Šodienas datums: 28.06.2017  |  Vārda dienas: Kitija, Viesturs, Viestards

Sprediķi un uzrunas 2013. gadā

Sprediķis Palmu Svētdienā

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2013. gada 24. marts

Dārgie brāļi un māsas Kristū, gribu jums piedāvāt vienu aspektu Kristus ciešanu aprakstam, kuru jūs dzirdējāt. [Arhibīskaps Z. Stankevičs atzīst, ka ir diezgan grūti ieiet šajos notikumos un aktīvi ņemt tajos līdzdalību, tāpēc viņš piedāvā atslēgu, kas palīdz ielūkoties Jēzus sirdī un būt līdzdalīgiem tajā, kas bija jāpiedzīvo Viņam.]

Atslēga ir pirmajā lasījumā. Tā nav sagadīšanās, ka tieši t.s. trešā Dieva kalpa dziesma no pravieša Isaja grāmatas, kurš dzīvojis daudzus gadu simtus pirms Jēzus Kristus, ir dota pirmajā lasījumā. Sākumā ievadam, pirms mēs nonākam pie paša būtiskākā, mēs dzirdējām, ka Dieva kalps - pravietis - izsaka šos vārdus: „Kungs Dievs man deva daiļrunīgu mēli, lai es ar vārdiem prastu stiprināt pagurušo." [..] Tas attiecas arī uz šo pravieti Isaju, bet Dieva kalps ir Jēzus Kristus. Viņš ir īstais Dieva kalps, kurš pilnā mērā izpildīja Dieva gribu. Viņam ir tā daiļrunīgā mēle, nevis tāpēc, lai ar to plātītos, lai sevi izceltu, bet lai stiprinātu pagurušos, lai palīdzētu tam, kurš ir nomākts, nokļuvis grūtībās. Un atkal te gribu vilkt paralēles - arī ikviens no mums, kas saucamies kristieši, esam aicināti būt par Dieva kalpiem, tas nozīmē, izmantot savu daiļrunību, lai palīdzētu tam, kas ir paguruši, kas ir depresīvā stāvoklī. Un tādu, mēs zinām, Latvijā netrūkst, jo atmosfēra ir diezgan depresīva.

Tālāk lasām „Viņš modina rītā, agri rītā Viņš modina manu ausi, lai es klausītos kā māceklis." Tātad Dievs šo kalpu modina agri no rīta un viņš klausās. Viņš sāk savu dienu, lai klausītos, ko Dievs viņam saka. Un atkal, ja es esmu kristietis, Dieva kalps, kā sākas mana diena? Vai es momentā lecu augšā un, kā esmu redzējis, ar trīcošu roku sniedzos pēc cigaretes, pēc kafijas tases, pēc lūpu krāsas vai pūdera? Vai arī mana pirmā doma ir: „Pagaidi, bet ko Dievs man šodien saka, ko Viņš no manis gaida, kāds ir Viņa plāns šodienai?" Mēs redzam, Dieva kalpam tas bija tā - viņš no paša rīta sāka ar lūgšanu, ar komunikāciju ar Dievu, „lai es klausītos kā māceklis." Viņš klausījās, un Kungs Dievs atvēra viņa ausi. Dievs atvēra ausi, viņš dzirdēja, viņam bija tiešais kanāls. Tāpat arī Jēzum ir tiešais kanāls ar savu Tēvu.

„Atvērās un viņš dzirdēja" - tātad viņš ne tikai klausījās, bet arī sadzirdēja. Un tālāk viņš saka „es nepretojos un neatkāpos atpakaļ". Šis žests, šis plāns jo sevišķi ir (atbilstošs) šai pēdējai gavēņa nedēļai, tiem notikumiem, kas ir aprakstīti vai tiek pieminēti pēdējā gavēņa nedēļā jeb klusajā nedēļā, kad mēs mazāk runājam un ļaujam Dievam klusumā mūs uzrunāt. „Tad es nepretojos un nekāpos atpakaļ" - arī no kaut kādas sāpīgas pieredzes, arī no kā tāda, uz ko Dievs mani aicina, bet kas man nepatiktu, no kā es gribētu izvairīties.

Te rakstīts: „Savu muguru es pagriezu sitējiem un savu vaigu - plosītājiem." Tas bija ciešanu aprakstā. „Es neapslēpu savu seju no nievām un spļāvieniem." Redzam, ka simtprocentīgi piepildījās šis pravietojums.

„Kungs Dievs ir mans palīgs; tādēļ es neesmu kaunā." Lūk, tā ir tā atslēga, par kuru es runāju - tāda maziņa, daži vārdiņi, bet tie visu izsaka. „Kungs Dievs ir mans palīgs; tādēļ es neesmu kaunā, tādēļ savu seju es padarīju cietu kā akmeni un zinu, ka netikšu apkaunots." Es skatījos arī grieķu tekstā, arī dažādos citos tulkojumus. „Seju padarīt cietu kā akmens." Jaunajā Bībeles tulkojumā ir rakstīts cietu kā krams, vai citos tulkojumos ir vienkārši teikts pieņemt lēmumu. Bet nevis pieņemt lēmumu vienkārši tā garāmejot. Šeit, bibliskajā valodā, tas nozīmē „pieņēmu neatgriezenisku lēmumu". Citi pat tulko „apcietināju savu vaigu". Tas nozīmē, ka mans vaigs kļuva ciets, jo es izlēmu neatgriezeniski, es nekāpšos atpakaļ.

Lk 9,51 arī ir šis pats vārds, šis pats jēdziens - Jēzus pieņēma neatgriezenisku lēmumu, jeb, kā citi raksta, Viņš apcietināja savu vaigu, ka ies uz Jeruzalemi, ka Viņš nekāpsies atpakaļ, ka Viņš ļaus, lai šis biķeris neiet Viņam secen. [..] Un lūk, te ir tas vēstījums, atslēga. Pirmkārt, mēs saprotam, kas Jēzus vēlējās pildīt Tēva prātu. Mēs zinām, ka Ģetzemanes dārzā Viņam negāja viegli, jo Viņš svīda asiņainus sviedrus, Viņš cīnījās, gribēdams iet uz priekšu. Bet Viņš tomēr izcīnīja, izlēma un uzvarēja šai cīņā. Arī tad, kad Viņu šaustīja, kad par Viņu ņirgājās, kad Viņu sita ar naglām krustā, mēs redzam, ka visur tur apakšā ir neatgriezeniskais lēmums - pildīt Debesu Tēva gribu, izpildīt savu misiju līdz galam. Ja mēs esam kristieši, tas nozīmē, ka esam kā Kristus ar mazo burtu. Vai manī ir šī izlēmība, vai manī ir šis lēmums sekot Jēzum savā dzīvē, neatkarīgi no tā, ar kādiem apstākļiem es saskaros? Vai arī ir tā, kā mēs dzirdējām Evaņģēlija aprakstā.

Tad, kad rakstu zinātāji un vecākie, kuri sapulcējās, veda Viņu padomes priekšā un teica: „Ja tu esi Kristus, tad pasaki mums," tātad - pierādi mums, „un tad mēs tev sekosim." Un ko Jēzus viņiem atbild: „Ja Es jums pateikšu, jūs neticēsiet, bet, ja jums jautāšu, jūs man neatbildēsiet." Viņš ar to grib pateikt, ka viņi jau nemeklē patiesību, viņi meklē tikai to, kā sevi attaisnot, lai nepieņemtu Jēzu un nepieņemtu Viņa misiju. Un vēl, vienā no evaņģēlijiem Jēzus skaidro, salīdzinādams tautu ar bērniem, kuriem nekad nevar izdabāt. (Mt 11; 16-17) [..] Šie cilvēki nemeklēja patiesību, viņi meklēja, kā sevi attaisnot, kā apsūdzēt Jēzu un notiesāt Viņu uz nāvi. Tātad, kāda ir mana nostāja - vai es esmu līdzīgs tiem no tā laika jūdu tautas, kā teikt, tiem kaprīzajiem bērniem, kuriem vienmēr vajag otrādi, vai arī es esmu apcietinājis savu vaigu, kas nozīmē pieņēmis neatgriezenisku lēmumu sekot Jēzum. Tā kā stājoties laulībās - gan laimē, gan nelaimē, gan ciešanās, gan priekos.

Patiesībā tikai tad es varu saukties par īstu Viņa mācekli, ja esmu pieņēmis šo lēmumu būt par kristieti arī tad, kad nenotiek pēc mana prāta. Arī tad, kad es redzu, ka mani ģimenes locekļi, piemēram, nav ticīgi un es gribētu viņus padarīt par ticīgiem, bet viņi pretojas. Tad sākās kašķi, cīņas un rodas nekristīgas izjūtas un nekristīga attieksme, piemēram, neiecietība, dusmas utt. Sekot Jēzum līdz galam nozīmē mīlēt viņus tādus, kādi viņi ir. Vai arī, piemēram, darba vietā. Ko nozīmē sekot Jēzum? Sekot Jēzum tas nozīmē neiet kompromisos ar sirdsapziņu. Ja no manis prasa kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un ar Baznīcas mācību, tas nozīmē, ka man ir jāpasaka nē. Pirmajos kristietības gadsimtos bija profesijas, kurās kristiešiem nebija atļauts būt. Toreiz tā bija, protams, prostitūcija, un arī teātris, jo tur bija elkdievības elementi. Un arī šodien ir tādas lietas, uz ko kristieti spiež, un tad jāpieņem lēmums - vai es piekāpjos, vai es atkāpjos no saviem principiem, vai arī pasaku nē. Tas man var maksāt darbavietu, vai manu reputāciju. Saprotiet, tās lietas ir ļoti nopietnas. Tas „vaigs kā krams" ir ārkārtīgi svarīgi, jo mūsdienu cilvēks diemžēl bieži vien ir kļuvis mīkstčaulīgs, vērsts uz kompromisiem, vienmēr attaisnojas.

Mēs esam aicināti būt par zemes sāli un pasaules gaismu. Un, tā kā Jēzus apcietināja savu vaigu un pieņēma šo lēmumu, arī mēs esam aicināti šeit un šobrīd pieņemt šo lēmumu un atvērt savu sirdi Viņam līdz galam. Nebūt tikai formāliem kristiešiem, bet būt īstiem Viņa mācekļiem gan priekos, gan bēdās, gan tad, kad mums plaukšķina un met pūpolu zarus, pārnestā nozīmē, gan arī tad, kad no mums novēršas un mūs notiesā, un atgrūž. Mēs esam aicināti, ikviens no mums, pieņemt šo lēmumu kopā ar Jēzu - pildīt Dieva plānu savā dzīvē līdz galam. Āmen!

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs