Šodienas datums: 30.05.2017  |  Vārda dienas: Lolita, Vitolds

Sprediķi un uzrunas 2011. gadā

Uzruna Barikāžu atceres dienai veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā

Rīgas Doms, 2011. gada 20. janvāris

No vēstules Romiešiem 12: 1-5
Tāpēc, brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu: nododiet savas miesas par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, lai tas būtu jūsu garīgais dievkalpojums! Un nepiemērojieties šai pasaulei, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai jūs saprastu, kāds ir Dieva prāts, kas labs un patīkams, un pilnīgs! Jo, pateicoties žēlastībai, kas man dota, es visiem starp jums saku: Nedomājiet par sevi augstāk, nekā pienākas domāt, bet domājiet saprātīgi saskaņā ar to ticības mēru, kādu katram Dievs piešķīris. Un kā mūsu ķermenī ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem tas pats uzdevums, tāpat mēs daudzi esam viens ķermenis Kristū, bet atsevišķi mēs esam viens otra locekļi.

Šodien, tāpat kā trauksmainajās dienās pirms 20 gadiem, kad rūpes par brīvu Latviju vienoja mūsu valsts patriotus, lika celt barikādes pret ļaunumu, kas bija ieguvis padomju impērijas spēka struktūru vaibstus, mēs esam kopā šajā dievnamā.

Tāpat kā tolaik, mēs esam pulcējušies šeit, lai sauktu uz Dievu un lūgtu Viņa svētību brīvai, neatkarīgai un stiprai valstij. Šodien mēs esam kopā arī tāpēc, lai atcerētos un savās domās pieminētu tos cilvēkus, kuru dzīvības tolaik - miera apstākļos - izdzēsa lodes.

Tomēr šodien mēs esam kopā ne tikai tāpēc, lai pieminētu tā laika skaudros mirkļus, bet arī tāpēc, lai nenodotu aizmirstībai to savstarpējās vienotības, solidaritātes un reāla, praktiska ekumenisma gaisotni, kas, uz barikādēm aizstāvot valsts brīvību, nojauca iekšējās barikādes cilvēku sirdīs. Tajās dienās arī dievnamu - Doma baznīcas un Jēkaba katedrāles - durvis bija vaļā ikvienam brīvības aizstāvim, neatkarīgi no viņa konfesionālās vai nacionālās piederības.

Tāpat kā tolaik, arī šodien ekumenisma jēdziens mums saistās ar tādām sabiedriskās dzīves pamatvērtībām kā dialogs, sadarbība, solidaritāte un partnerība.

Zīmīgi, ka tieši šonedēļ, kad pieminam visu Latviju vienojošos barikāžu laika notikumus, Kristum ticīgie Latvijā tiek aicināti nojaukt barjeras savās sirdīs, lūdzot Dievu par vienotību, uz kuru skaidri un nepārprotami mūs aicina Dieva Vārds. Kristus visiem kristiešiem saka: No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā. (Jņ 13,35). Otrs svarīgs iemesls, kas mudina būt atvērtiem ekumenismam, ir Svētā Gara darbība, kurš tieši tagad modina ļoti daudzu kristiešu sirdīs dziļas alkas pēc vienības. Šīs alkas ir īsta laika zīme, tātad īpašas Dieva žēlastības darbības lauks mūsu dienās. Kristus - aicinot būt vienotiem - vēlas mums dot kaut ko labu. Savstarpējā mīlestība un vienotība ir skaista dāvana, kas daudzkārt efektīvi pārveidojusi cilvēci.

Varam vilkt paralēles starp Kristiešu vienotības nedēļu un barikāžu laika noskaņojumu. Tomēr barikāžu laika vienotība nebija ilgstoša, jo brīdī, kad mērķis bija sasniegts, katram savas intereses, vajadzības izrādījās svarīgākas. Un šobrīd mūsu sabiedrība diemžēl arī daudzējādā ziņā ir sašķelta. Barikādes ir saceltas gan starp bagātajiem un nabagajiem; gan dažādām tautībām, gan arī atsevišķās situācijās starp ticīgajiem un neticīgajiem. Kā tās nojaukt? Tas ir mūsu visu kopīgais uzdevums.

Runājot par kristiešu vienotību, varam minēt vairākas lietas, kas jādara, lai tā pilnībā īstenotos. Bet to varam attiecināt arī uz visu mūsu tautu.
Pirmkārt, nepieciešams atteikties no izolēšanās nostājas. Ir jāsāk apzināties, ka mums ir kopēji būtiski elementi, kuriem ir izšķiroša loma kristīgās dzīves iniciēšanā un attīstībā. Tie ir Sv. Raksti, Kristus dibināta baznīca, sakramenti. Pat ja mēs neizmantojam citas konfesijas līdzekļus, tomēr esam aicināti vismaz tos respektēt un neapkarot.

Otrkārt, nepieciešams atteikties no polemiskas nostājas, tas ir savstarpējas apkarošanas. Polemizējot mēs, galvenokārt, koncentrējamies uz atšķirībām un gandrīz pilnībā ignorējam to, kas mums jau ir kopīgs. Turklāt kategoriskums bieži sakņojas aplamos uzskatos par otras puses vērtībām, kā arī savstarpējos, senos, nedziedinātos ievainojumos.

Treškārt, nepieciešams veidot (teoloģisku) dialogu, kas palīdz saprast otras puses viedokli un savstarpēji bagātināties. Ir jāveidojas dzīvai apziņai par dziļajām saitēm, kas pastāv starp sašķeltās kristiešu saimes locekļiem. Tā katoliskā baznīca šobrīd ir gatava izmantot tās vērtības, kas sastopamas arī citās kristīgajās kopienās. Baznīca atklāti paziņo, ka viss, ko Sv. Gars veic atšķirtajos brāļos, var kalpot arī mūsu pestīšanai. Dialoga mērķi mēs varam apzīmēt šādi: tā ir kopīga kristiešu liecība par sūtību, kuru Jēzus Kristus ir uzticējis savai Baznīcai.
Patiess dialogs var pastāvēt tad, kad katrs tā dalībnieks aktīvi klausās un atbild, cenšas saprast un sevi darīt saprotamu citiem, jautā un ļauj sev uzdot jautājumus. Tam seko mēģinājums objektīvi novērtēt partnera un savu viedokli. Tas nozīmē, ka cilvēks ir gatavs koriģēt savu viedokli tādā gadījumā, ja partnera argumenti ir atzīti par vērtīgiem.

Šobrīd ekumenismā tiek akcentēti ne tikai teorētiskie darbības principi, bet arī cieņa pret citu konfesiju brāļiem, kuri cenšas saglabāt un attīstīt būtiskās kristīgās vērtības, kā arī šaura konfesionālisma pārvarēšana, atsakoties no atšķirību uzsvēršanas, un nebūtisko elementu padarīšanas par galvenajiem.

Uz būtiskākajiem šķelšanās iemesliem Baznīcā var raudzīties no dažādiem skatupunktiem. Visbiežāk tos vērtē sabiedriskās, politiskās un kultūras kategorijās. Tomēr tie nav nedz vienīgie, nedz arī vissvarīgākie. Pats galvenais un primārais Baznīcas šķelšanās cēlonis vienmēr bijis ļaunums un grēks, kuru izraisīja neuzticība Evaņģēlija garam un tā izkropļošana. Šie divi momenti - cilvēciskais ļaunums un vājums, no vienas puses, un atkāpšanās no Atklāsmē ietvertajām Kristus patiesībām un to izkropļošana, no otras puses, vienmēr izraisīja vissāpīgākās un visilgstošākās šķelšanās.

Kristus tomēr vēlas redzamu vienotību. Viņš ir un paliek vienīgais Baznīcas vienotības garants - jo tuvāki mēs katrs būsim Viņam, jo vairāk tuvināsimies arī savstarpēji. Tieši Kristū mēs kā tauta varēsim būt vienoti arī tad, kad nav barikāžu un ārējā ienaidnieka, cīņā pret kuru mēs bijām apvienojušies.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs