Šodienas datums: 23.07.2017  |  Vārda dienas: Magda, Magone, Mērija

Sprediķi un uzrunas 2011. gadā

Sprediķis Ziemassvētku vigīlijas Svētajā Misē

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2011. gada 24. decembris

Dārgie brāļi un māsas Kristū!

Šodien cilvēkos ļoti skaidri var saskatīt ilgas pēc brīnuma. Šo tematiku var pamanīt gan reklāmās, gan arī cilvēku sarunās. Kas īsti ir brīnums? Varbūt spēja pēkšņi iemīlēties no pirmā acu uzmetiena? Kas tad notiek, to nevar izskaidrot. Vai, piemēram, saņemt dāvanā kaut ko, par ko mēs esam ilgi sapņojuši un ko paši sev nevarētu atļauties iegādāties? Vai arī brīnums ir tas, ka kāds, kurš pirms tam ilgi mocījies ar veselības problēmām, ir pēkšņi izveseļojies? Vai arī kāds ir paņēmis kredītu un sapņo, kā no tā tikt vaļā, - cer uz brīnumu.

Arī politikas jomā mēs gaidījām brīnumu, ka ievēlēs jaunu Saeimu un pēkšņi viss atrisināsies kā ar burvju nūjiņas mājienu. Mēs zinām, ka arī citās situācijās mēdz būt tā, ka mēs gaidām, ka kaut kas notiks un situācija atrisināsies pati no sevis. Bet dzīve parāda, mani mīļie, ka parasti tomēr ir citādi, ka ir jāpieliek pūles, ir jāgrib mainīties pašiem, ir jāmeklē risinājums. Jūs droši vien arī esat saskārušies ar tādām situācijām vai vismaz lasījuši par tām, kad, piemēram, kāds cilvēks ir bijis naivs un uz kaut ko nereālu cerējis, un tad viņam saka: „Ko tu brīnumu gaidi?". Viņš ir izgāzies ar savām nereālajām gaidām.

Ir daudzas lietas, kuras mēs cilvēciskā spēkā nevaram izdarīt. Piemēram, tā ir cīņa ar sevi, saviem netikumiem, jo patiesībā cīņa ar sevi bieži atgādina cīņu ar vējdzirnavām, un tāpēc Baznīca ļoti skaidri pasaka, ka ir vajadzīga Dieva žēlastība. Dieva žēlastība ir kā papildus faktors, var teikt matemātiķu valodā - faktors x, kurš sāk darboties papildus tiem, kuri bija novēroti ikdienā. Pēkšņi tā vietā, lai piedzīvotu kārtējo zaudējumu, mēs piedzīvojam uzvaru. Protams, arī mūsu sabiedrības atveseļošanās, arī mūsu valsts atdzimšana, arī tas patiesībā ir brīnums. Bet mēs nevaram vienkārši gaidīt, ka tas nokritīs no zila gaisa.

Tagad mazliet pamainot domu gājienu: ja kāds pajautātu mūsu viedokli par to, kādā veidā Dievam vajadzētu ienākt pasaulē. Vai mēs nepateiktu, ka vispār jau varēja izdomāt labāku veidu? Vismaz es esmu daudzreiz saskāries ar to, ka cilvēki tā saka un jautā, kā Dievs to varēja pieļaut, ka bērns nomirst vai nevainīgs cilvēks cieš, vai notiek vēl kādas lietas, kuras nav izskaidrojamas no mūsu viedokļa un mums šķiet netaisnīgas. Tātad mēs domājam, ka, esot Viņa vietā, būtu rīkojušies citādi, ka mūsu atbilde uz ļaunuma problēmu būtu bijusi cita. Protams, mēs gribētu, - un tas ir saprotami, - taisnīgāku šīs pasaules kārtību, sabalansētāku ekonomikas un finanšu resursu pārdali. Mēs gribētu, lai ir tā, ka katrs saņem tik, cik viņam pienākas, un tad mēs teiktu: „Jā, tagad es saprotu, Dievs tiešām ir taisnīgs." Tātad, mēs gaidām no Dieva, ka Viņš būtu „stiprāks" un aktīvāk cīnītos pret pasaulē pastāvošo ļaunumu, krīzēm, slimībām un katastrofām. Tāda acīmredzot būtu mūsu atbilde, vismaz daudzu no mums.

Bet kāda ir Dieva atbilde? Izrādās, Dievs savu varenību parāda pavisam citādā veidā, un, tā kā Svētie Raksti saka, - „Dieva spēks atklājas cilvēka nespēkā". Viņš piedzimst pilnīgā nabadzībā Betlēmes kūtī, un izrādās, tieši tur atklājas Dieva mīlestība, kas ir spējīga pārveidot pasauli un divu tūkstošu gadu gaitā ir reāli pārveidojusi tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku sirdis; pat ir radījusi Rietumu civilizācijas sprādzienu, jo tās kodolā ir Evaņģēlija vēsts ar dažām no tās izrietošajām atziņām, t.i., par cilvēka cieņu, par sievietes līdztiesību, par cilvēka brīvību, kuras pamatā ir reliģijas brīvība un daudzas citas patiesības.

Lūk, šo var nosaukt par īsto brīnumu. Tā ir vēsts, ka mēs neesam atstāti vieni paši šai pasaulē. Mēs neesam atstāti ļaunuma varai, neesam nolemti sev un savai nespējai. Dievs ienāk mūsu tumsā, nespēkā un ļoti, ļoti neuzbāzīgā veidā mums pietuvojas, un, ja vien mēs Viņam to ļaujam, sāk pārveidot mūsu sirdi un to realitāti, kurā mēs dzīvojam. Tātad brīnumi var notikt, bet tie ļoti mazā mērā ir iespējami, ja mēs neatveramies uz Dievu, ja mēs neatveramies uz Viņa klātbūtni mūsu dzīvē, uz Viņa spēku, jo Viņš taču ir pasaules radītājs un uzturētājs. Ja mēs gaidām brīnumus no cilvēkiem vai valsts, vai sliktākā gadījumā pat gribam tikt pie brīnumiem ar maģisku rituālu palīdzību, tad diemžēl mūs gaida ļoti dziļa vilšanās.

Dievs dara brīnumus. Viņš var piepildīt ikvienu mūsu vēlēšanos, ja vien Viņš redz, ka tā mums patiešām nāk par labu. Dievs mums var palīdzēt atrisināt finansiālas grūtības, var palīdzēt tikt pie laba dzīvesdrauga. Viņš var palīdzēt mums atrast arī labu darba vietu. Bet brīnumi nenotiek tur, kur tie var nodarīt mums ļaunu, jo mēs zinām, ka vecāki parasti neļauj bērniem spēlēties ar sērkociņiem, jo bērnam nav ne jausmas par to, ka viņš var izraisīt ugunsgrēku, kurā pats sadegs. Un tāpēc arī maize nenokrīt no gaisa tam, kurš nevēlas strādāt, dzīvesbiedru nesastop tas, kurš nav piestrādājis pie tā, lai sevī izkoptu spēju dāvāt otram un pašaizliedzīgi mīlēt.

Mani mīļie, brīnums sākas ar mūsu sirds pārveidošanos, ar mūsu sirds atvēršanos Dieva žēlastībai, ar mūsu sirds atvēršanos Svētā Gara pamudinājumam.

Gribētos minēt vienu piemēru no vēstures. Pēdējās dienās arī presē diezgan daudz rakstīja par to, ka ir nomiris Vaclavs Havels, izcils čehu tautas pārstāvis, kurš savulaik bija disidents, pēc tam ilgus gadus bija sākumā Čehoslovākijas, pēc tam Čehijas prezidents; viņš bija arī izcils domātājs. Vēl pirms „padsmit" gadiem mūsu presē ik pa laikam parādījās kāds raksts ar viņa pārdomām. Viņš bija cilvēks, kurš vēl drūmajos komunisma diktatūras gados pateica: „Nē, es nevēlos dzīvot melos. Es nevēlos liekuļot, es nevēlos domāt vienu, bet darīt citu." Un viņš sāka tā dzīvot. Viņam nācās pavadīt ilgāku laiku cietumā, bet, pateicoties tam, ka bija konsekvents, viņš sajutās patiešām brīvs. Būdams cietumā, viņš bija iekšēji brīvs. Un sabiedrība to novērtēja. Patiesībā mums ir vajadzīgi tādi celmlauži, kuri neļaujas konformisma spiedienam, cilvēki, kas nepeld pa straumi, bet seko savai pārliecībai, seko sirdsapziņas balsij, jo ar tādām bezdelīgām sākas pavasaris.

Tālāk runājot par kolektīvo aspektu, pie mums Latvijā laba zīme ir tas, ka, īpaši tuvojoties Ziemassvētkiem, notiek dažādas labdarības akcijas. Mēs redzam, ka cilvēkos ir atsaucība, un ka tad, kad ir kāda konkrēta vajadzība un cilvēki ir droši par to, ka netiek piemānīti un reāli var kādam palīdzēt, tad viņi labprāt arī ziedo. Tas liecina par to, ka mūsu sirdīs ir ilgas pēc tā, lai dāvātu mīlestību otram cilvēkam. Patiesībā tā jau ir tā laimes atslēga un lielākais brīnums, kurā mēs varam ņemt dalību, t.i., atbrīvot mīlestības spēku mūsu sabiedrībā, atbrīvot solidaritātes spēku mūsu vidū. Jo es domāju, jūs esat to piedzīvojuši savā dzīvē, ka tad, kad ir labestība mūsu vidū, kad ir savstarpēja labvēlība, - un protams, īpašā veidā tas kļūst vieglāk īstenojams šajā Ziemassvētku laikā, - tad mums kļūst tā gaiši ap sirdi, mums kļūst tā cerīgi, mēs ar pavisam citādām acīm redzam mūsu ikdienu un arī mūsu ikdienas problēmas kļūst tā kā tālākas un mūs vairs tik ļoti nenospiež.

Tātad šī atslēga atrodas mūsu pašu sirdīs, un mūsu pašu lēmums izšķir, vai brīnums sākas un sāk attīstīties vai nē.

Pirms Evaņģēlija mēs dzirdējām - „Rītdien tiks iznīcināts ļaunums zemes virsū un pār mums valdīs pasaules Pestītājs." Uzvarai pār ļaunumu ir jāsākas mūsu sirds dziļumos, jo tas maziņais Bērns, pie kura mēs parasti pēc Ziemassvētku dievkalpojuma pienākam un palūdzamies, tas maziņais Bērns ir noslēpumainā veidā uzmodinājis mūsu sirdī spēju rīkoties saskaņā ar labestību, ar šo pamudinājumu uz labestību. Tāpēc brīnums sākas no konkrētiem soļiem mūsu dzīvē. Tas var sākties ar labu grēksūdzi pirms svētkiem, tas var sākties ar lēmumu regulāri piedalīties Svētajā Misē un katru dienu kādu laiku veltīt komunikācijai ar Dievu, pēc tam - savu attiecību sakārtošanai ar cilvēkiem. Mēs redzēsim, ka pēc tam, kad mēs esam komunicējuši ar Dievu un ieskatījušies savā sirdsapziņā Viņa klātbūtnē, ka tad mums kļūst daudz vieglāk sakārtot attiecības ar mūsu līdzcilvēkiem, ka tad mums ir daudz vieglāk pateikt: „Piedod!" tad, ja bijām pirms tam iecirtušies un teikuši: „Nē, man nav taisnība, bet es vienalga nepiekāpšos." Tad mūsos parādās spēks pārkāpt pāri savam „es". Tātad brīnums sākas no konkrētiem soļiem mūsu dzīvē, no tā, ka mēs izšķiramies sargāt savu cieņu, bet sargāt arī līdzcilvēku cieņu. Piemēram, tās polemikas, kas ir internetā, kur otrs cilvēks tiek nolīdzināts līdz ar zemi vai arī vienkārši apmelots, jo par viņu jau ir kaut kāds negatīvs priekšstats un tāpēc, nepārbaudot faktus, tiek apvainots un nomelnots. Brīnums sākas, ja mēs pret to nostājamies, ja mēs paši nepiedalāmies tādā procesā un ja mēģinām apstādināt šādus ķengātājus, kuri savu kompleksu dēļ izlej indi pār visu sabiedrību.

Tātad šis brīnums ir atkarīgs no mums - gan brīnums manā dzīvē, gan brīnums visā mūsu sabiedrībā. Mani dārgie, tāpēc es aicinu šī dievkalpojuma ieiet laikā Dieva klātbūtnē, kas mūs pārveido. Šī pārveidošanās sākas šovakar, atveroties uz noslēpumaino klātbūtni, kas ir maziņajā Bērnā, kura redzamais simbols ir silītē, bet kurš šī vakara dievkalpojumā noslēpumaini ienāk mūsu sirdīs, pieskaras mums un tās pārveido. Un pēc tam mēs izejam ārā ar gaišāku cerību savā iekšienē un savās domās, mēs izejam ārā pārveidoti. Bet tas ir tikai sākums. Tā ir tikai sēkla, kura ļāvusi izdīgt kādam mazam asniņam. Mūsu ikdienas dzīvē mēs varam turpināt to kopt, lai tas uzaug un nes labus augļus.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs