Šodienas datums: 17.12.2017  |  Vārda dienas: Teiksma, Hilda

Sprediķi un uzrunas 2013. gadā

Uzruna izdevuma „Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole" atvēršanas svētkos

Augstākā tiesa, 2013. gada 15. februāris

Latvijas Republikas Satversmes pieņemšanas 91. gadadienā Augstākajā tiesā notika izdevuma „Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole" atvēršanas svētki. Tajos uzrunu teica Valsts prezidents Andris Bērziņš, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, valsts kontroliere Elita Krūmiņa, tieslietu ministrs Jānis Bordāns, Latvijas Universitātes prorektors Indriķis Muižnieks un arī Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Valsts prezidents A. Bērziņš, vēršoties pie auditorijas, kurā bija daudzi tieslietu jomas eksperti - tiesneši, juristi, augstskolu pasniedzēji, teica, ka Latvija nevar būt province un ir jāskatās gan uz to, kas notiek šodien, gan arī uz nākotni. Viņš norādīja uz vairākiem konkrētiem problēmjautājumiem, kuru risināšanā aicināja juristus aktīvi iesaistīties.

Visīsāko, taču vienlaikus ļoti uzrunājošu uzrunu teica tieslietu ministrs J. Bordāns, kurš norādīja, ka latviešu valodā starp vārdiem likums un tikums ir liela līdzība, kas nav tāpat vien. „Sabiedrības bieži aizdomājas par to, ka valsts ir tik stipra, cik vara ir stipra. Likumi darbojas tik stipri, cik vara pielāgo tos. Taču patiesībā [..] Satversme ir tik stipra, cik sabiedrībā ir stipri tikumi," teica J. Bordāns un piebilda, ka tikumus nevar iedzīvināt ar vienu grāmatu, jo tas ir visas dzīves darbs. Taču to iedzīvināšanā var palīdzēt skolotāji un arī komentāri, kam labi noderēs grāmata „Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole".

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Z. Stankevičs vispirms atsaucās uz valsts prezidenta teikto par to, ka Latvija nevar būt province. Viņš norādīja, ka tad, ja Latvija izvērtēs no savas valsts vai teritorijas interešu viedokļa katru jautājumu un bezkritiski nepildīs „centra" pavēles, tad tā nebūs province.

Pievēršoties Satversmes komentāriem, arhibīskaps teica: „Kad ķēniņam Salamanam bija iespēja palūgt Dievam, ko vien viņa sirds vēlas, tad ko viņš palūdza? Viņš nelūdza ne naudu, ne bagātību, ne varu, bet lūdza, lai Dievs viņam dod gudrību, lai viņš spēj atšķirt labo no ļauna un pareizi iztiesāt savas valsts lietas. Es gribētu aicināt, lai arī visi mūsu tieslietu jomas gaišākie prāti, eksperti meklē gudrību, kas ir spēja atšķirt labo no ļaunā, un tad jau arī tikumi pieņemsies spēkā.

Satversme ļoti īsā, koncentrētā veidā mēģina pateikt to, kas ir pats būtiskākais, lai sabiedrība varētu normāli funkcionēt. Un, protams, lauvas tiesa Satversmē vai vispār mūsu likumos ir noteikta pēc balsošanas principa. Mēs vienkārši sapulcējamies, izspriežam kopā, nobalsojam, kas visiem ir pieņemams, un to ierakstām likumos.

Tomēr man gribas vērst jūsu uzmanību, ka tā nevar darīt ar pašiem galvenajiem principiem, ar to, kas ir pats likumu pamats. Interesanti, ka gadsimtu gaitā mūsu zemes civilizācijās ir bijis tā, ka pieņemto likumu pamatā bija kāda reliģiska inspirācija. Un arī šodien pasaulē mēs zinām tādas situācijas, piemēram, Nigērijā, kur tas jau ir nonācis līdz pilsoņu karam, jo tiek ieviests šariata likums. Tātad mēģina reliģiskos likumus iemiesot valsts dzīvē. Bet interesanti, ka kristietība bija tā reliģija, kura šīs divas lietas atdalīja un nekad nav mēģinājusi pa tiešo ievest to, ko sauc par šariata likumu. Kur ir tā lielā izmaiņa? Kristietība vienmēr ir uzticējusies cilvēka prātam un tam, ko sauc par cilvēka dabu.

Pirmā inspirācija mūsdienu juridiskajai sistēmai nāca no Romas, tās bija romiešu tiesības savienojumā ar sengrieķu filozofiju, kas balstās uz prātu. Ko tas nozīmē? Ja citas reliģijas saka, ka vajag ņemt tieši no Atklāsmes grāmatas - no Korāna vai Dhammapadas, vai Bhagavadgītas vai no Konfūcija mācības, tad kristietība saka: pēti dabu, iedziļinies tajos principos, saskaņā ar kuriem ir veidots cilvēks, sabiedrība, mēģini tos atpazīt un respektēt. Interesanti, ka šis izaicinājums ir pieņemts un, pateicoties tam, Eiropas civilizācijā ir tapušas cilvēktiesības, konstitūcijas, u.c. Un zinām, ka cilvēktiesību inspirācija nāk no tā, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības.

Taču mūsdienās diemžēl ir mēģinājumi apstrīdēt šo lielo atziņu, ka šīs likumības ir ierakstītas cilvēka dabā. Ir tāda Gender filozofija un vesels pasaules uzskats, kurš saka: cilvēks nevis ir, bet top. Francijas Lielais Rabīns Žils Bernheims, kas uzrakstīja pamatīgu rakstu, kurā parāda, kā mūsdienās darbojas homoseksuālisma propaganda, citē slavenu Simonas de Bovuāras izteicienu: „Par sievieti nepiedzimst, bet gan top." Ar to ir domāts, ka cilvēks pats rada šo dabu, tu pats izvēlies, par ko kļūsti. Un, lūk, kad cilvēks tiek pakļauts šādai ideoloģijai, tad viņš pazaudē savu identitāti. Viņš vairs nezina, kas viņš ir, vai ir vīrietis vai sieviete. Arī ģimenes jēdziens zaudē savu pamatu un rodas lielas problēmas.

Līdz ar to es aicinu tieslietu jomas gaišākos prātus objektīvi iedziļināties cilvēka un sabiedrības dabā, lai mūsu valstī ir tādi likumi, ka tai nedraud briesmas kļūt par Eiropas provinci."

LRKB IC