Šodienas datums: 19.09.2017  |  Vārda dienas: Verners, Muntis

Sprediķi un uzrunas 2013. gadā

Sprediķis Lielajā Sestdienā

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2013. gada 30. marts

Dārgie Kristum ticīgie! Pasaule visos laikos ir meklējusi zāles nemirstībai. Mūsdienu civilizācija ir pārņemta ar arvien jaunu medikamentu meklējumiem dzīves pagarināšanai. Arvien jaunas notievēšanas metodes, diētas. Reklāmās rāda, kā sieviete nedēļas laikā ir notievējusi par 10 kg. Kaut kādas jaunas masāžas, eļļas, ar kurām vajag ziesties, un tad būs ļoti labi. Un ir arī visādi, kas saka, ka cilvēkā vajag sabalansēt enerģijas: „Es tev sabalansēšu, nāc pie manis!” Cilvēks visu laiku meklē, kā labāk dzīvot, un tāpēc bieži vien ķeras pie jebkuriem iespējamajiem līdzekļiem. Bet tieši šodien sākas svinības, caur kurām mums ir pieeja zālēm, kas palīdz tikt pāri mūsu eksistences trauslumam. Visi iepriekšējie līdzekļi palīdz par vienu mazu kripatiņu, bet šis notikums, kurā mēs cenšamies iedziļināties, dod mums pieeju tai dzīvei, kura nekad nebeidzas. Dod mums pieeju augšāmcelšanas noslēpumam.

Pirmās durvis, kas ļauj ieiet šajā noslēpumā, ir Kristība. Mēs visi, kas esam šeit klātesoši, esam kristīti, varbūt ar nelieliem izņēmumiem. Taču kā mums ieiet šajā noslēpumā vai kā spert tālākos soļus, lai nepaliktu tikai pie pirmajām durvīm? Ziemassvētku notikums, kuru svinējām vēl pavisam nesen (jo Lieldienas šogad ļoti ātri pienākušas) šķiet tuvāks un saprotamāks, to ir vieglāk izdzīvot. Savukārt augšāmcelšanās noslēpums ir daudz pamatīgāks un grūtāk saprotams. Par to zinām no liecībām Evaņģēlijos. Ir bijuši arī pētnieki un zinātnieki, kas radījuši daudzas teorijas un lauzuši šķēpus. Mēs mēģināsim kādu brīdi pakavēties pie tā, bet pirms tam aplūkosim divus šī vakara liturģijas simbolus un pamēģināsim novilkt paralēles starp šiem tiem un to notikumu, kas ir Kunga augšāmcelšanās.

Šodien pašā sākumā mēs redzējām - bija sakurta uguns. Tātad gaisma, gaismas noslēpums. Svētajos Rakstos Vecajā Derībā mēs lasām, ka sākumā bija haoss, bet tad Dievs pateica: „Lai ir gaisma!" un tapa gaisma. Patiesībā Dievs pats ir gaisma, jo tad, kad Dievs pietuvojas cilvēkiem, tad viņu siržu noslēpumi izgaismojas, tad viņi nevar noslēpties. Un arī Jēzus Kristus saka: „Es esmu pasaules gaisma." Interesanti, ka arī Vecajā Derībā Dieva likums, Tora, tiek raksturota kā gaisma, kura tiek dota cilvēkiem patiesības rādīšanai. Un, protams, no Jaunās Derības mēs zinām, ka Dieva Vārds ir gaisma. Un arī Psalmos ir teikts: „Tavs Vārds ir gaisma manām takām un spīdeklis manām kājām." Šī gaisma pasaulei ir ārkārtīgi nepieciešama, jo, ja mēs paskatāmies statistiku, tad depresiju un visa veida atkarību skaits mūsu valstī ir ļoti liels. Cilvēks, kas ir iegrimis tādā stāvoklī, ir tumsā. Viņš ir apmaldījies, zaudējis orientāciju un viņam ir vajadzīga gaisma, lai viņš šo orientāciju atgūtu un no šī strupceļa izietu.

Tātad Dievs ir gaisma, Dieva Vārds ir gaisma. Komunikācija ar Dievu, kontakta ar Dievu veidošana ieved gaismas zonā, kur mēs sākam redzēt, sākam saprast sevi - kāda ir mana realitāte, kāds ir mans aicinājums, kas man dzīvē ir jādara, kāda ir gan manu ciešanu jēga, kāda ir eksistences jēga. Tātad gaisma un gaismas nesējs - uguns. Mēs zinām, ka uguns arī dedzina. No vienas puses tā dod gaismu, bet tā ir arī ciešanu uguns, pārbaudījumu uguns, caur kuru mums ir jāiziet, lai ieietu gaismas zonā.

Otrs šī vakara simbols, pie kura dosimies pēc brīža, ir ūdens. Ūdens no vienas puses ir stihija. Lasījumos dzirdējām aprakstu par pasaules radīšanas sākumiem, ka bija ūdeņi, bija haoss, var teikt, tas ir pirmatnējības simbols. Mēs zinām, ka tad, ja ir kaut kādi pali un plūdi, tad tie visu noposta. Nāk vilnis pāri, kā tas bija Japānā, un 20 000 cilvēki ir pagalam. Tātad no vienas puses tas ir ārdošs spēks, pār kuru cilvēkam nav varas. Cilvēks nevar savaldīt cunami viļņus. No otras puses, Dievs šo spēku spēj savaldīt. Mēs dzirdējām aprakstu, kā Dievs izveda Mozu un Izredzēto tautu cauri Sarkanajai jūrai un ūdeņi pašķīrās un bija paklausīgi. Tātad Dievs kā nāves stihijas uzvarētājs. Jēzus kā šīs stihijas uzvarētājs caur savu augšāmcelšanos. Kad mēs topam kristīti, tad tiekam vai nu iegremdēti šai ūdenī, vai aplieti ar šo ūdeni. Un šis ūdens vairs nav iznīcības rīks, bet gan šķīstījošs spēks, kurš mūs attīra, atjauno un palīdz atdzimt jaunai dzīvei. Ir svarīgi apzināties, ka kristība ir uzvara pār iznīcības spēku un to novecošanu, kas mūsos darbojas. Jo tas ir fakts, mūsos darbojas novecošanas mehānisms, kuru zinātnieki mēģina atšifrēt, bet līdz šim viņiem tas nav izdevies. Mēģināja klonēt aitu Doliju un jau domāja, ka ir atraduši mūžīgās dzīves atslēgu, bet izrādījās, ka aita Dolija noveco divreiz ātrāk nekā neklonētā aita. Vārdu sakot, nav tik vienkārši. Mūžīgās dzīves atslēga tomēr ir Dieva darbos. Tāpēc ir svarīgi apzināties, ka mēs nevaram paši sev iedot mūžīgās dzīvības atslēgu. Tas ir sasniedzams tikai caur personīgām attiecībām ar Jēzu Kristu.

Mēs nonākam pie tā apraksta, kuru šodien evaņģēlijā dzirdējām. Sievietes - interesanti, ka pirmie bija nevis apustuļi, bet sievietes - zināja, ka pie kapa ir karavīri. Katrā maiņā bija četri karavīri, kuri bija disciplinēti, kuri zināja savu darbu un dežūras laikā negulēja. Tomēr sievietes uzdrošinājās iet pie kapa un tad, kad ieraudzīja atvelto akmeni, protams, bija pārsteigtas. Bet atkal, viņām bija drosme ieiet iekšā un paskatīties, kas tad īsti ir noticis. Un tad viņas redzēja, ka Jēzus tur nav, un pēc tam devās liecināt par to, viņas nesa šo vēsti tālāk. Ļoti svarīgi apzināties, ka kristietis otru var pārliecināt tad, kad pats ir kaut ko piedzīvojis, nevis kad stāsta, ko no citiem ir dzirdējis. Lai viņš stāsta, dalās ar to, ko pats ir piedzīvojis. Lūk, sievietes aizgāja, redzēja, ka kaps ir tukšs, un tad gāja un liecināja citiem.

T.s. Neticīgais Toms, kurš kaut kādā ziņā ir katrā no mums, nebija klāt, kad Jēzus pēc augšāmcelšanās parādījās mācekļiem. Un viņš teica: „Nē, tas nav iespējams! Es to nevaru pieņemt. Ja Jēzus man parādīsies un ļaus man ielikt rokas Viņa naglu rētās, tikai tad es ieticēšu." Un mēs redzam, Jēzus viņu nenosodīja un neatstūma, bet nāca pretī un palīdzēja viņa neticībā. Jēzus viņam teica: „Lūdzu, liec pirkstus manās naglu rētās, lai tu varētu ticēt." Es domāju, nevajag baidīties pārliecināties arī par tiem jautājumiem, par kuriem mums ir kaut kādas šaubas. Mūsdienās ir ārkārtīgi daudz stereotipu par kristietību, par Jēzu Kristu, par Baznīcu, greizu un nepareizu stereotipu. Ja mēs par kaut ko šaubāmies, tad ir vērts iet un pārliecināties, darīt visu, lai pārliecinātos, kā ir patiesībā. Un ja mums, piemēram, nav šīs personīgās pieredzes attiecībā uz to, ka Jēzus Kristus ir dzīvs un augšāmcēlies, tad varam droši, jā, šovakar, teikt: „Kungs Jēzu, iedod man šo pieredzi! Palīdzi man piedzīvot šo noslēpumu, kuru nav iespējams tīri racionāli izprast!"

Ir svarīgi, lai mēs sastopamies ar Jēzu Kristu, kurš ir augšāmcēlies, dzīvs un atjauno mūsu iekšējo cilvēku un mūsu iekšējos apvāršņus, kuri diemžēl mūsu tautai ir ļoti sašaurinājušies, jo, kā jau teicu, ir daudz pesimisma, kriticisma, bezcerības un neticības nākotnei. Bet Jēzū Kristū ir dzīvība. Viņš ir augšāmcēlies un Viņš vēlās šo dzīvību iedvest mūsos un vadīt mūs pretim tam, lai pārveidojam mūsu sabiedrību, mūsu valsti. Jo, ko dod, ja mēs vienkārši kritizējam valdību un medijus, ka viņi ir tādi un tādi, ka nerāda pietiekami daudz kristīgas programmas. Jā, tur ir daļa patiesība, bet vai caur to mēs kaut ko mainīsim? Labāk lūgsimies par mūsu valsts priekšstāvjiem, atbildīgajām personām, lai gaisma viņos ienāk! Lai arī žurnālistikā, mediju jomā ir daudz kristīgu cilvēku! Un viena daļa viņu jau tagad ir atvērta kristīgajām vērtībām un cenšas tās nodot citiem. Bet lūgsimies, lai viņi vēl vairāk atveras tam! Lūgsimies par to, lai Dievs vēl vairāk modina aicinājumus to jauniešu vidū, kas beidz skolu, lai viņi iet studēt žurnālistiku, politoloģiju, jurisprudenci. Lai iet visās tajās jomās, kuras, vēlāk izrādās, ir stratēģiski nozīmīgas mūsu valstī.

Dievam ir plāns Latvijai un plāns visām jomām. Un mēs esam aicināti sadarboties ar šo plānu un lūgt, lai tas piepildās, un pastāvīgi uzdot sev šo jautājumu: „Kungs, ko Tu gribi, lai es daru? Kādu vietu Tu man tajā esi paredzējis?" Un ja saklausīsiet, tad varu ar pilnu pārliecību apliecināt, ka Kristus augšāmcelšanās spēks jūs piepildīs, un jūs to piedzīvosiet un varēsiet par to liecināt citiem, un iedrošināt citus, un palīdzēt viņiem atvērties uz to jauno dzīvību, kas mums tiek dota caur šiem noslēpumiem, kurus šodien svinam. Āmen.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs