Šodienas datums: 22.08.2017  |  Vārda dienas: Rudīte, Everts

Sprediķi un uzrunas 2011. gadā

Sprediķis Kunga Vissvētās Miesas un Asins svētkos

Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu klosteris Priedainē, 2011. gada 23. jūnijs

23. jūnijā Bezvainīgās Vissvētākās Jaunavas Marijas māsu kalpoņu klosterī Priedainē Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs iesvētīja kapelu. Māsu kalpoņu rīkoto Telšu dienu ietvaros kapelas iesvētīšanai sekoja Svētā Mise priežu ēnā un Kristus Miesas un Asins svētkiem veltīta Euharistiskā procesija Priedaines ielās, pēc kuras Vissvētākais Sakraments tika novietots jauniesvētītajā kapelā. Tā būs pieejama ne vien māsām kalponēm, bet arī ikvienam ticīgajam, kas vēlēsies pavadīt laiku ar Kungu.

Sprediķis Svētajā Misē:

Šodienas svētki – Kunga Vissvētās Miesas un Asins svētki – ietver ļoti būtisku vēstījumu, kas mums kā katoļiem, kā kristiešiem ir viena no pamata atziņām, viens no galvenajiem mūsu ticības noslēpumiem. Šajos svētkos es gribētu jūs aicināt pārdomāt to, ka neredzamais ir svarīgāks par to, kas ir redzams.

Ja mēs tā paskatāmies – saulīte gaiši spīd un Zeme riņķo ap Sauli. Kāpēc tā riņķo? Tāpēc, ka ir kāds neredzams spēks, kas tai liek riņķot. Tātad ir gravitācijas spēks, kurš liek planētām riņķot pa savu orbītu. Savukārt arī mūsu Saules sistēma tā riņķo ap galaktikas centru. Tātad ir kādi neredzami spēki, kas kustina pasauli. Atminēsimies – Jūs to droši vien fizikā mācījāties – Ņūtons sēdēja zem ābeles un viņam uz galvas uzkrita ābols līdzīgi tam, kā pirms brīža te čiekurs nokrita, gan ne uz galvas, bet blakus kādam. Tad Ņūtons sāka domāt, kāpēc tas tā notika, izmantoja savu inteliģenci un atklāja gravitācijas spēku. Tātad pastāv neredzami spēki un realitātes, kuras mēs neredzam ar savu aci, bet kuras ir būtiskas un pateicoties kurām pasaule eksistē. Tas attiecas uz materiālo pasauli, kaut kādā ziņā – redzamo pasauli. Gravitācijas spēku mēs neredzam, bet varam izmērīt ar mērinstrumentu palīdzību.

Bet tāpat ir arī garīgā realitāte, kura nav redzama. Svētie Raksti saka, ka ar Viņa Vārdu ir radītas debesis un ar Viņa mutes dvesmu – visa realitāte. Un lūk, ir svarīgi apzināties, ka mēs neesam tikai tā miesa, ko, uzlūkojot viens otru, redzam. Bet mēs esam dvēsele miesā, iemiesots gars. Protams, mūsu miesā atspoguļojas tas, kas ir mūsu dvēsele. Droši vien esat redzējuši kādas bildes vai filmu, kur attēlots apsēsts cilvēks. Viņa sejā izpaužas tas, kas ir viņa iekšienē. Tā ir velnišķīgā realitāte, kas pārņēmusi savā varā viņa dvēseli. Tāpat svētam cilvēkam, - paskatieties uz māti Terēzi! Man gadījās būt viņas beatifikācijas Misē Svētā Pētera laukumā, un tur bija liela viņas fotogrāfija, kurā viņa pilnīgi staro, no viņas dveš prieks. Vai piemēram, Jāņa Pāvila II beatifikācijas bildes – tajās caur acīm, sejas izteiksmi, smaidu izpaužas tas, kas ir viņa iekšienē, tā ir neredzamā realitāte. Tātad ir svarīgi, ka tas, kas ir neredzamais mūsos, nosaka redzamo veidolu. Neredzamais ir pats, pats dziļākais. Mūsu esamības dziļumos ir Dieva attēls un līdzība. Bet kas ir vajadzīgs, lai šis Dieva attēls parādītos mūsu sejā, vaibstos, dzīvē un caur visu mūsu eksistenci?

Te mums nāk palīgā šodienas svētki, jo Jēzus saka: "Kas ēdīs no šīs Maizes, tas dzīvos mūžam." Maizei, kas ir redzama, pēc konsekrācijas pievienosies neredzamā realitāte - Kristus, kurš ir miris un augšāmcēlies, Augšāmceltā Kristus Miesa, kura tur ir klātesoša un kuru mēs varam pieņemt sevī. Kad mēs to pieņemam sevī, to var salīdzināt ar asins pārliešanu. Ja kādam asinis ir saindētas, tad viņš mirst. Kad viņam pārlej asinis, ielej veselas asinis, kuras sāk riņķot viņa asinsrites sistēmā, tad viņš izdzīvo, viņš atdzīvojas. Tad, kad mēs pieņemam Kunga Miesu un Asinis, tad mūsu iekšējā cilvēkā sāk riņķot Kristus Asinis, dievišķā realitāte. Vienīgi ir tāds noteikums, par kuru runā apustulis Pāvils 1. vēstulē korintiešiem. Viņš saka: "Bet lai ikviens cilvēks sevi pārbauda un tikai tad ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo ikviens, kas ēd un dzer, neatšķirdams Kunga miesu, tas ēd un dzer sev par sodību. Tādēļ starp jums ir daudz vājinieku un nespēcīgo un daudzi ir miruši." (1 Kor. 11:28-30) Un tālāk viņš pasaka – kāpēc: tāpēc, ka viņi nav pārbaudījuši sevi, viņi ir ēduši Kunga Miesu necienīgi. Tas ir tāpat kā uguns salmos, - ja uguni pieliec pie salmiem, salmi sadeg. Bet, ja uguni pielaiž pie zelta, kurš ir jau izkausēts un kuram nav piemaisījumu, tad uguns tam nekaitē. Tāpat arī cilvēks, kurš ir šķīstījis sevi ar grēku nožēlu un pieņem Kunga Miesu, kļūst līdzīgs Kristum. Bet, ja mēs esam grēka stāvoklī, tad tas ir līdzīgi kā ar salmiem un uguni – tie sāk degt, jo Kunga klātbūtne izdedzina laukā grēku. Un kad tā sāk dedzināt laukā grēku, tad var parādīties slimības, un cilvēks var pat nomirt. Tātad ir ārkārtīgi svarīgi rūpēties par mūsu iekšējo, garīgās dzīves profilaksi un regulāri iet pie grēksūdzes. Kā Baznīca māca, - ne retāk kā reizi gadā, bet es parasti tomēr iesaku – reizi mēnesī. Tas ir noteikums, lai neredzamā realitāte var mūs pārveidot un mūsos atspoguļoties.

Tad vēl ir tāda interesanta vieta šodienas 1. lasījumā: „Neaizmirsti Kungu, savu Dievu (..) Viņš bija tavs vadonis lielajā un briesmīgajā tuksnesī (..) Viņš tev izsauca strautus no cietas klints un ēdināja tuksnesī tevi ar mannu." Mēs atkal redzam, ka Dievam nav nekādu šķēršļu. Mēs redzam arī vienā no psalmiem, ka Viņš padara tuksnešus par auglīgiem laukiem, savukārt auglīgu zemi – par tuksnesi. Tur, kur ir ūdens, rodas tuksnesis, un tur, kur ir tuksnesis, parādās ezeri. Dievs radīja pasauli, un Viņš turpina to uzturēt. Svēto Rakstu gaismā mēs redzam, ka par zemes iemītnieku grēkiem zeme aizgāja postā. Savukārt, ja zemes iemītnieki dzīvo vienotībā ar Dievu, tad Viņš viņus svētī un zeme sāk uzplaukt.

Tāpēc es gribētu aicināt visus klātesošos apzināties, ka neredzamā realitāte ir svarīgāka par redzamo! Bet, protams, arī to neredzamo, dievišķo realitāti jāsaprot un jāuztver pareizā veidā, jo diemžēl tas tā arī pie mums notiek, ka cilvēki saka: es jau tikai Dievam dzīvoju un mani neinteresē viss pārējais – atbildība par manu ģimeni, darba kvalitāte, es varu pēc iedvesmām vadīties. Nē! Tā ir ilūzija, un faktiski tāds garīgums ir iluzors. Objektīvais garīgums noteikti ved arī pie atbildības sajūtas un ļoti reālistiskas apkārtējās pasaules uztveres. Lūk, uz to es jūs aicinu. Patiesībā mēs varam pārbaudīt, kāds ir mans garīgums. Ja tas mani ved prom no šīs pasaules realitātes, tad tas noteikti ir ar ilūzijas piegaršu, bet, ja tas ir īsts, tad tas ir reālistisks. Tas ved pie tā, ka cilvēks ņem savas dzīves krustu un nes to kopā ar Jēzu Kristu, bet nevis bēg no krusta un no atbildības.

Tātad es aicinu atvērties uz šo neredzamo Kunga klātbūtni, kas manifestējas īpašā veidā Vissvētākajā Sakramentā, un aicinu kopīgiem spēkiem atvērt arī Latviju, mūsu sabiedrības struktūras un institūcijas šai neredzamajai Kunga klātbūtnei! Tā ir mana ļoti stingra pārliecība, ka, ja Latvija atvērsies uz šo Kunga klātbūtni un sāks klausīt Viņa balsi, tad tā piedzīvos svētību un ātri izies no krīzes. Lūk, īstā, galvenā atslēga, kā pārvarēt krīzi! Protams, tas neizslēdz to, ka jāmeklē veidi, kā optimizēt ekonomikas jomas un apkarot korupciju, bet galvenā atslēga ir atgriezties pie Kunga visiem kopā un jautāt: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" Tas, ko mēs varam darīt, ir ikdienā pastāvēt ciešā vienotībā ar Kungu. Šim nolūkam māsām te kalpos kapela, līdz ar to aicinu jūs māsu vārdā apciemot viņas arī citās dienās, atnākt palūgties, paelpot svaigu gaisu un uzkrāt spēkus tālākajam darbam.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs