, iedami pasaulē sludināt Evaņģēliju, priecājas, ka var ciest Tevis dēļ, ļauj arī mums piedalīties šai apustuliskajā darbā, nesot savu ikdienas krustu, ko ir svētījis Tavs piemērs.
 
NOSLĒGUMA LŪGŠANA
 
Krustā sistais Pestītāj! Pieņem šīs lūgšanas, ko mēs upurējam, godinot Tavu ciešanu un nāves svēto noslēpumu, un dāvā mūsu dvēselēm savu žēlastību. Mēs Tevi lūdzam, kas dzīvo un valdi mūžu mūžos. Amen.