Šodienas datums: 29.06.2017  |  Vārda dienas: Paulis, Pauls, Pāvils, Pēteris

Arhibīskaps plašsaziņas līdzekļos 2015. gadā

Bieži kuļam putas par otršķirīgiem jautājumiem, patiesās problēmas atstājot fonā

Emīlija Kozule, ziņu aģentūra LETA
Publicēta: 17.03.2015.

Gan valstij, gan baznīcai ir sava autonomija, tomēr tās nevar būt izolētas viena no otras, jo ticīgie vienlaikus ir arī pilsoņi, kas piedalās valsts dzīvē, intervijā aģentūrai LETA skaidro Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Viņš ir pārliecināts, ka Latvijā vajadzīgi likumi, kas cilvēkus mobilizē atbildībai, nevis mudina iet pa vieglāko ceļu. Savukārt, komentējot traģēdiju "Charlie Hebdo" redakcijā, arhibīskaps brīdina: mīdot kājām otra cilvēka reliģiskās jūtas, jārēķinās, ka atbilde uz psiholoģisko vardarbību var būt fiziska vardarbība.

Cik katoļticīgo patlaban ir Latvijā, vai viņu skaits palielinās?

Ziniet, debesu reģistros tas viss ir atrodams, bet ne Latvijas valsts, ne baznīcas reģistros tādas statistikas nav. Kādā televīzijas pārraidē visas Latvijas priekšā jau esmu pateicis, ka muļķīgus likumus derētu mainīt un tautas skaitīšanā iekļaut vēl vienu aili par piederību kādai konfesijai. Patlaban var teikt, ka aprēķini ir no gaisa grābti. Precīzas statistikas nav. Tiek uzskatīts, ka Latvijā ir ap 400 000 katoļu. Bet, tā kā ļoti daudzi ir aizbraukuši no valsts, grūti pateikt, kāds reāli ir katoļticīgo skaits. Tāpat ir grūti atbildēt uz jautājumu, vai katoļticīgo skaits palielinās vai samazinās. Ap Rīgu ir uzceltas vairākas jaunas baznīcas, iespējams, tāpēc Rīgas centra baznīcās cilvēku ir kļuvis mazāk. Runājot par katoļticīgo skaita pieaugumu, ir tādi, kas interesējas, grib kristīties, iesvētīties un iestiprināties. Man pašam bija gandarījums, kad pirms kāda laika Lieldienu dievkalpojumā nokristīju un iestiprināju bijušo ministri. Procesu var raksturot šādi: nāk jauni cilvēki klāt, daļa aizbrauc, daļa mūsdienu liberālās gaisotnes iespaidā no baznīcas attālinās.

Ko jūs atbildat cilvēkam, kurš vaicā, kādēļ starp viņu un Dievu jābūt vēl kādam starpniekam - baznīcai, mācītājam?

Šāds viedoklis ir ļoti izplatīts. Tas ir saistīts ar mūsdienu brīvības izpratni un arī ar valdošo individuālismu. Baznīca palīdz cilvēkam izsargāties no ilūzijām, no manipulācijām, no apmuļķošanas. Ir pietiekami daudz jaunu pseidoreliģisku veidojumu. Ja cilvēkam nav atskaites punktu, ja nav iespējas objektivizēt savus reliģiskos pārdzīvojumus un savu ticību, tad viņš ir neaizsargāts un viegli ievelkams lamatās.

Latvijā jau sen runā par ekumēnismu, bet kas tiek darīts šajā virzienā?

Premjerministres vadībā darbojas Garīgo lietu padome, kurā pēc vajadzības satiekas tradicionālo konfesiju līderi un risina dažādus jautājumus. Mums ir Ekumēniskā televīzijas padome pie Latvijas Televīzijas, kura plāno dažādu konfesiju, kā arī ekumēnisko dievkalpojumu translāciju.

Ir aizsākta ekumēniski teoloģisku konferenču, kuras notiek reizi gadā, sērija - notikušas jau četras tādas konferences. Tās organizē galvenās kristīgās konfesijas. Konferencēs tiek pārrunātas aktuālākās tēmas, piemēram, par identitāti un atvērtību. Ļoti žēl, ka masu medijiem ir bijusi maza interese par šīm konferencēm, kam ir liela nozīme sabiedrības saliedēšanā.

Ir notikuši arī vairāki citi pasākumi, tostarp 2014. gada 29.oktobrī konference Saeimā par vērtībām. Konferences materiāli ir atrodami Saeimas mājaslapā.

Runājot par ekumēnismu, ir vēl viena nopietna iecere. Pirms kara Latvijas Universitātē (LU) bija divas teoloģijas fakultātes - viena luterāņu, kurā arī pareizticīgajiem bija savs sektors, otra - katoļu. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas LU tika atjaunota pirmā teoloģijas fakultāte, bet katoļu teoloģijas fakultāte līdz šai dienai nav atjaunota. Bija pretdarbība, nebija vēlēšanās no universitātes puses. 90.gadu vidū tika uzskatīts, ka LU pietiek ar vienu teoloģijas fakultāti. Šīs fakultātes studenti nodarbojas ar reliģijas pētniecību, kas ir vajadzīga joma, bet tā ir cita niša, Latvijas galvenajām konfesijām ir vajadzīga teoloģija.

Mēs uzskatām, ka ir vajadzīga Katoliskās teoloģijas fakultāte - visaptveroša, kurā varētu mācīties gan katoļi, gan pareizticīgie, gan luterāņi, gan baptisti, saglabājot savu identitāti. Tas nozīmē, ka varētu būt kopīgie mācību kursi, par kuriem mums nav domstarpību, nākamajā blokā būtu katrai konfesijai specifiskie kursi un izvēles mācību kursi, kuri atkal varētu būt visiem kopīgi. Tādā veidā šī Katoliskās teoloģijas fakultāte apmierinātu sabiedrības un arī kristīgo konfesiju pieprasījumu pēc garīgās dominantes un zināšanām teoloģijas jomā, kas ir raksturīga katrai konfesijai. Bet vienlaicīgi tas būtu ekumēnisks projekts, kas tuvinātu konfesijas, veicinātu sabiedrības integrāciju un reāli atbildētu uz ticīgo pieprasījumu. Par to liecina fakts, ka Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā patlaban liela daļa studentu ir strādājošie, kuri jau ieguvuši citu augstāko izglītību. Viņi nāk, lai apmierinātu slāpes pēc zināšanām, pēc garīguma. Nesen institūtā tika atvērta arī mūža izglītības programma, kas ir pieejama visiem, ne tikai katoļiem. Tā ir iespēja izglītoties un pēc tam arī studēt kādā konkrētā jomā. Mums ir divas maģistra programmas, kas dod arī specialitāti. Absolventi var strādāt par kapelāniem un konsultantiem garīgos jautājumos. Tiek sagatavoti arī kristīgās mācības un ētikas skolotāji.

Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki maina savu konfesionālo piederību?

Tas nozīmē, ka šie cilvēki atrodas meklējumos, viņi vēl nav sevi atraduši, nav paspējuši sevi identificēt. Iemesli var būt daudzi, bet, manuprāt, šie "meklētāji" galvenokārt sadalāmi divās grupās. Vienai daļai, kas aiziet no katoļu baznīcas, iespējams, nav bijusi iespēja iepazīties ar autentisku katoļu ticību. Viņi ir gājuši tikai pa virspusi un nav spējuši nonākt līdz katoļu ticības dziļumam. Citi, iespējams, ir saskārušies ar kādu negatīvu liecību, ar cilvēkiem, kuri nedzīvo tā, kā baznīca māca, un ir attiecinājuši to uz pašu katoļu baznīcu.

Turklāt cilvēka daba jau ir tāda, ka viņam visu laiku gribas kaut ko jaunu. Sākumā ir interesanti, bet, kad nonāk pie būtības, kad sākas nopietns darbs un cilvēks ierauga prasības, kādas viņam tiek izvirzītas, tad sāk meklēt, kur vieglāk.

Kādas, jūsuprāt, patlaban ir galvenās problēmas Latvijas sabiedrībā un cilvēku savstarpējās attiecībās?

Mani bažīgu dara tas, ka bieži vien tiek sakultas putas par otršķirīgiem jautājumiem, uz kuriem tiek koncentrēta arī mediju un sabiedrības interese, bet patiesās problēmas paliek kaut kur fonā. Piemēram, daudz tiek runāts par to, ka ģimene ir krīzes situācijā, bet tas ir izaicinājums likumdevējiem - izstrādāt tādus likumus, kas atbalsta ģimeni, veicina dzimstību, atbalsta daudzbērnu ģimenes. Ir vajadzīgi likumi, kas liek cilvēkiem būt atbildīgiem, nevis piedzemdēt bērnu un pamest. Saeimas pienākums ir gādāt par tādu likumu pieņemšanu, kas nevis izdabā cilvēkiem un mudina iet pa vieglākās pretestības ceļu, bet mobilizē uz atbildību.

Tas pats attiecas uz jaunatnes izglītošanu un audzināšanu. Ir svarīgi, lai izglītība būtu balstīta uz vērtībām, lai tā būtu prasīga pret audzēkņiem. Mēs to cenšamies realizēt Rīgas Katoļu ģimnāzijā.

Domāju, ka sabiedrībā valda nedrošība. Netiek pietiekami novērtēts tas, kas mums ir. Ir maz redzama pateicība Dievam, ja mēs salīdzinām ar to, kas notiek kaimiņu un citās valstīs.

Kā jūs vērtējat notikumus Ukrainā? Vai tie rada bažas arī iedzīvotājiem Latvijā?

Protams, ka notikumi Ukrainā - tas ir nopietni. Bet tas, uz ko mēs aicinām ticīgos, ir lūgties par mieru Ukrainā un par to, lai šis konflikts tiktu pēc iespējas ātrāk atrisināts. Esam organizējuši arī speciālu ekumenisku dievkalpojumu Doma baznīcā, lai aizlūgtu par mieru Ukrainā. Tajā piedalījās Latvijas galveno kristīgo konfesiju vadītāji.

Mums ir ļoti svarīgi veicināt sabiedrības saliedētību, nekurināt emocijas un būt ļoti uzmanīgiem, lai cilvēki netiktu sarīdīti savā starpā.

Ir zināms, ka Krievijas pareizticīgā baznīca pilnībā atbalsta prezidenta Vladimira Putina režīmu. Kā jūs vērtējat šādu valdošās varas un baznīcas saaugšanu?

Vatikāna otrajā koncilā, kas notika no 1962. līdz 1965.gadam, tika analizētas valsts un baznīcas attiecības. Katrai no tām ir sava autonomija, bet vienlaicīgi tās nav izolētas viena no otras. Valsts ar baznīcu sadarbojas, jo ticīgie vienlaikus ir arī pilsoņi, kas piedalās valsts dzīvē. Bet vienlaikus katoļu baznīca neiet politikā, netaisa politiku. Arī es publiski televīzijā esmu teicis, ka neiešu uz partiju kongresiem, nepiedalīšos un izvairīšos no visa, ko var mēģināt politizēt un iztulkot kā tiešu iejaukšanos politikā. Baznīcas uzdevums ir izvērtēt politiku no ticības un morāles viedokļa.

Eiropu ir pāršalcis islāmticīgo terorisma vilnis. Kā jums šķiet, kāpēc starp kristīgo Eiropu un islāmticīgajiem veidojas domstarpības? Cik pamatotas ir bažas, ka agri vai vēlu tas var novest pie jauna kara?

Runājot par "Charlie Hebdo" karikatūrām, lietas ir jāsauc īstajos vārdos. Protams, nav pieņemama vardarbība. Tā ir nosodāma, un vainīgajiem ir jāsaņem sods. Tiem, kas uzbruka "Charlie Hebdo" redakcijai, ir jāuzņemas visa atbildība. Terorisms nav veids, kā risināt šos jautājumus. Tomēr ir jārunā arī par "Charlie Hebdo" redakcijas un karikatūristu atbildību. Viņi visvairāk gānījās tieši par kristiešiem un katoļu baznīcu. Svēto Trīsvienību viņi ir attēlojuši kā trīs homoseksuālistu dzimumaktu. Tā ir tīrākā zaimošana un ņirgāšanās par to, kas ticīgajiem ir pats dārgākais. Un tas tiek darīts vārda brīvības aizsegā. Esmu pārliecināts, ka Eiropas vērtību kodols ir cilvēka cieņa. Un tas nozīmē, ja kāds pazemo otra cilvēka cieņu, tad viņš vēršas pret Eiropas vērtībām, pat ja tas notiek vārda brīvības aizsegā. Ja šādā griezumā paskatāmies uz šiem karikatūristiem, tad viņiem nav nekā kopīga ar patiesajām Eiropas vērtībām. Viņi ņirgājas par kristietību, ņirgājas par islāmu. Un, tāpat kā kristietim vai ateistam, arī musulmanim ir sava cilvēciskā cieņa. Viņiem ir ļoti dārgas savas reliģiskās vērtības. Katoļi ir protestējuši pret "Charlie Hebdo" karikatūrām, vēršoties tiesā, bet tiesa sūdzību noraidīja, aizbildinoties ar vārda brīvību. Musulmaņi rīkojās citādi. Ja tiek mīdītas kājām otra cilvēka reliģiskās jūtas, jārēķinās, ka atbilde pret psiholoģisko vardarbību var būt fiziska vardarbība.

Kā jūs vērtējat to, ka vairākiem 12.Saeimas deputātiem ir bijušas problēmas ar ētikas normu ievērošanu?

Mums ir tādi likumdevēji, kādus esam ievēlējuši. Es domāju, ka ir labi, ka sabiedrība beidzot ir sasparojusies un enerģiski reaģē uz muļķībām un nelietībām, ko sastrādā parlamentārieši. Domāju, ka tie, kuru vaina tiks pierādīta, nākamajās vēlēšanās tiks svītroti un Saeimā nenonāks. Ne mēs esam eņģeļi, ne arī politiķi ir eņģeļi. Acīmredzot tad, kad vēlētāji gāja balsot, viņi "nenoskenēja" visus kandidātus. Iespējams, ka nākamajās vēlēšanās balsotāji savlaicīgi ievāks informāciju par deputātu kandidātiem un rūpīgāk izvērtēs katru no viņiem.

Daži deputāti Saeimā cenšas aktualizēt Partnerattiecību likumprojektu, kas paredz arī viendzimuma laulību legalizāciju, daži cīnās par abortu ierobežošanu. Kā jūs vērtējat šīs iniciatīvas? Kā kristīgiem cilvēkiem vajadzētu reaģēt uz "Mozaīkas" aktivitātēm?

Mūsu Satversme definē ģimeni kā vīrieša un sievietes savienību. Partnerattiecību likumprojekts ir maskēts mēģinājums sašūpot šo savienību un pārdefinēt to. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju valstīm nav pienākuma ieviest neprecētu pāru kopdzīves regulējumu. Ja tomēr kāda valsts izlemj to darīt, tad tā tiks spiesta legalizēt partnerattiecības arī viendzimuma pāriem, jo pretējā gadījumā tiks apsūdzēta konvencijas pārkāpšanā un viendzimuma pāru diskriminācijā.

Tāpēc es aicinu visu konfesiju ticīgos lūgties par šiem cilvēkiem, lūgties par tiem, kuriem ir problēmas ar savu identitāti, lūgties par morālo atjaunotni, par to, lai šie cilvēki tiek galā ar sevi. Es aicinu ignorēt "Mozaīkas" praidu. Ar šo aicinājumu es vēršos ne tikai pie ticīgajiem, bet pie visas sabiedrības. Savukārt medijus es aicinu netaisīt viņiem reklāmu.

Kas attiecas uz diskusiju par abortu ierobežošanu, katoļu baznīcas attieksme vienmēr ir bijusi konsekventa - kopš ieņemšanas brīža auglis ir cilvēks ar visām no tā izrietošajām tiesībām. Ir jācīnās un jādara viss, lai saglabātu katru dzīvību.

Kā katoļu baznīca ir mainījusies pēc Franciska ievēlēšanas par Romas pāvestu?

Katoļu baznīcas mācība nav mainījusies. Akcenti gan ir pamainījušies. Katram pāvestam ir savs skatījums un virzieni, kuros viņš īpaši piestrādā. Pāvests Francisks ļoti pievērš uzmanību nabadzīgajiem. Viņam īpaši rūp sociālie jautājumi, sabiedrības saliedēšana. Francisks mēģina uzrunāt visus, ne tikai katoļus. Viņš skaidri ir aicinājis: ejiet ārā no četrām sienām, nenoslēdzieties. Tas man dod lielāku pārliecību, ka es esmu uz pareizā ceļa.

Kā veicas katoļu baznīcai kā organizācijai? Vai varat samaksāt algas mācītājiem, vai nekrājas parādi valstij?

Mums ir ļoti vienkārša sistēma. Mūsu diecēzē ir ļoti maz īpašumu, lielākā struktūra ir Rīgas Katoļu ģimnāzija. Tāpēc nepastāv problēmu ar nekustamā īpašuma nodokļa samaksu. Katra draudze uztur savu garīdznieku. Mums nav vienotas, centralizētas priesteru algu sistēmas. Priesteris dabū nozīmējumu uz draudzi, un draudze viņu uztur ar ziedojumiem.

Ko katolim nozīmē gavēnis pirms Lieldienām?

Katoļiem nozīmīgākie svētki ir divi - Ziemassvētki un Lieldienas. Lieldienas ir Kristus augšāmcelšanās svētki. Tie ir cerības svētki. Lielā gavēņa laiks, kas ilgst septiņas nedēļas, ir sagatavošanās posms šiem svētkiem, un šajā posmā mēs esam aicināti ierobežot savas miesas iegribas, bet, kā teikts Vecajā derībā, pravieša Jesajas grāmatā, "nevis plēsiet savas drēbes un bārstiet pelnus uz galvas, bet nedariet pāri atraitnei, bārenim, vājajam un nabagajam". Gavēnī ir svarīga nevis ārējā forma, bet būtība. Gavēnis faktiski ir ticības izpausme, ar kuru es vēlos pateikt, ka mana dzīvība nav mans īpašums, savu dzīvību es saņemu no Dieva. Gavēnī ticīgais mēģina ierobežot savas cilvēcīgās dabas kaislības, darīt labu un izlīgt ar savu tuvāko.

Lieldienas ir svētki, kuros tiek svinēta Kristus uzvara pār nāvi. Kristus bija nonāvēts skaudības dēļ, bailēs no savas varas apdraudējuma. Izskatījās, ka ļaunums ir uzvarējis, bet Lieldienas pierāda, ka nāvei nepieder pēdējais vārds. Dieva spēks uzmodināja Kristus miesu un piecēla viņu no kapa. Tas dod atbildi arī uz ciešanu jēgu. Ja nebūtu Kristus augšāmcelšanās, nebūtu atbildes uz jautājumu, kāda jēga ir ciešanām, jo tad varētu apgalvot, ka ļaunumam ir pēdējais vārds. Tikai Dievs ir spējīgs beigās ļaunumu vērst par labu.

Atgriezties sadaļā "Arhibīskaps plašsaziņas līdzekļos 2015. gadā"