Šodienas datums: 22.08.2017  |  Vārda dienas: Rudīte, Everts

Sprediķi un uzrunas 2012. gadā

Sprediķis Kristus Augšāmcelšanās svētku vigīlijas Svētajā Misē

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2012. gada 7. aprīlis

Atslēgas vārds liturģijai, kuru mēs svinam, ir vārds "šodien". Ar nelielu atkāpi to paskaidrošu.

Kādreiz, kad vēl biju inženieris un nebiju nemaz iestājies garīgajā seminārā, bet mani jau interesēja garīgas lietas, es kaut kur izlasīju, ka Svētajā Misē ir viss kristietības centrs un kodols. Es lasīju to tekstu, kas bija man priekšā, bet nekādi nevarēju saprast, kāpēc Svētā Mise ir tik svarīga. Tad es sameklēju visas iespējamās šim jautājumam veltītās grāmatas, kādas padomju laikā varēju sadabūt. Kaut kas man kļuva skaidrāks, bet ne līdz galam. Un es pateicu: „Labi, es vienkārši ticu, ka Svētā Mise ir kristīgās dzīves centrs un ka caur to Dieva noslēpums ienāk mūsos." Es to tā pieņēmu un vienkārši dzīvoju. Tad iestājos seminārā, kļuvu par priesteri un kalpoju. Un tā visus šos gadus varu teikt, ka līdz galam to nesaprotu, bet ticībā to pieņemu un redzu, ka tas darbojas.

Kādā ziņā tas darbojas? Kopš esmu kļuvis priesteris, katru dienu svinu Svēto Misi. Tikai viena diena manā mūžā ir bijusi bez Svētās Mises, bet tur tiešām nebija nekādu iespēju. Un jo īpaši tagad, kad kalpoju jau kā bīskaps, man bieži vien ir jārisina tādi jautājumi, problēmas, kur es ļoti labi apzinos, ka tas pārsniedz cilvēka iespēju robežas, es to nevaru atrisināt. Tad, jo īpaši, ja man tajā dienā kaut kas īpaši sarežģīts ir jārisina vai kaut kur jāuzstājas, vai kāda intervija jādod, tad es gluži vienkārši veltu Svēto Misi tās problēmas vai tā cilvēka, vai tās problemātikas nodomā. Un es redzu milzīgu atšķirību starp to, kā būtu, ja nebūtu to caur Svēto Misi atdevis Dieva spēkam, Dieva žēlastībai un valstībai, un kā ir tad, kad veltu Svēto Misi šai nodomā. Es redzu, ka lietas pašas par sevi notiek un neizmērojama Dieva svētība nāk pār šo jomu. Svētā Mise ir noslēpums, bet tas ir noslēpums, kurš ir reāls, kurš manifestējas, kurš darbojas. Un jo vairāk mēs tam ticam, jo lielāku augli tas nes.

Kāpēc es teicu, ka vārds ‘šodien' ir ārkārtīgi svarīgs? Svētā Mise ir svarīga, jo tur piepildās tas, ko Dievs ir izdarījis mūsu labā. Mūsu grēkā kritusī daba grib būt pašpietiekama. Mēs gribam - ziniet, kā mazs bērns, kad vecāki viņiem grib kaut ko palīdzēt izdarīt, bet viņš saka: „Nē, es pats!" Un ja tas ir kaut kas nopietns, tad viņš visu „salaiž grīstē". Mēs esam kā tādi bērni, kuri grib savā dzīvē visu paši iekārtot. „Es pats, Kungs! Tu stāvi malā, es pats zinu, kas man ir labs." Un tas attiecas arī uz mūsu iekšējo dzīvi, uz mūsu iekšējā cilvēka pārveidošanu. Mēs kaut kādā ziņā sakām: „Es pats sevi izveidošu."

Bet, lūk, tieši Svētajā Misē ir iespēja atvērties uz to, ko Dievs ir izdarījis kādreiz, bet kas kļūst klātesošs šeit un šobrīd. Un Lieldienu vigīlijas Mise ir īpaši bagāta. Jā, tā ir tā pati Svētā Mise, ko svinam visu gadu un katru dienu, bet šodien tā ir pilna ar zīmēm un ārkārtīgi nozīmīgiem Svēto Rakstu tekstiem, kas raksturo to Dieva darbu, ko Viņš ir darījis vēsturē. Caur šiem simboliem, šiem tekstiem, šīm darbībām mēs varam savā ziņā taustāmi ieraudzīt to, ko Dievs dara. Šie notikumi kļūst mums vieglāk uztverami, vieglāk izdzīvojami. Es jūs aicinu, dārgie brāļi un māsas, atveriet savas sirdis un ļaujiet sevi „ieraut" Dieva dotās Baznīcas liturģijas atvarā, lai tā jūs ierauj un pārveido, lai tā jūs pilnā mērā iemērc Dieva žēlastības okeānā, Dieva mīlestības okeānā.

Es vēlos ar jums padalīties par Abrahama upuri. Šis upuris notika kādreiz, bet tas notiek arī šodien. Kādā veidā? Katra mūsu sirdī! Tagad padomājiet, kas jums ir pats dārgākais jūsu dzīvē, un iedomājieties, ka Dievs jums šodien saka: „Anna, Pēteri, Jāni, paņem un atdod man to, kas tev ir pats dārgākais - tavu meitu, tavu dēlu, tavu vīru, tavu sievu, tavu māti, tavu māju, tavu mašīnu, tavu bankas kontu, tavu darbu, tavu tēlu apkārtējo cilvēku acīs. Atdod man!" Ko jūs darītu? Ko es darītu? Jo man arī Dievs to var pateikt un man arī jākonfrontē sevi ar šo jautājumu. Vai mēs esam gatavi, šeit un šobrīd, pieņemt šo lēmumu Viņam to atdot līdz galam? Jo ja mēs neesam gatavi Viņam to atdot līdz galam, tad tas nostāsies starp mums un Dievu un aizvērs mūs Dieva svētībai. Tas kļūs mums par elku un neļaus, ka svētība nāk ne tikai pār mums, bet arī pār to cilvēku, kas mums ir vistuvākais, ja tas ir cilvēks, kas mums ir visdārgākais, nevis kaut kāda lieta. Lūk, Abrahama upuris, šeit un šobrīd, un no mūsu lēmuma ir atkarīgs, vai tas piepildās, vai nē.

Nākošais - par izceļošanu no Ēģiptes. Jā, tas bija vēsturisks notikums. Ebreju tauta bija verdzībā un tika izkalpināta. Bet šī izceļošana ir ne tikai tā vēsturiskā izceļošana. Starp citu, Latvijai arī ir bijušas vairākas tādas izceļošanas, jo te visādi svešzemnieki ir valdījuši un tā ir gājusi laukā no verdzības, pēdējo reizi - pirms 20 gadiem. Bet ne jau ārējā verdzība ir tā briesmīgākā. Tā briesmīgākā ir iekšējā verdzība. Jo kā mēs zinām, ebreji tika izvesti ārā no Ēģiptes, bet viņi turpināja iekšēji būt vergi, viņu reakcijas bija vergu reakcijas. Tāpēc Dievs beigās „apskaitās" un teica: „Nu nekā! Es gribēju viņus apsolītajā zemē ievest uzreiz, bet viņi nav gatavi, tāpēc viņiem visiem ir jānomirst tuksnesī, un ir jāpiedzimst jaunai paaudzei ar jaunu domāšanu un jaunu mentalitāti. Tikai tad es varēšu viņus ievest tajā zemē, jo vergi tur nevar iet. Tur ir jādzīvo brīviem cilvēkiem."

Un, lūk, tā verdzība ir mūsos iekšā. Tas ir tas dārgākais, kas ir manā sirdī un ko es neesmu atdevis Dievam, kas laupa man iekšēju brīvību. Jā, tas var būt tuvs cilvēks, tā var būt nauda, tā var būt kaut kāda bauda, kaut kādi ieradumi, kaut kādi īpašumi - katram var būt sava joma. Šodien Dievs mani un tevi aicina iziet no tās iekšējās Ēģiptes, no tās verdzības un saitēm. Viņš saka: „Šodien ej laukā! Piecelies un ej! Ej pāri Sarkanajai jūrai! Ej pāri un brien!" Šķiet, ka tā ir nepārvarama, jo tā ir dziļa un es noslīkšu. Bet ja mēs tagad sākam iet pāri, izrādās ūdeņi pašķiras un neiespējamas lietas kļūst iespējamas. Varbūt tās ir iekšējās problēmas, varbūt kaut kādas šaubas, neziņa, varbūt depresija, kas kādu nomoka, vai nespēja piedot otram, vai nespēja komunicēt ar tuvu cilvēku mīlestībā, jo viņš visu laiku tracina. Pēkšņi notiek kaut kāds klikšķis un, kā mēs dzirdējām lasījumā no Ezehiēla grāmatas, Dievs saka: „Es jūs aizvedīšu projām no pagānu tautām (..) es izliešu pār jums tīru ūdeni un jūs tiksiet šķīstīti no visiem jūsu traipiem. Un es jūs šķīstīšu no visiem jūsu dievekļiem. Un es došu jums jaunu sirdi un jūsos iedvesīšu jaunu garu. Un es izņemšu akmens sirdi no jūsu krūtīm un došu jums miesas sirdi." (Ez 36: 24-26)

Tas nozīmē Dievs, šeit un šobrīd, vēlas mums dot šo jauno sirdi tad, kad mēs izdzīvojam šos Viņa noslēpumus. Atvērsimies šai Viņa klātbūtnei, jo tieši tāpēc liturģija un Svētā Mise ir tik svarīga, ka šeit tie noslēpumi, šeit tie vārdi top miesa. Ja mūsu sirds ir atvērta, tie ienāk mūsos un veic to, par ko runā. Tāpēc Svētā Mise ir kristīgās dzīves centrs un virsotne, un mērķis - tā rāda mērķi un patiesībā īsteno šo mērķi. Un ja kāds sevī iekšā jūt, ka viņam ir kāds neizsūdzēts grēks, ar kuru viņš līdz šim nav spējis saraut, kas spiež viņa sirdi un neļauj nākt pie dievgalda, tad biktskrēslos ir priesteri un līdz Svētajai komūnijai ir vēl krietns brīdis laika, jūs vēl varat to izdarīt, lai šis ‘šodien', jeb ‘hodie' latīniski šeit un šobrīd varētu piepildīties ikviena klātesošā sirdī, lai ikviens no mums varētu iziet ārā no šī dievkalpojuma iekšēji pārveidots, iekšēji stiprināts un ar prieku un līksmību sirdī. Lieldienu prieku un Lieldienu līksmību.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs