Šodienas datums: 22.08.2017  |  Vārda dienas: Rudīte, Everts

Sprediķi un uzrunas 2016. gadā

Saules mūžu un Dieva svētību mūsu Latvijai!

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna 18. novembra ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā

Dārgie Latvijas Neatkarības dienas dievkalpojuma dalībnieki un skatītāji!
Dārgā latviešu tauta!

Šodien svinam Latvijas 98. dzimšanas dienu. Dzimšanas dienā jubilāru parasti apsveic un izsaka viņam novēlējumus. Vairākus gadu desmitus šo dienu nebija iespējams svinīgi atzīmēt. Gluži otrādi. Tikko atklātībā nākusī Viestura Kairiša filma „Melānijas hronika” mums parāda skaudrās lappuses Latvijas vēsturē, kad tauta pati nevarēja izlemt savu likteni un bija pakļauta svešas varas diktātam. Savukārt šodien mums ir pozitīva vēsts: varam pateikties Dievam par to, ka ir iespējams svinēt šo dzimšanas dienu. Latvija šobrīd ir neatkarīga un demokrātiska valsts, tās pilsoņi paši var veidot savas valsts nākotni. Vairs nevaram vainot citus savās nelaimēs un problēmās.

Tāpēc lai šī dzimšanas diena pamudina mūs atskatīties uz aizvadīto dzīves gadu un palīdz sakārtot domas un plānus attiecībā uz nākotni. Šobrīd jau arvien skaļāk tiek runāts par to, ka tuvojas mūsu valsts simtgade un tiek plānoti apjomīgi svētku pasākumi. Uzsākti dažādi projekti, iniciatīvas, kuru mērķis ir padarīt mūsu zemi skaistāku, sakoptāku. Simtgade – tā ir iespēja apzināties savas saknes, to, kā dzima mūsu valsts, uz kādām vērtībām tā balstījās, kas ir mūsu varoņi. Izmantosim šīs dažādās iespējas, iesaistīsimies Latvijas simtgades pasākumos. Būdami pasīvi, neieinteresēti, mēs varam izniekot lielisku iespēju. Bet dosim priekšroku tādām iniciatīvām, kas sniedz ieguldījumu tautas nākotnē un veido pozitīvu attieksmi pret valsti un līdzcilvēkiem!

Šī gada nogalē Rīgā ieradīsies jaunieši no visas Eiropas. No valstīm, kas savā starpā karo, kurām vēsturiski vairākās paaudzēs ir sliktas attiecības. Tezē kopienas rīkotais miera svētceļojums ir iespēja satikties, kopā lūgties un izlīgt. Pirmo reizi šāda mēroga pasākums notiks Rīgā. Ļausim Eiropas jauniešiem piedzīvot sirsnīgu latviešu viesmīlību un lai tā silda viņu sirdis un dara pasauli labāku.

Raugoties uz Latvijas situāciju starptautiskā kontekstā, jāatzīmē, ka Rietumu pasaules medijos un politiķu aprindās valdošais apjukums pēc Brexit un Trampa ievēlēšanas par prezidentu apliecina, cik ļoti politiskās elites ir attālinājušās no vienkāršās tautas. Pēdējā gada notikumi parāda, ka šīs aprindas riņķo pa savām orbītām un neizprot lielākās sabiedrības daļas vajadzības. 

Ļoti žēl, jo elitēm vajadzētu nevis sūkstīties par to, ka lietas nenotiek pēc viņu prāta, bet gan būt par pozitīvu procesu aizsācējiem un virzītājiem. Tā tas bija pēckara Rietumeiropā, kad tieši vadošo politiķu vidē dzima ideja par vienotas Eiropas izveidošanu. Viņi izdarīja secinājumus no pagātnes notikumiem un centās nepieļaut jaunu karu izcelšanos starp senajām sāncensēm. Lai sasniegtu šo humāno un garīgo mērķi, tika izveidota ekonomiska savienība, kuras rezultātā pēc tam izveidojās Eiropas Savienība. Tas ir ļoti svarīgi - apzināties, ka idejas par vienotu Eiropu pamatā bija garīgi un humāni uzstādījumi, nevis ekonomiskas intereses. Divdesmit gadus vēlāk to savā pēdējā oficiālajā uzrunā atgādināja aizejošais Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors. Viņš uzsvēra, ka tādā gadījumā, ja nākošajos desmit gados mēs nespēsim iedot Eiropai dvēseli, piešķirt tai garīgumu un nozīmi, tad Eiropas Savienības pastāvēšana ir apdraudēta. Šībrīža situācija Eiropā norāda uz to, ka šo pirmatnējo uzstādījumu vietā ir nākuši citi, un tieši tas ir novedis pie apjukuma un orientācijas trūkuma.

Latviešiem ir teiciens: muļķis mācās no savām kļūdām, gudrais no svešām. Atgriežoties pie procesiem Latvijā, gribētos, lai paturam vienotās Eiropas aizsākumu humāno un garīgo perspektīvu. Aicinu mūsu politisko un kultūras eliti, gatavojoties valsts simtgadei, pieņemt šo izaicinājumu: neaizmirstot par ekonomikas un saimniecības sfēru, kā pirmo prioritāti tomēr izvēlēties šo: rūpēties par Latvijas dvēseli, par to, kā humanizēt mūsu sabiedrību un tās ikdienu.

Par šī izaicinājuma aktualitāti liecina fakti un statistikas dati. Lai arī pēdējos gados ir vērojamas pozitīvas tendences attiecībā uz jaundzimušo bērnu un noslēgto laulību skaitu, tomēr Latvijā arvien ir ļoti augsti šķirto laulību rādītāji. 2015. gadā uz 100 noslēgtām laulībām bija vidēji 38 šķirtas laulības. Ārpus laulības bija dzimis 41% bērnu. Katrs trešais bērns Latvijā dzīvo nepilnā ģimenē. Tātad izaicinājums ir panākt, lai katrs bērns uzaug pilnā ģimenē, kurā ir mīlošs tēvs un māte. Ja bērns pirmajos trīs dzīves gados nesaņem tik ļoti nepieciešamo vecāku mīlestības devu, viņam ir ļoti grūti integrēties sabiedrībā, veidojas dažādas atkarības. Kā panākt, lai šī statistika katru gadu mainītos par labu bērniem un ģimenēm? Te nav gatavu atbilžu. Tas ir ilglaicīgas valsts politikas un prioritāšu izvēles jautājums. Tomēr izmaiņas ir iespējamas.

Humāna sabiedrība rūpējas par saviem vājākajiem locekļiem. Kas ir mūsu vājākie? Kā pirmos gribas minēt nedzimušos bērnus un sievietes, kas lielā izmisumā izšķiras par soli, kuru vēlāk apzināti vai neapzināti nožēlo. Tie ir mūsu tautas cilvēki, kuriem neesam devuši iespēju piedzimt, izaugt, precēties, dzemdēt jaunas paaudzes un iepriecināt mūs visus. Likumdošana abortu Latvijā atļauj. Tomēr es aicinu darīt visu, lai šis humānais likums – nenogalināt – tiktu ierakstīts tautas sirdī un aborts kļūtu neiedomājams.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par veselības aprūpes sistēmu, par nepieciešamajām reformām tajā. Humānā sabiedrībā rūpes par vecāko paaudzi ir viena no pamatvērtībām. Daudzi vecākās paaudzes cilvēki saņem niecīgas pensijas. Patiesi humāni būtu uzņemties atbildību par šiem nabadzīgajiem līdzcilvēkiem un nodrošināt viņiem piekļuvi veselības aprūpei.

Daudzbērnu ģimenes. Izrādās tieši tās bieži dzīvo patiesi nabadzīgos apstākļos. Kāds vīrietis, kas sešus gadus pats ir bez pajumtes, strādā gadījuma darbus, jautāts, ko vajadzētu mainīt mūsdienu sabiedrībā, kā pirmo minēja: palīdzēt tām nabadzīgajām ģimenēm, kas dzīvo nožēlojamos apstākļos kaut kādās dārzu būdiņās un audzina bērnus. Rīgas pilsēta ir pilna ar mājām, kur pamesti dzīvokļi. Kāpēc nepiedāvāt šiem cilvēkiem? Viņš jautā. Droši vien tās mājas pieder īpašniekiem. Taču vai tā nebūtu patiesi humāna sabiedrība, kas neskaitītu peļņu, bet dotu iespēju cilvēkiem dzīvot cienīgos apstākļos?

Mūsu sabiedrība ir tik humāna, ka smagiem noziedzniekiem vairs nepiespriež nāves sodu. Kāpēc? Tāpēc, ka tic, ka ikviens cilvēks var mainīties. Bet vai mūsu cietumos ir radīti apstākļi, kuros var izlabot cilvēku raksturus? Biežāk var dzirdēt stāstus par to, ka jaunieši tur iegūst labu socializāciju noziedzības pasaulē. Paldies visiem, kas pašaizliedzīgi strādā šajā grūtajā jomā. Bet mēs kā sabiedrība izmeklēsim savu sirdsapziņu – kā uztveram notiesātos? Vai ticam tam, ka viņi var mainīties un kļūt par atbildīgiem sabiedrības locekļiem? Un ja ticam – vai dodam šo iespēju?

Izglītības joma. Nesen kādā radio intervijā jauna humanitārās jomas zinātniece stāstīja, ka dzīvo no projektiem, taču līdzekļus piesaistīt ir grūti, jo ir jāpierāda, kādā veidā tas veicinās tautsaimniecības pieaugumu. Runājot par izglītības sistēmu, pēdējā laikā ļoti tiek akcentēta nepieciešamība atbalstīt tās nozares, kas veicina tautsaimniecības attīstību, savukārt humanitārās zinātnes tiek nostumtas kā nevajadzīgas. Taču aplami ir tā domāt. Izglītības programmām ir ne tikai jānodrošina iespēja jauniešiem pēc tam atrast darbu profesijā (kas, protams, ir ļoti svarīgi), bet arī jāveido nobriedušas, morāli izglītotas personības. Grūti iedomāties, kā to iespējams izdarīt bez filozofijas, vēstures, literatūras, arī reliģijas zinātnes priekšmetu palīdzības.

Tieši morālās, vērtībizglītības trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu sabiedrību arvien smacē korupcijas žņaugi. Cerams, VID un KNAB notiekošās pārmaiņas novedīs pie reāliem rezultātiem, uzlabojot sadarbības gaisotni starp valsts struktūrām un uzņēmējdarbības vidi, samazinot korupciju mūsu sabiedrībā un palielinot ienākumus valsts budžetā. Attiecībā uz korupciju pāvests Francisks Žēlsirdības gada atklāšanas dokumentā rakstīja (N 19):

„Šī sērga, kas izplatījusies sabiedrībā, ir smags grēks, kas sauc uz debesīm, jo jau pašos pamatos grauj sociālo un personīgo dzīvi. Korupcija traucē raudzīties nākotnē ar cerību, jo ar savu bezkaunību un alkatību iznīcina vājāko plānus un samaļ nabadzīgākos.(...) Lai to izskaustu no personīgās un sociālās dzīves, ir nepieciešama gudrība, spēja būt nomodā, lojalitāte, caurspīdīgums, kā arī drosme apsūdzēt un atklāt. Ja ar to necīnās atklāti, ātri vai vēlu tā padara mūs par līdzdalībniekiem un mūs iznīcina.”

Viņš runā ļoti skaidri: Neiekrītiet briesmīgajā slazdā, domājot, ka dzīve ir atkarīga no naudas, un bez tās viss zaudē vērtību un cieņu. Tā ir tikai ilūzija. Mūžībā naudu sev līdzi nepaņemsim. Nauda nesniedz patieso laimi. Viņš brīdina, ka „agri vai vēlu nāks Dieva tiesa, no kuras neviens nespēs izbēgt”.

Tāpēc ārkārtīgi aktuāls ir šis tikko dzirdētais apustuļa aicinājums apjozties ar patiesību un aplikt taisnības bruņas. Cilvēciskā sabiedrība bez patiesības un taisnīguma izšķīst, tai vairs nav kopīga pamata. Savukārt uzlikt pestīšanas bruņucepuri nozīmē atzīt, ka ar mūsu cilvēcisko gudrību un spēku nepietiek, lai tiktu galā ar tikko minētajiem mūsu valsts izaicinājumiem. Ir vajadzīga palīdzība no augšienes, lai tiktu galā ar to morālo vājumu un trauslumu, kas ir gan mūsos pašos, gan arī mūsu valstī. Sakāmvārdu grāmatā lasām: „Svētīts, kas gudrību rod, un tas, kurš iemanto saprašanu, jo tā nes vairāk peļņas nekā sudrabs un vairāk guvuma nekā zelts, tā vērtīgāka par dārgakmeņiem – nekas, ko tu kāro, nav tai līdzināms, ilgs mūžs tai labajā rokā, kreisajā rokā tai bagātība un gods, kas staigā tās ceļus, sasniedz tīksmi, un visas tās takas ved pie miera. Tā – dzīvības koks tiem, kas pie tās tveras, kas pie tās turas, ir svētīti!” (Sak 3,13-18)

Tāpēc arī mēs šeit esam, lai aizlūgtu par Latviju tās dzimšanas dienā un atvērtos tai palīdzībai, kas nāk no augšienes. Lūgsim no Dieva gudrību un spēku, kas ļaus mums stāties pretī velna un negodīgu cilvēku viltībām, un palīdzēs uzplaukt Latvijai. Saules mūžu un Dieva svētību mūsu Latvijai!