Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Svētā Mise

Vārda liturģija

Vārda liturģija ietver "praviešu rakstu" lasīšanu, tas ir, lasījumus no Vecās Derības, un "apustuļu atmiņas", tas ir, viņu rakstītās vēstules un evaņģēlijus; pēc sprediķa, kas mudina pieņemt šo Vārdu kā to, kas tas ir patiesībā - Dieva Vārdu -, un īstenot to dzīvē, seko aizlūgumi par visiem cilvēkiem saskaņā ar apustuļa vārdiem: "Vispirms es lūdzu, lai lūgumi, lūgšanas, aizlūgumi, pateicības dievkalpojumi tiktu noturēti par visiem cilvēkiem: par valdniekiem un visiem, kas ir pie varas." (1 Tim 2,1-2)

Katoliskās Baznīcas katehisms, 1349

Dieva vārda liturģijas īpašo daļu sastāda no Svētajiem Rakstiem ņemtie lasījumi un starp tiem esošie dziedājumi. Homīlija, ticības apliecinājums un vispārējā jeb tautas lūgšana šo daļu attīsta un noslēdz. Jo lasījumos, kurus homīlija paskaidro, Dievs uzrunā savu tautu, atklāj atpestīšanas un svētlaimes noslēpumu, tai sniedz garīgo spēcinājumu; pats Kristus caur savu vārdu ticīgo vidū ir klātesošs. Šo dievišķo vārdu tauta padara par savu ar dziedājumiem, ar ticības apliecinājumu sevi tam piesaista un, beidzot, tā spēcināta, lūdzas vispārējā lūgšanā par visas Baznīcas vajadzībām un visas pasaules pestīšanu.

Svēto Rakstu lasījumi

Lasījumos ticīgajiem tiek sagatavots Dieva vārda galds un atvērtas Svēto Rakstu dārgumu krātuves. Saskaņā ar tradīciju, lasīt ir nevis vadītāja, bet gan piekalpotāju uzdevums, tāpēc ir attiecīgi, ka diakons vai, ja viņa nav, cits priesteris nolasa Evaņģēliju, bet lektors citus lasījumus. Bet, ja nav nedz diakona, nedz cita priestera, Evaņģēliju lasa pats celebrants.

To, ka Evaņģēlija lasījumam jāizrāda vislielākā cieņa, māca pati Liturģija, starp citiem lasījumiem to izceldama ar īpašu godu gan no kalpotāja puses, kas nozīmēts tā lasīšanai un kas, prasot svētību vai arī pats lūdzoties, uz to gatavojas, gan no ticīgo puses, kuri, sakot atbildes, atzīst un apliecina Kristus klātbūtni un to, ka Viņš pats viņus uzrunā; bez tam gods Evaņģēlijam tiek parādīts gan ar to, ka ticīgie pašu lasījumu noklausās, stāvēdami kājās, gan arī tajās pagodinājuma zīmēs, kas tiek parādītas Evaņģēlija grāmatai.

Svētdienās un svētku dienās Dieva Vārda liturģija ietver trīs lasījumu uzklausīšanu: pirmais ir izvilkums no Vecās Derības, ko pavada psalms; otrais ir izvilkums no Jaunās Derības apustuliskajiem rakstiem (Apustuļu darbiem, Pāvila vai citu apustuļu vēstulēm, Atklāsmes grāmatas); trešais lasījums ir no Evanģēlija.

Baznīca uz minētajiem lasījumiem atbild trīskārtēji:

  • pirmā ir priestera homīlija jeb sprediķis; šī Jēzus Vārda aktualizēšana, kā arī Evaņģēlija pasludināšana ir iesvētīta kalpotāja pienākums;
  • otrā ir draudzes ticības apliecinājums - "Credo";
  • trešā ir vispārējā lūgšana jeb ticīgo aizlūgums par visu Baznīcu

Evaņģēlijs

Tajā Jēzus uzrunā savu baznīcu. Tāpēc šis lasījums notiek svinīgāk nekā citi. Nav runa vienīgi par Rakstu vārdu, bet gan par Dieva Vārdu, kas patiešām kļuvis par miesu un ir reāli klātesošs sakramentā. (..)

Draudze pieceļas. Stāvošā draudze ir augšāmcēlušos draudze; tā uzņem augšāmcēlušos Jēzu, kurš nāk savu brāļu vidū, viņus atdzīvinādams. Stāvot mēs ar "Alleluja" dziedājumu sveicam Kristus ienākšanu, Dieva Priecīgo vēsti.

Pasludināt Evaņģēliju ir iesvētītā kalpotāja (bīskapa, priestera, diakona) uzdevums. Viņš, līdz ar Priesterības sakramenta saņemšanu, pārstāvēdams Kristu kā Galvu, apliecina draudzei, ka šis nav parasts vārds, bet gan dzīvais Kristus, kurš ar viņa balsi uzrunā Savu Baznīcu.

Vecā Derība

Pastāv vēsturiska, pravietiska, sakramentāla saikne starp Dieva Atklāsmi Mozum, praviešiem un Dēlu, Dieva Vārdu, kas tapis par Cilvēku. Vecajā Derībā sadzirdētā Tēva balss ir tā pati, kuru kā Kristus apskaidrošanās apliecinājums saklausīja arī mācekļi: "Tas ir mans mīļotais Dēls, Viņu jums būs klausīt." Jēzus atklāj Tēvu: "Kas mani redz, redz arī Tēvu." (Jņ 14, 9) Lai uzņemtu Evaņģēlijā runājošo Jēzu, ir jābūt uzņemtam Vārdam, ar kuru Tēvs uzrunā Izraēli. 

Apustuļu raksti

Tie kā inspirēti raksti ir specifisks un nesagrozīts vārds atklāsmē. Tie dod liecību, kas apustuļu paaudzes laikā nākusi caur Svēto Garu. Kā mēs, pēc Gregora no Nazianzas dotā salīdzinājuma, vispirms uzklausām Tēva atklāto Vārdu, tā no apustuliskajiem rakstiem saņemam to, ko Svētais Gars pats ir ļāvis saprast apustuļiem, lai beidzot ar divkārši uzmanīgu "dzirdi" (sal. Ps 40,7) no Evaņģēlija saņemtu Vārda pilnību - Dēlu.

Žans Marija kardināls Lustižē "Svētā Mise", 49.-56. lpp.

Starp lasījumiem esošie dziedājumi

Pēc pirmā lasījuma seko psalms ar refrēnu jeb graduāle, kas ir Dieva vārda liturģijas pamatsastāvdaļa. Parasti psalms tiek ņemts no Lekcionārija, jo katrreiz tā teksts ir saistīts ar doto lasījumu: psalma izvēle tātad ir atkarīga no lasījumiem. Tomēr, lai tautai būtu vieglāk atbildēt psalma refrēnu, tad dažādiem liturģiskā gada laikaposmiem un dažādām svēto grupām ir atlasīti daži psalma un refrēna teksti, kurus drīkst lietot lasījumiem atbilstošo tekstu vietā tajās reizēs, kad psalms tiek dziedāts.

Psalms, ko pievieno Vecās Derības teksta lasījumam, veido saikni starp lasījumiem. (..) Psalmi ir jāpazīst, jāmīl, jāiemācās kā otra mātes valoda, citādi nespēsim ne iedziļināties Rakstos ne arī saprast Dieva Vārdu. Tie sarakstīti Vecās Derības vēstures gaitā. Simt piecdesmit psalmu, kas veido mūsu psaltēriju, ir inspirēta un cauri gadsimtiem izveidojusies Izraēla tautas lūgšana, Jēzus un apustuļu lūgšana, Baznīcas lūgšana līdz pat laiku piepildījumam, tās bagātīgi darinātā dārgumu krātuve. Katrs psalmu vārds atdzīvina dažādas līdzības un norādes kā Vecajā, tā arī Jaunajā Derībā. Jo Kristus un apustuļi tos ir nemitīgi pārdomājuši un citējuši.

Psalmists jeb psalma dziedātājs no ambonas vai citas piemērotas vietas dzied psalma versus, tautai sēžot un klausoties un parasti atbildot ar refrēnu, ja vien psalms netiek dziedāts tiešā veidā, tas ir, bez refrēna.

Dziedāšanai var ņemt Lekcionārijā norādītā psalma vietā arī graduāli no Romas Graduāles vai psalmu ar refrēnu, vai atkal Alleluja - psalmu no vienkāršās Graduāles, kā tas šajās grāmatas ir aprakstīts.

Pēc otrā lasījuma seko "Alleluja" vai cits dziedājums, kādu to prasa liturģiskais laiks:
a) "Alleluja" tiek dziedāts visos laikos, izņemot Lielo Gavēni. To uzsāk vai nu visi, vai koris, vai kāds dziedātājs un, ja apstākļi ļauj, visi atkārto. Verss tiek ņemts no Lekcionārija vai no Graduāles;
b) cits dziedājums sastāv no pirmsevaņģēlija versa vai arī no otra psalma (tractus), kā tie atrodami Lekcionārijā vai Graduālē.

Ja pirms Evaņģēlija ir tikai viens lasījums:
a) liturģiskajos laikos, kad "Alleluja" ir jālasa, var lietot vai nu "Alleluja" - psalmu, vai psalmu un "Alleluja" ar tā versu, vai arī tikai psalmu, vai tikai "Alleluja";
b) laikā, kad "Alleluja" nav jāsaka, var lietot vai nu psalmu, vai arī pirmsevaņģēlija versu.

Pēc lasījuma esošais psalms, ja netiek dziedāts, ir jārecitē; bet "Alleluja" vai pirmsevaņģēlija verss, ja netiek dziedāti, var tikt izlaisti.

Sekvences var lietot pēc vēlēšanās, izņemot Lieldienu un Svētā Gara atnākšanas svētku dienas.

Homīlija

Homīlija ir Dieva vārda liturģijas daļa un ir ļoti ieteicama, jo tā ir nepieciešama Kristīgās dzīves veicināšanai. Tāpēc ir vajadzība izklāstīt vai Svēto Rakstu lasījuma kādu aspektu vai arī kādus citus vārdus no Mises nemainīgajiem vai dotajai dienai īpašajiem tekstiem, iedziļinoties dienas svinību noslēpumā vai arī ņemot vēra kādas sevišķas klausītāju vajadzības.

Svētdienās un obligāto svētku dienās homīlijai jābūt visās Misēs, kas tiek svinētas ar tautas piedalīšanos un to nedrīkst izlaist bez ļoti svarīga iemesla. Citās dienās tā ir ieteicama; sevišķi Adventa, Gavēņa un Lieldienu laika darbdienās, kā arī citos svētkos un gadījumos, kad ļaudis sanāk uz baznīcu lielākā skaitā.

Parasti homīlija jāsaka pašam priesterim celebrantam.

Priestera homīlija parasti ir saistīta ar Evaņģēlija pasludinājumu, kas patiesi ir Kristus veikts akts, Viņam ar priestera muti tagad sniedzot savu Vārdu. (..) Sprediķot vienmēr ir iesvētīta priestera, it sevišķi Euharistijas vadošā priestera, uzdevums. Citādi ir tad, ja kāds ticīgais ir uzaicināts Svētās Mises gaitā sniegt liecību, kas tomēr nevar aizstāt sprediķi.

Sprediķim tātad pienākas būt ar īpašu raksturu. Tas nav ne katehisma nodarbība, ne teoloģiska lekcija, nekādā gadījumā arī ne personīgās dzīves iztirzāšana vai retorisks vingrinājums. Priesterim tas izvirza precīzi iezīmētu uzdevumu, kura apjoms un prasības nav salīdzināmi ne ar kādu citu publiskas runas veidu. Uzdevums prasa no viņa tieši to Kristus vārdu, ko Viņš ir pasludinājis, sniegt un padarīt pieejamu daudziem. (..)

Atcerēsimies Jēzus aicinājumu pēc Viņa izteiktās līdzības: "Kam ausis dzirdēt, lai dzird!" (Mt 13,9) Ne priesteris pārvērš ticīgo sirdis, bet Svētais Gars, uz ko gan priesterim, gan ticīgajiem jābūt gataviem šajā sakramentālajā aktā.

Žans Marija kardināls Lustižē "Svētā Mise", 57., 58. lpp.

Ticības apliecinājums

Simbola jeb ticības apliecinājuma mērķis Mises svinībās ir pamudināt tautu piekrist un atsaukties uz lasījumos un homīlijā dzirdēto Dieva, vārdu, kā arī atsaukt atmiņā ticības patiesības, pirms nekā iesākas Euharistijas svinēšana.

Simbols jālasa priesterim kopā ar tautu svētdienās un lielo svētku dienās; to var lasīt arī citos sevišķos svinīgos gadījumos.

Ja tas tiek dziedāts, tad parastā kārtībā tas jādzied visiem reize vai arī pārmaiņus.

Vispārējā lūgšana

Vispārējā jeb tautas lūgšanā ticīgie, pildot savas karaliskās priesterības pienākumu, lūdzas par visiem cilvēkiem. Ir lietderīgi, ka šī lūgšana būtu visās Misēs ar tautas piedalīšanos, tā lai lūgumi atskanētu par svēto Baznīcu, par tiem, kuri pār mums valda, par tiem, kas cieš dažādas grūtības, kā arī par visiem cilvēkiem un visas pasaules pestīšanu.

Atsevišķo lūgumu nodomi parasti izkārtojami šādi:
a) par Baznīcas vajadzībām,
b) par valstu vadītajiem un visas cilvēces pestīšanu,
c) par visādu grūtību apspiestajiem,
d) par vietējo sabiedrību.

Tomēr dažos atsevišķos gadījumos, piemēram, iestiprināšanā, laulībās, bērēs nodomus var ciešāk saistīt ar dotajiem apstākļiem.

Priestera celebranta pienākums ir vadīt vispārējo lūgšanu, īsā pamācībā ticīgos uzaicināt lūgties un ar noslēguma vārdiem šo lūgšanu pabeigt. Ir labi, ja atsevišķos nodomus lasa priekšā diakons vai dziedātājs, vai kāds cits cilvēks. Visa tauta savu lūgumu izteic vai nu kopīgā aklamācijā pēc katra nolasītā nodoma, vai arī lūdzoties klusumā.

"Romas misāle", 1987, Rīgas Metropolijas Kūrija

Lūgšana šajā konkrētajā draudzē, šajā vietā, šajā laikā iegūst universālās Baznīcas aptverošo plašumu, tāpēc arī radies izteiciens "vispārējā lūgšana" jeb "ticīgo lūgšana". Jo priesteris aprobežojas tikai ar to, ka iesāk lūgšanu un pēc ticīgo lūgumiem par visām cilvēku vajadzībam to noslēdz. Šie lūgumi nekāda ziņā nav tikai atsevišķas draudzes rūpes, bet gan kristīgās tautas lūgsana. Jā, katras Euharistijas svinības ir universālās Baznīcas lūgšana par universālo Baznīcu. Pamatojoties uz to, katru atsevišķo draudzi  drīkst saukt par katolisku. Tā nesvin savu, bet gan Baznīcas liturģiju. Tas izpaužas ne vien celebrējošā priestera vienībā ar savu bīskapu, bet arī Euharistiskajās lūgšanās noteikti pieminot Pāvestu, likumīgo vietējo bīskapu un visus pārējos bīskapus.

Visiespaidīgakais šīs lūgšanas veids ir lielie aizlūgumi Lielajā Piektdienā, stundās, kad Baznīca uzlūko Kristu, savu krustā pienagloto Kungu, kurš sniedz debesu Tēvam Savu dzīvību kā upurdāvanu pasaules pestīšanai.

Līdz ar to Vārda liturģija ir pabeigta.

Žans Marija kardināls Lustižē "Svētā Mise", 62., 63. lpp.