Šodienas datums: 30.04.2017  |  Vārda dienas: Liāna, Lilija

Sprediķi un uzrunas 2011. gadā

Uzruna konferencē "Jānis Pāvils II - jaunās pasaules vēstnesis"

Latvijas Universitāte, 2011. gada 1. maijs

Augsti godātais Valsts Prezidenta kungs un kundze, Saeimas priekšsēdētājas kundze, Ministru prezidenta kungs, ministres kundze, godājamais eminence, ekselences, politiķi, zinātnes un kultūras jomas pārstāvji, brāļi garīdznieki, dāmas un kungi! Pateicos, ka esat atraduši laiku un šajā tik īpašajā dienā esat šeit. 
 
Man pašam 2005. gada aprīlī, laikā, kad Jānis Pāvils II pārkāpa redzamās un neredzamās pasaules slieksni un devās mūžībā, bija laimējies būt Romā un vērot notikumus, kas tobrīd strauji attīstījās, kā arī piedalīties viņa bērēs.

To visu redzējis un piedzīvojis, es secināju: Savu vislielāko uzvaru viņš izcīnīja pēc nāves. Viss viņa dzīves beigu posms - slimība un aiziešana mūžībā, kā arī dienas pirms bērēm bija ārkārtīgi spēcīga sekojošo Evaņģēlija vārdu ilustrācija: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, tad nes daudz augļu." (Jņ 12,24) Dažu dienu laikā caur sv. Pētera baziliku izgāja 4 miljoni cilvēku no visdažādākajām pasaules malām, lai atvadītos no aizgājēja un tas apliecina, ka patiesībā un brīvībā pieņemot un īstenojot Kristus doto aicinājumu - atdot sevi pilnībā Dievam un cilvēkiem, ir iespējams būt par gaismu un sāli pasaulē, pārveidot to un faktiski kļūt par jaunas pasaules vēstnesi.

Kāpēc visi šie cilvēku miljoni traucās uz Romu? Kāpēc bērēs piedalījās 200 valstu vadītāji? Tik daudz karaļu, prezidentu un premjeru vienkopus Roma savas pastāvēšanas gadsimtos vēl nebija redzējusi.

Mani ļoti uzrunāja intervija ar kādu pusmūža policisti Sv. Pētera bazilikas tuvumā. Viņai jautāja, kāpēc šie cilvēki te nāk? Jo bija arī tādi, kas stāvēja 17 stundas, visu nakti rindā, lai tikai varētu pienākt uz brīdi pie atvērtā zārka. Policiste atbildēja ar asarām acīs: „Mani pārsteidz šo cilvēku ticība. Kaut ko tādu es savā mūžā vēl neesmu redzējusi, pat Jubilejas gadā un Vispasaules Jauniešu dienās ne. Šie cilvēki ir atnākuši savas ticības dēļ. Mēs esam noguruši, jo maiņa ilgst 12 stundas, bet darām to ar prieku."

Taču šo svētceļnieku vidū nebija katoļi vien. Televīzijā varēja dzirdēt arī musulmaņu, ebreju un neticīgu cilvēku liecības. Tikai tad es atklāju, cik ļoti dziļus cilvēka personības slāņus bija izdevies skart Jānim Pāvilam II. Viņi teica: „Tas bija mūsu pāvests."

Kas bija šī fenomena pamatā? Jo kaut ko tādu Karola Vojtilas dzīves laikā bija grūti paredzēt. Viņa vārdi, īpaši tie, kas attiecās uz morāles jomu, bieži vien tika apstrīdēti, un aicinājumi, sevišķi attiecībā uz karu, cilvēktiesībām un reliģisko brīvību, ignorēti. 

Atbilde uz jautājumu, kāpēc visi šie cilvēki bija tik ļoti uzrunāti, nav vienkārša. Lai nonāktu līdz atbildei, vispirms vismaz dažos teikumos nepieciešama ieskicēt, ko tad pāvests savas dzīves laikā izdarīja. Vispirms uzsvēršu - viņš nekad neslēpa savus uzskatus, runāja atklāti un tieši, turklāt vārda tiešā nozīmē viņš gāja pretim cilvēkiem, dodoties uz visattālākajiem pasaules nostūriem un 104 apustulisko ceļojumu laikā veicot vairāk nekā miljonu kilometru.

Lai neieslīgtu teoloģiskās niansēs, jāsaka ļoti vienkārši - Jānim Pāvilam II noteicošais bija cilvēks, viņa cieņa un tiesības. Taču saskaņā ar pāvesta daudzkārt izteikto pārliecību, šī cilvēka cieņa sakņojas faktā, ka cilvēku ir radījis Dievs, un līdz ar to viņā atspoguļojas dievišķā godība un pilnība.

Diemžēl cilvēks ir sapinies savas identitātes meklējumos un ar grūtībām apzinās to, kas viņš ir patiesībā, tāpēc ļoti viegli ir gatavs ignorēt, pazemot un iznīcināt otru. Un te seko radikāla Jāņa Pāvila II tēze -Viņš apgalvo, ka bez Kristus cilvēks nezina to, kas viņš patiesībā ir, un nespēj īstenot savu cieņu un aicinājumu. Šeit ir ietverta viņa vēstījuma sāls.

Cilvēki juta viņa īpašo attieksmi pret sevi - attieksmi, kas modināja apziņu par savas personības cieņu, apziņu par patieso dzīves aicinājumu un sūtību. Viņa pāvestības divdesmit septiņu gadu laikā daudzi bija to sapratuši. Tāpēc arī pēc nāves viņu sāka saukt par visvairāk mīlēto pāvestu pasaulē. Cilvēki redzēja, ka ir zaudējuši kādu, kurš pats bija atradis ceļu uz jēgpilnu dzīvi un ar savu piemēru, ar saviem darbiem, savu dzīves ritmu rādīja to citiem. Un piedzīvotais zaudējums viņiem sāpēja. Tāpēc viņa šīszemes nāves un bēru dienā varēja vērot tik daudzas klusas asaras, kas ritēja pār palikušo vaigiem, taču vienlaikus daudzi klātesošie bija dziļa prieka pārņemti, esot pārliecināti, ka viņu mīļotais pāvests jau uzreiz ir ieceļams svēto kārtā.

Šī ir tikai viena no varbūtējām atbildēm uz jautājumu, kāpēc Jāņa Pāvila II bēres bija tik kupli apmeklētas, taču tas joprojām ir noslēpums, kuram ir daudz dažādu dimensiju. Caur sastapšanos ar šo pāvestu cilvēki bija piedzīvojuši kādu noslēpumainu Klātbūtni, mīlestības un patiesības klātbūtni, saņēmuši iedrošinājumu un gaismu turpmākajai dzīvei. Un tāpēc viņi gribēja izmantot pēdējo iespēju pienākt pie šīs noslēpumainās Klātbūtnes liecinieka, droši vien savos sirds dziļumos cerot, ka šeit varēs to piedzīvot no jauna. 

Manā skatījumā Jānis Pāvils II, pirmkārt, ir mistiķis - cilvēks, kuram Dievs ir augstākā un dzīvā realitāte, ar Kuru viņš ikdienā ir saskarsmē un Kurā viņš smeļas spēku un skaidrību savai dzīvei un nebūt ne vieglajam kalpojumam. Tieši tāpēc viņš kā pāvests spēja pieņemt revolucionārus lēmumus un tos iemiesot dzīvē, neskatoties uz apkārtējās vides pretestību.

Jāņa Pāvila II personībā harmoniski bija sakausētas četras šķautnes - cilvēks, kristietis, pāvests un valstsvīrs. Tās viņā bija nedalāms veselums. Tieši pāvesta cilvēciskums aizskāra un atvēra citu cilvēku sirdis un ļaujot jo pilnīgākā veidā darboties Jānim Pāvilam II - kristietim, pāvestam un politiķim. Piemēram, pēc Jauniešu Dienām Manilā, dažus no dalībniekiem bija īpaši uzrunājis tas, ka pāvests, atbildot uz jauniešu entuziasma plūdiem, bija no prieka gaisā virpinājis savu spieķi. Vai arī kādā citā reizē audiences laikā kameru priekšā ļāvis kādai sievietei sevi apkampt un noskūpstīt (agrāk kaut kas tāds attiecībās ar pāvestu bija neiedomājams). 

Stājoties Romas bīskapa amatā, kļūstot par Vatikāna valsts vadītāju pāvests spēja kļūt par morālu autoritāti ne tikai katoļiem, bet arī citu konfesiju kristiešiem, citu reliģiju pārstāvjiem, kā arī cilvēkiem, kas neatzīst Dieva eksistenci.

Jānim Pāvilam II piemita spēja novērtēt sabiedrības morālo stāvokli un ieraudzīt konkrētu norišu nozīmi pagātnes notikumu un nākotnes vajadzību kopsakarībās. Uzticīgi sekojot Kristum, Jānis Pāvils II spēja stingri pastāvēt uz savu pārliecību un saglabāt stingru mugurkaulu. Kardināls Staņislavs Dzivišs, Jāņa Pāvila II sekretārs savā atmiņu grāmatā raksta: „Viņš nebija ne Maskavas, ne Vašingtonas cilvēks. Viņš bija Dieva cilvēks. Atvērts uz visiem. Brīvs cilvēks. Un nekad neļāvās, ka ar viņu manipulē politiski grupējumi".

Jāņa Pāvila II nelokāmība, aizstāvot universālās vērtības un morāles normas, neatkarība no kādas ideoloģijas, autentiskums attiecībās ar cilvēkiem, kā arī personīgās dzīves piemērs bija tas, kā dēļ viņš tik daudziem mūsdienu pasaules sabiedrībā kļuva par autoritāti.
Vojtilas interešu loks bija ārkārtīgi plašs, tāpēc šeit mēģināšu izdalīt tikai dažas no viņa analizētajām pamattēmām, kuras nav zaudējušas savu aktualitāti arī šodien un kuras ļauj par viņu runāt kā par jaunās pasaules vēstnesi.

Varam vērtēt to kā zināmu polarizēšanu, taču, tverot pašu problēmas būtību, viņš pretstata divas kultūras, atklāj divus iespējamos individuālās un arī sabiedrības attīstības ceļus -uz dzīvību vai uz nāvi un iznīcību.

Par „nāves kultūras" izplatīšanos mūsdienu sabiedrībā Jānis Pāvils II pirmo reizi ierunājas pirms nepilniem 20 gadiem. Jau vēlāk viņš raksta par bīstamu demokrātijas savienību ar ētisku relatīvismu, kas atņem sabiedriskai dzīvei morālo pamatu, un līdz ar to arī patiesības pazīšanas spēju. Ja, "nepastāv nekāda objektīvā patiesība, kas nosaka politisko darbību un ir tās virzītāja, ir viegli instrumentalizēt idejas un uzskatus, lai pakārtotu tos mērķiem, kurus stāda vara un valdība. Vēsture māca, ka demokrātija bez pamatvērtībām viegli pārvēršas atklātā vai maskētā totalitārismā", saka pāvests kā pamatvērtības nosaucot patiesību un brīvību, attiecinot tās gan uz individuālo, gan politisko plāksni.

Brīvība nav absolūta pašnoteikšanās. Tā ir saistīta ar patiesību par to, kas persona ir savā dziļākajā būtībā. Tāpēc vienīgi šīs patiesības respektēšana, saiknes saglabāšana starp mūsu apziņu un personas dziļumiem, kuros tiek iepazīta patiesība un izdzīvota brīvība, ļauj mums nepārvērst savu brīvību par tās surogātiem - visdažādākajām atkarībām, nerēķināšanos ar citiem, otra cilvēka izmantošanu iedzīvošanās nolūkos vai karjeras dēļ vai emocionālā komforta dēļ. Tāpēc darbības, kas tiek veiktas brīvības vārdā, bet ir pretrunā ar patiesību par personas patieso būtību, nevis ceļ cilvēku un sabiedrību, bet gan to sagrauj.

Pāvests uzsver, ka tieši sirdsapziņa ir cilvēka visapslēptākais centrs un svētnīca, kur viņš var būt viens kopā ar Dievu un atpazīt patiesību. Vienīgi ieklausoties Dieva balsī savas dvēseles dziļumos un darbojoties saskaņā ar Viņa norādēm cilvēks iegūs brīvību, pēc kuras alkst. No pienākuma sekot patiesībai, kas iepazīta sirdsapziņā, izriet arī politisko līderu atbildība pret savu valsti, par kuru pāvests nebaidījās runāt atklāti, uzsverot, ka politiķiem ir jābūt gataviem kalpot cilvēkiem.

Taču politiku veido cilvēki. Jānis Pāvils II nerimstoši runājis par nepieciešamību veikt harmonisku kultūras un ticības, ticības un prāta, ticības un dzīves sintēzi. Kāpēc? Jo cilvēks var kļūt par cilvēku šī vārda pilnā nozīmē tikai caur kultūru, brīvas un harmoniskas attīstības ceļā, attīstot visas savas personības dimensijas. Tieši kultūru Jānis Pāvils II saprata kā vērtību un līdzekļu kopumu, pateicoties kuriem cilvēks izsaka savas personības bagātību visās tās izpausmēs. Savukārt ticība ir tā, kas dod dziļo skatījumu uz cilvēku, kas ir nepieciešams kultūrai un var dot tai būtisko pamatu. Samērojot kultūras un politikas lomu, Jānis Pāvils II atzina: Lai gan politika ir ļoti svarīga, kultūra ir daudz svarīgāka, jo ne jau parlamentārās vēlēšanas izšķirs valsts nākotni, bet tā būs atkarīga no „dzīvas apziņas par to, ka cilvēks nerada patiesību, drīzāk patiesība atklāj sevi cilvēkam, kad viņš to neatlaidīgi meklē". Cilvēkam ir dotas divas spējas ar kuru palīdzību viņš var iepazīt patiesību par sevi, Dievu un pasauli. Tās ir ticība un prāts. Ar cilvēka prāta izkopšanu ir jānodarbojas universitātēm, kurām tādēļ ir daudz lielāka ietekme uz nāciju nekā parlamentam.

Kā būtiska pamattēma un rūpju objekts Jāņa Pāvila II pontifikātā ir jautājums par sabiedrības pamatu - ģimeni un laulību. Visas pāvesta uzstāšanās par ģimenes tēmu caurvij viens galvenais aspekts: rūpes par to, ka ģimenes vērtība mūsdienu civilizācijā, kurai raksturīga izrādīšanās, degradējas, par to, ka tiek apšaubīta laulības noturība, veicinātas tā saucamās brīvās attiecības, piedāvāti alternatīvi ģimenes modeļi. Neiepazīstot patiesību par sevi, pastāv draudi, ka par sievietes un vīrieša „savstarpējo mīlestību" kļūst tikai patīkamu sajūtu, baudas vai labuma meklēšana. Tādā gadījumā viņi kopā būs tikai tik ilgi, cik ilgi viens otram būs par šādu sajūtu un labumu gūšanas avotu.

Jānis Pāvils II nekad nepārstāja būt mistiķis, kurš aicināja ikvienu atzīt, ka cilvēkā primārais ir gars, jo tieši cilvēka sirds stāvoklis nosaka visu viņa pārējo, tas ir dvēselisko un fizisko dimensiju funkcionēšanu un izpausmi. Patiesība, kuru viņš bija atklājis, noteica viņa galvenās darbības virzienu. No politiskā viedokļa tas varētu likties iracionāli, pat pretrunā ar viņa pārstāvētās valsts interesēm. Vērojot Jāņa Pāvila darbību, var pamanīt, ka viņš neizdabā mūsdienu dominējošās nāves kultūras tendencēm, bet daudzos gadījumos atklāti nostājas pret tām. To varēja teikt gan attiecībā pret PSRS, gan ASV, gan arī ES politiskajām elitēm.

Šodien cilvēce baidās no sevis pašas. Tas ir saistīts ar to, ka it kā no jauna tiek atklāta patiesība par cilvēka dabu - tas, ka šī daba ir ne tikai materiāla, bet arī morāla un garīga. Pāvests atzinis, ka vislabākais pierādījums tam, ka cilvēcei ir dvēsele, ir vispasaules kustība par cilvēktiesību aizstāvību. Tāpēc Baznīca, aizstāvot cilvēka tiesības, te redz labāko iespēju kā pārvarēt tādus izaicinājumus kā viltus ideoloģijas, valsts totalitārisms, ģimenes sairums un terorisms, kas bija par iemeslu tam, ka 20. gadsimts pārvērtās par baiļu un nāves gadsimtu. Šobrīd jau pagājušo gadsimtu Jānis Pāvils II raksturoja sakot: „Noslēgumam tuvojas gadsimts, kuru mēs uzsākām ar lielu uzticēšanos cilvēces gandrīz neierobežotajam progresam, bet kurš tagad noslēdzas ar lielām bailēm un morālu sajukumu. ...Rietumeiropa ir atmetusi dzīvības civilizāciju. Nāves civilizācija noved pie tā, ka pasaule pati sevi sagraus."

Šai kontekstā jaunu aktualitāti gūst slavenā franču valstsvīra, mākslas pazinēja un ceļotāja Andrē Malro, sacītais, kurš norādīja uz garīgās dimensijas apspiešanu cilvēkā un apgalvoja - 21. gadsimts būs vai nu reliģijas gadsimts vai arī tā nebūs vispār. 

Kā izeju no esošās traģiskās situācijas Jānis Pāvils II minēja mīlestības civilizāciju, jeb citiem vārdiem -pasauli, kas ir cilvēciskāka, kas ir balstīta mīlestībā, bet arī taisnīgumā, patiesībā, brīvībā un solidaritātē. „Mīlestības civilizācija ir dzīve, kur ētika ir pārāka par tehniku, kur cilvēks tiek vērtēts augstāk par lietām, kur garīgās vērtības tiek augstāk vērtētas par materiālajām, žēlsirdība pār taisnīgumu, „būt" pār „piederēt"."

Rezumējot, ir jāatzīmē, ka pāvests Jānis Pāvils II savas dzīves laikā nekad nemeklēja lētu popularitāti. Dažbrīd likās, ka tā ir saucēja balss tuksnesī, jo daudzi apgalvoja, ka tas, ko viņš sludina, ir utopija, ka tā, kā viņš māca, nav iespējams dzīvot. Tomēr pasaules reakcija uz cunami dienvidaustrumu Āzijā, uz pāvesta slimību un nāvi ir parādījusi, ka tā nav pīļu dīķa kompānija no Plūdoņa poēmas, bet gan domājošu un jūtīgu cilvēku sabiedrība, kurai nav sveša solidaritāte un kura ilgojas pēc augsta lidojuma, kā arī ir gatava objektīvi novērtēt tos, kuru vārdi ir saskanējuši ar darbiem.

Tātad jaunas pasaules, jaunas Eiropas dzimšana ir iespējama, bet pie nosacījuma, ka tā no jauna atklās šī kontinenta senās „kultūras un reliģiskās saknes", ka tā atklās mīlestības civilizācijas nepieciešamību kā atbildi uz samilzušajām mūsdienu problēmām.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs