Šodienas datums: 28.06.2017  |  Vārda dienas: Kitija, Viesturs, Viestards

Sprediķi un uzrunas 2011. gadā

Sprediķis: Objektīvā patiesība eksistē

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2011. gada 6. novembris

Lasījums no Gudrības grāmatas (Gudr 6, 12-16)
"Gudrība ir skaidra un mūžam nevīstoša, un tiem, kas viņu mīl, ir viegli saredzama, un atrodama tiem, kas viņu meklē. Viņa iziet pretī tiem, kas pēc viņas ilgojas, lai tiem jau iepriekš ļautu sevi pazīt. Kas viņas dēļ ir nomodā līdz ar gaismu, tam nebūs jāpūlas, jo viņu atradīs sēžam pie savām durvīm. Domāt par viņu - tas ir saprāta briedums, un, kas viņas dēļ ir nomodā, drīz būs bez bēdām. Jo viņa pati staigā apkārt, meklēdama tos, kas ir viņas cienīgi, un draudzīgi atklājas viņiem ceļā, un atbalsta ikvienu viņu nodomu."

Dārgie brāļi un māsas Kristū, pirmajā lasījumā mēs dzirdējām par Dieva gudrību, un es domāju, ka tieši šajā grūtību laikā, kuram iet cauri Eiropa, mūsu valsts un arī daudzi no mums, ir vajadzīga gudrība, lai saprastu, kā tālāk dzīvot, kā mūsu dzīvē izvirzīt pamatuzstādījumus.

Lai nonāktu līdz precīzākam izklāstam par pirmo lasījumu, man gribētos ar jums mazliet padalīties pieredzē, kas man bija 28. oktobrī Briselē, kur notika trīs dienu ilga Eiropas Savienības Bīskapu konferenču komisijas (COMECE) tikšanās. Tajā ietilpst 24 Bīskapu Konferenču pārstāvji, tai ir pastāvīgs sekretariāts Briselē un tā darbojas kopš 1980 gada. COMECE ietilpstošie bīskapi tiekas divreiz gadā un apspriež sadarbības jautājumus ar Eiropas Savienības struktūrām. Tieši tajā dienā pie mums bija izteicis vēlēšanos atnākt Eiropas Savienības Padomes prezidents Hermanis Van Rompejs, kurš vēlējās pastāstīt par saviem pamatuzstādījumiem, par to, kā viņš redz pašreizējo situāciju. Viņš pastāstīja to, ka, pēc viņa domām, ja kritīs eiro, tad kritīs arī Eiropas Savienība. Viņš pateica arī, ka Eiropas Savienības turpmākā pastāvēšana ir ļoti svarīga, jo tā ir miera garants Eiropā. Patiesībā viens no virzošajiem spēkiem Eiropas Savienības idejas attīstībā bija tas, ka mēs vairāk negribam karu. Mēs vēlamies sadarboties, un tāpēc arī pēdējos 50 gadus nebija kara. Ja šī struktūra, šī sadarbības platforma krīt, tad karš atkal kļūst iespējams, jo tad vairs nav platformas kompromisam un dialogam. Viņš teica, ka politika ir kompromiss starp interesēm un principiem. Pēc šīs uzrunas mums bija iespēja viņam uzdot jautājumus. Man uzreiz raisījās doma par principiem, kurus viņš pieminēja. Es teicu, ka principos Eiropā pēdējā laikā tiek mēģināts iestrādāt visu ko un pajautāju, kādi principi, pēc viņa domām, ir Eiropas Savienības pamatos. Eiropas Savienības Padomes prezidenta atbilde bija interesanta. Pirmais, viņš teica, tas ir miers. Tālāk - tā ir solidaritāte, tad - otra cilvēka uztvere, spēja iejusties otrā cilvēkā un viņu respektēt. Tad, kas ir svarīgi, viņš piesauca arī tādu jēdzienu kā tuvākmīlestība, ka tas arī pieder pie Eiropas Savienības pamatvērtībām. Pēc tam jautājumus uzdeva arī citi bīskapi, un diemžēl man nebija laika uzdot nākamo precizējošo jautājumu. Bet tā kā viņš teica, ka arī nākamgad vēlēsies atnākt uz šo tikšanos, tad es ceru, ka tomēr būs iespēja uzdot šo jautājumu attiecībā par principiem, uz kuriem tiek balstīts miers.

Mēs zinām, ka miers par katru cenu nav kaut kas labs. Galu galā Jēzus taču arī teica - „bēdas jums, ja visi runās par jums labi". Viņš teica - „Mani vajāja un arī jūs vajās", jo ir miers, kas ir balstīts uz patiesības pamatiem, bet ir arī miers, kas mākslīgs un nepatiess. Pāvests Jānis XXIII savulaik savā apustuliskajā vēstulē „Pacem in terris", t.i., "Miers virs zemes" uzsvēra to, ka nav iespējams patiess miers bez taisnības. Mēs zinām, pie kā noved miers, kas tiek uzspiests. Piemēram, Vidusāzijas republikās padomju laikā vai arī Dienvidslāvijā Tito laikā bija miers. Kas no tā sanāca, kad ar spēku uzspiestais, mākslīgais miers beidzās? To var salīdzināt ar bumbu ar laika degli. Agri vai vēlu tā uzsprāgst. Tātad kāds ir tas miers, kas mums ir Eiropas Savienībā? Tas būs noturīgs vienīgi tad, ja balstīsies uz taisnības un patiesības pamatiem. Ja tas tiks būvēts uz principiem, kas ir mākslīgi, tad tas sabruks. Attiecībā uz mieru balstošajiem principiem labu norādījumu varam atrast šodienas pirmajā lasījumā. Mūsdienu, tā saucamajā postmodernajā sabiedrībā, tiek apgalvots, ka katram ir sava patiesība, ka nav vienotas patiesības, ka mēs varam referendumos izšķirt to, kā mūsu valstij jāfunkcionē. Ka mēs varam, piemēram, pieņemt lēmumu, ka eitanāzija ir pieļaujama, ka viendzimuma laulības ir pieļaujamas, ka brīvās savienības var pielīdzināt laulībai, ka mēs varam, sākot ar 5. klasi apmācīt bērnus, kā lietot prezervatīvus. Tiek uzskatīts, ka tas ir normāli un demokrātiski - par to visu nolemt, nobalsot, atzīt to par pareizu un tā darīt. Tomēr šodienas pirmajā lasījumā ir teikts, ka „gudrība ir skaidra un mūžam nevīstoša, un tiem, kas viņu mīl, ir viegli saredzama, un atrodama tiem, kas viņu meklē. Viņa iziet pretī tiem, kas pēc viņas ilgojas." Tātad gudrība ir un objektīvā patiesība, kas nav maināma un ir nemainīga, arī ir. Es domāju, ka tad, kad mēs par to dzirdam, mums izlaužas atvieglojuma nopūta, jo tad sajūtam, ka tomēr ir kāds atbalsta punkts pasaulē un mūsos pašos. Tātad ir dievišķā patiesība, zināmi likumi, kurus Dievs ierakstījis dabā. To pēta zinātne, un par to neviens nestrīdas, ka ir objektīvi likumi. Tie arvien dziļāk tiek iepazīti, un no tā ceļas liels labums tik ilgi, kamēr cilvēka sirds nav samaitājusies, jo tad viņš šīs zināšanas sāk pielietot, lai iznīcinātu otru, bet normālā gadījumā tas nes svētību un palīdz dzīvot. Šādus likumus un principus Dievs ir ierakstījis arī cilvēka dabā, cilvēka sirdī. Viņš ir devis šādus likumus, piemēram, attiecībā uz cilvēka ķermeņa un psihes funkcionēšanu. Tāpat Dievs ir devis arī likumus un principus, kas attiecas uz morāli. Ja mēs pēkšņi vienpusējā kārtā sākam izlemt, ka šos likumu nerespektēsim, bet labāk izdomāsim paši savus principus attiecībā uz to, kas ir ģimene, piemēram, ka tā var būt arī viendzimuma vai arī nereģistrēta savienība ir tas pats kas ģimene, tad mēs sagraujam pašus sabiedrības pamatus un gluži vienkārši rokam bedri zem tā krēsla, uz kura sēžam.

Šodienas pirmajā lasījumā redzam, ka Dieva Vārds mūs iedrošina, mēģina mūsos pamodināt ilgas, apetīti pēc gudrības, lai sākam to meklēt. Ir teikts tā: „Kas viņas dēļ ir nomodā līdz ar gaismu, tam nebūs jāpūlas, jo viņu atradīs sēžam pie savām durvīm." Tātad gudrība ir tuvu, tā ir tepat, kaut kur mūsu sirds dziļumos, bet mūsu skriešana un rūpes bieži vien to kaut kā noslāpē, un tad mēs pārejam citā eksistences dimensijā. Mēs nepievēršam tai uzmanību, bet gudrība ir salda, tā spēcina mūsu dvēseli kā barojošs ēdiens. Piemēram, 63. psalmā, kuru šodien dzirdējām, ir teikts „Mana dvēsele ilgojas pēc dzīvā Dieva". Dzīvais Dievs ir arī gudrības avots, jo Viņš ir augstākā gudrība.

Patiešām, mūsu - kristiešu pirmā atbilde uz krīzes izaicinājumu, tas ir aicinājums atvērt savu sirdi Dievam un tai gudrībai, kas nāk no augšienes un kas mums iemāca mērenību visā, jo krīze jau galvenokārt radās no alkatības. Cilvēks nezināja mēru, viņš gribēja paņemt vairāk nekā viņam pienācās, nekā bija viņa reālās iespējas. Protams, ir slikti arī, ja cilvēks, kam Dievs ir devis spējas un dāvanas, saka - ai, nē, es nevaru, es neko nedarīšu, un viņš ne uz ko nepretendē un tāpēc arī galarezultātā neattīstās. Vienīgi dievišķā gudrība var palīdzēt ieraudzīt mūsu mēru un piemēroties tam, tātad nepretendēt ne uz vairāk, ne uz mazāk, bet darīt to, kas Dieva projektā priekš mums ir bijis paredzēts. Tad mēs atrodam sevi un savu piepildījumu, jūtamies savā vietā, pielietojam visas spējas, kas mums ir dotas, un tās nes augļus. Lūk, tas ir šodienas Dieva Vārda liturģijas vēstījums. Es jūs aicinu, mani mīļie, būt atvērtiem uz šo aicinājumu un lūgt Dievu, lai Viņš dod šo gudrību mums, mūsu valsts vadītājiem, lai Viņš dod gudrību Eiropas Savienības parlamentāriešiem, komisāriem, visu struktūru darbiniekiem, lai viņi neatkāpjas no tā ceļa, kas ir Dieva ieskicēts, lai viņi nemēģina izdomāt kaut kādus jaunus principus, kas vienīgi izdabā cilvēciskajām vājībām un iegribām, bet kas ir pilnīgā pretrunā ar objektīvajiem likumiem. Šādi tīri cilvēciski likumi būs subjektīvi, bet mums vajag meklēt, kādi ir objektīvie likumi un pieskaņot mūsu valsts un Eiropas Savienības likumus un normas šiem objektīvajiem likumiem, kas ir dievišķās gudrības izpausme. Tad tas mums nes svētību. Lai Dievs mums uz to palīdz.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs