Šodienas datums: 30.05.2017  |  Vārda dienas: Lolita, Vitolds

Sprediķi un uzrunas 2011. gadā

Sprediķis Palmu svētdienā

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2011. gada 17. aprīlis

Pēdējā laikā man vairākkārt ir jautājuši: jau ir pagājis vairāk nekā pusgads, kopš izskanēja doma par Latvijas garīgo atdzimšanu, vai kaut kas ir sakustējies šai virzienā? Es domāju, visi ir ieinteresēti šajā izaicinājumā. Un šodienas Dieva Vārda un visa dievkalpojuma liturģija mums dod ļoti būtisku atslēgu, kas ir ikviena rīcībā. Tā iet caur mūsu sirdi, mūsu dzīves centru.

Jau pašā sākumā, kad man radās pārliecība, ka Latvijas garīgajai atdzimšanai ir jābūt manas kalpošanas ilgtermiņa stratēģiskajam mērķim, vairākas reizes biju teicis, ka aicinu talkā, protams, pirmām kārtām katoļus, bet tāpat arī citus kristiešus un visus labas gribas cilvēkus, kuriem rūp tas, kas notiek Latvijā, lai Latvija būtu brīva, plaukstoša valsts, kurā ikvienam cilvēkam tiek nodrošinātas pilnas attīstības iespējas.

Šim procesam ir daudzas dimensijas: materiālā, kultūras un arī specifiski garīgā. Par divām pirmajām es esmu dažādās situācijās runājis, bet šodien, tā kā mēs esam baznīcā un tā ir Svētā Mise, tad mums jārunā par garīgo dimensiju. Un tūlīt paskaidrošu, kāda ir saikne starp tikko dzirdēto Dieva Vārdu un atmodas izaicinājumu, kas attiecas uz ikvienu no mums.

Šodien mēs apceram Kristus ciešanas un dzirdējām arī vārdus, ka tad, kad Pēteris metās ar pilnu sparu aizstāvēt Jēzu, izvilka zobenu un nocirta augstā priestera kalpa ausi, Jēzus viņam teica: „Liec zobenu savā vietā! Vai tu domā, ka es nevaru lūgt savu Tēvu un Viņš tūlīt man neatsūtīs vairāk nekā 12 leģionu eņģeļu? Bet kā tad lai izpildītos Raksti, ka tam tā jānotiek." Tātad Jēzus attur to, kurš vēlas Viņu aizstāvēt fiziski, un saka: „Nē, tas nav Dieva plāns." Dieva plāns nav karot, lai izglābtu Jēzus dzīvību. Rakstos jau sen pirms gadsimtiem ir ierakstīts, ka tā tam ir jānotiek: Jēzum ir jācieš, Jēzum ir jāmirst, un jāmirst nevainīgam. Viņš neko nav sagrēkojis, Viņš cieš nepelnīti, Viņš mirst nepelnīti un tajā ir kaut kāds Dieva plāns.

Līdz ar to šī Dieva Vārda liturģija un šodienas notikums izvirza jautājumu par ciešanām kā tādām. Es domāju ikviens no mums cieš. Un mēs mazākā vai lielākā mērā ciešam varbūt pat katru dienu. Kādu dienu varbūt sāp zobs vai galva, varbūt no rīta esi neizgulējies un grūti piecelties vai sastrīdējies ar kādu, ir konflikta situācija un iekšā viss sažņaudzas, jo attiecības ir sabojājušās. Vai varbūt trūkst līdzekļu, lai uzturētu ģimeni un nomaksātu rēķinus. Ir visdažādākās situācijas. Ciešanas ir mūsu ikdiena. Tā ir neatraujama mūsu dzīves sastāvdaļa. Un, protams, rodas šis jautājums: Kāpēc? Kāda tam jēga? Ļoti bieži var dzirdēt arī šo jautājumu: Kāpēc Dievs to ir pieļāvis? Kā Dievs to varēja pieļaut, ja jau Viņš ir labs, ja jau Viņš ir mīlestība? Nē, tad Viņš nav labs, tāpēc, ka Viņš ir pieļāvis, ka es ciešu vai mans tuvinieks cieš, vai kāds tuvs cilvēks nomirst. Jautājums - kāpēc?

Atbildes uz šo jautājumu mēs varam meklēt Svētajos Rakstus, jo Svētie Raksti ir viena liela grāmata par ciešanām. Mēs tur varam atrast daudz un dažādas atbildes par ciešanām. Pati pirmā un vienkāršākā atbilde, kura mums arī šķiet loģiska un kuru mēs pieņemam un nesaskatām tajā neatrisināmu problēmu, ir tāda: ciešanas ir grēka sekas, konkrētāk - cilvēks grēko un ar ko viņš grēko, no tā viņš arī pēc tam cieš. Tātad ciešanas kā Dieva taisnības rezultāts. Tā Svētajos Rakstos ir viena ļoti skaidra līnija.

Bet ja mēs ķeramies pie Ījaba grāmatas, kuru, es ceru, jūs visi esat uzmanīgi lasījuši, tad tur situācija ir daudz sarežģītāka, jo Ījabs ir taisnīgs un viņš cieš nevainīgi. Viņa draugi - trīs draugi, kuriem pēc tam pievienojas vēl viens - mēģina viņu vest pie prāta, jo Ījabs neredz sevī grēku, viņš nesaskata šo saikni starp viņa vainu un ciešanām. Bet draugiem galvā ir iekodējusies shēma, ka, ja kāds cieš, tad tas nozīmē - par saviem grēkiem. Un viņi mēģina Ījabu pārliecināt, ka viņš maldās, ka viņam ir jāatzīst savs grēks. Bet Ījabs pretojas un grāmatas lielāka daļa ir viņu diskusijas par šo tēmu. Kas beigās izrādās? Ījabs sāk, var tā teikt, tiesāties ar Dievu. Viņš izaicina Dievu, un Dievs viņam atbild, jo viņš jautā: kāpēc? Dievs viņam atklājas un atbild no mākoņa. Viņš piedzīvo sastapšanos ar Dievu un pēc šīs sastapšanās saka: „Esmu satriekts, pīšļos un pelnos. Es klusēju. Es aizveru muti." Ījabs saprata, ka viss nav tik vienkārši. Dievs viņam par ciešanām atklāja kaut ko tādu, ko viņš pirms tam nezināja. Un Dievs beigās pateica, ka Ījabam bija lielāka taisnība nekā viņa draugiem. Tātad taisnība bija Ījabam, kurš rakās dziļumā, kurš jautāja, kurš nepieņēma vienkāršotas atbildes, kādas valdīja viņa laikmetā un vidē.

Ījabs Svētajos Rakstos ir Kristus tēls, prototips - viņš norāda uz Kristu, kurš arī cieš nevainīgi. Jo tālāk, īpaši praviešu grāmatās, šī tēma tiek padziļināta un tiek skaidri parādīts, ka ciešanas ir ne tikai mūsu personīgo grēku sekas, bet arī pārbaudījums. Tas ir Dieva aicinājums iet dziļumā, atteikties no vienkāršotām atbildēm uz svarīgākajiem dzīves jautājumiem. Tātad ciešanas aicina uz atgriešanos. Ciešanas ir Dieva pieļauts līdzeklis, lai cilvēkā atjaunotu to labo, ko grēks ir noārdījis un sagrāvis. Arī cilvēka pašcieņu, iekšējo integritāti. Jo kā Vecajā Derībā ir rakstīts - šie pārbaudījumi un ciešanas, ko Izredzētā tauta piedzīvoja, kad nāca ienaidnieks, to iekaroja un aizveda verdzībā, nebija tāpēc, lai tautu iznīcinātu, bet gan lai audzinātu, lai viņu vestu pie Dieva, lai ievestu dziļākās attiecībās ar Dievu.

Kad nonākam līdz Jaunajai Derībai, tad ļoti skaidri redzam šo paradoksu. Jēzus atnāk un Viņš ir bez vainas, Viņā nav ne mazākā traipa. Viņš uzņem visu cilvēcisko ciešanu pasauli uz sevi, jo pieņem visus cilvēciskās pasaules ierobežojumus. Viņš cieš no aukstuma. Viņš cieš no bada. Viņš cieš no tuvinieku neizpratnes un visbeidzot cieš no tā, ka Viņu notiesā uz nāvi. Viņu šausta, Viņu moka un brutālā veidā sit krustā, un Viņš tur nomirst. Tātad Viņš paņem šīs ciešanas uz sevi. Bet vienlaicīgi mēs redzam, kā Viņš attiecas pret visiem tiem, kas ir Viņam apkārt, kas cieš. Viņa reakcija ir līdzjūtība. Viņš vēlas palīdzēt ikvienam, kas cieš, un vēlas atbrīvot viņu no šīm ciešanām, bet nevis vienkārši atbrīvot no fiziskajām ciešanām, bet gan atbrīvot no grēka varas. Atbrīvot no viņa iekšējās sašķeltības, no tā, kas viņa dzīvē ir sakropļots. Tātad Jēzus no vienas puses palīdz ikvienam, kas cieš, bet no otras puses - Viņš ienāk šajā cietēja pasaulē un paņem ciešanas uz sevi, būdams nevainīgs.

Un kas vēl ir ļoti būtiski - Viņš cieš ne tikai fiziski, bet arī morāli un garīgi, jo Viņš cieš no vistuvāko mācekļu neizpratnes, piedzīvo nodevību. Bet vēl Viņš ļoti, ļoti cieš no tā, ka jūtas Tēva atstāts: „Dievs, Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis!" Viņš piedzīvo Dieva prombūtni. Viņš piedzīvo to, ka Tēvs it kā par Viņu vairs neinteresējas. Viņš iziet cauri arī tam. Un, mani mīļie, es domāju, ka jūs ikviens to esat piedzīvojuši savā dzīvē, kad, piemēram, nākam Dieva priekšā ar kādu problēmu un lūdzamies un ir klusums, un šķiet, ka ir tukšs un nav nekādas atbildes. Jēzus tam visam ir izgājis cauri un mēs zinām, kāda bija Viņa nostāja. Viņš gāja līdz galam un pēdējā brīdī teica: „Tēvs, Tavās rokās es atdodu savu garu." Tātad Viņš neatkāpās.

Cilvēciskās ciešanas sasniedza savu kulminācija Jēzus Kristus krusta nāvē un šajos Klusās nedēļas notikumos. Bet šīs Viņa ciešanas tapa savienotas ar mīlestību, jo Viņš to darīja mīlestības dēļ, jo Viņš varēja to arī nedarīt. Līdz ar to kaut kādā noslēpumainā veidā cilvēciskās ciešanas tapa atpestītas. Tās tika iekļautas Kristus noslēpumā, Dieva atpestīšanas noslēpumā. Tāpēc apustulis Pāvils, kurš patiešām bija ļoti dziļi šajā Kristus noslēpumā, Viņa ciešanu un augšāmcelšanās noslēpumā, uzdrīkstas teikt: „Un tagad es priecājos savās ciešanās par jums, papildinādams savā miesā to, kas iztrūkst Kristus ciešanām, par Viņa Miesu, kas ir Baznīca." Apustulis Pāvils saka: es ciešu, bet savas ciešanas esmu savienojis ar Kristus ciešanām, un tāpēc man ir garīgs prieks manas sirds dziļumos. Mana miesa cieš, bet savas sirds dziļumos es priecājos, jo apzinos, ka esmu kļuvis līdzdalīgs pasaules atpestīšanas darbā, ko ir veicis Kristus.
Un lūk, šeit, mani mīļie, ir tā atmodas un garīgās atdzimšanas atslēga, kas ir rokās ikvienam no mums, jo mēs varam upurēt savas ciešanas. Tad, kad mēs ciešam, mēs varam pieņemt šīs ciešanas apzināti un ciest kopā ar Kristu, upurēt tās Viņam un upurēt vienā ļoti konkrētā nodomā - par Latvijas garīgo atdzimšanu.

Šeit man gribētos pievienot vēl kādu komentāru. Mēs varam runāt par atdzimšanu. Mēs varam stādīt visādus plānus, gan ekonomikā, gan kultūrā, gan garīgajā dzīvē, bet ja tur nebūs klāt Dieva žēlastības, ja Svētais Gars nelīdzdarbosies tiem plāniem līdzi, tad tā būs tukša salmu kulšana. Mēs varam sarunāt visādas pārgudrības, bet vienalga nekas nenotiks. Līdz ar to, lai šie plāni aizsniegtu cilvēku sirdis un tauta varētu pamosties, ir vajadzīga Dieva žēlastība. Un Baznīca visos laikos ir ļoti augstu vērtējusi tos, kuri cieš, kuri ir veci, slimi, atstāti un invalīdi, jo Baznīca vienmēr ir apzinājusies, ka viņu rokās ir milzīgs Dieva žēlastības instruments. Ja viņi to upurē Dievam, ja viņi cieš kopā ar Kristu, tad tas atver Dieva žēlastību avotus un tie no Debesīm izplūst pār zemi, sāk darboties cilvēku sirdīs un pārveidot cilvēku attieksmi, transformē cilvēku sirdis un pasaules skatījumu.

Tāpēc, mani mīļie, šodien, kad mēs apceram Kristus ciešanas, es jūs aicinu pievērst uzmanību savām ciešanām, tām situācijām, kas ir jūsu dzīvē, un ticībā to pieņemt. Protams, cilvēcīgi likumīgās robežās cenšoties pārvarēt šīs ciešanas, mēģinot darīt visu, lai nekļūtu par kaut kādiem mazohistiem, kas sevi moka. Bet tās ciešanas, no kurām nevaram izvairīties, pieņemsim ticības garā un upurēsim Dievam Latvijas garīgās atdzimšanas nodomā! Un līdz ar to mēs visi kļūsim līdzdalīgi šajā procesā un katrs uzņemsimies vienu līdzatbildības daļiņu, lai Latvija varētu atdzimt.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs