Šodienas datums: 21.11.2017  |  Vārda dienas: Andis, Zeltīte

Sprediķi un uzrunas 2015. gadā

„Rītdien tiks iznīcināts ļaunums zemes virsū un pār jums valdīs pasaules Pestītājs”

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis Kristus dzimšanas svētku vigīlijas Svētajā Misē 24. decembrī Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē.

Mēs raugāmies uz notiekošo mūsu dzīvē un pasaulē un cenšamies to interpretēt. Ar to vēl nopietnāk nodarbojas vēsturnieki. Bet ir vēl cita iespēja, kā skatīties uz pasaulē notiekošo – ar ticības acīm, tad šī vēsture kļūst par pestīšanas vēsturi.

Šim jēdzienam „pestīšana” – ko visi esam dzirdējuši, bet kuru varbūt līdz galam nesaprotam – ir ciešs sakars ar ļaunuma iznīcināšanu. Pestīšana nozīmē atbrīvot no ļaunuma – laicīgā ļaunumā, no ciešanām, bet pāri tam visam no mūžīgā ļaunuma, no nošķiršanās no Dieva, kas ir iespējams, ja cilvēks noslēdzas pret Viņa darbību, pasaka kategorisku nē. Ļaunuma iznīcināšana patiesībā sākās jau ar pirmo Dieva un cilvēka sarunu pēc grēkā krišanas. Grēkā krišana nav nekas cits, kā pateikt Dievam nē uz to, ko Viņš skaidri noformulējis, ka tas cilvēkam kaitēs. Tā tas notika ar slaveno augli, bet tā tas ir noticis visā cilvēces vēsturē un diemžēl arī šodien, un notiks tādā vai citādā veidā līdz pasaules beigām. Bet vienlaicīgi no pašiem sākumiem ir apsolījums: no tava dzimuma es sūtīšu pestītāju, kas tevi atbrīvos no tā, ko esi izdarījusi. Vecās Derības pravieši par to runā vienā balsī. Patiesībā Vecajā Derībā šis apsolījums atkārtojas daudzas reizes un secīgi iemiesojas, piepildās. Protams, vissvarīgākā piepildīšanās, kura ir aprakstīta Svētajos Rakstos, ir izceļošana no Ēģiptes. Lūk, tā ir atbrīvošana no ļauna! Izredzētā tauta smok verdzībā, tās pirmdzimtie tiek nogalināti. Dievs iejaucas un izved laukā, Izredzēto tautu atbrīvo no ļaunuma. Ja paskatāmies uz savu vēsturi, arī varam pateikt: tas, kas notika 1980., 1990. gadu mijā – Dievs parādīja savu spēku, ka mazā Latvija, kas bija pakļauta lielvarām, spēja atbrīvoties. Lūk, atbrīvošana no ļauna!

Kā ir šodien? Šodien gribētos uzsvērt, ka šai atbrīvošanai no ļauna ir divi aspekti. Viens ir manā personīgajā dzīvē, individuālais, personīgais ļaunums, ar kuru – es tā ticu – cīnās ikviens cilvēks savā dzīvē. Otrs aspekts ir kolektīvais, mūsu valsts mērogā. Ko darīt, lai mēs varētu šo ļaunumu pārvarēt?

Šeit varētu izdarīt tādu nelielu atkāpi, kas, hronoloģiski raugoties, ir ļoti liela. Speciāli lūdzu diakonam lasīt šo garo Evaņģēlija versiju, kur ir minēti daudzie vārdi. Lielākajai daļai tie visticamāk neko neizsaka un kāds varbūt pat domā, priekš kam tas ir vajadzīgs. Ja uzmetam skatu šim tekstam kopumā, tad redzam, ka aiz katra vārda slēpjas dzīvs cilvēks. No šī garā saraksta izriet – šie visi ir Jēzus priekšteči. Viņš – Dievs tapa cilvēks, piedzimstot konkrētā laikā, konkrētā ciltī, konkrētā ģimenē. Bet aiz katra šī vārda slēpjas konkrēta dzīves vēsture.

Es pasvītroju trīs sieviešu vārdus: Tamāra, Rahabe un Ūrija sieva – Batseba (viņas vārds šeit nav pat nosaukts). Visas šīs trīs sievietes kaut kādā nozīmē un viena tiešā nozīmē ir vieglas uzvedības. Rahabe bija netikle. Tamāra, kad viņai nomira vīrs un vīra tēvs nepildīja solījumu, izlikās par netikli un ar viņu pārgulēja. Viņai piedzima bērns un tādā veidā viņa piespieda pieņemt sevi par sievu. Batseba piekāpās spiedienam no ķēniņa Dāvida puses un pārkāpa laulību.

Mēs redzam, ka Jēzus nebaidās no priekštečiem. Tas netiek izdzēsts kā kauna lieta. Kad Jēzus nāk iznīcināt ļaunumu zemes virsū, Viņš ņem uz sevi cilvēku grēku, visu cilvēku vēsturi. Kad Viņš piedzimst, Viņš noslēpumainā veidā savienojas ar visu cilvēces dzimumu un arī ar katru cilvēku.

Mēs lasām Jaunajā Derībā, ka Dievs ir mīlestība. Dievs, savienojoties ar katru cilvēku, ieiet cilvēka sirds dziļumos un dod mīlestības impulsu. Un cilvēks var tam ļauties, sekot. Lūk, tas ir viens no veidiem, kā ļaunums tiek iznīcināts, bet tas nevar notikt bez mūsu līdzdalības, mūsu brīvās gribas iesaistes.

Par to, ka šāds process notiek, nav šaubu. Par to liecina daudzie svētie, kas Baznīcas pastāvēšanas laikā ir dzīvojuši un šobrīd jau ir atzīti par svētiem, kurus apbrīnojam, jo viņos šis ļaunums tika līdz galam uzvarēts. Un jo vairāk ir šo svēto, jo vairāk – mūsdienu valodā sakot – Dieva sadarbības partneru, jo valstī ir vieglāk elpot, jo mainās garīgais klimats, psiholoģiskais klimats, sociālā gaisotne.

Mīļie brāļi un māsas Kristū, es aicinu, lai mēs šajos svētkos atzīstam, ka Dievs ir klātesošs mūsu sirds dziļumos ar savu mīlestības impulsu. Ļausim šim impulsam pieņemties spēkā, sekosim tam, ietērpsim to konkrētos vārdos, darbos, dzīves praksē.

Vēl mazs komentārs par vārdiem „rītdien tiks iznīcināts”. Vārdam „rītdien” šeit ir vairāki plāni. Pirmais plāns – rītdien, konkrēti Ziemassvētku dienā, kad svinam Kristus dzimšanas notikumu, kas caur Baznīcas liturģiju aktualizējas, kļūst klātesošs. Bet mēs zinām, ka Dievam viss ir šodien, ka Dieva diena patiesībā ir vesela mūžība, visa pasaules vēsture.

Šeit gribu atsaukties uz lūgšanu, ko dzirdējām pēc Gloria, kad priesteris lūdzās, lai mēs Dieva vienpiedzimušo Dēlu, priecīgi uzņēmuši kā Pestītāju, varētu droši sagaidīt arī kā Tiesnesi. Liturģiskā gada laikā mēs svinam visus šos notikumus, kad Viņš piedzima, darbojās zemes virsū, un caur to atveramies Viņa noslēpumainajai klātbūtnei mūsu sirds dziļumos. Bet lūgšanas beigās tiek pateikts, lai mēs varētu droši sagaidīt arī kā tiesnesi, jo, lūk, laika beigās, kad šis „rītdien” pienāks pašā pēdējā nozīmē, Viņš atnāks, lai tiesātu pasauli, lai veiktu lielo inventarizāciju. Tad katram būs jādod norēķins par to, ko viņš ir darījis, un Pestītājs līdz galam iznīcinās šo ļaunumu. Dārgie brāļi un māsas Kristū, ir labāk, ka mēs šodien paši izvēlamies to iznīcināt, nekā tas notiks kādā negaidītā brīdī. Protams, tas var būt arī mūsu nāves brīdis vai cita dzīves situācija, kad norēķinu brīdis pienāk pēkšņi. Laiku beigās Viņš ienāks un valdīs, un ļaunums tiks izmests no šīs jaunās pasaules, kura šobrīd top, bet mūsu acīm vēl ir slēpta, kura atklāsies tad, kad Viņš atnāks godībā atpakaļ. Līdz ar to laimīgi un svētīgi mēs būsim, ja mēs šo patiesību, šos vārdus būsim jau aktualizējuši savā dzīvē, savā sirdī un vidē, kurā atrodamies.

Lai Dievs mums palīdz atvērties Ziemassvētku noslēpumam, kurš aktualizējas katrā liturģijā, bet īpašā veidā Ziemassvētku liturģijā caur lasījumiem, Dieva Vārdu un noslēpumu, kas notiek uz altāra! Tie, kas ir šķīstījuši savas sirdis, izsūdzējuši grēkus, nav smaga grēka stāvoklī un ir katoļticīgi, var pienākt un pieņemt Jēzu zem maizes zīmēm. Un tā ir vēl viena aktualizācija – savienošanās, kas notika pirms 2000 gadu, bet mēs varam Viņu taustāmākā veidā pieņemt zem šīm maizes zīmes un saņemt svētību mūsu tālākajam dzīves ceļam, smelties spēku, lai līdzdarbotos Viņa īstenotajā ļaunuma iznīcināšanas procesā. Lai Dievs mūs uz to svētī!

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs