Šodienas datums: 21.10.2017  |  Vārda dienas: Severīns, Urzula

Sprediķi un uzrunas 2014. gadā

Sprediķis Lielajā Ceturtdienā

Rīgas Sv. Jēkaba katedrāle, 2014. gada 17. aprīlis

Dārgie brāļi un māsas, šodienas Svēto Rakstu lasījumā ir viena frāze, kurai vēlos pievērsties kā vadmotīvam. Tie ir ļoti īsi vārdi, kuros pateikts viss: "Ņemiet un ēdiet. Tā ir Mana miesa." Mēs zinām, ka katrā Svētajā Misē priesteris tos atkārto, jo tie ir konsekrācijas vārdi, atslēgas vārdi, bez kuriem Svētā Mise nav derīga. Mēs ticam un pēc augļiem arī redzam, ka pēc šiem vārdiem Dievs nāk un reāli pārvērš to maizi par savu miesi, ko mēs pēc tam pieņemam Svētajā komūnijā.

Ko tas nozīmē, ko šie vārdi ietver? Pirmām kārtām cilvēka dziļāko aicinājumu [..], kas ir, lai cilvēks kļūst par nesavtīgu dāvanu. Jēzus dzīves laikā šo vārdus īstenoja - kļuva par šo dāvanu, veltīja savu laiku, enerģiju, gāja tālus ceļus, cieta no apkārtējo neizpratnes un naidīguma, Viņu vairākas reizes mēģināja nogalināt, bet, kā Viņš teica: "Vēl nav pienācis mans laiks." Viņš īstenoja to ar visu savu dzīvi, un kulminācija ir Klusās nedēļas notikumos. [..] Viņš tātad sevi iztukšoja, atdeva līdz pēdējam, līdz tam, ka atdeva savu dzīvību. Jēzus to izdarīja, un mēs redzam, ka Debesu Tēvs uzlika uz tā savu zīmogu un pateica: "Tev bija taisnība", jo Viņš uzcēla no miroņiem un Jēzus ir dzīvs, un mudina mūs darīt to pašu.

Ko nozīmē darīt to pašu? Vai tas nozīmē iet uz ielas un lūgt, lai mani arī piesien pie laternu staba, vai iet un atdot citiem visu, kas man ir? Ko darīt? Es domāju, ļoti svarīgi, lai mēs sasaistītu šīs lietas. Evaņģēlijs runā par pašām svarīgākajām lietām, bet mums ir jāierauga, kādā veidā ievietot to mūsu dzīves ceļā. Tātad šī vakara liturģijas uzdevums ir saprast, kā mums šos vārdus ielikt savas dzīves centrā. Ko mums nozīmē šie Jēzus vārdi: "Ņemiet un ēdiet. Tā ir Mana miesa"? Mēs kā kristieši - tātad kristi ar mazo burti - esam aicināt izteikt šos vārdus ne tik daudz ar muti, bet ar savu dzīvi. Atvērt savu sirdi Dievam, tuvākajam, iztukšot sevi. No kā? No egoisma, no egocentrisma, no vērstības uz sevi, no tā, ka mūsu domas riņķo tikai ap sevi un savām problēmām, un blakus sēdētāja, kolēģa nespējam ieraudzīt, jo sava varžacs tā sāpīgākā un cita varžaci jau nejūtam. Tātad kā pārorientēties no sevis uz citu? Turklāt nevis manipulatīvā veidā, [..] bet dāvāt sevi, labā nozīmē nepazaudējot sevi, savu identitāti, neļaujot citiem sevi izmantot. Tam, protams, nav jābūt pašmērķim, ka tik mani neviens neizmanto. Bet tādā saprātīgā veidā - mīli tuvāko kā sevi pašu. Ja nemīlēsi sevi, tad nemācēsi mīlēt arī citu. Jāmāk neegoistiskā veidā mīlēt sevi pašu, jo, ja nemīlēsim sevi pašu, tad - "ņemiet un ēdiet" - otram dosim saindētu ēdienu, jo dosim savu egoismu, savus greizos priekšstatus par cilvēku. Tad mēs nespēsim sevi padarīt par nesavtīgu dāvanu citiem. Ja mēs nespēsim mīlēt sevi mīlestībā un patiesībā, saskaņā ar Dieva Vārdu, tad tam būs savtīguma piegarša. Ja esam sevi sakārtojuši un iemācījušies Dieva Vārda gaismā mīlēt, tad varam dot sevi citiem.

Ko nozīmē dot sevi citiem? Kad katedrālē iesākām "Caritas" projektu, tika veikta aptauja un priesteris Juris [Jalinskis] stāstīja par pārsteigumu, ko tā sagādāja. Anketās cilvēki norādīja, kas kuram ir vajadzīgs, kāda veida trūkumu cilvēki cieš. Un ļoti daudzi bija ierakstījuši: man nevajag naudu vai kaut kādu materiālu palīdzību. Bet man visvairāk ir vajadzīga otra cilvēka klātbūtne, lai mani kāds apciemo, lai velta savu uzmanību un laiku. Un kas tas ir? "Ņemiet un ēdiet. Tā ir Mana miesa" - plašākā nozīmē. Tā ir mana sirds daļiņa, mana laika daļiņa, manu emociju daļiņa, mans skatiens, mana spēja pieņemt otru tādu, kāds viņš. Varbūt viņš nav tik izglītots, nav tik gudrs, nav tāds, kādu es viņu gribētu, bet - "Ņemiet un ēdiet!"

Nav vienkārši. Es domāju, šie vārdi ir ļoti aktuāli. Aktuālāki nekā bija iepriekš, jo patērētāju mentalitāte un mežonīgais kapitālisms, kuram esam izgājuši cauri šajos divos gadu desmitos, ir ieviesis atsvešinātību starp cilvēkiem. Ir nostiprinājušās atsvešinātības sienas. Tāpēc tik izplatītas ir narkotikas, alkohols, spēļu atkarības. Kāpēc tas tā ir? Cilvēks meklē kaut kādu piepildījumu, viņam kaut kas trūkst. Viņš meklē, kā no šīs sajūtas tikt vaļā. Bet kas trūkst? Trūkst mīlestība, otra cilvēka klātbūtne. Turklāt nevis tāda klātbūtne, kur viens otru izmanto un gūst tikai kaut kādu baudu. Trūkst komunikācija mīlestībā un patiesībā, trūkst sastapšanās Jēzu vārdā - jo Jēzus teica: "Kur divi vai trīs ir sapulējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū." Lūk, šis ir tas pavediens, kuru vēlos, lai iemiesojat savā dzīvē.

Un vēl viena patiesība, kura izsprāgst no teksta "tā ir Mana miesa" - baznīca un draudze ir Kristus miesa. Tas ir rakstīts Svētajos Rakstos un tā ir Baznīcas mācība. [..] Ko nozīmē miesa? Tas ir vienots organisms, kurā cirkulē asins, kurā visi locekļi darbojas saskanīgi. Jo, ja katrs sāk darīt savu, tad tā vairs nav viena miesa, sākas dezintegrācija - cilvēku jāievieto vai nu psihiatriskajā slimnīcā, vai arī viņam rodas kaut kāda nopietna disfunkcija ar smadzenēm vai nervu sistēmu. Tātad viena miesa - vienotība. Kad mēs paskatāmies uz mums, kas esam šeit sapulcējušies, vai uz Baznīcu Latvijā, diecēzē - kāda tā ir? Vai tā ir miesa? Vai tur ir vienotība? Vai ir tāda vienotība, ka cirkulē tās asinis? Vai ir tā, ka viens loceklis darbojas saskaņā ar otru? Un kā ir mūsu ģimenēs? Arī tā ir mistiskās miesas maza šūniņa - kā ir tur? Vai nav tā, kā Jēkabs saka: No kurienes strīdi un kari jūs starpā? No kurienes tas ceļas? No kaut kādām nesavaldītām kaislībām, iekārēm, kas ir jūsu locekļos. Tas ir tāds sirdsapziņas sauciens atgriešanos. [..]

Ko jūs gaidāt no priesteriem? Kas ir jūsu sirdī? Ne jau to, ka viņš būtu labs menedžeris vai saimniecības pārzinis. Es domāju, jūs gaidāt no priestera, pirmām kārtām, lai viņš pabaro jūs ar Dieva Vārdu, lai apgaismo jūs, lai palīdz saprast Rakstus, lai palīdz saprast Dieva Vārdu jūsu dzīvē, lai viņš ir Dieva žēlastību dalītājs, lai jūs caur viņa rokām, muti, kalpošanu saņemat Dieva svētību. Lai viņš jums palīdz atvērties uz Dievu un palīdz padziļināt jūsu attiecības ar Dievu. Ko mēs redzam reāli? Protams, tas ir mantojums no padomju laikiem, jo bija jābaidās skaļi paust savu ticību, visas Baznīcas radītās struktūras bija likvidētas. Bija priesteris un daži pa kluso viņam palīdzēja - varbūt sakristiāns, vecāka māmiņa, kas puķītes uzlika, uzkopa. Baznīcas struktūru tradīcija bija pārrauta. Kas notika? Priesteris bija priesteris, bet vienlaikus arī saimniecības lietu pārzinis, menedžeris, remontētājs, ekonoms, grāmatvedis un tā tālāk. Bija simts galvas. Padomju vara sabruka, bet ieraža palika. Ja priesteris dara visu, nav jau atsevišķu locekļu - viņš ir galva, kājas, rokas un vēders. Un Dieva tautai nav kur izpausties, Dieva tauta ir paralizēta. Ko vīrieši dara baznīcā? Ja tikai piedāvā vienu baldahīna kāju nest un to pašu dažas reizes gadā, un neko vairāk, varbūt vēl pie altāra pastāvēt, priesterim iedod dvielīti rokas paslaucīt, tad vīrietim tas nav pietiekoši, viņš vēlas uzņemties atbildību, vēlas vairāk. Un viņš iet un taisa savu biznesu. Un sieviete jau arī vēlas būt par palīdzi. Ja viņai nav baznīcā iespējas izpausties...

Vajadzīga atgriešanās - tā ir vajadzīga mums visiem. Sākot ar bīskapiem, priesteriem un Dieva tautai. Es to izjūtu kā lielu smagumu un nastu, ka ir jādara viss. [..] Mums vajag, lai jūs Baznīcā kļūstat īsti locekļi, lai katrs no jums uzņemas savu daļiņu līdzdalības. Mums vajadzīga drosme atvērties uz šo biblisko patiesību. Priesteriem ir savs aicinājums, uz kuru ir jākoncentrējas. Un visu pārējo viņiem vajag dabūt nost no saviem kamiešiem un atdot tiem, kuriem ir aicinājums uz to. Tad mēs būsim kā vienots organisms, un tās dzīvības sulas sāks cirkulēt. Jo tad ir darbība. Ja ir darbība, tad ir slodze. Ja cilvēks ieguļas gultā un nestaigā, un nav slodzes, tad dažu dienu laikā var rasties izgulējumi. Sāksies sirdsklapes pie pāris soļiem un organisms nefunkcionēs. Bet, kad ir slodze, tad tas visu laiku uztur sevi formā. Ja slodzi palielina, tad ir laba sportiskā forma. Mani mīļie, mums ir jāuzlabo sportiskā forma attiecībā uz šo daudzfunkcionalitāti Baznīcā, lai mēs vairāk iekļaujamies, vairāk uzticam viens otram.

"Ņemiet un ēdiet. Tā ir Mana miesa."

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs