Šodienas datums: 19.11.2017  |  Vārda dienas: Liza, Līze, Elizabete, Betija

Svētā Mise

Pateicība un konsekrācija

Anafora: ar euharistisko lūgšanu - pateicības un konsekrācijas lūgšanu, mēs nonākam svinēšanas sirdī un virsotnē:

Ievaddaļā (prefācijā) Baznīca pateicas Tēvam caur Kristu Svētajā Garā par visiem Viņa darbiem, par radīšanu, pestīšanu un svētdarīšanu. Visa kopiena tad pievienojas šai nebeidzamajai slavas dziesmai, kuru debesu Baznīca, eņģeļi un visi svētie dzied Trīskārt Svētajam Dievam.

Epiklēzē Baznīca lūdz Tēvu sūtīt Svēto Garu (vai savas svētības spēku) pār maizi un vīnu, lai tie Svētā Gara spēkā top par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm un lai visi, kas piedalās Euharistijā, kļūtu viena miesa un viens gars (dažās liturģiskajās tradīcijās epiklēze seko pēc anamnēzes). Atstāstot Euharistijas iedibināšanu, Kristus vārdu un darbu spēks un Svētā Gara vara dara sakramentāli klātesošu zem maizes un vīna zīmēm Viņa Miesu un Asinis, Viņa reiz un uz visiem laikiem upurēto upuri uz krusta.

Anamnēzē, kas tūlīt seko, Baznīca godina Kristus Jēzus ciešanu, augšāmcelšanās un otrreizējās atnākšanas godībā piemiņu; Baznīca dāvā Tēvam Viņa Dēla, kurš mūs samierina ar Tēvu, upurdāvanu.

Izsakot aizlūgumus, Baznīca pauž to, ka Euharistija tiek svinēta vienotībā ar visu Baznīcu - gan debesīs, gan virs zemes, ar dzīvajiem un mirušajiem, tāpat arī vienotībā ar Baznīcas ganiem, pāvestu, diecēzes bīskapu, viņa prezbitēriju un diakoniem, kā arī ar visas pasaules bīskapiem un viņu vietējām Baznīcām.

Katoliskās Baznīcas katehisms, 1352-1354


Par Augsto Euharistisko lūgšanu mēs saucam Svētās Mises daļu, kas sākas ar abpusēju lūgšanu prefācijā: "Uz augšu sirdis... Pateiksimies Kungam, mūsu Dievam..." (tā ir patiesā Euharistiskās lūgšanas definīcija), un ar draudzes "Āmen" noslēdz Dieva slavinājumu caur Kristu Svētā Gara spēkā.

Vārdam prefācija ir latīņu praefatio nozīme: tas ir vārds, ko priesteris, kurš celebrē Misi, skaļā balsī atklāti un svinīgi pasludina visai draudzei.

Tas tiešām ir bīskapa vai priestera uzdevums- un vienīgi viņu- svinīgi izteikt šo pateicības lūgšanu, kas vieno visu draudzi. Kāpēc?

Pievērsīsim uzmanību pirmā teikuma sākumam, kas ir vienāds visās dažādajās prefācijās: "Patiesi, tas ir labi un taisnīgi, pareizi un svētīgi, ka Tev, debesu Tēvs, visvarenais, mūžīgais Dievs, mēs pateicamies vienmēr un visur."

Un apdomājiet arī šīs lielās pateicības lūgšanas noslēgumu: "Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos. Āmen."

Šajos abos teikumos, pirmajā un pēdējā, mēs atklājam ikvienas Augstās euharistiskās lūgšanas patieso saturu, kāds tas ir pastāvīgi saglabāts gadsimtu gaitā. Augstā lūgšana vienmēr un visā pilnībā ir veltīta Tēvam. To izsaka Kristus vārdā un "caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā" par Viņa sapulcināto Baznīcu, kas Svētajā Garā tiek apvienota Viņa Upurim. Šī lūgšana ir priestera ziņā. (..) Iesvētītā kalpotāja (bīskapa vai priestera) personiskā darbība dara Baznīcā, Kristus miesā, klātesošu tās galvas, Jēzus, Dēla, darbību, kurš sevi atdod par to un iekļauj to savā Upurī. (..)  Augstā lūgšana, ko saskaņā ar  Tradīciju celebrants vienmēr izteica viens pats, ir uzrakstīta  daudzskaitļa pirmajā personā "mēs".

Šis "mēs" vēl jo vairāk izsaka bīskapa vienotību ar priesteriem un visu Apustulisko kolēģiju, kas ir nomodā par mieru un vienību visā Baznīcā, kā tas izteikts godājamās Augstās euharistiskās lūgšanas sākumā Romas Kanonā. Taču šis "mēs" sevī ietver arī sapulcināto tautu, vispārējo Baznīcu, ko veido dzīvie un mirušie, par kuru lūdz priesteris.

Žans Marija kardināls Lustižē "Svētā Mise", 70.-72. lpp.