Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Sprediķi un uzrunas 2013. gadā

Sprediķis Kunga Augšāmcelšanās Svētajā Misē

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2013. gada 31. marts

Dārgie Kristum ticīgie, šodienas dievkalpojumu mēs iesākām pie Kunga kapa. Evaņģēlijos mēs redzam kapu dažādos kontekstos. Droši vien visi esat lasījuši arī to aprakstu par Lācara augšāmcelšanu, kad Jēzus cilvēkiem, kas atradās pie Lācara kapa, teica: „Atveliet akmeni.” Un viņi bija šokā un teica: „Bet Kungs! Ko tu vēlies darīt?! Tur taču smako, jo viņš jau četras dienas kā kapā ir.”  Bet Jēzus teica, vienalga taisiet vaļā. Attaisīja vaļā un jā, viss bija tā, kā viņi bija teikuši. Bet Jēzus teica: „Lācar, nāc ārā!” Un Lācars iznāca. Šodienas rītā ir cita situācija. Arī šī kapa priekšā ir akmens, bet aiz tā vairs neviena nav. Šis kaps ir tukšs. Vēsturiskās liecības, kas ir saglabājušās Evaņģēlijā un ir nodotas arī caur tradīciju, mums liecina, ka augšāmcelšanās nav kaut kāda leģenda, utopija, izdomājums, vīzija vai pasaka, bet reāls vēsturisks notikums. Protams, tajā laikā nebija ne audio, ne video ierakstu, neviens to nevarēja piefiksēt. Patiesībā šis notikums iziet ārpus mūsu empīriskās pieredzes robežām. Jā, mums ir atstāta piemiņa no augšāmcelšanās - citi to arī sauc par piekto evaņģēliju - tas ir Turīnas līķauts, kura precīza kopija pirms diviem gadiem mums te (katedrālē) bija izstādīta. Un es domāju, nākamajos gados mēs atgriezīsimies pie tradīcijas šo tādu taustāmo Kristus augšāmcelšanās liecinieku šeit izstādīt. Pat negribētos to saukt par mēmo, jo viņš runā par to, kas tajā ir attēlots.

Tātad, Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir reāls fakts, no kā kaut kas izriet. Daudziem nav nekas izrietējis, jo daudzos ir skepticisms, neticība. Viņi saka: es neticu un viss. Bet es kā šodien atceros vienu tēva Viktora Pentjuša sprediķi, kuru dzirdēju kā mazs bērns Eglainē, kur uzaugu. Viņš stāstīja par kādu neticīgo, kurš teica: es vēlos izpētīt visus materiālus, kas ir saglabājušies par Jēzus Kristus augšāmcelšanos, un es pierādīšu, ka tas viss ir blefs. Viņš ļoti ilgi pētīja visus iespējamos materiālus. Kad pienāca diena, kurā viņš bija pieteicis, ka sniegs visus pierādījums un parādīs, ka augšāmcelšanās ir izdomājums, šis vīrs sāka runāt un teica: „Es visu izpētīju un konstatēju, ka tā ir patiesība." Viņš apliecināja Jēzus Kristus augšāmcelšanās faktu un kļuva par kristieti. Tāpēc var teikt - ja cilvēkam ir mazas, vājas, nepilnīgas zināšanas, tad tās viņu attālina no Dieva. Bet ja cilvēkam ir pamatīgas, dziļas zināšanas, tad tās viņu ved pie Dieva. Un šajā konkrētajā gadījumā tas arī piepildījās.

Mēs šodien otrajā lasījumā dzirdējām ļoti skaistu tekstu no apustuļa Pāvila vēstules kolosiešiem. Šis lasījums ir tik brīnišķīgs, ka es to šogad izvēlējos par Lieldienu apsveikuma tekstu. Tur ir teikts: „Ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas ir augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas, domājiet par to, kas ir augšā, nevis par to, kas virs zemes, jo jūs esat miruši un jūsu dzīve ar Kristu ir apslēpta Dievā." Tātad mūsu dzīve ir apslēpta Dievā līdz ar Kristu. Kristus ir augšāmcēlies! Viņš nav tā kā Lācars, kurš oda tad, kad viņu uzmodināja no miroņiem, un pēc pāris gadiem tomēr nomira. Jēzus Kristus vienreiz piecēlās no miroņiem un Viņš vairs nemirs.

Kristus atrodas citā garīgajā realitātē, bet no turienes ir pieeja mūsu realitātei. Mēs redzam - Evaņģēlijos, Apustuļu darbos un arī apustuļu vēstulēs ir aprakstīts, ka Jēzus pēc augšāmcelšanās daudzkārtīgi parādījās saviem mācekļiem. Tātad no turienes ir durvis. Kad vien Viņš vēlas, Viņš spēj ienākt mūsu pasaulē. Protams, pēc debesbraukšanas Viņš tādā veidā, kā parādījās pirmajās 40 dienās pēc augšāmcelšanās, apustuļiem vairs neparādījās, bet vienalga Viņš ir dzīvs un šī komunikācija ar Viņu visus šos divdesmit gadsimtus ir bijusi iespējama. Tie cilvēki, kuri ir atvērušies uz Viņu, ir piedzīvojuši pārvērtību, viņu dzīve ir mainījusies.

Akmens, kas sedz Kristus kapu, mums traucē ieticēt, atvērties uz Viņa klātbūtni. Ja akmens nav atvelts, mūsos var būt visādi priekšstati par garīgo pasauli. Pārnestā nozīmē var teikt, ka akmens aizsedz garīgo pasauli un mūsos ir visādas ilūzijas un iedomas par to, kas tur, otrā pusē, ir. Lai mēs varētu objektīvi saprast un piedzīvot to, kas tur ir, mazliet ielūkosimies, kādas ir augšāmcelšanās pēdas. Pirmais augšāmcelšanās liecinieks ir tukšais kaps, kuru reāli cilvēki redzēja, sākumā sievietes un pēc tam apustuļi. Viņi redzēja, ka kaps ir reāli tukšs un Kristus tur vairs nav. Protams, jūdi pēc tam izdomāja, ka mācekļi ir izzaguši Viņa miesu. Bet ieskatīsimies rūpīgāk - mācekļi Viņu redzēja, un šī sastapšanās ar Jēzu, kurš ir augšāmcēlies, pārbijušos mācekļus, kuru pulciņš bija izklīdis, pilnīgi pārveidoja. Tā vietā, lai turpinātu bēgt prom un izklīst, viņi izklīda ar pavisam citu nodomu. Viņi izklīda pa visu pasauli, lai liecinātu, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies. Ilūzija cilvēku nepārveido, tā nedod viņam spēku. Spēku viņam dod reāla pieredze, šai gadījumā reāla sastapšanās ar reālu Jēzu Kristu. Tas pārveidoja viņu dzīvi. Mācekļi sastapās ar Jēzu Kristu un mācēja pastāvīgi smelties jaunu spēku, mācēja ar Viņu komunicēt.

Mūsu, kas piedalāmies šai liturģijā, komunikācijas iespēja ir ticībā vērsties pie Viņa. Bet tas notiek arī caur sakramentālajām, liturģiskajām zīmēm. Pateicoties šīm zīmēm un simboliem, šī neredzamā klātbūtne, garīgā pasaule kļūst klātesoša šeit un tagad, kļūst klātesoša manā dzīvē. Mūsu aicinājums ir pirmām kārtām pašiem sastapties ar Augšāmcēlušos un tapt pārveidotiem, bet pēc tam - kā to darīja pirmās mācekles un mācekļi - kad esam ieraudzījuši, ka kaps ir tukšs, kad esam piedzīvojuši sastapšanos ar Jēzu, kas ir augšāmcēlies, kad šī sastapšanās ir mūs pārveidojusi, mūsos kliedējusi pesimisma un nomāktības tumsu, tad esam aicināti iet pie citiem un teikt: „Kristus ir augšāmcēlies!" Tas ir katoliskais sveiciens Lieldienu laikā. Parasti mēs sakām: „Lai top slavēts Jēzus Kristus!" Bet Lieldienu laikā mēs sakām: „Kristus ir augšāmcēlies!" tādējādi apliecinot savu ticību šim faktam. Es vēlos, lai mēs sev pajautājam: vai tā man ir realitāte? Vai nesaku to tikai vienkārši aiz laipnības, labvēlības? Vai varbūt tā ir tikai kultūras izpausme pret līdzcilvēkiem un nekas vairāk? Lai šis sveiciens, kad to sakām, atspoguļo mūsu reālo pieredzi, ko esam piedzīvojuši. Lai tas apliecina, ka esmu Viņu sastapis, ka tas ir pārveidojis manu dzīvi, piepildījis mani ar jaunu spēku un gaismu un es vēlos ar to dalīties ar citiem.

Es aicinu, jūs mīļie, lai visi atveramies uz šo pieredzi, šo sastapšanos ar Jēzu Kristu, kurš ir miris par mūsu grēkiem, kurš ir augšāmcēlies un dāvā mums mūžīgo dzīvi, kurš dāvā jaunu cerību, jaunu spēku, paver jaunus apvāršņus. Mani mīļie, tas mums ir ļoti vajadzīgs. Atmosfēra Latvijā ir mazliet uzlabojusies, taču vēl arvien daudzos valda bezcerība, grūtums, depresija. Pašnāvību un psihisko saslimšanu skaits ir liels. Valda tāds kriticisms. Mums ir jāienes Kristus gaisma, jāienes cerība tai vidē, kur esam. Jo Kristus ir reāli augšāmcēlies. Un ja Viņš ir augšāmcēlies nevis tā vispār, ka es kaut kā ticu, bet ja Viņš ir augšāmcēlies konkrēti manā dzīvē, arī manā sirdī, manī iekšēji, tad Viņš ir pārveidojis mani. Un tas ir kā atombumbas sprādziens, kas izārda visu veco un atnāk kaut kas jauns. Es aicinu atvērties uz Kungu Jēzu Kristu, kurš ir augšāmcēlies, kurš ir dzīvs un vēlas pārveidot manu dzīvi, ikviena dzīvi, pārveidot mūsu draudzi un mūsu Latviju! Āmen.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs