Šodienas datums: 14.12.2017  |  Vārda dienas: Gaisma, Auseklis

Sprediķi un uzrunas 2011. gadā

Sprediķis Kunga prezentācijas svētkos, Konsekrēto personu dienā un monsiņjora Oļģerta Daļecka 75 gadu jubilejā

Rīgas Sāpju Dievmātes baznīca, 2011. gada 2. februāris

Šodien ir savijušies kopā trīs svētki. Mēģināsim ieraudzīt, kas tiem ir kopīgs! Tie, kas pazīstam monsiņjoru, zinām, ka viņš ir liels celtnieks. Viņš ir uzcēlis divas ēkas semināram un arī šobrīd vēlas uzcelt Sv. Antona baznīcu. Tātad - Baznīcas celtniecība. Protams, sākumā ir fiziska celtniecība. Piemēram, svētais Francisks arī, dzirdējis Jēzu viņam sakām: „Atjauno manu baznīcu!", ar savām rokām ķērās klāt pie baznīcas celšanas. Viņš atjaunoja vienu mūra ēku un tikai pēc tam saprata, ka Dievs vēlas, lai viņš atjauno garīgo celtni, Baznīcu, kura sastāv no dzīviem ķieģeļiem, t.i., no cilvēkiem. Es domāju, tāpat arī monsiņjors ir centies celt dzīvo Baznīcu. Tajās draudzēs, kur viņš ir kalpojis, parasti uzreiz noorganizējis korus, iesaistījis bērnus. Dzīvība tur uzreiz sāka kūsāt, jo viņam ir organizatora talants. Tāpat viņš ilgus gadus ir kalpojis seminārā. Tātad mēģinājis veidot dzīvo Baznīcu. Lūk, šeit ir tā paralēle ar jums, konsekrētās māsas: jūsu aicinājums arī ir celt Baznīcu. Droši vien nevienai no jums nav arhitektes vai celtnieces diploms, bet visas jūs mēģināt celt Baznīcas kopienas, kalpojat draudzē vai kādā svarīgā dzīves jomā nesat Kristus klātbūtni, nesat Kristus vēsti. Šajā ziņā noteikti ir paralēles, jo mūsu - ikviena priestera, ikviena konsekrētās dzīves pārstāvja un arī ikviena kristieša - aicinājums ir būt par dzīvu akmeni tajā celtnē, kas ir Dieva baznīca, dzīvā Dieva baznīca.

Itālijas Bīskapu konference, atsaucoties uz pāvesta aicinājumu, konsekrētās dzīves dienai ir izdevusi speciālu dokumentu. Un šajā dokumentā ir viens atslēgas vārds: audzināšana. Es domāju, tas ir vēl viens kopīgais elements. Mūsu - gan priesteru, gan konsekrētās dzīves institūta pārstāvju - uzdevums ir audzināt cilvēku. Pirmām kārtām, stratēģiska prioritāte ir audzināt bērnus un jauniešus. Audzināt viņus šī vārda vispārpieņemtajā nozīmē, bet, protams, pirmām kārtām - vest viņus pie Kristus, palīdzēt, lai viņos dzimst motivācija atsaukties uz Kristus aicinājumu. Diemžēl pēdējā laikā es aizvien biežāk dzirdu - tās varbūt varētu saukt par žēlabām - ka Baznīcā ir arvien mazāk padsmitnieku. Ir mazi bērniņi, ir vecāki cilvēki, bet jauniešu padsmit gadu vecumā nav. Un tas nozīmē, ka mēs, acīmredzot, neesam spējuši viņus uzrunāt, lai viņi būtu šeit. Tāpēc es vēršos gan pie priesteriem, gan arī pie māsām - meklēsim, lūgsimies par to, kādā veidā mēs varam viņus aizsniegt, kādā veidā izmest tīklus, lai viņus noķertu, lai viņus atvestu pie Kristus. Protams, nedz ar varu, nedz arī ar kaut kādām psiholoģiskām manipulācijām neko nevar izdarīt. Mēs to varam izdarīt, pirmkārt, ar mūsu mīlestību, kas ir mūsu sirdīs un kas nāk no Dieva, un mēs to varam izdarīt arī ar mūsu kompetenci, mūsu zināšanām un mūsu pieeju. Protams, mums ir jāmēģina saprast, kādas ir jaunākās metodes jeb veidi, kā strādāt ar jauniešiem. Savukārt, lai mūsu sirdī būtu tā mīlestība, kura vispirms uzrunā cilvēkus, jauniešus, mums ir jāielūkojas gan pirmajā lasījumā (Mal 3, 1-4), gan arī šodienas evaņģēlijā (Lūkas 2, 22-40).

Sāksim ar evaņģēliju. Tātad evaņģēlijā mēs redzam, ka Jēzus tiek ienests svētnīcā, bet tur ir divi tēli. Pēteris Simeons ir patiešām vecs. Viņš ir ilgus gadus kalpojis šajā svētnīcā, un Dievs viņam ir atklājis to, ka viņš nenomirs, pirms nebūs redzējis Izraēļa svaidīto. Viņam uz to bija jāgaida daudzi gadi. Kaut gan Simeons bija taisnīgs un dievbijīgs, kaut kā viņam vēl trūka, lai varētu sastaptu Dievu, paņemt Jēzu uz rokām. Savukārt praviete Anna, kura ar vīru nodzīvoja tikai septiņus gadus un tad kļuvusi par atraitni, bija nodzīvojusi līdz 84 gadu vecumam, nešķirdamās no svētnīcas, kur gavēņos un lūgšanās kalpoja dienu un nakti. Bet, kad Dieva Gars Annu uzrunāja, viņa momentā atvērās, slavēja Dievu un stāstīja par Bērnu visiem, kas gaidīja Jeruzalemes atpestīšanu.
Ko nozīmē noiet šo ceļu, ko nogāja Simeons un Anna? Priesterus aicinu sevi asociēt ar Simeonu, savukārt praviete Anna - tās ir mūsu māsas dārgās, arī jaunās. Jūs, māsas, varbūt agrāk kā 84 gados sasniegsiet tādu atvērtību uz Dieva Gara darbību, kāda bija Annai. Bet tur ir kāds nosacījums, lai mēs varētu atvērties, lai mūsu mugurkauls nebūtu stīvs, lai mūsu sirsniņa būtu jūtīga uz Dieva klātbūtni un Dieva Gara darbību. Pirmajā lasījumā ir teikts, ka Dievs sūtīs savu eņģeļi, un viņš sagatavos ceļu Viņa priekšā. Un tad, kad Kungs nāk, ir teikts, ka Viņš ir kā kausētāja uguns un vadmalnieka sārms. Šodien, protams, ir visādi ķīmiskie mazgāšanas līdzekļi, kuros jau ir iekļauti balinātāji. Bet es domāju, vecākās paaudzes māsas zina, ka kādreiz vajadzēja atsevišķi balināt un likt klāt sārmu, lai dabūtu baltu. Tātad Kungs ir kā kausētāja uguns un vadmalnieka sārms. Un Viņš apsēdīsies kausēt un tīrīt sudrabu, un šķīstīs Levi dēlus, un pārkausēs viņus kā zeltu un sudrabu. Mani mīļie, šī kausēšana ir visa mūsu dzīve. Jo tad, kad piedzimstam un nonākam līdz apzinātam vecumam, piemēram, kad padsmitnieka gados sākam izvēlēties savas dzīves tālākās gaitas, tad mēs diemžēl esam kā neizveidota forma. Vecajā Derībā Radīšanas grāmatā teikts: „Dievs izveidoja cilvēku no zemes pīšļiem." Mēs esam kā bluķi un šis bluķis ir jāizveido. Mēs esam arī kā drēbes gabals, kurā ir daudz pleķu. Mūsos ir daudz visādu pieķeršanos, kaislību un greizi noliktu prioritāšu. Un Dievs tad, kad mēs pasakām Viņam „jā", ķeras mums klāt. Viņš sāk tīrīt, berzt nost tos pleķus, sāk mūs balināt, kodināt. Sāk kausēt ārā gan egoisma, gan patmīlības, gan arī tukšas godkāres un dažādu kaislību sārņus, kas ir mūsos.

Viņš to dara dažādos veidos - caur mūsu dzīves faktiem, caur kaut kādu sāpīgu pieredzi, caur slimību, zaudējumiem, kurus piedzīvojam. Bet jo īpaši Viņš to dara, - jā, tas attiecas arī uz priesteriem un māsām - caur mūsu kopienām. Es domāju, monsiņjors mums noteikti varētu daudz pastāstīt, kā tāds tīģelis bija viņa draudze un droši vien arī prāvesti, kad viņš bija vikārs. Un droši vien pēc tam tāds tīģelis bija arī vikāri, kuri viņam bijis diezgan daudz. Droši vien arī es kaut kāda mērā palīdzēju Dievam viņu kausēt. Negribēdams sagādāt sāpes, gan jau arī es pieliku savu roku, lai viņš tiktu kausēts. Un viņš savukārt kausēja mani.

Caur dzīves pieredzi - caur Baznīcas kopienām, mūsu draudzēm, draudžu locekļiem, caur to, ka mēs kā priesteri tiekam mētāti no vienas draudzes uz otru, vai kļūstam no prāvesta par vikāru, vai tiekam pārcelti no draudzes, kas mums šķita labāka, uz sliktāku - Dievs mūs kausē un attīra, lai mēs būtu Viņam paklausīgi un gatavi uz mazāko norādījumu atbildēt: „Jā, Kungs, es eju! Ja Tu vēlies, lai es pastorālos ūdeņos daru lielas lietas, lūdzu - es esmu gatavs. Bet ja Tu mani noliksi pašā mazākajā draudzītē, kur varbūt nav cilvēku, tad es arī teikšu - Jā, Kungs! Tātad Tev ir citi plāni." Varbūt tas nozīmē, man vairāk jābūt vientulībā, vairāk jālūdzas, vairāk jāstudē. Varbūt jāpamaina savs dzīves veids. Man ir jāmācās, ko Kungs caur to grib man teikt. Tas pats attiecas uz reliģiskajām kopienām. Es domāju, ikviena no jums, māsas, varētu daudz pastāstīt par to, kā Dievs jūs ir kausējis caur kopienu un līdzmāsam. Priekšnieci Dievs kausē caur māsām. Savukārt kāda cita varbūt grib būt priekšniece, bet viņu par tādu neieceļ, un viņai jāstaigā paklausībā.

Es jūs aicinu būt atvērtiem šai Dieva pedagoģijai, jo Viņš caur to mēģina mūs impregnēt ar savu klātbūtni un sava Gara darbību, darīt mūs par patiešām piemērotiem instrumentiem Viņa valstības izplatīšanai zemes virsū. Izejas posms ir tad, kad sakām Kungam „Jā", bet noslēguma posms ir Simeons, kad viņš paņem Jēzu uz rokām un priecājas. Viņš izdara visu, ko viņa misijā Dievs viņam uztic. Tātad es jums novēlu, monsiņjor, būt par Simeonu, kurš tur Jēzu uz rokām un kurš nes Jēzu citiem! Jums, dārgās māsas, es novēlu, lai jūs esat kā praviete Anna! Kalpojiet arī jūs Kungam dienu un nakti, slavējiet Dievu un Svētā Gara spēkā stāstiet visiem par Bērnu, Jēzu Kristu, it sevišķi pusaudžiem! Lai Dievs uz to visu svētī un stiprina!

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs