Šodienas datums: 19.09.2017  |  Vārda dienas: Verners, Muntis

Sprediķi un uzrunas 2011. gadā

Sprediķis Lielajā Piektdienā

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2011. gada 22. aprīlis

Svēto Rakstu lasījumi Lielajā Piektdienā, Kunga ciešanu un nāves piemiņas dienā

Is 52, 13–53, 12; Psalms 31 (30); Ebr 4, 14-16–5, 7-9; Jņ 18, 1–19, 42

Dārgie brāļi un māsas Kristū!

Lielajā Piektdienā mēs apceram Kristus ciešanas. Nupat dzirdējām Kunga ciešanu aprakstu Evaņģēlijā. Šajā dienā vēlos ar jums padalīties savās pārdomās, kas man ir bijušas apmēram 30 gadu garumā. Kad 80. gadā es atvēru savu sirdi Kristum un sapratu, ka vēlos būt Viņa māceklis [...], tad manī bija tāds jautājums: kā īsti ir ar Kristus nāvi, ar krustu? Kā tas ir, ka Viņš ar krustu mūs atpestī? Tas man bija tik nopietns jautājums, ka es lasīju grāmatas un jautāju priesteriem, un saņēmu dažādas atbildes. Bet es redzēju, ka neviena no tām mani līdz galam neapmierina, jo tās ir tādas klasiskas – lielākā daļa priesteru tajā laikā bija vecākas paaudzes, izglītoti vēl pirms koncila vai īsi pēc koncila. Klasiskā atbilde bija tāda, ka, ar grēku mēs esam ņēmuši uz sevi vainu un tagad ir jānorēķinās Dieva taisnības priekšā. Tā kā mēs paši to nevaram izdarīt, tad Jēzus, būdams nevainīgs, būdams Dieva Dēls, paņēma šo vainu uz sevi un cieta mūsu dēļ. Un tā kā Viņš ir Dieva Dēls, Viņš ir svēts, tad vienam Viņa asiņu pilienam un vismazākajām ciešanām ir neizmērojama vērtība. Jā, teoloģiski tas ir pareizi, un no loģikas viedokļa arī tur nav nekādas kļūdas. Bet es atceros, ka mani tas neapmierināja. Man tas nedeva iekšēju pārliecību, izpratni par to, kā tas īsti notiek.

Tad es domāju no sava, inženiera, skatupunkta un izdomāju tādu salīdzinājumu. Jūs arī visi skolā esat mācījušies fiziku un zināt, ka ir tāda lieta kā kondensators. Tajā ir divas plates, kuras tiek uzlādētas. Ir lieli kondensatori, kuros spriegums milzīgs un arī enerģija, kas uzkrājas, milzīga. Lūk, šīs grēka sekas var salīdzināt ar tādu kondensatoru, kur katrs grēks to uzlādē. Spriegums ir milzīgs un nav citas iespējas, kā to izlādēt, kaut ko neieliekot pa vidu, savienojot tā plates. Kaut kādā nozīmē var teikt, ka Jēzus iegāja starp mūsu un visas pasaules grēku uzlādētā kondensatora plāksnēm un izlādēja to uz sevi. Citreiz kaut kur pie augstsprieguma līnijām kāds neuzmanības dēļ pārāk pietuvojas vai grib zagt vadus, un gadās, ka pārogļojas. Tad, lūk, ar Jēzu tā arī notika – tādā pārnestā nozīmē Viņš tika grēka enerģijas pārogļots.

Vai arī, ja, piemēram, ir saražota inde. Un tagad mēs varam vilkt paralēles ar radioaktīvajiem atkritumiem. Piemēram, ražo atombumbas vai atomelektrostacijās atomenerģiju un pāri paliek urāns vai plutonijs, kas ir radioaktīvs, indīgs un to nav kur likt. Patiesībā ar grēku arī ir tāpat, to nevar ne jūras dibenā iemest, ne okeāna dziļumos, ne arī kaut kur ierakt. Grēka inde, ja tā ir saražota, viņai kaut kur ir jānostrādā, tāpat kā kondensatoram – jāizlādējas, jānes nāves augļus. Un, lūk, atkal varam pateikt, ka Jēzus mūsu un visas cilvēces saražoto grēku indi paņēma un izdzēra, un tā inde Viņu nonāvēja.

Vēl viena ļoti zīmīga un spēcīga liecība, kuru jūs visi vai vismaz liela daļa zināt, ir svētais Maksimiliāns Kolbe. Šis franciskāņu mūks bija studējis Romā. Tur, redzot milzīgo antiklerikālismu, sevišķi brīvmūrniecības aprindās, kuras gāja manifestācijās pa ielām un kliedza zaimojošus saukļus pret pāvestu (paldies Dievam, ka šodien pie mums tas nenotiek), viņš saprata, ka jādibina organizācija, kas atbruņotu tos, kas cīnās pret Baznīcu, bet darītu to ar mīlestības un patiesības ieročiem. Viņš nodibināja „Bezvainīgās Bruņniecību”, kas bija spēcīga organizācija un darbojas līdz pat šodienai. Viņš bija misionārs Japānā. Polijā viņš bija sācis izlaist žurnālu, kuram bija vislielākais metiens, tas bija moderns un izmantoja tā laika vismodernākās tehnoloģijas. Tātad viņš bija ļoti spējīgs un uzņēmīgs mūks, kas veltījies kalpošanai Dievam un Bezvainīgajai, viņš bija liels Dievmātes godinātājs. Ņemot to visu vērā, fašisti viņu uzreiz arestēja un ieslodzīja koncentrācijas nometnē, saskatot apdraudējumu viņu valdīšanai pār cilvēku dvēselēm.

Tātad Maksimiliāns Kolbe bija koncentrācijas nometnē, kad viens ieslodzītais, neskatoties uz visām dzeloņstieplēm un apsardzi, kaut kā prata aizbēgt. Šajā situācijā nometnes priekšnieks izlēma, ka katram desmitajam ir jāmirst, jo pārējie nav nosargājuši un ļāvuši viņam aizbēgt. Uz Maksimiliānu Kolbi nekrita desmitais cipariņš, bet uz kādu, kas bija viņam līdzās. Un tas cilvēks iesaucās: „Bet man taču paliek sieva un bērni!” Tad šis priesteris izgāja no ierindas, piegāja pie oficiera un teica: „Es gribu mirt viņa vietā.” Tas cilvēks nebija noziedzies, bet kādam bija jāmirst viņa vietā, jo tā bija izlēmusi nometnes vadība. Maksimiliāns Marija Kolbe atdod savu dzīvi. Tā nāve bija briesmīga, jo viņus ieslodzīja bunkurā un mērdēja bada nāvē. Viņi lēnām, lēnām, lēnām dzisa. Bet, pateicoties tam, ka viņam bija dziļa ticība, tā vietā, lai tur valdītu nomāktības gaisotne un bezcerība, vācieši ar pārsteigumu konstatēja, ka no bunkura atskan garīgas dziesmas, lūgšanas, vārdu sakot, svētais Maksimiliāns sagatavoja šos cilvēkus nāvei tā, ka viņi vairs netrīcēja par savu dzīvību, bija gatavi un nobrieduši savai nāvei. Tātad atdeva savu dzīvību.

Un, lūk, arī šeit varam vilkt paralēles – viņš kā patiess Kristus māceklis atdod savu dzīvību. Savukārt Jēzus atdod savu dzīvību par citiem, konkrēti par mums, tikai mūsu nāves bunkurs nav hitleriešu nāves bunkurs, bet mūsu grēka sekas, mūsu egoisma čaula, kurā dzīvojam. Un ja mēs mūsu dzīves laikā no tās neizejam, tad diemžēl, kā Svētie Raksti saka – tas mūs gaida uz mūžību, jo tāda ir mūsu izvēle.

Tā mēs varam mēģināt saprast, kas slēpjas aiz Jēzus Kristus nāves, Viņa upura. Tātad es mēģināju visādos veidos to saprast, bet beigās man nācās noplātīt rokas un pateikt: „Kungs, es diemžēl to līdz galam nevaru saprast!” Tāpēc es vēlos jums teikt: Neuztraucieties, ja jūs nesaprotat līdz galam! Jo es esmu pētījis visos iespējamos veidos un vienu mazu drusciņu esmu sapratis, bet līdz galam es to nesaprotu. Tāpēc, ka Dievs ir noslēpums. Mēs Viņu varam iepazīt arvien dziļāk, dziļāk un dziļāk, bet mēs nekad Viņu neiepazīsim līdz galam, jo Viņš ir neizmērojams. Viņš ir kā mēs Jēzus Sirds litānijā dziedam vai lasām: „Jēzus Sirds, kurā ir visi gudrību un zinību dārgumi.” Tātad Dievā ir neizsmeļams dziļums, un mēs varam no tā smelties, mēs varam arvien vairāk kaut ko saprast, bet tā vienmēr būs blāva atblāzma no tā, kas Viņš patiesībā ir.

Un līdzīgi ir ar šo Viņa krusta nāves, Viņa krusta upura noslēpumu. Mēs to līdz galam nekad nespēsim saprast, bet tas, ko Baznīca māca un Svētie Raksti mums pavēsta, tā ir patiesība: Viņš ir miris par mūsu grēkiem, lai mūs atbrīvotu no nāves, no grēka, egoisma važām, no mūsu iekšējās nedrošības važām, no mūsu mazvērtības kompleksu važām, no mūsu bailēm par rītdienu, no mūsu savstarpējās neuzticēšanās, no tā, ka apsūdzam viens otru, turam aizdomās. Viņš ir nācis, Viņš ir dzimis, lai mūs no tā visa atbrīvotu. Un, lūk, šeit ir Labā Vēsts! Diemžēl mēs bieži esam kristietību pasnieguši tā: Pildi baušļus! Dari to vai arī nedari to! Nedari! Nedari! Un tad skatāmies, ka baznīca paliek arvien tukšāka. Vai arī – kāpēc mūs nevēlas klausīties? Jo, izrādās, mēs Evaņģēliju esam pārvērtuši par slikto vēsti. Nevis Labo, bet slikto – par vēsti, kuru cilvēki uztver kā apgrūtinājumu. Jo dzīve jau tāpat ir grūta, un vēl man grib pielikt kaut kādu smagumu klāt! Jo bieži vien pirmajā vietā ir nolikts cilvēks, tātad tas, ko mums būtu jādara Dievam un otram cilvēkam. Bet mani mīļie, visbūtiskākais ir tas, ko Dievs ir izdarījis mums, ko Viņš dara mums, jo Viņš ir visvarens, Viņš ir mīlošs. Un Viņš ir tas, kurš pārveido mūsu sirdis. Viņš ir tas, kurš paņem mūsu akmens cieto sirdi un dod mums to, kas ir no miesas, kas ir spējīga iežēloties par otru, kas ir spējīga just otram līdzi, kas redz ar mīlestības un patiesības acīm visu pasauli un arī apkārtējos cilvēkus.

Lūk, tas ir svarīgi! Un to mēs dzirdējām šodienas Evaņģēlija aprakstā. Paskatieties! Tas noziedznieks, kurš bija slepkava, kurš karājās pie krusta, viņš neko neizdarīja, viņš bija darījis tikai ļaunu. Un kas notiek? Viņš atver savu sirdi Jēzum, viņš atzīst savu grēku un pēkšņi ierauga, kādos maldos ir dzīvojis. Viņš ierauga, ka Jēzus ir bezvainīgs un atzīst Viņā Dieva Dēlu. Pietiek dažu brīžu, lai viņa grēki tiktu izdeldēti, nomazgāti, piedot. Un Jēzus viņam saka: „Jau šodien būsi ar mani paradīzē.” Viņam nebija nekādi lielie varoņdarbi jāizdara.

Līdzīgi var būt arī mūsu dzīvē. Protams, labie darbi ir svarīgi, bet tie ir ticības auglis, Dieva žēlastības auglis mūsos. Ja mēs šos labos darbus darām miesīgi ar savu egoistisko motivāciju, tad tiem nav vērtības, jo kā apustulis Pāvils saka: Ja es dziedu eņģeļu mēlēs un kalnus gāžu un pat savu mantu atdodu nabagiem un ļauju sevi sadedzināt, tad nav nekādas vērtības, ja tajā nav mīlestības, ja Dievs nav pirmajā vietā, ja es neesmu pagodinājis Dievu un pieņēmis Viņa varu un spēku pār savu dzīvi.

Ja mēs atveramies šai perspektīvai, tad krusta nāves noslēpums sāk ar spēku darboties mūsu dzīvē, līdzīgi kā divos Vecās Derības aprakstos, kas man tagad nāk prātā un kurus gribētos jums atgādināt. Pirmais, kad ebreji gāja cauri tuksnesim un sāka kurnēt pret Dievu un Mozu. Dievs uzsūtīja ugunīgas čūskas, kuras daudzus sadzēla un viņi nomira. Tad viņi sāka vaidēt un saukt uz Mozu: „Lūdzies uz Dievu, lai Viņš mūs atbrīvo no tām čūskām!” Mozus lūdzās, un Dievs viņam pateica: „Uztaisi vara čūsku, novieto to uz koka un, kas uzlūkos šo čūsku, tas paliks dzīvs.” Lūk, šī vara čūska ir krusta simbols. Tas ir Jēzus. Tā ir norāde uz Jēzu. Tas ir pravietojums par Jēzu. Ja mēs uzlūkojam Viņa krustu un atveramies Viņa nāves noslēpumam, Viņa upura noslēpumam, tad mēs tiekam dziedināti no grēka čūskas, indes, kas darbojas mūsos. Un otra situācija Vecajā Derībā – jūdi kurn pret Mozu, viņi saka, ka mums nav ko dzert. Viņi dzēra ūdeni, un tas bija rūgts. Un Dievs lika Mozum iemest koka gabalu iekšā tajā ūdenī un tas kļuva salds. Lūk, atkal – Dieva spēks, kurš ienāk un pārveido cilvēka dzīvi.

Tāpēc mani mīļie, es jūs aicinu – gan jūs, gan sevi – pēc brīža mēs pagodināsim krustu. Krusts tas nav tikai koka gabals. Protams, fiziski tas ir koka gabals, tas ir Jēzus nāves rīks, uz kura Viņš tika piekalts. Bet krusts, kad mēs ticībā pie viņa nākam, nes līdzi to realitāti, kas notika Golgātas kalnā. Debesis ar zemi savienojas un krusts ir šīs savienošanās zīme. Kad mēs nākam ticībā pie krusta, Jēzus upura spēks sāk mūsos pulsēt un sāk mūs atbrīvot no grēka, nāves važām un dod jaunu cerību. Tas nozīmē, ka mēs ļaujam, ka Dievs sāk mūsos darboties. Nevis mēs darbojamies, bet Viņš. Un tad, kad Viņš izdara savu darbu, tad ir tā, kā Jēzus teica: „Mans jūgs ir maigs un mana nasta viegla.” Tad labie darbi, kalpošana Viņam ir pavisam ar citu atspērienu, ar pavisam citiem rezultātiem nekā tad, kad no sevis gribam izspiest, nepiedzīvojuši šo Viņa krusta spēku.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs