Šodienas datums: 24.07.2017  |  Vārda dienas: Krista, Kristiāna, Kristiāns, Kristīne

Sprediķi un uzrunas 2011. gadā

Sprediķis Kunga Pēdējo vakariņu piemiņas dienā

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2011. gada 21. aprīlis

Pirmajā lasījumā dzirdējām, ka tiek upurēts Lieldienu jērs. Šī tradīcija aizsākās tad, kad izraēlieši izgāja no Ēģiptes, kad bija tā desmitā reize un Kungs atklāja Mozum, ka visās mājās tiks nogalināti pirmdzimušie, bet lai tas nenotiku arī izraēliešu mājās, viņiem vajadzēja nokaut jēru un ar jēra asinīm apzīmēt palodzes. Pieminot šo notikumu, Mozus iestādīja likumu, ka izraēliešiem Pashas dienā vajag nokaut Lieldienu jēru, kas atgādina šo patiesību, ka ar jēra asinīm viņi tika izglābti.

Lūk, šī tradīcija vēlāk turpinās. Tās ir ļoti svinīgas vakariņas. Jēzus, veikdams šīs darbības, kur uz galda ir Lieldienu Jērs, apzinājās to, ka nākamajā dienā Viņš būs šī jēra vietā. Patiesībā Lieldienu jērs bija tikai simbols. Tas norādīja uz Kristu, uz Viņa upuri un to, ka ar šī Jēra asinīm, kas ir Jēzus Kristus, mēs tiksim atbrīvoti no verdzības. Bet šoreiz nevis no Ēģiptes verdzības, nevis no ārējās verdzības, lai gan, protams, Dieva varā ir vajadzības gadījumā atbrīvot arī no tās.

Piemēram, mūsu atbrīvošana no komunisma jūga - manā sirdī ir pārliecība, ka to arī ir jāsalīdzina ar izceļošanu no Ēģiptes. Un tas arī ir Dieva darbs, jo bez Dieva palīdzības, bez Dieva žēlastības tas nebūtu varējis notikt. Militārā mašinērija, kas bija gatava dažu stundu laikā sašķaidīt ikvienu pretestību, netika iedarbināta. Protams, varētu teikt: „Jā, cilvēki nedeva komandu." Bet es teikšu, ka bija kāda neredzama roka, kas piebremzēja tā cilvēka domas un impulsus, kas varēja dot komandu, lai mašinērija sāktu darboties. Dievs vēstures gaitā atkārto šos brīnumus, un tas bija viens liels brīnums tieši Latvijā.

Bet tas, kas ir svarīgāk šodien, tā ir atbrīvošana no mūsu iekšējās Ēģiptes, iekšējās sasaistītības, mazvērtības kompleksiem, šaubām, vēlmes noslēgties sevī un neatvērties uz otru cilvēku. Tā ir mūsu iekšējā Ēģipte, kuru sūdzam grēksūdzē. Diemžēl mūsos ir vēl otra - neatklātā - Ēģipte. Par to psiholoģija diezgan daudz var pateikt - mūsu zemapziņā var atrast visu ko. Un diemžēl bieži vien notiek tā, ka mēs pat nepamanām, kā samīdām kādu, ievainojam ar saviem vārdiem un pēc tam brīnāmies, ka viņš ar mums vairs nerunā. Lūk, te arī ir tā neapzinātā Ēģipte mūsos. Jēzus izlēja asinis un upurēja sevi, lai mūs atbrīvotu no tā visa. Bet, lai tas varētu kļūt par dzīvu realitāti, mums uz to ir jāatveras.

Atvēršanās ceļi ir daudz un dažādi. Šodien īpašā veidā apceram Euharistijas iedibināšanu, kur cita starpā ir vārdi: „To dariet manai piemiņai!" Tātad dariet tā, kā es darīju! Šajā dienā svinam arī Priesterības sakramenta iedibināšanas dienu. Paļaujoties uz šiem Jēzus vārdiem, apustuļi pēc tam atkārtoja Viņa darbības. Un Baznīca māca, ka tad, kad priesteris vai bīskaps atkārto šos Jēzus vārdus, tad maize un vīns kļūst par Viņa miesu un asinīm un mēs kļūstam par līdzdalībniekiem Viņa upurī. Tātad priesterība ir dāvana, un priesteri ir aicināti turpināt šo Kristus misiju.

Šodienas Evaņģēlija fragments ļoti labi parāda Pētera iekšējo nostāju pēdējo vakariņu laikā. Un šī nostāja ir šokējoša. Apustulis Pēteris bija Jēzus vistuvākais māceklis, Viņa uzticības persona. Viņš runāja pārējo apustuļu vārdā un visdziļāk saprata Jēzus plānu. Un kas šajā brīdī notiek? Jēzus pēkšņi pieceļas un vēlas mazgāt apustuļiem kājas. Tas šokē! Pat Pēteris to nav gatavs pieņemt! Saka: „Nē, nekādā gadījumā Tu man kājas nemazgāsi!" Un Jēzus pasaka ļoti zīmīgus vārdus: „Ja tu neļausi, lai es tev mazgāju kājas, tad tu nevarēsi būt līdzdalīgs Manā godībā, kurā es ieeju, tu nevarēsi būt līdzdalīgs manā misijā."

Protams, tas ir ļoti simbolisks žests, bet, lai to saprastu, mums mazliet jāatgriežas laikā pirms 2000 gadiem. Tas bija skolotājs, kuram kalpoja mācekļi. Viņam jau mazgāja kājas. Viņu, var teikt, aptekalēja. Kāju mazgāšana nozīmē kalpa funkciju uzņemšanos. Tāpēc Pēteris nevarēja saprast, kā Jēzus tagad nolieksies un mazgās viņiem kājas? Protams, Jēzus tādā veidā izrāda pazemību. Viņš rāda, ka ir gatavs atdot dzīvību par savām avīm, saviem mācekļiem un visu tautu, ka ir gatavs noliekties un gatavs viņiem kalpot. Tā bija mīlestības izpausme. Citā Evaņģēlija vietā Jēzus saka: „Kas vēlas būt liels, tas lai ir kā kalps." Tas, kurš vēlas būt vislielākais, lai viszemāk noliecas. Tas nozīmē, ja tu Baznīcā ieņem vadošu stāvokli, tad neesi pavēlnieks, tirāns, neesi tāds, kurš vienkārši ņem un komandē. Lai gan, protams, priestera vai bīskapa loma - tā ir vadītāja loma, un viņam ir ne tikai tiesības, bet dažreiz arī pienākums pateikt kādu stingrāku vārdu, salikt lietas savās vietās, jo atskaites punktam ir jābūt.

Jēzus šeit skaidro, ko tas nozīmē būt Baznīcā vadošā amatā. Tas nenozīmē, ka vari skatīties uz pārējiem no augšas. Tas nozīmē apzināties, ka Dieva priekšā tu neesi ne par mata tiesu lielāks par tiem, kuri ir tavi padotie. Tas nozīmē, ka tev vienkārši ir cita funkcija, bet tev ir jābūt viņiem līdzīgam. (..) Es runāju par iekšēju attieksmi. Priesteris vai bīskaps, vai kādas mazās grupas animators, vai kustības līderis - bet tas pats attiecas arī uz ģimenes mātēm un tēviem, - mēs neesam tam, lai komandētu, lai paaugstinātos, bet esam tāpēc, lai rūpētos par to cilvēku patieso labumu, kuru rīcībā Dievs mūs ir atdevis, iecēlis mūs būt atbildīgiem.

Apustulis Pāvils vēstulē raksta par svētām trīsām un bijību tā cilvēka priekšā, ar kuru mums ir darīšana. Mums katram ir jāizvērtē savā sirdī, kā saka Svētie Raksti - pārbaudiet, vai jūs esat ticībā, Dieva žēlastībā, vai jūs nesākat savu varu ļaunprātīgi izmantot, lai lauztu otru cilvēku, lai viņu pazemotu, uztieptu savu gribu, nerespektējot viņa brīvo izvēli. Lūk - ar bijību redzēt Dieva attēlu un līdzību cilvēkā, redzēt viņa cieņu Dieva priekšā un tad skatīties, kā es viņam varu palīdzēt. Garīdznieku, lūgšanu grupu animatoru, kustību līderu vai arī klostera priekšnieku uzdevums ir rūpēties arī par cilvēku laicīgajām vajadzībām tādā mērā, kādā tas ir iespējams, bet pirmām kārtām rūpēties par viņa nemirstīgo dvēseli, svētumu, rūpēties par to, lai tie saņem veselīgu garīgo barību un pieaug Dieva žēlastībā. Protams, mēs to nevaram panākt, ja raugāmies no autoritātes pozīcijām. Un lūk, šīs attieksmes konkrēta izpausme ir kāju mazgāšana, kas, protams, ir simbolisks žests, jo ne jau kājas nomazgāt ir būtiski. Tas ir žests, kuram jābūt mūsu iekšējās nostājas izpausmei brāļu un māsu, draudzes priekšā.

Es nevēlos būt kā tas, kurš valda, bet vēlos būt kā tas, kurš kalpo. Protams, es to daru saskaņā ar manu sirdsapziņu, zināšanām, kuras es esmu guvis studējot, mācoties un kalpojot pastorāli. Es vēlos, mīļie, jums kalpot, cik nu tas ir manu iespēju robežās, jo es esmu viens, bet jūs esat daudz (..) Es vēlos palīdzēt jums augt, nostiprināties un sasniegt jūsu personības, aicinājuma uzplaukumu, palīdzēt pieaugt cieņā un savas vērtības apziņā un arī svētumā. Un lūdzu arī jūs mani atbalstiet! Atbalstiet priesterus! Aizlūdziet par mums, jo mums arī vajadzīga Dieva žēlastība, atbalsts, iedrošinošs vārds arī un, protams, ja mēs kļūdāmies, tad arī brālīgs aizrādījums - paklausies, varbūt to labāk varēja izdarīt tā. Es esmu atvērts gan vienam un otram.

Tagad turpināsim liturģiju un svinēsim svētos Dieva noslēpumus, lai tie mūs uzrunā un pārveido mūsu sirdis, jo, svinot šos noslēpumus, tie, pateicoties mūsu līdzdalībai, ienāk mūsu sirdīs un mūs pārveido, un veido tās attieksmes, ko pauž šīs ārējās darbības.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs