Šodienas datums: 27.04.2017  |  Vārda dienas: Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne

Sakramenti

Kristības sakraments

Kristība ir visas kristīgās dzīves pamats, piedzimšana dzīvei Svētajā Garā un durvis, caur kurām cilvēks ienāk Baznīcā un nonāk pie citiem sakramentiem. Tāpēc tas ir pirmais no sakramentiem, kuru pieņem tikai reizi dzīvē.

Kristība cilvēku atbrīvo no iedzimtā un visiem personiskajiem grēkiem un dāvā dievišķo dzīvi. Vecais cilvēks, grēka mantinieks, līdz ar Kristu tiek apbedīts, lai kopā ar Viņu augšāmceltos Dieva bērna dzīvei, “dzīvotu atjaunotu dzīvi” (sk. Rom 6, 4). Tas ir jaunas dzīves sākums, atdzimšana no ūdens un Svētā Gara, “bez kuras neviens nevar ieiet Dieva valstībā” ( 3, 5). Tādējādi līdz ar Kristību cilvēks kļūst par Svētā Gara mājokli un tiek iekļauts Baznīcā.

Kristība tiek piešķirta, lejot kristības ūdeni uz kristāmā galvas un sakot: “N..., es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.” Parasti Kristības sakramentu piešķir priesteris vai diakons, bet, tā kā šis sakraments ir tik svarīgs mūžīgās atpestīšanas nosacījums, nāves briesmu gadījumā var kristīt ikviens cilvēks, pat nekristietis, ja vien vēlas darīt to, ko pavēlējis Kristus.

Lai Baznīca piešķirtu šo sakramentu, priekšnosacījums ir vēlēšanās saņemt Kristību un ticība: “Kas tic un top kristīts, tas būs pestīts” (Mk 16, 16). Tāpēc pat bērnam, kurš jau ir spējīgs saprast ticības patiesības, Kristībai ir īpaši jāsagatavojas: jāiepazīstas ar ticības mācību un kristīgajiem pienākumiem, jātic tam, ko māca Baznīca, un jānožēlo savi grēki.

Tā kā neatkarīgi no paša gribas cilvēks nāk pasaulē ar pirmdzimto grēku, arī maziem bērniem ir vajadzīga jaunā piedzimšana Kristībā, lai tie tiktu atbrīvoti no tumsas varas un saņemtu žēlastību kļūt par Dieva bērniem. Bērnu ticību aizstāj vecāku un krustvecāku ticība. Tāpēc ir svarīgi, lai Kristības svinībās vecāki piedalītos ar izpratni un vēlāk nodrošinātu bērna ticības izaugsmi, palīdzot sagatavoties Gandarīšanas, Euharistijas un Iestiprināšanas sakramenta saņemšanai.

Tātad visu kristīto ticībai: vai tie būtu bērni vai pieaugušie, pēc Kristības jāpieaug un jāattīstās. Tāpēc kristībās ir vajadzīgi krusttēvs un krustmāte (vai vismaz viens no tiem), kuriem jābūt spējīgiem un gataviem palīdzēt jaunkristītajiem, bērnam vai pieaugušajam, viņa kristīgās dzīves ceļā. Tāpēc krustvecākiem ir jābūt katoļticīgiem un pašiem jau ievadītiem kristīgajā dzīvē ar Kristību, Iestiprināšanu un Euharistiju.

Neatliekamā bērna kristīšana īpašos apstākļos mājās

Ikvienu jaunpiedzimušu bērnu būtu jāaiznes uz draudzes baznīcu nokristīt tik ātri, cik vien tas iespējams. Tomēr dažreiz var notikt arī tā, ka bērns smagi saslimst vēl pirms vecāki ir paguvuši viņu nokristīt. Tādā gadījumā bērns bez vilcināšanās ir jānokristī tāpat mājas apstākļos. Ja kāds no vecākiem nav katolis, viņam jāsaprot, ka bērna kristīšana katoļiem ir ļoti svarīga,

Šis sakraments dara mūs par „jaunu radību", apveltot mūs ar Kristus gara bagātībām. Kad bērns jau būs izaudzis, viņam arī pašam savā sirdī būs jāpieņem Kristus kā Pestītājs un jādzīvo kristīga dzīve, lai vēlāk varētu būt debesu valstības cienīgs. Bet, kamēr viņš vēl nav sasniedzis prāta gadus, kad cilvēks ir spējīgs kaut ko izvēlēties, Kristus viņam var būt Pestītājs vienīgi caur Kristības sakramentu.

Ikviens cilvēks var nokristīt mazu bērnu, kuram draud nāve, ja vien viņš vēlas izdarīt to pašu, ko dara Baznīca, - pat tad, ja viņš īsti nespēj ticēt tam, ko dara. Tātad, persona, kas kristī bērnu, uzlej uz bērna galvas ūdeni, vienlaicīgi sakot sekojošus vārdus:
„N., es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā."

Tomēr vēlāk, ja bērns izveseļojas, viņš tik un tā ir jāaizved uz draudzes baznīcu, lai kristības reģistrētu draudzes arhīvā.

Dievs ir Autors un Spēks

Atjaunotne ir Dieva dota, nevis cilvēku noorganizēta. Dievs ir tās autors. „Es, nevis tu," saka Dievs, „visu daru jaunu." (Atkl 21, 5) „Mans Gars - un Es viens - varu atjaunot zemes vaigu." (Ps 104, 30) Raugoties no ticības skatu punkta, mums ir tendence domāt: lūk, mūsu pūliņi - organizācija, efektivitāte, reformas, labā griba - un pasaule ir centrā, kuru Dievs nāks stiprināt un kronēt, ar savu žēlastību un pateicoties mūsu veikumam.

Bet mums ir jāatdod - šajā vietā Dieva Vārds sauc - „Dievam Viņa godu" (Ps 68, 35), jo „Dievam vienam pieder vara" (Ps 62, 12). Mēs pārāk ilgi esam piesavinājušies Dieva godu un varu; rīkojušies tā, it kā mēs varētu vadīt Dieva spēku. Mums pilnībā ir jāmaina sava perspektīva. Tas ir, vienkārši jāatzīst, ka bez Svētā Gara mēs nevaram neko. Nevaram pat pateikt: „Jēzus ir Kungs" (1 Kor 12, 3)

Svētais Gars no Tēva un Dēla

No kurienes nāk žēlastība, ko saņemam kristībā Svētajā Garā? No tiem, kas ir ap mums? Nē! No cilvēka, kas to saņem? Nē! Tā nāk no Dieva! Mēs varam tikai atzīt, ka šī žēlastība ir saistīta ar Kristību, tāpēc ka Dievs rīkojas vienmēr saskaņoti un uzticīgi. Viņš nerīkojas tā, ka vispirms kaut ko iedod, bet pēc tam paņem atpakaļ. Jebkurā gadījumā tas ir skaidrs, ka nevis brāļi sniedz Svēto Garu, bet viņi aicina Svēto Garu ienākt personā. Garu nevar iedot neviens cilvēks, arī ne pāvests, ne bīskaps, tāpēc ka Svētais Gars nepieder nevienam. Tikai Jēzus var dot Svēto Garu. Nevienam citam nepieder Svētais Gars, drīzāk viņi pieder Viņam.

Attiecībā par veidu, kādā Viņš izlej savas žēlastības - mēs varam runāt par jaunu Svētā Gara atnākšanu, par Tēva dotu misiju Viņam caur Jēzu Kristu.

Tēvs Ranjero Kantalamesa, OFMCap


"Kāpēc cilvēku krīzes apstākļos var nokristīt jebkurš cits cilvēks, bet cilvēks nevar nokristīt sevi? Vai ir kāds skaidrojums? Paldies!"

Apustulis Pāvils pasīvā formā raksta, ka „esam kristīti” (Rom 6:3). Pāvests Benedikts XVI skaidro, ka neviens nevar kristīt sevi, vajadzīgs otrs cilvēks. Neviens nevar kļūt par kristieti pats par sevi. Kļūšana par kristieti ir pasīvs process. Vienīgi ar otra palīdzību varam kļūt par kristiešiem, un šis „otrs”, kas dara mūs par kristiešiem, kas dāvā ticību, vispirms ir ticīgo kopiena, Baznīca. Ticību, kristību saņemam no Baznīcas. Ja neļaujam šai kopienai sevi veidot, mēs nekļūstam kristieši.

Neviens nekļūst par kristieti tikai priekš sevis; drīzāk priekš citiem, priekš katra, priekš visiem. Kristība liek uzņemties noteiktu kalpošanu, kuras cēlonis un veids (kāpēc to darīt un kādā veidā) visos sīkumos nav līdz galam neizskaidrojams. Vēstures noslēpumā saskaņojas cilvēka brīvība un Dieva brīvība. Mums pietiek ar to, ka ticībā zinām, ka ar kristību atdodamies kalpošanai, nevis kaut ko sagrābjam priekš sevis; kļūt par kristieti nozīmē iziet no egoisma, kas zina vienīgi par sevi un atsaucas tikai uz sevi, tas nozīmē iekļauties Kristū, dzīvojot citu labā.

Uz lasītāja jautājumu atbildēja priesteris Pauls Kļaviņš, Dr. Theol.