Šodienas datums: 16.12.2017  |  Vārda dienas: Alvīne

Sprediķi un uzrunas 2011. gadā

Sprediķis Lieldienu Svētdienā

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2011. gada 24. aprīlis

Svēto Rakstu lasījumi Lieldienu svētdienā:

Apd 10, 34a.37-43; Psalms 118 (117); Kol 3, 1-4; Jņ 20, 1-9

Kristus ir augšāmcēlies! Dārgie brāļi un māsas, šis tradicionālais Lieldienu perioda kristīgais sveiciens mūs ievada svētku vēstījuma pašā sirdī. Pēc Lielā Gavēņa, kurā mēs Jēzus dzīves sāpīgos notikumus, tagad esam aicināti priecāties par to, ka Viņš ir dzīvs, par to, ka grēkam, ciešanām un nāvei nepieder pēdējais vārds šai pasaulē.

Esam pieraduši tādā veidā sveicināt viens otru, bet vai mēs apzināmies, kāds ir šo svētku patiesais vēstījums? Sv. Pāvils raksta un mēs dzirdējām šos vārdus: Tāpēc, ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet pēc tā, kas augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas! Domājiet par to, kas augšā, bet ne par to, kas virs zemes! Jo jūs mirāt, bet jūsu dzīvība līdz ar Kristu apslēpta Dievā. (Kol 3,1-3) Apustulis raksta, ka mēs esam augšāmcēlušies kopā ar Kristu. Un mani mīļie, tā nav kaut kāda teorija, bet gan realitāte. Tas nozīmē, ka līdz ar Kristus augšāmcelšanos dievišķie spēki, kas bija par iemeslu tam, ka Viņa miesa tapa pārveidota un ir dzīva, sākuši darboties arī mūsos. Kristietības centrā nav vis tas, ko mēs darām, bet gan tas, ko Dievs mums jau ir izdarījis un turpina darīt. Viss pārējais ir tikai mūsu atbilde uz šo Viņa dāvanu. Protams, nevar neatzīmēt šīs atbildes nozīmīgumu, jo lai kaut ko saņemtu, šajā gadījumā Dieva dāvanu, to vajag satvert. Tātad galvenais ir pieņemt. Tikai pēc tam seko došana, jo nav iespējams kaut ko dot, ja mēs pirms tam neesam saņēmuši. Tāpēc mēģināsim saprast, ko un kā mums vajadzētu pieņemt? Tad arī kļūs skaidrs, ko un kā mēs varam dot.

Pirmkārt, mēs esam aicināti pieņemt šo jauno dzīvību, ko Jēzus mums dāvā caur savu augšāmcelšanos. Mēs to darām, pateicoties ticībai. Jā, tā arī ir Dieva dāvana. Šī ticība dod pieeju dievišķās dzīvības kanāliem, kuri mums ir pieejami sakramentālajās darbībās. Vakar mūsu draudzes locekļi saņēma Kristību, Iestiprināšanu, Svēto Komūniju. Grēksūdze visu laiku ir pieejama. Ir arī Laulības sakraments un Priesterības sakraments. Tātad ja ticība mūsos ir pamodināta, tad šie augšāmcelšanās spēki, dievišķie spēki ienāk mūsu sirdīs un sākas kaut kas asins pārliešanai līdzīgs. Mūsu garīgajā dzīvē notiek asins pārliešana. Mūsu grēka saindētās asinis tiek paņemtas, un sāk cirkulēt tās asinis, ko Jēzus Kristus mums dod – dievišķās asinis, kuras pārveido mūsu domāšanu, reakciju, uzvedību, vērtēšanas skalu, mūsu dzīves prioritātes. Tas viss soli pa solim sāk pārveidoties. Bet kļūstam par jauniem cilvēkiem.

Tātad ticība kļūst arī par mūsu atbildi un „roku pastiepšanu“ pretī Dievam. Lai šī ticības dāvana varētu mūsos ienākt un sākt darboties, ir viens priekšnosacījums, un tā ir pazemība, jo tikai pazemīgs cilvēks saprot, ka nav pašpietiekams, ka viņam kaut ko vajag saņemt, ka viņam ir robežas. Mums ir nepieciešams Dievs, un patiesībā arī citi cilvēki, lai mēs varētu attīstīties un normāli dzīvot – jo nav labi cilvēkam dzīvot vienam, un tas attiecas ne tikai uz laulību, bet vispār uz cilvēka eksistenci. Cilvēks ir sociāla būtne un pastāv komunikācijā, mīlestībā un patiesībā. Tātad tad, kad mēs to jau apzināmies, atveramies ticībai un caur ticību Augšāmceltā Jēzus spēkam, tad mūsos sāk notikt pārvērtības brīnums, mūsu jaunā piedzimšana un augšāmcelšanās. Caur ticību mēs atveram Dievam ceļu uz mūsu sirdi, un Viņš var mūsos brīvi darboties. Ieticēt Dievam nozīmē: uzticēties Viņam, atrast Viņā un Viņa mīlestībā drošu patvērumu un pamatu zem kājām, pārstāt baidīties. Kad apzināmies, ka esam Viņa mīlestības apņemti, tad mūsos izzūd bailes, bažas par rītdienu, nedrošības sajūta. Tas nozīmē būt pārliecinātam, ka Viņš mani mīl neskatoties uz maniem pagātnes grēkiem un kļūdām, ka Viņš mani ir radījis unikālu un neatkārtojamu un paredzējis man īpašu vietu savā plānā. Tas nozīmē atklāt, ka Viņš pieņem mani tādu, kāds es esmu, un priecājas par mani. Tā kā tie mazie bērniņi, kas tur lejā prezbitērijā pļāpā, viņiem tur ir labi, viņi ir tuvu Kungam un jūtas droši - arī mēs aicināt pie Viņa nākt un uzticēt savus priekus un bēdas, gluži kā mīlošam Tēvam. Kristīgā dzīve reizē ir process un auglis, kas rodas no tā, ka Dievs savā varenībā mūs rada no jauna (2 Kor 5,17), kā vakar Lieldienu vigīlijas pirmajā lasījumā dzirdējām aprakstu par pasaules un cilvēka radīšanu. Lieldienās šis noslēpums aktualizējas. Tātad Dievs sākumā radīja pasauli un cilvēku, bet tagad Dievs mūs rada no jauna. Pēc grēkā krišanas mums ir nepieciešama šī jaunā radīšana un sirds pārveidošana. Mums ir nepieciešama miesas sirds, jūtīga, mīloša, atvērta, kas spējīga līdzi ciest otram, nevis tāda akmens cieta, kura tikai ar tiesājošu skatienu skatās apkārt un visus nosoda. Kad Dievs mūs rada no jauna, mēs Viņam atbildam, pazemīgi piekrītot saņemt ticības dāvanu. Tādējādi Viņš liek mums atdzimt un mūs augšāmceļ, kā saka apustulis Pāvils (Rom 6,4-5). Šai Dieva darbībai piemīt radikāla notikuma raksturs. Kristības fakts ir tikai šī procesa iesākums, tas ir kā sēkla, kas iesēta mūsu sirds augsnē.

Tagad pārdomāsim jautājumu par to, ko un kā mēs varam dot. Sv. Pāvils raksta: Bet kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ uzskatu par zaudējumu. Tiešām, es uzskatu par zaudējumu visu sava Kunga Jēzus Kristus pazīšanas dēļ, kas visu pārspēj; tās dēļ es visu esmu zaudējis un uzskatu par mēsliem, lai Kristu iegūtu. (Flp 3,7-8) No šiem vārdiem redzam, ka galvenais, ko Dievs sagaida no kristieša ir tas, lai viņš pieņem un nodod tālāk sava Kunga Jēzus Kristus pazīšanu jeb atziņu par savu jauno statusu, jauno dzīvību, kas viņā ir sākusi pulsēt, lai kā apustulis Pāvils raksta citā vietā – mēs būtu par patīkamu smaržu Dievam, kā dzīva vēstule viens otram. Tātad, ja mēs esam piedzīvojuši šo pārmaiņu, tad kļūstam kā patīkama smarža citiem. Tad cilvēki sāk meklēt mūsu sabiedrību, jo viņiem ir labi mūsu klātbūtnē, viņi jūt mieru, iepriecinājumu, viņi atdzīvojas. Un tas nav mūsu darbs, jo, ja tas ir tikai cilvēcīgi, tad viņi pagurst un aiziet. Bet ja tas ir Dieva klātbūtnes dēļ, kas ir mūsos, tad viņi aiziet un impulss viņos saglabājas, viņi ir uzrunāti savas sirds dziļumos.

Augšāmceltā Jēzus Kristus dievišķais spēks ir realitāte, kas darbojas pasaulē. Un mēs to varam redzēt dzīvajos lieciniekos, piemēram, māte Terēze no Kalkutas, kas jau ir izsludināta par svētīgu, Jānis Pāvils II, kas 1. maijā tiks izsludināts par svētīgu. Es domāju, katrs no mums lielākā vai mazākā mērā ir šo pārvērtību piedzīvojis. Ja man savā dzīvē ir iznācis kaut ko labu izdarīt un ja cilvēki ir jutušies uzrunāti no tā, par ko dalos, tad es to apzinos kā Dieva dāvanu un tas ir noticis tikai tāpēc, ka kaut kādā mazā, niecīgā mērā esmu sācis atvērties – bieži vien caur sāpēm un grūtībām, un varbūt ļoti lēnām – uz šo Jēzus Kristus augšāmcelšanās realitāti. Tā ir sākusi mani pārveidot. Un tad, kad es ļauju tam notikt, tad redzu, ka cilvēki tiek uzrunāti, viņu sirdīs kaut kas sakustas. Slava un gods Dievam! Tas ir Viņa spēkā. Tā ir realitāte, kuru meklēju un ar kuru vēlos dalīties, lai tā būtu ikvienā ticīgajā, ikvienā cilvēkā.

Apustulis Pāvils saka: ticība nāk no sludināšanas un ieklausīšanās, tāpēc viņš ar sāpēm sirdī sauc: Bet kā tie piesauks to, kam nav ticējuši? Vai kā lai tic uz to, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird bez sludinātāja? (Rom 10,14),un Jēzus saka: Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! (Mt 13,9.43; Mk 4,9.23. 7,16; Lk 8,8. 14,35)

Tātad pirmais, mēs esam aicināti atvērties un dot jauno dzīvību, ko dod Kristus, caur ticību, pazemību, piedalīšanos Baznīcas sakramentos, kas ir dzīvības kanāli, kas ieplūst mūsos, un līdzdalību liturģijā, caur lūgšanu, adorāciju un ieklausīšanos Svēto Rakstu vārdos, iepazīšanos ar Jēzus augšāmcelšanās liecinieku atstātajiem rakstiem un ticīgu cilvēku sarakstītiem darbiem, kā arī liecībām par sastapšanos ar Kristu. Pirmkārt, saņemt. Un otrkārt, mēs esam aicināti citiem nodot tālāk šo vēsti par jauno dzīvību, ko piedāvā Kristus.

Jāpasaka dažus vārdus par to, kā to darīt. Kristietība ir vārds, kas tapis miesa, nevis skaista teorija. Tātad ja mēs esam ieklausījušies šajā Vārdā, paklausījuši tam, šis Vārds sācis kļūt miesa arī mūsu dzīvē, tad to nevarēsim paturēt pie sevis. Sirds mūs mudinās iet un dalīties ar citiem. Mēs to darīsim, un mūsu vārdiem būs spēks, kas iespiedīsies cilvēku sirdīs un prātos un viņus pārliecinās. Šajos Kristus augšāmcelšanās svētkos novēlu, mani mīļie, lai šī realitāte ienāk jūsos, lai jūs atverat savu sirdi un, tapuši jauni cilvēki, nesat tālāk šo liecību, ka Kristus ir augšāmcēlies, jo es esmu to piedzīvojis, jo Viņš ir mani padarījis par jaunu cilvēku.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs