Šodienas datums: 30.05.2017  |  Vārda dienas: Lolita, Vitolds

Sprediķi un uzrunas 2013. gadā

Tautiskais un kristīgais, prāts un ticība

27. februārī Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs tikās ar Latvijas Universitātes teoloģijas studentiem Teoloģijas fakultātes jubilejas mēneša ietvaros, kura tēma bija „Tautiskais vs kristīgais". Piedāvājam nelielu ieskatu arhibīskapa uzrunā:

„Runājot par kristīgo un tautisko, uzreiz gribu vilkt paralēles un norādīt, ka šī problemātika noteikti ir saistīta ar kultūras un ticības attiecībām. Un tās, protams, ir arī prāta un ticības attiecības. Kāpēc mēs nevaram ignorēt tautisko, un kāpēc mums par to ir jārunā arī no kristīgā viedokļa? Mēs kā kristieši apliecinām, ka Vārds tapa miesa. Kristiešu vidē es esmu ļoti kritisks pret tiem, kuri it kā ir ļoti dievbijīgi, salikuši rociņas skatās debesīs un saka, ka par visu Dievs parūpēsies. Šie cilvēki ir bez atbildības izjūtas, it kā ļoti garīgi, bet atrauti no realitātes. Tā nav kristietība, tās ir kaut kādas ilūzijas. Vārds tapa miesa – tas nozīmē, ka Dieva Vārds iemiesojās. Kā apustulis Jānis saka – ko mūsu acis redzējušas, kam mūsu rokas skārušās klāt un ko ausis dzirdējušas. Viņš nodod pieredzi, viņš ir saskāries ar dievišķo Vārdu. Kristietība ir iemiesotā Dieva Vārda reliģija. [..] Un tas nozīmē, ja Dievs iemiesojas, tad šis dievišķais Vārds pārveido visu realitāti, iemiesojas mūsu pasaulē. Tātad tas aptver arī kultūras, prāta jomu, un tautiskais ir ļoti būtiska kultūras sastāvdaļa. Līdz ar to mēs to nevaram ignorēt, jo tas atkal būs tāds garīgums, kurš ignorē realitāti. Es vakar internetā paklausījos kokles spēli. Bija tādi fragmenti, par kuriem es vienkārši priecājos, klausījos un man palika silti ap sirdi. Tur ir dievišķais skaistums, dievišķā harmonija, kas izpaužas tautiskajā mūzikā. Mēs nevaram to ignorēt. [..]

Kultūras uzdevums ir humanizēt, attīstīt cilvēku. Humanizācija ir visaptveroša, tā aptver cilvēka miesu, garu, dvēseli, visas jomas. Vēl Cicerons ir runājis par cultura animi. Visas kultūras aktivitātes formas sakņojas šajā cultura animi, bet to var nosaukt par domāšanas un mīlestības kultūru, jo, pateicoties tai, cilvēks sasniedz savu augstāko piepildījumu, savu augstāko cieņu. Šī kultūra izpaužas jeb pastāv domāšanā un rod savu augstāko izpausmi mīlestībā. Lūk, kultūras būtība. Tomēr pirmā un galvenā kultūras dimensija ir veselīga morāle. Un tāda kultūra ved cilvēku pretī briedumam visās viņa dimensijās un spējā domāt. Protams, ja mēs runājam par morālo kultūru, tā ietver ne tikai domāšanas un darbības attīstību, bet arī sirdsapziņas veidošanos. Ja mēs zem tādas lupas paliekam mūsdienu kultūru, tad redzam, ka par kultūru vārda pilnā nozīmē varam nosaukt tikai vienu daļu no tās. Otra daļa ir masu produkcija, kura nepilda savu uzdevumu, savu būtību, jo, ja uzdevums ir attīstīt cilvēku, tad nepieciešams attīstīt visas viņa dimensijas. Bet, ja kultūrā ir kāds indes piliens, kurš saindē cilvēka apziņu, ievaino viņa sirdsapziņu, traumē viņa morālo izjūtu, tā neveic savu uzdevumu. Kultūrai ir tas izaicinājums – būt par cilvēku humanizējošu faktoru. Šādi mēs varam analizēt arī tautisko. Ja tas pilnveido cilvēku, modina viņā skaistuma izjūtu, atver viņu uz skaisto, uz labo, uz patieso, tas ir labi, atbalstāmi un veicināmi. Es teiktu, ka ļoti reti, atsevišķos izņēmumos tautiskajā ir kaut kas neķītrs vai kādi maģijas elementi. Arī tad, kad mēs runājam par tautisko, varētu piemērot šo teoloģisko sietu, teoloģiskos kritērijus. Vai tas priekšstats par cilvēku, kas tur ir dots, nav pretrunā ar teoloģiju, ar kristīgo antropoloģiju. [..]

Ja mēs runājam par Baznīcas attieksmi pret kultūru, jo tautiskais ir kultūras sastāvdaļa, tad šo divu gadu tūkstošu gaitā Baznīca vienmēr ir saskārusies ar dažādām kultūrām. Kad misionāri nonāk kādā jaunā zemē, viņi saskaras ar tās zemes kultūru. Un protams, ka tad notiek tā sauktais inkulturācijas process. Dabiski, ka šis process prasa ilgu laiku un šeit nav runa tikai par tādu ārēju pielāgošanos. Inkulturācija nozīmē kristietības iesakņošanos dažādās kultūrās no vienas puses un patiesu tautas kultūras vērtības iekšēju pārveidošanos, tām integrējoties kristietībā, no otras puses. Mēs nevaram, atraduši kādu negatīvu elementu, teikt, ka viss ir slikts un visu nosodīt un ugunskurā iekšā. [..]

Ar inkulturācijas palīdzību Baznīca iemieso Evaņģēliju dažādās kultūrās. No vienas puses Baznīca nodod dārgo pērli, kuru tā ir saņēmusi no Dieva, bet no otras puses pieņem no šīm kultūrām visu, kas tajās ir labs, un atjauno tās no iekšpuses. Tāpēc arī Baznīca visos gadsimtos, sevišķi viduslaikos, renesanses laikā bija liels mecenāts. Ja no Romas izņem ārā kristīgo laikmetu, vai vispār no Eiropas pilsētām izņem ārā kristīgās mākslas sasniegumus vai arhitektūru, maz kas paliek. Vienā otrā vietā nekas nepaliek. Līdz ar to, ir acīmredzami, ka Evaņģēlijs ir iemiesojies šo tautu kultūrās un Vārds tur ir kļuvis miesa. Interesanti, ka kāds par mākslu teica, ka tanī  miesa top vārds. Kultūrā šis Vārds ir iemiesojies, caur to Viņš runā un nodod tālāk savu vēstījumu. Līdz ar to, gan konkrētā tauta caur to kļūst bagātāka, pieņemot Evaņģēliju, un atdzimst, gan Evaņģēlijs atrod jaunus izpausmes veidus. [..]

Ja runāsim tikai sausi un teoloģiski, ignorējot kultūru, tas cilvēkus neuzrunās, kultūra palīdz sasniegt cilvēku. Tautiskais ir ieaudzis ikviena dvēselē. Ja Evaņģēlijs tiek izteikts, saskaņots arī ar tautiskajām formām, tas pavisam citādāk strādā, tad tas kļūst savējais. Bet, ja to paņem ietērptu citas kultūras formās, tas nav. Latvijā, es teiktu, ka ir vēl liels darbs darāms. No vienas puses kristietība mums ir jau 800 gadus klātesoša, bet tomēr pastāv arī zināma neizpratne un pretnostatījums. Diemžēl kristiešu vidē zināmas aprindas ir to kultivējušas. Pēdējā laikā mazliet mainās situācija, bet ir bijuši tādi, kuri to pretnostata, un tas ievaino. Tad arī opozicionāri saka: „Ā, kristietība ir sveša reliģija, viņu ienesuši ar zobenu, uzspieduši mums. Un mūsu īstā reliģija ir dainas. Mūsu reliģija ir bluķa vilkšana, alvas liešana vecā gada vakarā utt.” Bet dainas nav reliģija, dainas ir tautiskais, dainas ir kultūras daļa. Protams, tur var būt kaut kādi pirmskristīgo ticējumu elementi, bet tā ir kultūras sastāvdaļa. Dainas ir Latvijas kultūras pērle.”

Otrajā daļā arhibīskaps runāja par to, kāpēc šāds pretnostatījums starp tautisko un kristīgo vispār ir radies, un atsaucās uz Benedikta XVI uzrunu Rēgensburgā. Tajā pāvests runāja par nošķirtību starp ticību un prātu, norādot uz to, ka jau pašos Jaunās Derības pirmsākumos grieķu filozofijas jēdzieni pakāpeniski iegāja bibliskajā domāšanā. Savukārt pēdējos gadsimtos notiek mēģinājumi veikt tā saucamo dehellenizāciju, jeb atbrīvošanos no grieķu filozofiskās domas, kas ir iegājusi kristietībā, taču tiek uzskatīta par tai svešu elementu. Ar to tiek pamatota nepieciešamība atbrīvoties no hellēnisma iespaida un atgriezties pie saknēm, pie tīrās bibliskās domas.

Arhibīskaps norādīja uz trīs etapiem šajā procesā. Pirmais etaps parādījies reformācijas laikā. Šai virzienā sava veida virsotne bija ticības atdalīšana no metafizikas, pasakot, ka mums vajag domāšanu nolikt malā un tādā veidā sagatavot vietu ticībai. Otrais etaps bija liberālā teoloģija 19. un 20. gadsimtā, kuras izcils pārstāvis Ādolfs fon Harnaks, balstoties uz Blēza Paskāla tēzi par filozofu Dievu un Ābrahama, Jēkaba un Izāka Dievu, teica, ka vajag atgriezties pie tā Jēzus, kurš bija konkrēts, kurš bija kā cilvēks, kuram bija vienkāršs vēstījums, ka kristietībā ir pārāk lieli teoloģiskie uzslāņojumi. Taču Benedikts XVI saka, ka tāda veida domāšana tomēr nav atbilstoša, jo kad malā tiek nolikta sistemātiskā teoloģija, tad prāts pats sevi ierobežo, nobloķē. „Un tad arī zinātne atzīst, ka zinātnisks ir tikai tas, kas ir matemātisks un empīrisks un ko varam apstiprināt eksperimentālā veidā. Tā visi jautājumi par Dievu tiek nostumti malā kā nezinātniski vai pirmszinātniski. Līdz ar to arī pats cilvēks tiek ierobežots, jo zinātne tad nodarbojas ar eksaktajām lietām, bet paši augstākie cilvēka jēgas un ticības jautājumi nokļūst aiz borta, kļūst par privātu, subjektīvu, nezinātnisku lietu,” teica arhibīskaps Z. Stankevičs. Savukārt trešais etaps ir mūsu laikā, kad tiek apgalvots, ka kristietības sintēze ar hellēnismu bija pirmais inkulturācijas mēģinājums, bet tas neuzrunā citas kultūras.

Arhibīskaps norādīja, ka grieķu filozofijas jēdzieni ir uzskatāmi par Dieva atklāsmes sastāvdaļu, tāpēc no tiem nevar atteikties, jo tad mēs atsakāmies arī no atklāsmes. „Protams, var teikt, ka ir zināmi uzslāņojumi, piemēram, sholastiskie, kas bija par daudz. Jā, to ir jāattīra, bet uzmanīgi. Tad, ja ticība un prāts sastopas, katrs saglabājot savu patieso identitāti, tad dialogs kļūst auglīgs. Pretējā gadījumā notiek tieši tas, par ko pašā sākumā runājām, kad katrs nepazīst kārtīgi savu identitāti.”

Noslēgumā Z. Stankevičs skaidroja, ka šādā situācijā cilvēks nonāk galējībās – vai nu pilnībā atsakās no tautiskā, vai arī nešķirojot pieņem visu, tostarp tādus elementus, kas ir „attīrāmi”.

Maija Zepa. Katoļu Baznīcas Vēstnesis. 2013. gada 9. marts