Šodienas datums: 23.07.2017  |  Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija

Sprediķi un uzrunas 2011. gadā

Sprediķis: Cīņa par Latvijas dvēseli

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2011. gada 6. marts

1. Dievs ir mīlestība
Tikko dzirdējām vārdus no Atkārtotā likuma grāmatas: „Lūk, šodien es jūsu priekšā nolieku svētību un lāstu." (At 11, 26) Ko mūsdienu cilvēks saprot ar jēdzieniem svētība un lāsts? Svētība – tas ir kāds labums, laime, dzīves pilnība, piemēram, bērni, pārticība, veselība; galu galā, mēs taču arī dziedam mūsu Valsts himnā: „Dievs svētī Latviju!" Lāsts - tas ir kāds ļaunums, piemēram, slimība, ķildas, vardarbība, netaisnība. Tātad, tiek piedāvāta izvēle starp labo un ļauno, pie tam, ne tikai piedāvāta, bet arī norādīts virziens, kurā būtu jāiet. Būs svētība - ja klausīsiet, bet lāsts - ja neklausīsiet.

Ja jūs paklausīsiet un sekosiet Dievam, tad jums būs miers, laime un prieks, jo tad jūs sekosiet vieniem un tiem pašiem norādījumiem, un jums būs vienota vērtību sistēma un robežu izpratne. Ja jūs neklausīsiet un sekosiet citiem dieviem, tad jūs sašķelsieties, jo jums būs daudz dievu, daudz patiesību un jūs nevarēsiet vienoties - jums būs nepārtraukts karš, sāpes un nelaimes. Kāpēc? Jo jums nebūs vienotas izpratnes par robežām un vērtībām. Te arī sākas mūsdienu lielā problēma - totāls vērtību un robežu sajukums.
Dievs saka: „Lieciet šos manus vārdus pie savas sirds un dvēseles! Piesieniet tos kā zīmi pie rokas un piekariet starp savām acīm kā rotu!" (At 11, 18) Ja mums ir bērni, tad varam novilkt paralēli ar mūsu un bērnu attiecībām - mēs viņiem kaut ko lūdzam vai piekodinām, jo mums ir pieredze, mēs zinām, pie kā noved bērnības un jaunības laika pārsteidzīgie soļi un vēlamies pasargāt viņus no tām pašām kļūdām, jo tās ved pie ciešanām, bet viņi neklausa... Līdzīgi ir arī citās dzīves situācijās, kur saskaramies ar ietiepību un paštaisnumu, kad katrs grib turēties pie savas taisnības, neskatoties uz to, ka viņš ir nekompetents dotajā jautājumā.

2. Cīņa par vērtībām
Izvēle starp svētību un lāstu, jeb, citiem vārdiem sakot, cīņa par vērtībām un mēģinājumi pārbīdīt robežas notiek nemitīgi. Ņemsim par paraugu divas mūsdienu aktualitātes. Skandalozo reklāmas plakātu pie Nacionālā teātra un pašreiz ļoti skaļi reklamēto mirušu cilvēku ķermeņu izstādi „Bodies Revealed". Viena sabiedrības daļa gan plakātu, gan izstādi uzskata par pieņemamu, otra nē. Abās situācijās ir cīņa starp dažādām vērtību un robežu izpratnēm. No vienas puses, tiek uzskatīts, ka ir pieļaujama divu cilvēku intīmās tuvības publiska demonstrēšana, lai sakairinātu nekautrīgu ziņkāri un emocijas, tādā veidā pievilinot skatītājus. No otras puses, cilvēkos rodas spontāns protests pret šādu plakātu, jo viņi jūt, ka te tiek pārkāptas viņu dabiskā kaunīguma robežas un notiek sava veida morāla vardarbība.

„Bodies Revealed" organizatori apgalvo, ka izstādes mērķis ir parādīt cilvēka ķermenī esošo orgānu un sistēmu skaistumu un sarežģītību, „iemācīt apbrīnot ķermeņa pilnību". Šāds mērķis ir vērtējams pozitīvi, jo atklājot, cik liels mākslas darbs ir cilvēka ķermenis, mēs nevilšus ieraugām, cik Liels ir Mākslinieks, kas to radījis un veidojis. Arī otrs izstādes autoru mērķis - izglītot par to, kādu iespaidu uz veselību atstāj kaitīgi ieradumi, neveselīgs dzīvesveids - vērtējams pozitīvi, jo cilvēka dzīvība un fiziskā veselība ir lielas vērtības, kuras Dievs mums ir uzticējis, un mums par tām ir saprātīgi jārūpējas.

Tomēr ne velti izstāde ir izraisījusi tik lielu pretestību. Tā pārkāpj kādu būtisku robežu attieksmē pret cilvēku, turklāt dara to ne tikai izstāžu zālē, bet arī uz ielas, nerespektējot to personu brīvību, kuriem šāda mirušu cilvēku ķermeņu izmantošana ir nepieņemama.

Atkal te notiek tas pats, kas pirmajā un arī daudzos citos reklāmu gadījumos - tiek ignorētas mūsu kaunīguma jūtas. Reklāmu veidotāji, vēloties iedarboties uz cilvēku emocijām, attieksmēm, meklē spēcīgus izteiksmes līdzekļus, kas diemžēl nereti aizskar gan atspoguļoto cilvēku, gan viņu pārstāvētās sociālās grupas, gan arī to uzlūkotāju cieņu. „Bodies Revealed" gadījumā, ņemot vērā reklāmas intensitāti, ir vietā runāt pat par sava veida emocionālu vardarbību pret sabiedrību, kurai tā tiek uzspiesta, un nav nekāds brīnums, ka lielākajai daļai cilvēku rodas iekšējs protests pret šādu mirušu ķermeņu izmantošanu un atspoguļošanu.

Kas ir šī robeža, kas tiek pārkāpta? Lai uz to atbildētu, jāsaprot, kas nosaka mūsu attieksmi pret cilvēka ķermeni vispār. Šī attieksme izriet no ticības, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības un viņa miesa ir līdzdalīga tajā cieņā, kas pienākas cilvēkam kā „Dieva attēlam". Tieši no šīs patiesības izriet ikviena cilvēka vērtība - neatkarīgi no sociālā statusa, fiziskajām un psihiskajām spējām, vecuma, izskata un arī izturēšanās dzīves laikā. Un šī vērtība ir pamatā arī tam, kā izturamies pret miruša cilvēka miesu.
Lai gan garīgā dvēsele, kas ķermeni dzīvināja, pēc nāves to ir atstājusi, pret mirstīgajām atliekām tomēr izturamies ar cieņu, pagodinot cilvēku, kuram tās ir kalpojušas, un caur to arī Dievu Radītāju. Raugoties uz „Bodies Revealed" eksponātu attēliem reklāmā, nepamet sajūta, ka šo mirušo cilvēku miesa tiek izmantota necienīgi - pret to izturas kā pret priekšmetu, bezpersonisku lietu, kurai nekad nav bijusi dvēsele, sava griba un dzīve. Dzīvu cilvēku ļoti aizvaino situācija, kad pret viņu izturas kā pret tukšu vietu - ar viņu nerēķinās, par viņu neinteresējas un izrīkojas, ignorējot viņa gribu. Jā, Dieva acīs viņš nezaudē savu vērtību, bet cik sāpīga un aizvainojoša ir šāda pieredze! Mirušais nevar iebilst, tāpēc izturēšanās veidam pret cilvēka ķermeni pēc nāves jābūt īpaši smalkjūtīgam.

Iepretim „Bodies Revealed" veidotāju solītajiem ieguvumiem otrā svaru kausā jānoliek apziņa, ka apmeklējot izstādi, cilvēks pārkāpj to smalko robežu, aiz kuras cilvēka ķermenis tiek uztverts tikai kā bezpersoniska lieta, jā, lieliski veidots mehānisms, bet tikai eksponāts, kuru aplūkojam zinātkāres vadīti, ignorējot aspektu, ka tā ir bijusi persona. Par necienīgu manipulāciju ar cilvēku ķermeņiem šai izstādē liecina arī to pozas. Tās imitē dzīvu cilvēku kustību un rīcību, ignorējot faktu, ka tie ir mirušu cilvēku ķermeņi, un līdz ar to vēl vairāk tiek pārrauta saite ar konkrēto personu, kurai šis ķermenis ir kalpojis.

Abos gadījumos, gan ar plakātu pie Nacionāla teātra, gan ar izstādi Bodies revealed, notiek vadīšanās pēc principa - mērķis attaisno līdzekļus. Spēlējot uz cilvēciskām vājībām, tiek mēģināts nodrošināt peļņu, pie reizes pārbīdot cilvēku kaunīguma robežas un noplicinot izpratni par cilvēku. Ja jau tur viss ir redzams un izpētāms, tad jau vairs nav nekāda noslēpuma, nav dvēseles un Dieva klātbūtnes. Tad miesīgās un materiālās vajadzības izvirzās priekšplānā un cilvēka gars atkal tiek nomākts un apbēdināts. Galu galā zaudētāji ir visi, gan tie, kas piedāvā citiem šādu izpratni par cilvēku, gan tie, kas šādu izpratni pieņem un atbalsta, un caur to tiek garīgi ievainoti. Bet tas viss notiek tādēļ, ka cilvēki neizvēlas svētību - Dieva doto vērtību sistēmu un noteiktās morāles robežas. Peļņa un pašlabums ir kļuvuši par dieviem, kuri slēpj savu patieso identitāti. Tie cilvēkam neatklāj, ka pazudinās viņu, gluži pretēji, sola tūlītēju baudu un patiku. Rezultātā, cilvēks domā, ka ir izdarījis pareizu izvēli un ka viņš kontrolē situāciju. Jā, baudu un pašlabumu uzreiz var sajust un piedzīvot, taču pēc tam vienmēr seko morālas un fiziskas paģiras. Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā un bieži vien mūsu pašu un mūsu bērnu iztika ir atkarīga no tā, vai mēs pieņemam šīs sabiedrības spēles noteikumus, kuri uzspiež antivērtības un veic robežu pārbīdi, piespiežot cilvēku pakļauties grēkam.

3. Jēzus misija
Šai situācijā ir īpaši aktuāli sv. Pāvila vārdi: „Nav nekādas atšķirības: visi ir sagrēkojuši un visiem trūkst Dieva godības." (Rom 3, 22-23) Citiem vārdiem - visi esam kādreiz izvēlējušies lāstu, tādēļ arī savā dzīvē izjūtam šīs izvēles sekas. Bet psalmists sauc uz Kungu: „Savā taisnībā atbrīvo mani! Pievērs man Savu ausi, steidzies mani izglābt!" (Ps 31(30), 2-3) Dievs mūs pazīst un zina, ka miesas vājuma dēļ mums būs grūti Viņam paklausīt. Tādēļ Dievs mums sūta palīdzību - Jēzu Kristu, kurš mīlestībā brīvprātīgi atdod Savu dzīvību, uzņemoties visas mūsu nepareizās izvēles un pārkāpto robežu sekas. Izvēlēties svētību un piekrist Dieva vērtību sistēmai un noteiktajām robežām var katrs, kurš notic Jēzus labajiem darbiem un patiesības vārdiem gan vēsturē, gan savā dzīvē, to gaismā izvērtē savu dzīvi, vīrišķīgi nožēlo savas kļūdas un atsakās no turpmākas lāsta izvēles. „Jo tu, Kungs, esi mans stiprums un mans patvērums," (Ps 31(30), 4) saka psalmists.

4. Dzīve Svētajā Garā
Ārkārtīgi svarīga ir vārdu un darbu sakritība. Tādēļ ne visi, kas saka: „Kungs, Kungs! - ieies Debesu valstībā, bet gan tie, kas pilda mana Tēva gribu, Kurš ir Debesīs." (Mt 7, 21) Tādēļ būtiski ir izvēlēties svētību ikdienā, kad saskaramies ar kārdinājumiem un nekaunību, bezcerību un sociālo netaisnību. Tādā veidā svētība tad izplatās visā tautā un sabiedrība pakāpeniski kļūst vienota vērtību un robežu izpratnē, tas, savukārt, nes mieru, laimi un prieku. „Esiet drosmīgi, un jūsu sirds lai ir stipra, jūs visi, kas cerat uz Kungu!" (Ps 31(30), 25) dzied psalmists. Tas tikai norāda, ka nebūs viegli izvēlēties svētību, jo tā nesola tūlītēju, redzamu miesisku labumu, kā to dara lāsta izvēle. Bet, ja mēs cerēsim uz Kungu, tad Viņš mūs nepametīs kaunā! (sal. Rom 5, 5)

Ikvienam kristietim, ikvienam labas gribas cilvēkam situācijās, kad tiek mēģināts sadrupināt vērtības un pārbīdīt Dieva norādītās robežas, ir jāizdara sava personīgā izvēle un jāieņem aktīva nostāja, lai aizstāvētu šīs vērtības un robežas. Ne velti, ja kāds agresors no ārpuses grib atņemt daļu no mūsu valsts teritorijas, mūsu bruņotie spēki dodas cīņā, lai to nepieļautu. Vēl jo vairāk tas ir aktuāli, ja kāds grib pakļaut mūsu tautas dvēseli grēkam un lāsta varai. Protams, mums to ir jādara bez agresivitātes un Valsts likumu pieļautajās robežās, bet ikvienā gadījumā mums ir jāieņem aktīva nostāja un jārīkojas, pielietojot gan garīgos, gan laicīgos līdzekļus - izmantojot mūsu pilsoniskās tiesības, intelektu un kompetenci, lai neļautu aizlaist postā mūsu tautas dvēseli.

„Tāpēc ikviens, kas dzird šos manu vārdus un tos pilda, ir pielīdzināms prātīgam vīram, kas uzcēlis savu māju uz klints. Un ikviens, kas dzird šos manus vārdus, bet nepilda, ir līdzīgs neprātīgam vīram, kas uzcēla savu māju uz smiltīm... un tās posts bija liels". (Mt 7, 24.26.27b)

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs