Šodienas datums: 22.06.2017  |  Vārda dienas: Ludmila, Laimdots, Laimiņš

Sprediķi un uzrunas 2015. gadā

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Kristus dzimšanas svētku vigīlijas Svētajā Misē 24. decembrī Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē.

Mēs raugāmies uz notiekošo mūsu dzīvē un pasaulē un cenšamies to interpretēt. Ar to vēl nopietnāk nodarbojas vēsturnieki. Bet ir vēl cita iespēja, kā skatīties uz pasaulē notiekošo – ar ticības acīm, tad šī vēsture kļūst par pestīšanas vēsturi.

Šim jēdzienam „pestīšana” – ko visi esam dzirdējuši, bet kuru varbūt līdz galam nesaprotam – ir ciešs sakars ar ļaunuma iznīcināšanu. Pestīšana nozīmē atbrīvot no ļaunuma – laicīgā ļaunumā, no ciešanām, bet pāri tam visam no mūžīgā ļaunuma, no nošķiršanās no Dieva, kas ir iespējams, ja cilvēks noslēdzas pret Viņa darbību, pasaka kategorisku nē. Ļaunuma iznīcināšana patiesībā sākās jau ar pirmo Dieva un cilvēka sarunu pēc grēkā krišanas. Grēkā krišana nav nekas cits, kā pateikt Dievam nē uz to, ko Viņš skaidri noformulējis, ka tas cilvēkam kaitēs. Tā tas notika ar slaveno augli, bet tā tas ir noticis visā cilvēces vēsturē un diemžēl arī šodien, un notiks tādā vai citādā veidā līdz pasaules beigām. Bet vienlaicīgi no pašiem sākumiem ir apsolījums: no tava dzimuma es sūtīšu pestītāju, kas tevi atbrīvos no tā, ko esi izdarījusi. Vecās Derības pravieši par to runā vienā balsī. Patiesībā Vecajā Derībā šis apsolījums atkārtojas daudzas reizes un secīgi iemiesojas, piepildās. Protams, vissvarīgākā piepildīšanās, kura ir aprakstīta Svētajos Rakstos, ir izceļošana no Ēģiptes. Lūk, tā ir atbrīvošana no ļauna! Izredzētā tauta smok verdzībā, tās pirmdzimtie tiek nogalināti. Dievs iejaucas un izved laukā, Izredzēto tautu atbrīvo no ļaunuma. Ja paskatāmies uz savu vēsturi, arī varam pateikt: tas, kas notika 1980., 1990. gadu mijā – Dievs parādīja savu spēku, ka mazā Latvija, kas bija pakļauta lielvarām, spēja atbrīvoties. Lūk, atbrīvošana no ļauna! Lasīt tālāk


Lāčplēša dienas rīts Rīgā sākās ar ekumenisku dievkalpojumu Doma baznīcā. Uz to bija pulcējušās gan valsts augstākās amatpersonas, gan ārvalstu diplomāti, virsnieki, karavīri. Dievkalpojumā klātesošos uzrunāja Rīgas Arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Lasīt arhibīskapa uzrunu


Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna Latvijas Pareizticīgās Baznīcas rīkotajā XIV konferencē „Baznīca, ģimene un skola”, Rīgā, 2015. gada 29. oktobrī.

Gribu izteikt pateicības vārdus Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai, ka tā jau 14. reizi organizē ģimenes un izglītības jautājumiem veltītu konferenci. Ģimene mūsdienas ir atslēgas punkts mūsu nākotnei. Patiesībā, visi jaunie strāvojumi, kas nāk un apdraud mūsu civilizāciju, pirmām kārtām mēģina izšķīdināt ģimeni.

Vēlos padalīties ar to, kur saskatu šo procesu aizsākumus. Kad apmeklēju Ufici galeriju Florencē un skatījos Džoto portretu galeriju (Džoto ir tāds tiltiņš starp Austrumu ikonogrāfiju un mūsdienu glezniecību), tad redzēju, kā tiek parādīts, ka cilvēks sāk sevi apzināties, ierauga savu lielumu, potenciālu, diženumu, cieņu. Tas ir skaisti. Bet portretos ir redzams, ka viņš apzinās, no kurienes ir saņēmis cieņu, jo ikonās ir zelta fons. Jūs labāk par mani ziniet, ko tas nozīmē – tā ir Dieva žēlastība. Cilvēks ir nācis no Dieva, viņš ir Dieva radībā, visa pasaule ir iegremdēta Dieva žēlastībā. Tas ir cilvēks, kurš atklāj sevi kā radības kroni, visuma valdnieku, bet vienlaikus zina, ka tam visam pāri ir Dievs, šo autoritāti ir saņēmis no Dieva. Ejot tālāk pa muzeju, redzams, ka katrā nākamajā zālē šī saikne ar Dievu, sevis apzināšanās, arvien vairāk nobīdās uz cilvēka pusi, uz savu es, un dievišķā klātbūtne kļūst arvien mazāk klātesoša. Lasīt tālāk


No 4. līdz 25. oktobrim Vatikānā notika Bīskapu sinode par ģimenes misiju Baznīcā un mūsdienu sabiedrībā. Tajā piedalījās arī Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Publicējam trīs arhibīskapa uzrunas. Lasīt tālāk uzrunas