Šodienas datums: 12.12.2017  |  Vārda dienas: Otīlija, Iveta

Svētā Mise

Svētā Komūnija

Svētajā Komūnijā, ko ievada Kunga lūgšana un maizes laušana, ticīgie saņem "debesu maizi" un "pestīšanas biķeri", Kristus, kas atdevis sevi "par dzīvību pasaulei" (Jņ 6,51), Miesu un Asinis. Tā kā šī maize un šis vīns, saskaņā ar seno teicienu, ir "pārveidoti par Euharistiju", tad "mēs saucam šo barību par Euharistiju, un tajā nevar piedalīties neviens cits, kā tikai tie, kas tic mūsu mācības patiesumam un kas ir kristīti grēku piedošanai, piedzimuši no jauna un dzīvo tā, kā Kristus to pavēlējis".

Katoliskās Baznīcas katehisms, 1355


Euharistija būtībā ir upurdāvana Dievam, kas nav salīdzināma ne ar kādu dārgu dāvanu draugam vai ar kaut ko vēl vērtīgāku, kas pieder man pašam, tā ka es varu teikt: "To es dāvinu tev, tas ir mans, un tas man ir dārgs kā manu acu gaisma." Vai arī: "Par tevi es atdodu sevi pašu." (..)

Euharistija ir mūsu pašu upurdāvana Dievam: mūsu brīvības, mūsu saprāta, mūsu sirds, vārdu sakot, visa tā upurdāvana, kas mūsu esamības rezultātā jau pieder Dievam un ļauj mums būt līdzdalīgiem Viņa mīlestībā. (..)

Pravieši vienmēr no jauna ir atgādinājuši Dieva tautai upura kulta nozīmi, piemēram, Hozejs (6,6): "Es gribu mīlestību nevis kaujamos upurus un Dieva atziņu nevis dedzināmos upurus" (aunu un jēru upurus u. tml.). Grēcīgajam cilvēkam upuris nav vienīgi ķīla, bet gan izteiksme tam, ka Dievs ir atzīts un no jauna atrasts, ka ir notikusi atbrīvošana no grēka. Atkal ir atjaunots tas, ko grēks ir izpostījis, izlīdzināts aizvainojums, apmelojums, zūd izbailes, kas seko grēkam. Varas un naida postam tiek pretstatīta visu atjaunojoša mīestība, un tā atdod cilvēkam viņa pilnību un godību, tā ļauj viņam augšāmcelties. Patiesais upuris stāv tālu pāri nabadzīgajām cilvēku upurdāvanām, kaut  gan tas izriet no Dieva bauslības. Atcerieties templī pasniegto upuri saskaņā ar Mozus likumu! Patiesais upuris, ko grib Dievs, ir, kā teikts Ps 51,19, "satriekts gars"; "salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi," tā ir tīras un nozēlas pilnas sirds upurdāvana.

Kas upurē?

Kristus.

Viņš Baznīcā sniedz savu dzīvību Tēvam cilvēku pestīšanas labā. Saviem brāļiem viņs dod savu Miesu par barību: "Ņemiet un ēdiet no tā visi; tā ir mana Miesa"; un savas Asinis par dzērienu: "Ņemiet un dzeriet no tā visi; tas ir manu jaunās un mūžīgās derības Asiņu biķeris, kas par jums un par daudziem tiks izlietas."

Priesteris.

Kā Kristus un Baznīcas kalpotājs viņš upurē sakramentāli. Viņa žesti un vārdi to nozīmē. Augstās euharistiskās lūgšanas beigās viņš upurēšanas žestā paceļ par Kristus Miesu pārvērsto maizi un par Kristus Asinīm pārvērsto vīnu, izrunājot vārdus: "Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos." Sapulcinātā Baznīca atbild: "Āmen."

Ar šo saucienu tā vienojas ar Kristus upuri un ar priestera palīdzību to pasniedz kā pagodinājumu Tēvam.

Ko upurē?

Kristu, protams.

To mēs zinām no pirmās apustuļu paaudzes liecības. "Viņš parādījās vienu reizi, lai, sevi uzupurēdams, izdeldētu grēku" (sal. Ebr 9,26-28). (..) Augšāmcēlies no mirušajiem un būdams uz visiem laikiem Dieva godībā, Viņš ir klātesošs Euharistijā. Kristus tiek upurēts savā Miesā un savās Asinīs kā "svēts un dzīvs upuris".

Baznīcu.

Līdz ar Kristu, kas ir Baznīcas galva, caur Viņu, ar Viņu un Viņā tiek upurēta arī visa Baznīca, kas ir Viņa miesa.

Žans Marija kardināls Lustižē "Svētā Mise", 79.-83. lpp.