Šodienas datums: 22.08.2017  |  Vārda dienas: Rudīte, Everts

Sprediķi un uzrunas 2015. gadā

Baznīca aicina atjaunot saikni ar Dievu

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna Latvijas Pareizticīgās Baznīcas rīkotajā XIV konferencē „Baznīca, ģimene un skola”, Rīgā, 2015. gada 29. oktobrī.

Gribu izteikt pateicības vārdus Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai, ka tā jau 14. reizi organizē ģimenes un izglītības jautājumiem veltītu konferenci. Ģimene mūsdienas ir atslēgas punkts mūsu nākotnei. Patiesībā, visi jaunie strāvojumi, kas nāk un apdraud mūsu civilizāciju, pirmām kārtām mēģina izšķīdināt ģimeni.

Vēlos padalīties ar to, kur saskatu šo procesu aizsākumus. Kad apmeklēju Ufici galeriju Florencē un skatījos Džoto portretu galeriju (Džoto ir tāds tiltiņš starp Austrumu ikonogrāfiju un mūsdienu glezniecību), tad redzēju, kā tiek parādīts, ka cilvēks sāk sevi apzināties, ierauga savu lielumu, potenciālu, diženumu, cieņu. Tas ir skaisti. Bet portretos ir redzams, ka viņš apzinās, no kurienes ir saņēmis cieņu, jo ikonās ir zelta fons. Jūs labāk par mani ziniet, ko tas nozīmē – tā ir Dieva žēlastība. Cilvēks ir nācis no Dieva, viņš ir Dieva radībā, visa pasaule ir iegremdēta Dieva žēlastībā. Tas ir cilvēks, kurš atklāj sevi kā radības kroni, visuma valdnieku, bet vienlaikus zina, ka tam visam pāri ir Dievs, šo autoritāti ir saņēmis no Dieva. Ejot tālāk pa muzeju, redzams, ka katrā nākamajā zālē šī saikne ar Dievu, sevis apzināšanās, arvien vairāk nobīdās uz cilvēka pusi, uz savu es, un dievišķā klātbūtne kļūst arvien mazāk klātesoša.

Lūk, tā ir sava veida parabola par mūsdienu sabiedrību. Jo diemžēl liela daļa mūsu sabiedrības un valdošais Rietumu civilizācijas virziens ir dzīvot tā, it kā Dieva nebūtu, aizmirst to, no kurienes esam saņēmuši savu potenciālu, spējas, dāvanas. Ja pazūd šī saikne, tad cilvēks sāk noteikt visu pats: morāles normas, kas ir labs, kas slikts, kādai ģimenei jābūt. Sāk mainīt ģimenes modeļus, ģērbšanās stilu, bērnu audzināšanu, utt. Sākas eksperimenti. Bet mēs zinām, kā šādi eksperimenti beidzās pagājušajā gadsimtā. Diemžēl tie nesa milzīgu postu, un ir vajadzīgi gadu desmiti, lai to visu labotu. Ko dara Baznīca un šādas konferences? Aicina neeksperimentēt, atjaunot saikni ar dievišķo realitāti, Dievu un atklāt tos likumus, ko Dievs ir atklājis, lai pēc tam nevajadzētu kost pirkstos un dārgi maksāt par to visu.

Ko šai situācijā darīt, lai ģimene netiktu pakāpeniski izšķīdināta? Pirmām kārtām nepieciešams sludināt Evaņģēliju, sludināt to aicinājumu, ko Dievs devis ģimenei, cilvēkam. Pasludināt, ka tas ir pats skaistākais – atvērt savu sirdi Dievam un dzīvot pēc Evaņģēlija. Nākošais punkts ir izglītība. Tas ir pāris – skola un ģimene. Te ar pilnu pārliecību gribu teikt: kristīgiem vecākiem ir tiesības savus bērnus izglītot kristīgi. Vecāki ir nodokļu maksātāji. Tāpēc ir svarīgi, lai tradicionālo reliģisko kopienu, konfesiju dibinātām mācību iestādēm būtu tādas pašas tiesības un finansējums kā valsts un pašvaldību dibinātām mācību iestādēm. To vienkārši prasa taisnīgums.

Nākošais - likumi. Paldies Dievam, mūsu likumi nav slikti. Un pēdējā laikā ir bijuši labi papildinājumi gan par kristīgām vērtībām, gan par tikumību. Bet tas prasa, lai kristieši nav pasīvi, lai nebaidās iet politikā. Ne garīdznieki, bet laji. Lai vienkāršie ierindas ticīgie iet politikā un cīnās par to, ka likumi ir saskaņā ar Dieva atklātiem principiem. Tālāk tā ir mediju joma, jo, ja masu mediji sludina antikristīgas lietas, tad diemžēl notiek smadzeņu skalošana. Ir svarīgi, lai medijos ir mūsu cilvēki, lai viņi sludina patiesību un dod liecību arī pārējiem. Tā ir arī visa kultūras joma, jo caur teātri, kino, mākslu arī tiek nodots pasaules uzskats un vērtības.

Tā es redzu kristiešu morālo atbildību, lai pēc tam mums nav jākož pirkstos, lai mūsu ģimene ir stipra. Ja ģimene ir vāja, izšķīdināta, tad bērns jau ir ievainots. Viņā ir vairāk agresijas, mazāka noturība pret atkarībām, ticības lietas vienaldzīgākas. Viņš nav nobriedis, bet novājināts. Ja ģimene ir stipra, ja vecāki mīl viens otru, tad arī bērnam ir pavisam cits atspēriens tālākajā dzīves ceļā.

Tādēļ ir svarīga šī konference, lai mēs stiprinātu tos sabiedrības pamatus, kas ir ģimene, lai mūsu ticīgajos veidotu apziņu ieņemt aktīvu nostāju un līdzdarboties visās jomās, aizstāvot kristīgos principus. Tie nav izolēti, bet ir ierakstīti cilvēka dabā un tos tikai ar lielām pūlēm dažādas zinātnes nozares var atklāt. Evaņģēlijs un Dieva atklāsme to pasaka skaidri. Lūk, par to mums ir jācīnās un liela būs mūsu alga tad Debesīs. Lai Dievs mums uz to palīdz!

Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs