Сегодня: 16.08.2018  |  День имени: Astrīda, Astra

Liecības

Atmiņu stāsti par tikšanos ar Jāni Pāvilu II

Publicēts hronoloģiskā secībā

Kardināls Jānis Pujats

Pāvests Jānis Pāvils II man atmiņā palicis kā ļoti vienkāršs, sirsnīgs un augsts priekšnieks. Latvijas attiecības ar pāvestu lielā mērā noteica tas, ka viņa dzimtā zeme un mūsu zeme ir kaimiņvalstis, kā arī pāvesta lielā interese par bijušajām PSRS valstīm. Viņš dega par mūsu neatkarību.

Kad pirmo reizi ar viņu tikos 1975. gadā, viņš vēl nebija pāvests, bet jau toreiz man jautāja, vai baltieši nav zaudējuši cerību uz neatkarības atjaunošanu.
Katru reizi, kad mēs no Baltijas valstīm apciemojām Romu, viņš mūs uzaicināja pie sevis uz pusdienām. Viņš bija ļoti sirsnīgs cilvēks.

Foto: 2001.gada janvārī no Jāņa Pāvila II rokām saņemot kardināla gredzenu


Natālija Karele

Ir 1982. gada 5. jūlijs. Roma, Pāvila VI zāle. Sanāksme Vatikāna darbiniekiem. Ar lielu saviļņojumu gaidīju ienākam zālē pāvestu un pie tam vēl varēju viņam teikt: „Latvijas kristieši lūdzas par jums.” Pāvests atbildēja: „Es katru dienu lūdzos par Latviju.” Pateicos Dievam un Vatikāna radio latviešu sektora darbiniekiem (māsai Terēzītei Bondarei, bīskapam A. Brumanim, tēvam St. Kučinskim) par šo iespēju.



Georgs Andrejevs, ārlietu ministrs Jāņa Pāvila II vizītes laikā Latvijā, profesors

Pirmā tikšanās – Romā, Vatikānā, 1983. gada 28. maijā

1983. gada maijā Romā notika Neatliekamās un katastrofu medicīnas 3. pasaules kongress, kura darbā piedalījos nelielās zinātnieku grupas no Padomju Savienības sastāvā. Kongresa organizēšanas komiteja bija vienojusies ar Vatikānu, ka nākamajā dienā pēc kongresa slēgšanas, tā delegātus pieņems un uzrunās pāvests.

Ar šīs neaizmirstamās tikšanās oficiālo daļu es iepazīstināju Latvijas sabiedrību divās plašās intervijās – žurnālā „Veselība” (Nr.11, 1983.g. lpp.28.-29) un avīzē „Dzimtenes Balss” (1984. g.12.janv.Nr.2,4.).

Citāts no intervijas žurnālā: „Noteiktajā laikā sapulcējāmies pie Pētera katedrāles bronzas portāla. Izgājām cauri pastiprinātai apsardzei. Pa kilometru gariem gaiteņiem nonācām skaistā zālē ar brīnišķu griestu gleznojumu. Kongresa zinātniskais prezidents profesors Mannī (Corrado Manni) iepazīstināja pāvestu ar kongresā apspriestajām problēmām.

Pāvests savā runā kongresa delegātiem uzsvēra domu: ja nav iespējams samazināt dabas izraisītās katastrofas, tad vismaz jāsamazina cilvēku izraisītie konflikti, kas draud ar kodolkaru. Viņš uzsvēra, ka kodolieroči ir galvenokārt divu lielvalstu rokās un daudz kas ir atkarīgs no to savstarpējām attiecībām. Daudzām mazākām valstīm šo ieroču nav, bet katastrofas gadījumā ies bojā arī tās. Sekas cietīs visi, kādēļ noteikti ir jāuzklausa arī šo mazāko valstu domas un intereses. Ir jāatrod saprātīgs risinājums. Starp citu, Vatikāns piedalījās arī kongresā. Tā atklāšanā viens no kardināliem nolasīja lekciju par reanimatoloģijas ētiskajiem aspektiem. Tātad baznīca mainījusi savus uzskatus par atdzīvināšanu...”

Saprotamu apsvērumu dēļ, toreizējās intervijās es neminēju kādu man būtisku notikumu šīs tikšanās nobeigumā. Tūlīt pēc gandrīz stundu ilgās pāvesta lekcijas un kongresa pāri par tūkstoti dalībnieku aplausiem, mani uzrunāja viens no poļu kolēģiem (profesors Vitolds Jurčiks no Poznaņas): „Nāc, Georg, steigsimies paspiest roku lektoram, viņš taču ir mūsu pāvests!”

Tā es negaidīti atrados to dažu delegātu vidū, kas personīgi sasveicinājās un pateicās pāvestam par izcilo priekšlasījumu un kas saņēma speciālu, pāvesta parakstītu 1983. jubilejas gada piemiņas kartīti. Kaut neesmu katoļticīgs, šī piemiņa ir viens no maniem talismaniem jau gadsimta ceturkšņa ilgumā. Iespējams, ka pateicoties talismanam notika, toreiz pilnīgi neticamā, mana nākamā tikšanās ar pāvestu – tieši pēc 10 gadiem.

Otra tikšanās – Romā, Vatikānā, 1993. gada 21. maijā

Laikrakstā „Diena” (Nr. 101., 1993. gada 24. maijs) pirmajā lapaspusē pirmais virsraksts Latvijas valstsvīri tiekas ar pāvestu. Zem tā liels melnbalts fotoattēls ar skaidrojumu: No kreisās LR ārlietu ministrs Georgs Andrejevs, pāvests Jānis Pāvils II, LR aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis.

Un atkal, saprotamu apsvērumu dēļ – it īpaši ievērojot desmitiem tūkstošu lielo Krievijas armijas atrašanos Latvijā, man nebija tiesību intervijā minēt detaļas no mūsu konfidenciālās sarunas ar pāvestu. Tām bija lemts gaidīt līdz šodienai, kad rakstu šīs atmiņas un personīgos memuārus. Pēc ierašanās Vatikānā tikām informēti, ka pāvests vispirms savā darba kabinetā vēlas tikties ar Latvijas ārlietu ministru un, tikai pēc tam jau plašākā zālē ar visiem delegācijas locekļiem. Tieši šajā tikšanās reizē pāvesta darba kabinetā, sēžot tiešā pāvesta tuvumā, es sajutu viņa īpašo starojumu, par kuru minēju intervijā Dienai. Nesteidzīgajā sarunā tika skartas visdažādākās tēmas ieskaitot pāvesta lasīto lekciju pirms 10 gadiem un manu talismanu, Baltijas tautu neseno atmodu, slēpošanu Šveices Alpos u. c., kad pāvests vērsās pie manis ar tiešiem jautājumiem armijas izvešanas sakarā. Pacentīšos atmiņā atjaunot vienu sarunas fragmentu: pāvests, uzlicis manai rokai savējo (mediķa acīm nepaslīd garām labi koptā āda ar veselīgu mikrocirkulāciju) un skatīdamies man tieši acīs, vaicā: „Sakiet man, ministra kungs, cik daudz krievu armijas karavīru pašreiz ir Latvijas teritorijā?”

Mana atbilde: „Jūsu Svētība, precīzus datus mums ir neiespējami iegūt, taču ir ziņas par vairākiem desmitiem tūkstošu, pie tam tie pārstāv praktiski visus bruņoto spēku veidus.”

Pāvests pēc nelielas pauzes: „Cik bruņotu vīru ir jūsu padotībā, ministra kungs?”

Atbilde: „Jūsu Svētība, arī uz šo jautājumu grūti atbildēt precīzi, jo daļu no esošās milicijas nevaram uzskatīt par lojālu Latvijas Republikai. Līdz savas nacionālās armijas izveidei nākas galvenokārt balstīties uz zemessardzi. Kopumā varam rēķināties aptuveni ar pieciem tūkstošiem.”

Pāvests pēc jaunas pauzes: „Jā, ministra kungs, tas ir par maz !..”

Trešā tikšanās – Rīgā, 1993. gada 8. septembrī

Pilsētas vakara avīzē „Rīgas Balss” (Nr.176., 1993. gada 8. septembris) pirmajā lapaspusē publicēts raksts „Baltais Tēvs”: „VIŅŠ nāk savādāk, nekā citi. Pasaulē tikai VIŅŠ viens tā nāk. Kad valdnieki brauc vizītēs, mēdz būt brīži, kad viņu stājā izpaužas augstprātība un kailā vara.

 VIŅŠ nāk savādāk nekā citi. Tikai VIŅŠ viens tā nāk – pasaulē mazākās un – vislielākās pasaules valdnieks. Jo VIŅŠ vienmēr un visur nāk tikai ar MIERU, un nav viņam cita nodoma. Tāpēc ar pirmo soli uz katras tautas zemes, ko viņš apmeklē, viņš loka ceļus un skūpsta šo zemi.

Kā neviens cits... Jēkaba katedrālē VIŅA SVĒTĪBU apsveica VIŅA EKSELENCE ARHIBĪSKAPS JĀNIS PUJĀTS. Pāvests pasludināja bīskapa Meinarda godināšanas atjaunošanos. Pēc tam Svētais Tēvs apmeklēja Saeimu, bet Doma baznīcā piedalījās ekumēniskajā dievkalpojumā...”

Kā Latvijas ārlietu ministram man bija gods sagaidīt un pavadīt pāvestu visos šajos notikumos, kas tika plaši attēloti valsts plašsaziņas līdzekļos.


Antons Justs, bīskaps emeritus

Kas padara īpašu svētīgā pāvesta Jāņa Pāvila II dzīvi? Vispirms, viņa nelokamā pārliecība un ticība, ka Dievs vada cilvēku likteņus un līdzdarbojas cilvēces vēsturē. „Un Vārds tapa miesa” turpina pārveidot cilvēka dzīvi, apklusina tirānu nežēlību, atgriež cilvēkus darīt labu, ne sliktu. Savā dzīvē viņš redzēja sabrūkam nacisma impēriju, komunistu impēriju, Berlīnes mūri, kas stiepās no Baltijas jūras līdz Adrijas jūrai. Šī svētīgā pāvesta pārliecība strāvoja no viņa gan tikšanās laikā, gan ēdot maltīti pie pusdienu galda. Romā 1996. gada 6. janvārī svētais pāvests Jānis Pāvils II mūs ar bīskapu A. A. Brumani ne tikai konsekrēja par bīskapiem, bet arī ielūdza ēst pusdienas kopā ar viņu. Atceros Latvijas 800 gadu kristietības jubileju Romā 1986. gadā. Jau tad no viņa strāvoja pārliecība, ka Latvija būs brīva. Viņš teica: „Ievediet Latviju trešajā gadu tūkstotī kā kristīgu zemi!”

Svētajam pāvestam Jānim Pāvilam II bija misionāra gars. Katrs cilvēks var atgriezties un sākt dzīvot godīgu, ticīgu dzīvi. Viņš katrā cilvēkā redzēja Dieva bērnu. Viņam patika apmīļot bērnus, jo viņu sargeņģelis redz Dieva vaigu Debesīs. Tur arī parādījās viņa draudzība. Viņš ceļoja visapkārt pasaulei, lai Kristus labā vēsts tiktu dzirdēta katrā zemes nostūrī. Viņa enciklika Redemptoris Missio ir aktuāla arī šodien. Prātā nāk, kā Latvijas vizītes laikā viņš uzrunāja Latvijas Universitātes profesorus un darbiniekus. Plašsaziņas līdzekļi tanī laikā apšaubīja tādas tikšanās vajadzību un lietderību. Pāvests savā uzrunā aicināja LU profesorus „būt cilvēcīgiem”: „Esiet cilvēcīgi savos atzinumos, veidojiet un audziniet cilvēcīgu sabiedrību, kur cieņa pret cilvēka dzīvību iet roku rokā ar Latvijas Valsts brīvību un neatkarību!”

Foto: Latvijas 800 gadu jubilejā bīskaps A. Justs kopā ar pāvestu Jāni Pāvilu II 1986. gadā Romā


Ārvaldis Andrejs Brumanis, bīskaps (1926 - 2013)

Pāvestam Jānim Pāvilam II latviešu tauta ir īpaši pateicīga. To es varu apliecināt, kad, darbojoties Vatikāna radio, man bija sadarbošanās ar šo pāvestu, kas tēvišķīgi pieņēma latviešu personības un korus jau komunistiskā režīma laikā, personīgi sastopoties un tos uzrunājot latviešu valodā, apgalvodams, ka vienmēr lūdz Dievu par Latviju. Pāvesta darbība lielā mērā sekmēja padomju varas krišanu.

Viņš gaidīja iespēju, kad varētu Latviju izcelt pasaules priekšā, un tāda iespēja radās: Latvijas kristietības astoņsimt gadu atcere, atzīmējot misionāra Meinarda iesvētīšanu par bīskapu 1186. gadā. Jānis Pāvils II personīgi ierosināja plašas svinības Vatikānā 1986. gada 26. un 27. jūnijā. Datumi bija izvēlēti tā, lai plaša Daugavas Vanagu delegācija varētu svinībās ierasties ar speciālu vilcienu pēc sanāksmes Vācijā, Bērzainē. Pirms tam Romā bija kongress par Latvijas kristietības sākumiem. Pāvests šīs svinības atbalstīja arī materiāli. Vispasaules saziņas līdzekļi plaši atspoguļoja notikumus, un no tā laika Latviju sāka vairāk pieminēt, kamēr padomju laikraksts „Cīņa” pret to cēla trauksmi jau kopš svinību izsludināšanas (1985. gada 26. septembrī). Šīs svinības visplašāk aprakstītas „Austrālijas Latvietī ”, kā arī Zviedrijā izdotā Dzimtenes kalendārā (1987. gadā).

Pāvesta vadībā bija divi dievkalpojumi. Vispirms ekumenisks dievkalpojums Vatikāna pils greznajā Klementa zālē. Pāvesta tronim vienā pusē bija 11 latviešu katoļu garīdznieki no trimdas zemēm, otrā pusē luterāņu arhibīskaps A. Lūsis, igauņu ev. lut. bīskaps Vēms, prāvesti Mužiks, Voitkus, Rozītis un citi garīdznieki. Dievkalpojumu pāvests Jānis Pāvils II sāka ar krusta zīmi latviešu valodā, tad runāja katoļu pārstāvis prelāts K. Ručs un arhibīskaps A. Lūsis. Pāvests latviešu valodā uzsvēra šī brīža vienreizējo nozīmi un vēlēja Dieva svētību latviešu tautai turpmākai dzīvei.

Sekoja pieņemšanas daļa, kurā pāvestam pasniedza dāvanas: Glika Bībeli, kokli un albumu „Latvija”. Ar pāvestu satikās redzami trimdas latviešu organizāciju vadītāji: Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšnieks O. Pavlovskis, Daugavas Vanagu priekšnieks J. Frišvalds, Daugavas Vanadžu priekšniece A. Liepiņa, tad diplomātiskie un konsulārie darbinieki: E. Dēliņš, E. Upenieks, V. Kreicbergs, A. Šilde un katoļu organizāciju vadītāji. Jānis Pāvils II svētīja Latvijas karogu un visi nodziedāja „Dievs svētī Latviju”.

Vakara dievkalpojums pāvesta vadībā bija Sv. Pētera bazilikā, kur piedalījās ap 2500 dievlūdzēju. Ar pāvestu koncelebrēja Eiropas bīskapu konferenču pārstāvji: četri kardināli un seši bīskapi, to vidū lietuviešu trimdas bīskaps un 11 latviešu katoļu priesteri. Dievkalpojumā piedalījās vairāki kardināli un bīskapi, kā arī arhibīskaps A. Lūsis, igauņu bīskaps Vēms un luterāņu garīdznieki.

27. jūnijā bija divi priekšlasījumi un vijolnieces R. Lielmanes un baritona J. Kļaviņa koncerts. Goda mielastā piedalījās vairāk nekā 200 ielūgtie viesi.

1987. gadā Vatikāna pasts izdeva pastmarku sēriju trīs vērtībās, kur attēlots bīskaps Meinards, Rīgas bīskapijas kapitula ģerbonis un Aglonas bazilika. Arī tas atgādina Latvijas toreizējo nebrīvību. Un drīz nāca brīvība.

Foto: Kopā ar Jāni Pāvilu II un kori SAKRUM


Edvards Pavlovskis, Jelgavas diecēzes bīskaps

Pirmo reizi Jāni Pāvilu II satiku rekolekcijās Romā 1990. gadā. Rekolekciju noslēgumā bija Svētā Mise ar pāvestu, kuru koncelebrēja 7000 priesteri, un es biju viens no tiem. Bet tā bija tāda ļoti attālināta tikšanās – pāvestu varēju redzēt tikai tādu maziņu tur ļoti tālu.

Nozīmīgāka bija satikšanās viņa vizītes laikā Latvijā. Kardināls mani bija iecēlis par liturģisko vadītāju. Tā kā es biju visādu pārdzīvojumu pilns, saspringts līdz pēdējam – vismaz es biju iedomājies, ka man par daudz ko ir jāatbild – tad citiem pārdzīvojumiem īsti nebija vietas. Beigās gan izrādījās, ka nebija tik traģiski jāuztraucas, jo bija citi liturģijas vadītāji no Romas, kuriem tā bija parasta lieta.

Visemocionālākais pārdzīvojums bija pats pirmais brīdis, kad pāvests ieradās. Es biju pie katedrāles, kad pāvests piebrauca ar papamobīli. Es vienkārši skatījos un līdz galam nevarēju apjēgt, ka esmu tādas vēstures liecinieks, ka pieredzu kaut ko tādu, kas Latvijā nekad iepriekš nav bijis. Es esmu šeit. Un šeit ir pāvests. Ar prātu neaptverami. Es skatījos un raudāju. Un cilvēki apkārt arī raudāja kā bērni. Pēc tam pāvests iegāja katedrālē, un es atceros, ka viena poliete pilnīgi iekliedzās: „Svētais tēvs, mīlam tevi!” Apsardze nebija tam sagatavojusies, satrūkās: kas tagad sekos?! Bet pāvests kā gāja, tā aizgāja, sveicinādams un visiem roku dodams.

Otrs pārdzīvojuma moments bija Mežaparkā Svētajā Misē. Visi priesteri bija sasēdušies un gaidīja Mises sākumu. Pāvests piebrauca un izgāja kopā ar kardināliem un bīskapiem. Es gāju procesijā un domāju: „Pagaidi, tā ir pāvesta vizīte, tas ir atskaites punkts man.” Un man tā gribējās, lai tas ir tāds pagrieziena brīdis manā dzīvē, ka man ir jākļūst labākam.


Sandris Rīga

03.05.1990.
Vēlu vakarā zvana pa telefonu un ziņo, ka rīt 6.30 man jābūt pie galvenās Vatikāna ieejas.

04.05.1990.
No rīta uzvelku baltu kreklu, izeju ārā un iesēžos taksometrā. Pie slavenajām bronzas durvīm jau stāv vairāki cilvēki. Gaidām pāris minūtes, bet pēc tam Vatikāna kalpotāja un gvardes durvju sarga pavadībā kāpjam pa platām kāpnēm, braucam ar liftu, ejam pa garu koridoru, šķērsojam zāles ar baroka meistaru gleznojumiem un nonākam Jāņa Pāvila II kapelā. Mūsdienīgs interjers. Dominē taisnas līnijas. Kontrastē gaišs marmors un bronza. Uz griestiem vitrāžas.
Mise angļu valodā. Kopā ar pāvestu kalpo apmēram divi desmiti amerikāņu bīskapu. Sarkanos ietērpos, ar sudrabaini baltiem krustiem uz krūtīm. Īss sprediķis. Ilgs klusums. Komūniju pieņemam no Svētā tēva rokām.
Pēc Mises dodamies uz pāvesta bibliotēku, un viņš ar katru brīdi aprunājas. Mēs sarunājamies poliski. Par vissvarīgāko. Divos vārdos. Tikšanās ar tādu cilvēku – kā vīrišķīgs rokasspiediens. Īss un spēcīgs. Atvadoties viņš uzliek savu roku uz manējās un saka: „Пимен змарл.” Nomiris Pimens.
Mūžīgo mieru viņam. Krievu pareizticīgā baznīca krustcelēs.

8.15. Ārā spīd saule un gaisā svaigums. Eju uz savu kafejnīcu „Vitoria Colonna”. Apsēžos pie galdiņa ar muguru pret vitrīnu un pavēršu seju pret vēja pūsmu, kas plūst no Tibras. Garām iet cilvēki, neviens uz mani neskatās, neviens nezina, kas es esmu, no kurienes un uz kurieni došos pēc tam, kad izdzeršu šo piena glāzi. Svētlaime.
Vakarā visu pasauli pārlido vēsts: Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēmusi deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Beigu sākums.
Uzvaras dziesmas pirmā rindiņa.
Sandris Rīga „Призыв”, daļa „Призыв”, 316.-317. lpp.


Māsa Noemi

1991.gadā, Romā, sv. Rafaela Kaļinovska kanonizācijā. M. Noemi tur piedalījās kopā ar Baltkrievijas, Lietuvas un Ukrainas katoļticīgajiem. Tobrīd dzīvoja un kalpoja Baltkrievijā. Jānis Pāvils II: „Kas gan noticis, ka karmelīte uz Romu ar kruķiem atbraukusi?” Māsa Noemi: „Svētais tēvs, pārlēcu pāri pēdējiem komunisma aizsprostiem austrumos.” Jānis Pāvils II: „Redzu, redzu, redzu!” (ar katru reizi aizvien skaļāk)

(jau nopietni) „Esat tur ļoti vajadzīgas. Lai grūtības neļauj nolaist rokas! Lai jums daudz aicinājumu! Nesiet Jēzu, Viņa mīlestību! No sirds svētīju jūsu kalpojumu.”


Alberts Sarkanis

1993. gada 4. septembrī Viļņas lidostā Lietuvā. Tolaik kā Latvijas vēstnieks Lietuvā pirmoreiz sniedzu roku Jānim Pāvilam II ar sajūtu, ka sveicinu sengaidītu radinieku. Teicu vārdus viņam poliski: Jūsu Svētība, kā kaimiņu Latvijas vēstniekam man ir gods Jūs sveikt Baltijas zemē. Jānis Pāvils II, acīs dziļi skatīdamies, mirkli klusēja un tad smaidīdams arī poliski teica: Latvija! Es drīz pie jums braukšu. Vai tik jūs pats neesat no Latgales? Pasveiciniet visus savējos. Es taču dodos arī uz Aglonu. Un atkal tas sirsnīgais skats. 


Zbigņevs Stankevičs, Rīgas arhibīskaps-metropolīts

Jāni Pāvilu II savā mūžā satiku trīs reizes. Pirmā reize bija Rīgas Domā, kur ekumeniska dievkalpojuma laikā biju lektors un lasīju Svēto Rakstu lasījumus. Otrā reize notika 1997. gadā, kad kopā ar metropolītu Jāni Pujatu Vorclavā piedalījos Euharistijas kongresa noslēgumā. Tur bija iespēja pārmīt dažus vārdus. Un visbeidzot 2004. gadā Romā, kad biju uz pieņemšanu kopā ar citiem 70 cilvēkiem un pārmiju dažus vārdus. Tomēr vislielāko iespaidu uz mani ir atstājušas nevis šīs personīgās tikšanās, bet gan viņa darbība un sarakstītās grāmatas.

Jāņa Pāvila II personā mani uzrunāja iekšējais spēks, dziļā pārliecība un spēja pateikt to, kas auditorijai ir vajadzīgs. No viņa sarakstītajiem darbiem mani dziļi iespaidoja „Mīlestība un atbildība”. Tāpat arī divas viņa personai veltītas grāmatas, kuras visiem iesaku izlasītu. Pirmā ir Džordža Vaigela (George Weigel) „Witness to Hope” (Liecība cerībai), kas ir apjomīga Jāņa Pāvila II biogrāfija, kā arī Jaceka Moskvas (Jacek Moskwa) „Prorok i polityk” (Pravietis un politiķis). Veigela grāmata labi atspoguļo 20.gs. notiekošos procesus un Jāņa Pāvila II lomu tajos. Savukārt Jaceka Moskvas grāmata man atklāja Jāņa Pāvila II spēju redzēt būtisko, saukt lietas īstajos vārdos nenosodot. Viņa spēju runāt patiesību mīlestībā. 


Viktors Stulpins, Liepājas diecēzes bīskaps

Pāvesta vizītes laikā pie manis kāds pienāca, neatceros, kas tieši, un teica, ka arhibīskaps pasvētīs pāvestu apsargājošā Latvijas Valsts drošības dienesta karogu. Es aizgāju uz baznīcu, paņēmu rituālu, svētīto ūdeni, atnāku uz kapelu un gaidu, kad atnāks arhibīskaps svētīt karogu. Sēžu viens pats kapelā, pēkšņi paveras durvis un ienāk pāvests. Mazliet paskatās apkārt un aiziet uz priekšu lūgties. Izrādījās, ka viņš ir tas, kas svētīja karogu, bet man pateica, ka kardināls. Bet īstenībā tā man bija iespēja redzēt, ko nozīmē, ka pāvests lūdzas. Un tas bija ar tādām nopūtām, pasmagām nopūtām. Tas nebija ilgs laiks, varbūt kādas 10 minūtes. Pilnīgā klusumā, galvu noliecis, kā parasti saņēmis to nedaudz rokās. Es uz to skatījos, bet vienā brīdī pats nometos uz ceļiem un lūdzos. Šo brīdi es atceros visspilgtāk. Pārējais palicis atmiņā diezgan neskaidri.


Priesteris Andris Marija Jerumanis

„Santo subito!” – „Nekavējoties par svēto!” sauca pūlis Pētera laukumā pēc pāvesta nāves. Tautas balss – Dieva balss, vox populi vox Dei. Šī apziņa arvien vairāk auga starp kristiešiem. Arī tad, kad pāvests ieradās Latvijā, jebkurš cilvēks, kas ar viņu tikās, izjuta, ka Dievs mājo šajā cilvēkā, ka Jānis Pāvils II patiešām ir īsts Dieva cilvēks, ar kuru tiekoties varam saskatīt mazliet no Dieva skaistuma, no Dieva godības, ka viņš ir cilvēks, kas ir Dieva žēlastībai ļāvis sevi arvien vairāk pārveidot.

Dievā pāvests atrada spēku, lai apceļotu gandrīz visas pasaules zemes, līdz pat dzīves pēdējiem gadiem, kad cieta no Parkinsona slimības, kuras dēļ bija arvien grūtāk pārvietoties un runāt. Arī Latvijā mūs visus, kas viņam sekojām vizītes laikā, iespaidoja viņa dziļais lūgšanas gars. Ir palicis prātā, kā pāvests pēc lidostas ieradās Svētā Jēkaba katedrālē un uz ceļiem lūdzās krusta priekšā, adorējot tabernākulā klātesošo Kristu. Tāpat atceramies, kā Rīgas Garīgā semināra kapelā agri no rīta Jānis Pāvils II, kaut gan maz gulējis, pusstundu, uz ceļiem nometies, lūdzās. Nevaram neatsaukt atmiņā arī viņa svinētās Svētās Mises Mežaparkā un Aglonas bazilikā, kurās varēja izjust, kā pāvests garīgi dzīvo Mises celebrēšanu.

Tieši pāvesta lūgšanas gars mums ļauj saprast, ka Dievs ieņēma pirmo vietu viņa dzīvē un palīdzēja viņam kļūt par to, kas šis pāvests bija. Lūgšanā Jānis Pāvils II bija dziļi vienots ar Dievu un atrada Viņā spēku, lai izpildītu savu misiju saskaņā ar Dieva gribu. Viņš pats uzskatīja, ka pāvesta pirmais pienākums pret Baznīcu un pasauli ir lūgties. Viņš bija pārliecināts, ka, jo vairāk mēs atveramies Dievam lūgšanā, jo vairāk Dievs var darboties mūsu katra dzīvē. 


Ģirts Valdis Kristovskis

Vienmēr esmu uzskatījis, ka tā ir bijusi milzīga privilēģija un gods personīgi satikt pāvestu Jāni Pāvilu II. Tas notika 1993. gadā, kad pāvests apmeklēja Latviju. Tolaik biju iekšlietu ministrs un mana atbildība bija rūpēties par viņa vizītes drošību.

Tā sajūta, emocionālais pārdzīvojums, kas visu šo gadu garumā saglabājies pēc tikšanās ar Jāni Pāvilu II, man tiešām dzīvē devis papildus stiprinājumu. Kopš tā laika goda vietā glabāju arī pāvesta pasniegto piemiņas medaļu. Priecājos, ka varējām apmainīties rokasspiedieniem, ka saņēmu viņa svētību.

Cik man zināms, visi cilvēki, kuriem bijusi izdevība pāvestu sastapt personīgi – tādi ir manu radu vidū, tādi bija arī mani Polijas kolēģi Eiropas Parlamentā – ir uzsvēruši to īpašo starojumu, kas piemita šim cilvēkam. Visu dzīvi esmu lepojies, ka arī man bijusi iespēja to sajust.


Guntis Ulmanis, Latvijas valsts eksprezidents

Sarunās ar pāvestu mani visdziļāk iespaidoja šie viņa vārdi: „Jūsu mazajā zemē ir tik daudz konfesiju, bet tās visas ir savstarpēji draudzīgas” un „Ģimene un mīlestība spēj noturēt pasauli mierīgā līdzsvarā visās darbībās un garīgā domāšanā.” Daudz konfesiju un draudzība un ģimene kā vienojošais.

Foto: Oficiālā vizītē Vatikānā pie Jāņa Pāvila II 1994.gada martā 


Aija Odiņa, bijusī Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Vatikānā

Man bija laime daudzkārt tikties ar Viņa Svētību. Bija liels gods piedalīties pāvesta pastorālās vizītes sagatavošanā un vadīt šo vizīti Latvijā 1993. gada 8.- 10. septembrī. Vizīte bija mana pirmā tikšanās reize ar pāvestu, kurai sekoja regulārās tikšanās un vizītes pie Svētā Tēva jau kā LR ārkārtējai un pilnvarotajai vēstniecei akreditētai Vatikānā. Vienmēr pārsteidza Jāņa Pāvila II personības starojums, cilvēcīgais siltums un vienkāršība. Pāvests vienmēr uzsvēra, cik tuva viņam ir Latvija. Viņš bija gandarīts, ka Latvija atkal ir brīva. Ticēja mīlestībai un sapratnei mūsu cilvēku vidū. Ticēja, ka mūsu zeme sagaidīs nākotni ar apņemšanos celt labklājību un garīgās vērtības. Pāvests personīgi man pašai licis dziļāk izprast dzīves jēgu, rast cerību tad, kad tā jau šķita zudusi, un palīdzējis saklausīt Dieva žēlastības balsi. 

Foto: LR ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Vatikānā Aija Odiņa pasniedz Jānim Pāvilam II Viņa Svētības grāmatu ,,Pārkāpjot cerību slieksni” tulkotu latviešu valodā 1997. gadā.


Priesteris Andris Priede, Dr. Hist. Eccl.

„Mani visvairāk uzrunāja mūsu pāvesta fenomenālā attieksme cilvēku, ka mēs viņam neesam kaut kāds milzīgs pūlis, kaut kādas skrūvītes lielajā Baznīcas mehānismā, bet gan individuāli cilvēki. Tikšanās reizē viņš atbruņojoši teica: „Ā, tu esi tas jaunais latviešu jezuīts.” Un man bija jāsaka: „Nē, Jūs kļūdāties. Es esmu viņa jaunākais brālītis.” Jo vecākais brālis vairākas reizes bija tulks Svētajam tēvam tiekoties ar Latvijas valsts delegāciju. Pēc tam jau man pašam arī gadījās būt par tulku prezidenta vizītēs. Tas, ka viņš atpazina seju, ir viens no skaistākajiem pierādījumiem tam, ka pat savus tehniskos darbiniekus viņš patur atmiņā un mēģina atcerēties pēc sejas.

Un Svētais tēvs iespriež rokās rožukronīti ar pašsaprotamu pārliecību, ka cilvēks, kurš no viņa rokām ir saņēmis rožukronīti, nebūs kūtrs katru dienu lūgties un kļūt par tādu pašu Dievmātes draugu kā viņš.”

„Šī tikšanās reize (foto) man prātā palikusi kā zināms pāvesta Vojtilas novēlējums Latvijas Baznīcai. Viņš apjautājās, kā veicas ar studijām un, tā kā tolaik biju Pontifikālās Gregora universitātes Baznīcas vēstures fakultātes students, tad uzreiz izteicās: „Vai tad jums Latvijā nav pēdējā gadsimta ticības mocekļu? Prezentējiet taču tos Svēto lietu kongregācijai!” Tas bija tāds pāvesta novēlējums, lai Latvija neslēpj sveci zem pūra, savu ticības liecību. Lai mēs kopējā Katoliskās Baznīcas svēto saimē ieslēdzam arī savus pēdējā gadsimta ticības apliecinātājus un mocekļus.”


Regīna Topko, galvenā pavāre Aglonā JPII vizītes laikā

Dažus mēnešu pirms Jāņa Pāvila II viesošanās Latvijā man palūdza uzņemties galvenās pavāres pienākumus viņa vizītes laikā Aglonā. Tas bija ļoti saspringts, bet skaists un emocionāls laiks. Īpaši atmiņā palikusi pāvesta dotā svētība, tā mani pavadījusi līdz šim. Tādēļ es joprojām lūdzos par pāvestu Jāni Pāvilu II. Kopš šīs tikšanās reizes esmu vairāk pievērsusies ticībai un no šīs svētības dzīvoju joprojām.


Līga Krapāne

Manis stāstītais saistās ar Jāņa Pāvila II vizīti Latvijā deviņdesmito gadu sākumā un dievkalpojumu Rīgas Doma baznīcā. Pati gan uz to netiku, bet mana mammīte ar manu vecāko meitu, kurai toreiz bija četri gadiņi, bija baznīcā un piedalījās dievkalpojumā. Kad Jānis Pāvils II gāja ārā no baznīcas, viņš apdāvināja bērnus ar rožukronīšiem un katram noglāstīja galvu, tā dodot savu svētību. Arī manai, toreiz vēl pavisam mazajai, meitiņai Elīnai Jānis Pāvils II uzdāvināja rožukroni. Lai gan viņa pati šo gadījumu atceras visai nekonkrēti, es esmu pārliecināta, ka, tieši pateicoties svētīgajam dāvinājumam, mana, nu jau lielā, meita nekad nešķiras no rožukroņa, skaita to ik dienu un nevienā tālākā ceļā nedodas bez lūgšanu grāmatiņas un tā. Vairāk kārt esmu domājusi, ka toreiz – gandrīz pirms 20 gadiem – tas bija Dieva pieskāriens manam bērnam un Dieva dāvināta laime mums visiem šeit, Latvijā, satikt šo apbrīnojamo cilvēku, kura lūgšanās Dievs ir ieklausījis vienmēr!

 


Juris Vectirāns

1991. gada 30. aprīlī 1. Policijas bataljons Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē zvērēja uzticību Latvijas valstij. Gadu pēc tam uzzinājām, ka vizītē uz Latviju dosies pāvests Jānis Pāvils II. Ņemot vērā zvērestu katedrālē, arhibīskaps Jānis Pujats lūdza LR Augstākās Padomes priekšsēdētāju, A. Gorbunuvu, lai par drošību atbildētu manis komandētais LR Drošības dienests. Šī gada laikā bija arī citas svarīgas valsts vizītes, par kurām atbildējām, taču mūsu uzmanība galvenokārt bija vērsta uz pāvesta vizītes sagatavošanu. Tuvojoties vizītei, šķita, ka darbus nevarēs paveikt, un tas radīja satraukumu. Bet brīdī, kad ieradās pāvests, man un maniem karavīriem iestājās miers un pārliecība par saviem spēkiem. Vizītes laikā atpūtu un miegu baudījām maz, bet visi bijām spēka pilni un veicām ar pāvesta drošību saistītos pienākumus visaugstākajā līmenī, par ko pēc tam saņēmām no viņa pateicību.

Labi atceros brīdi vizītes laikā Rīgas Garīgajā seminārā un arī LR Prezidenta atbildes vizītes laikā Vatikānā, kad pāvests mani uzrunāja ar vārdiem: „Mans ģenerāli!” Tie bija pravietiski, jo pēc gadiem tiešām kļuvu par ģenerāli. Sirsnīga bija arī mūsu saruna Rīgas lidostā vizītes noslēgumā. Viņš vēlreiz pateicās, ka bijām ar karavīriem viņam blakus. Runājām par manu ģimeni, un Jānis Pāvils II no sirds novēlēja svētību tālākajam dzīves ceļam. Man viņš šķita ļoti gaišs, izjutu viņa kā Tēva mīļo attieksmi pret sevi un mums visiem. Visā viņa būtībā, katrā kustībā bija kaut kas vienreizēji harmonisks, garīgi tīrs, sirsnīgs un apkārtējos dziļi labestīgi iespaidojošs. Varēja just, ka Dievs caur viņu runā un atklājas visā savā visvarenībā.

Pāvests man pasniedza piemiņas medaļas un rožukroņus visai ģimenei. Kopš tā laika vienmēr nēsāju vienu no medaljoniem sev līdzi. Dienests un dzīves gaita ir noritējusi strauji, aizraujoši un nereti pietiekoši satraucoši, taču vienmēr esmu bijis pasargāts un glābts.

Sirdī jūtu, ka manas dzīves galvenā misija ir bijusi Svētā tēva sargāšana un manu bērnu audzināšana par kristīgiem cilvēkiem.

Domāju, ka jau tad, kad Jānis Pāvils II aizgāja no mums, Dievs viņu iecēla svēto kārtā, atstājot cilvēkiem to tikai sakārtot tā, kā tas pieņemts uz zemes. 


Dainis Turlais, pulkvedis, neatkarību atguvušās Latvijas Armijas pirmais komandieris

Ikviena vēsturiska notikuma nozīmīgums kļūst labāk saprotams laika gaitā, tādēļ jau arī tikai daži notikumi mūsu dzīvē kļūst par vēsturiskiem. Romas Pāvesta Jāņa Pāvila vizīte Latvijā noteikti ir vēsturisks notikums. Man personīgi tas ir dziļš un saturīgs pavērsiens dzīvē, kura nozīmīgumu, gadiem ejot, es saprotu aizvien dziļāk. Es varu droši apgalvot, ka Dainis Turlais garīgajā dzīvē pirms Pāvesta Jāņa Pāvila vizītes un tagad ir pavisam dažādi cilvēki.


Elita Dimpere

„Mīlestība man visu paskaidroja,
Mīlestība visu atrisināja –
tāpēc pielūdzu šo Mīlestību, lai arī kur Tā atrastos…”
Jānis Pāvils II

Ar pāvestu Jāni Pāvilu II tikos 1993. gada 9. septembrī Aglonā. Tā bija audience, kurā pāvests tikās ar cilvēkiem, kas palīdzēja sagatavošanas darbos Aglonā. Atceros pāvesta smaidīgo seju un acis, tēvišķo mīlestību, kuru izstaroja visa viņa būtība. Tagad saprotu, ka šajā skatienā pats Kristus mani ar mīlestību uzlūkoja… Pēc gada 13. oktobrī iestājos dominikāņu māsu misionāru klosterī Polijā.


Silvija Krivteža, Vatikāna Radio Latvijas redakcijas vadītāja

Tie ir mirkļi, kas paliek atmiņā uz mūžu. Taču visspilgtākais no tiem bija 1993. gada 28.-29. augusts. Tolaik pāvests gatavojās savai vizītei Baltijas valstīs. Šajās divas dienās biju kopā ar pāvestu sešas stundas. Tā bija tikšanās ar vienkāršu, saulainu, svētu cilvēku. Atkārtojām iepriekšējos mēnešos sagatavotās uzrunas un Misāles tekstus. Pāvests apjautājas par māsu darbu Latvijā, cik esam, ko darām. Bieži jokoja. Pēc šīs tikšanas pagāja četri gadi. Atkal bija izdevība ierasties privātā audiencē pie pāvesta. Sirdī valdīja prieks un saviļņojums. Pienācis pie mūsu grupiņas, pāvests apstājās, deva svētību un beigās, paskatījies uz mani, teica: „Es tevi pazīstu!” Ir grūti aprakstīt tās izjūtas, kādas pārņēma mani un māsas, kuras bija kopā ar mani.


Māsa Marija Mārīte OP

Mana pirmā tikšanās ar Jāni Pāvilu II notika neklātienē – 1978. gadā, kad mana māmiņa Zinaīda piestiprināja pie sienas rāmīti ar fotogrāfijā redzamo priesteri un teica: „Tagad Jānis Pāvils II ir mūsu pāvests.”

Nāku no Aglonas draudzes, kopā ar māmiņu un māsu Elitu palīdzējām sakopt baznīcu un kārtot ziedus. Neaprakstāms prieks pārņēma, kad uzzinājām par gaidāmo pāvesta vizīti Latvijā un arī Aglonā. Kopā ar citiem jauniešiem piedalījos arī tās istabas kārtošanā, kurā uzturējās pāvests Aglonas svētvietas apmeklējuma laikā. Vēl lielāks prieks mani pārņēma, kad tiku uzaicināta uz tikšanos ar Jāni Pāvilu II Aglonas klostera telpās.

1993. gada 9. septembrī pēc vairāku stundu svinīgas gaidīšanas un lūgšanām, piedalīšanās Svētajā Misē, kuru celebrēja pāvests, pēcpusdienā ar māsu devos uz norādīto vietu, lai nokļūtu uz audienci. Tomēr izrādījās, ka, lai satiktos ar pāvestu, vajadzīga drosme un atjautība, pārvarot radušos šķēršļus. Uz audienci uzaicinātos cilvēkus telpās ieveda nedaudz ātrāk, savukārt mēs ar māsu stāvējām pie bazilikas un nezinājām, ko lai iesāk. Taču vēlme satikties ar pāvestu bija tik liela, ka devāmies pie apsardzes vīriem un uzrunājām viņus. Tomēr tie negribēja mūs laist iekšā. Tieši tajā brīdī pienāca pazīstams priesteris, kas galvoja par mums. Tā mēs bezgalīgi laimīgas un priecīgas nonācām satikšanās telpās. Ļoti labi atceros mirkli, kad pāvests pienāca pie manis un māsas un deva apustulisko svētību. Šis mirklis ir iemūžināts manā sirdī.

Gandrīz pēc gada – 13. oktobrī – aizbraucu uz Poliju, Jāņa Pāvila II dzimteni, lai iestātos Jēzus un Marijas dominikāņu māsu kongregācijā. To visu pārdomājot, varu teikt, ka šī tikšanās Aglonā ar pāvestu deva man lielāku drosmi un paļāvību atbildēt Dieva aicinājumam kopā ar Mariju sekot Jēzum konsekrētā dzīvē. 


Gundega Zaķe–Cimža, pasaulē dzīvojošo franciskāņu vadītāja Latvijā

1993. gada 8. septembrī mēs, septiņi brāļi un māsas no franciskāņu Terciāru ordeņa, kā mūs vēl toreiz dēvēja, uzvilkām savus brūnos, māsas Laumītes no vieglas kokvilnas sašūtos habitus, apjozām pakulu jostas ar trīs iesietiem mezgliem, kāpām 9. trolejbusā un no Pārdaugavas devāmies uz Jēkaba katedrāli, lai sagaidītu pāvestu Jāni Pāvilu II.

Kad šķērsojām Strēlnieku laukumu, mazliet lija. Mēs bijām tik priecīgi saviļņoti un lepni Dieva vientieši, ka mūsu Latviju ir ieradies sveicināt pāvests! Nekautrēdamies  no sava izskata, lecām pāri peļķēm un steidzāmies uz lielo tikšanos. Pat nenojautām, cik tā būs īpaša, jo jau pati šī diena bija tik nozīmīga...

Pie katedrāles mēs, protams, sapratām, ka tajā iekšā netiksim, jo ticīgā tauta dievnamu jau bija piepildījusi līdz malām pilnu. Mēs priecīgi palikām ārpusē. Pienāca kāds garīdznieks un mūs kā sardzi nolika pie ieejas durvīm. Mēs stāvējām un gaidījām. Pēc mirkļa ap ielas stūri parādījās papamobīlis ar pašu Papu iekšā! Smaidīgs, pāvests mūs visus sveicināja. Mēs sveicinājām viņu. Viņš izkāpa no sava auto un kardināla Pujata pavadīts tuvojās katedrālei – tuvojās mums, skatījās uz mums, smaidīja un teica: „Francescani, francescani [frančeskani, frančeskani]...” Tad pāvests svētījot uzlika rokas uz mūsu galvām...

Šodien, 2011. gadā, es vēl joprojām dzirdu viņa balsi, kas saka: „Frančeskani, frančeskani...” – un joprojām jūtu viņa svētījošās rokas uz savas noliektās galvas. 


Priesteris Andžejs Keziks

Viena no tikšanās reizēm bija Rīgas Garīgajā seminārā. Es drīkstēju pasniegt pāvestam gleznu – dāvanu no Semināra. Tā kā esmu polis, pratu uzrunāt pāvestu poļu valodā. Turklāt vēl saņēmu komplimentu par savu poļu valodu, un pāvests man jautāja: „Kur tu tik labi apguvi runāt poliski?” Atbildēju, ka esmu poļu izcelsmes.

Vakarā notika Svētā Mise Mežaparkā. Biju līdzdalīgs ceremonijā. Pēc Svētās Mises sakristejā pāvests mums, semināristiem, jautāja, kā viņš runā latviski. Es, būdams visdrošākais, atbildēju: „Ļoti labi, Svētais tēvs!” Pāvests atsaucās: „To tu saki tāpēc, ka esi polis. Paskaties – bet pārējie par mani smaida!”

Jānis Pāvils II bija mans pāvests. Kad viņu ievēlēja, man bija pieci gadi. Es pateicos Dievam, ka man ir bijusi laime savā dzīvē arī personiski satikties un sarunāties ar šo izcilo Dieva kalpu! Varu sacīt tikai vienu – bija sajūta, ka no viņa staro Dieva gaisma, kā jau no svēta cilvēka. 


Sintija Grava, mūziķe

Tieši tajā dienā, kad pāvests bija Seminārā, es gluži nejauši gāju garām Semināra vārtiem un satiku toreiz vēl topošo priesteri Andreju Mediņu, kurš man sacīja: „Nāc paspēlēt ģitāru! Brauc pāvests, un viņš ir skaisti jāsagaida.” Sagadījās, ka biju saģērbusies melnā – melnās biksēs un melnā jakā. Iestājos garajā ļaužu rindā un gaidīju, un pēkšņi pamanīju, ka starp visiem esošajiem un topošajiem priesteriem esmu vienīgā sieviete!
Pāvestiņš iebrauca pagalmā, atceros, ka no debesīm krita skaisti saules stari... Izkāpis no mašīnas un paraudzījies uz cilvēkiem, pāvests ieraudzīja arī mani un sāka smieties! Pienācis man klāt, viņš jokodamies man jautāja, vai arī es stāšoties seminārā. Vēlāk tiešām nodziedājām pāvestam dziesmu: „Teiciet  Kunga vārdu, jūs, Kunga kalpi!” Es spēlēju ģitāru, semināristi dziedāja. Šķiet, ka pāvestam dziesma patika.
Nākamajā dienā es saņēmu no pāvesta svētību Svētā Franciska baznīcā, bet vēl dienu vēlāk Mežaparkā – Svēto Komūniju no pāvesta rokām. Joprojām atceros, ka mani pārsteidza, cik skaistas un mīļuma pilnas ir pāvesta acis. Gan tajās dienās, kad pāvests viesojās Latvijā, gan vēlāk – braucot uz Jauniešu dienām Parīzē un Itālijā – man bija sajūta, ka tiekos ar savu tēti...


Saimniece Ieva

Kad pāvests viesojās Latvijā, biju uzaicināta palīdzēt pie maltīšu gatavošanas Rīgas Garīgajā seminārā. Vairāk kārt satiku pāvestu – viņš mūs laipni sveicināja, pamājot ar roku. Atceros, ka pusdienām saldajā bija sagatavoti groziņi. Delegācijas dalībnieki, lai viss būtu smalki, centās tos paņemt ar tortes lāpstiņu, bet – laikam pie vainas bija satraukums – tas īsti neizdevās, groziņi krita nost! Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem pāvests vienkārši paņēma groziņu ar roku. Atskanēja komentārs: „Ja jau pāvests tā var, tad jau mēs arī!” Pāvests ļoti labi sajuta katru cilvēku, izrādīja arī interesi par tiem, kas strādāja virtuvē. Bija ļoti vienkāršs, atraisīts un garā brīvs.  


Jānis Augustīns Vaivods, jurists

Man personīgi pāvests Jānis Pāvils II ir ļoti īpašs. Mūsu pirmā tikšanās bija Svētā Alberta baznīcas sakristejā – ierāmētā bildē mani uzlūkoja smaidošais un salīdzinoši jaunais pāvests Jānis Pāvils II, un viņa skatiens mani vienmēr uzmundrināja! Otrā tikšanās notika 1993. gadā, kad pāvests bija ieradies Latvijā. Pāvesta klātbūtnes efekts Mežaparka estrādē bija patiešām spēcīgs. Domāju, pats Dievs darbojās ar šī pāvesta starpniecību Latvijai svarīgā laikā. Karols Vojtila bija patiess un vienkāršs, uzticīgs Dievam (īpaši smagās situācijās), neatlaidīgs un pacietīgs Dieva mīlestības kalps. Vienā vārdā sakot – viņš bija svētais!


Juris Vizbulis, mūziķis

Es slavēju Kungu par to, ka man bija iespēja satikt Jāni Pāvilu II četras reizes savā dzīvē un tās visas bija Svētā Garā piepildītas tikšanās. Pāvests man dāvāja nesatricināmu pārliecību būt kristietim un jo īpaši – turēties pie katoļu Baznīcas un mīlēt to. Pāvesta prieks darīja mūsu mīļo Baznīcu dzīvu – par to pārliecinājās visa pasaule, kur vien Jānis Pāvils II devās savās vizitācijās.

Viņš bija pāvests, kas jo īpaši iedvesmoja jauniešus ļauties Kunga augšāmcelšanās priekam un šodien, šajā laikā, mīlēt dzīvi, saņemot to no Jēzus Kristus rokām!

Es neesmu savā dzīvē tik daudz un sirsnīgi aplaudējis, kā to darīju Jāņa Pāvila II klātbūtnē. Pāvests mīlēja aplaudēt kopā ar jauniešiem – aplaudēt Kungam. Viņa aplausi Kungam bija visdzīvākā, visvairāk prieka piepildītā lūgšana.

Arī šodien Jānis Pāvils II mani iedvesmo tuksnesī, slāpēs, sausumā. Viņš man ir iemācījis aplaudēt Kungam, no visas sirds dziedāt Kungam un dejot Kungam.

Duc in altum! (Dodies dziļumā!) Vienmēr, ieraugot Jāni Pāvilu II, esmu raudājis no neizmērojamās žēlsirdības, kas staroja un turpina starot no viņa arī tagad, šodien, šobrīd.
Aplaudējiet Kungam Jāņa Pāvila II garā!


Heinrihs Strods, vēsturnieks

Man bija gods tikties ar Viņa Svētību Vatikānā 1995. gada 3. jūnijā. Tajā laikā kā vēsturnieks strādāju un vācu materiālus Vatikāna bibliotēkā. Piedalījos Sv. Misē pāvesta privātajā kapelā, un pēc tam notika saruna, kuras laikā Jānis Pāvils II man pasniedza divus rožukroņus.

 


Silvija Līmane

Tikšanās ar Jāni Pāvilu II 1996. gada 5. janvārī Vatikānā bija svētības un mīlestības pārpilns mirklis, līdz kuram aizveda darbs pie pastorālās vizītes sagatavošanas Latvijā un Latvijas Republikas vēstniecībā pie Svētā Krēsla.

Jānis Pāvils II bija Dieva izredzēts Gans visai pasaulei. Viņa misija turpinās... 


Dr. Vilis Mileiko

Esmu Maltas Bruņinieku ordeņa loceklis kopš 1984. gada, un audiences reizē 1996. gada 8. janvārī Romā pāvests Jānis Pāvils II pasvētīja īpaši gatavoto Maltas krustu mūsu nodaļas galvenajai mītnei Kanādā. Atvadoties saņēmu arī pāvesta dāvināto rožukroni. Tikšanās gaisotne bija garu pacilājoša, jauka, varētu teikt „tēvišķīga” un uz mūžu neaizmirstama.


Priesteris Pauls Kļaviņš

1996. gada 10. jūnijā pēc Sv. Mises pāvesta kapelā, pirmo reizi apmeklējot Romu un kalpojot pāvesta Misē kā diakons – dažas dienas pirms priestera ordinācijas Rīgā.
Šajā tikšanās reizē īpašs bija tas, ka varēju redzēt pāvestu lūgšanā. Mēs ieradāmies diezgan agri, vēl pirms rīta Svētās Mises, kas aizsākās plkst. 7. Redzējām, kā viņš lūdzās, kā pats liturģiski ģērbās savā privātajā kapelā. Vienreizēji bija arī tas, ka varēju viņam kalpot kā diakons. ASV mani ordinēja par diakonu, un es caur Romu braucu uz Latviju, kur mani ordinēja jau par priesteri. Tātad nepilnu nedēļu pirms ordinācijas agrā pirmdienas rītā man kā diakonam bija iespēja piekalpot pāvestam. To izkārtoja Amerikas Pontifikālās Džozefinum (Josephinum) koledžas rektors, kurš kopā ar mani bija ceļā uz Latviju. Svētā Mise notika angļu valodā, un es lasīju Evaņģēliju vai arī pirmo lasījumu. Atceros, kā pāvests paskatījās uz mani un, manuprāt, nodomāja: „Tu jau nu gan nerunā īstā angļu izloksnē, neesi ne amerikānis, ne anglis.” Šis mirklis bija ļoti skaists, neaizmirstams.

Fotogrāfija ir tapusi tad, kad Rīgas arhibīskaps 2001. gadā publiski tika iecelts par kardinālu. Pēc konsistorijas notika īpaša audience jaunajiem kardināliem, kur katrs no tiem varēja stādīt pāvestam priekšā kādus 10-20 pavadoņus. Vispirms gāja kardināls un pēc tam iepazīstināja ar saviem pavadoņiem. Es uz Romu biju atlidojis no Amerikas, bet bija atbraukuši priesteri arī no Latvijas. Un pāvests ar visiem satikās. Es viņam pateicu, ka rakstu doktora darbu par kardinālu Dalasu, kurš arī tieši tajā laikā tika iecelts par kardinālu. Pāvests bija saviļņots par to un papliķēja man pa vaigu. Tas bija ļoti patīkami. 


Irēna Pujāte

Pirmo reizi par Karolu Vojtilu dzirdēju, kad biju maza meitene un mani vecāki sekoja līdzi pāvesta ievēlēšanai Romā. Vēl atceros daža laba sašutumu, ka jaunievēlētais pāvests ir svešzemnieks. Pakāpeniski pāvests Jānis Pāvils II iemantoja ļoti lielu cilvēku mīlestību, tā ka visi pretī runātāji sāka kļūt par „faniem”.
Pašai neapzinoties, man ir iznācis pāvesta dzīvei sekot „no attāluma”. Esot Romā, biju jau piedalījusies dažādos pasākumos, kuros piedalījās arī pāvests, taču nebija iznācis viņam paspiest roku un satikt personīgi, ko tik ļoti vēlējos. Un tad tas piepildījās!

Šī tikšanās notika apmēram trīs mēnešus pirms viņa nāves. Visiem, kuri piedalījās universitātes studentu rīkotā pasākuma organizēšanā, bija iespēja pāvestu sveicināt personīgi. Biju ļoti satraukusies un veselu dienu domāju, kad satiksimies, ko tik visu es pāvestam teikšu par mūsu Latviju, tradīcijām… Vispār, ka kaut ko pateikšu….
Viņš salīcis sēdēja ratiņkrēslā. Pēc izskata varētu domāt, ka tāds nevarīgs, vecs vīrs. Kad pienāca mana kārta, pāvests mani cieši uzlūkoja, un mani pārņēma sajūta, ka viņš man redz cauri. Jāņa Pāvila II rokasspiediens bija tikpat stingrs un noteikts, cik viņa griba. Biju pārsteigta, ka šim no skata vecajam vīram ir tik pārsteidzoši stingrs rokasspiediens!
Es nespēju izteikt ne vārda. Tas arī vairs nebija vajadzīgs, jo šajā klusumā acu skatieni izteica visu, un tur nebija nekādu šaubu par to, ka manā priekšā sēdēja izcila, harizmātiska Personība! Drosme dzīvot – to pāvests apliecināja ik katru brīdi! Šī tikšanās pagāja kā sapnī, un es pat sev vaicāju, vai tas vispār bija noticis?!
Arī vēlāk, kad slimība progresēja, Jānis Pāvils II nepadevās, un visa pasaule nepārprotami uztvēra viņa vēstījumu, ka arī vecumā un slimībā cilvēks ir sabiedrībai vajadzīgs ar savu cieņu un mīlestību.

Dievs man piešķīra dāvanu, ka tajā laikā biju Romā, un man bija iespēja just līdzi un piedzīvot Jāņa Pāvila II aiziešanu uz Tēva Mājām. Drosme, prieks dzīvot un brīvība mīlot – tas bija pats svarīgākais vēstījums! Nemitīga sevis aizmiršana. Arī pēdējā vakarā, esot Sv. Pētera laukumā, pāvests apliecināja savu mīlestību visiem klātesošajiem, it īpaši jauniešiem, kuri pie viņa guļamistabas logiem dziedāja! Viņš viņus patiešām mīlēja! Šie paliekošie vārdi: „Es jūs meklēju, un jūs esat atnākuši pie manis, un par to es jums pateicos!” Nav iespējams aprakstīt to brīdi, kad cilvēki saņēma ziņu par viņa nāvi. Vīrieši un sievietes raudāja, jaunieši jutās satriekti, zaudējot savu Lielo Draugu, kurš viņus tik lieliski saprata.

Kāda nepazīstama itāliete, ar kuru bijām sadevušās rokās lūgšanas laikā, ar asarām acīs apķēra mani un teica: „Mēs visi satiksimies Debesīs!” Neviļus viss Sv. Pētera laukums bija kļuvis ka viena liela ģimene, kura pārdzīvo sev tuva cilvēka nāvi.

Pēc ziņas par pāvesta Jāņa Pāvila II nāvi Roma nemitīgi pildījās ar svētceļniekiem, kuri vēl vēlējās atvadīties no viņa mirstīgajām miesām, kuras tika noliktas Sv. Pētera bazilikā, pāvesta altāra pakājē.

Ja tā vispār drīkst izteikties par šo situāciju, mēs bijām „veiksminieku” vidū, jo, lai atvadītos no Jāņa Pāvila II, stāvējām rindā tikai divas stundas. Ilgākais, ko cilvēki bija ziedojuši – bija četrpadsmit stundas, lēnā solī virzoties uz priekšu, lūdzoties, dziedot dziesmas. Neizturot sauli, kas nežēlīgi karsēja, kāda sieviete no ukraiņu grupas nomira, jo viņai palika slikti ar sirdi, tā, pašai nezinot, atdodama savu dzīvi par pāvestu.

Tiem, kuri nakšņoja rindā, jo cilvēki nepameta rindu, kaut iestājas nakts, Itālijas organizatoru grupa sarūpēja vilnas segas, lai naktī nebūtu jāsalst. Slējās ūdens pudeļu „kalnu grēdas”, lai karstajā saules tveicē būtu ar ko veldzēties.
Pie obeliska Sv. Pētera laukuma vidū bērni novietoja savas mīļākās rotaļlietas: lellītes, lācīšus, uzrakstītas kartītes ar vēstījumu Lielajam Draugam.

Tādējādi pāvests ar savu dzīvi padarīja redzamu Dieva Mīlestību! Viņa bēres bija Lielas Universālas Mīlestības apliecinājums planētai – tās apvienoja pat vislielākos ienaidniekus.


Ilze Heina (Mežniece), žurnāliste

Pirmo reizi klātienē pāvestu redzēju 2000. gadā, kad piedalījos Pasaules jauniešu dienās Romā. Jāsaka godīgi, ka toreiz viņa personība uz mani lielu iespaidu neatstāja. Tomēr pagāja daži gadi, un es sāku mācīties Romā. Atminos, ka labprāt gāju uz dievkalpojumiem Svētā Pētera bazilikas laukumā. Romā dzīvoju laikā, kad pāvests aizvadīja savus pēdējos šīs dzīves gadus. Viņš bija vecs cilvēks, kura izsacītie vārdi nereti bija nesaprotami un kurš pats vairs nespēja pārvietoties un tāpēc bija atkarīgs no apkārtējo palīdzības. Tomēr, iespējams, ka tieši tas, ka viņš fiziski bija zaudējis savu jaunības pievilcību, bija vājš un nespēcīgs, lika pāvestā ieraudzīt pārdabisko, lika nevis klausīties vārdos, bet gan ieraudzīt šo vārdu atspulgu viņa personībā.

Apbrīnojami, bet ik reizi, kad pāvests pabrauca garām savā papamobilī, kaut kas sirdī ietrīsējās. Tas bija neapzināti, bet patiesi. Varbūt Dievs man deva iespēju uz zemes vaigā skatīt vienu no izcilākajiem sava laika svētajiem, kurš vārda tiešākajā nozīmē pats vairs nedzīvoja, bet Kristus dzīvoja viņā... Es zinu, ka nebiju vienīgā, kas pāvestā redzēja ne vairs cilvēku, bet Dievu, kas viņā mājoja. Viņš bija kā mīļā Debesu Tēta liecinieks virs zemes.

Aizkustinošs bija arī pāvesta nāves brīdis. Viņa slimības laikā radio nemitīgi skandēja vārdus, ko viņš sacīja uzreiz pēc iecelšanas pāvesta amatā, televīzija un prese bija pārpildīta ar video un foto materiāliem, kas atspoguļoja Jāņa Pāvila II dzīvi.

Tajā dienā ar draudzeni nolēmām doties uz Pētera laukumu un vienoties kopīgā lūgšanā ar pārējiem ticīgajiem. Ieradāmies brīdī, kad tika lūgta Rožukroņa lūgšana, un neilgi pēc tam izskanēja paziņojums, ka „mūsu mīļais pāvests ir aizgājis uz Tēva mājām”. Man joprojām ir palicis atmiņā brīdis, kad visi ticīgie laukumā nometās ceļos un... aplaudēja, kā tas bieži notika viņa dzīves laikā. Tajā brīdi sirdī bija pārliecība, ka pāvests tiešām ir devies uz Tēva mājām, lai no turienes turpinātu dāvāt savu aizbildniecību katram no mums.


Atis Sjanītis, Latvijas vēstnieks pie Svētā Krēsla 1998. - 2002.gadā

Man bija tā iespēja un laime būt vēstniekam pie Svētā Krēsla laikā, kad Jānis Pāvils II jau bija kļuvis par leģendu vēl savas dzīves laikā. Bija jūtams, ka to tā izjuta arī pārējie diplomātiskā korpusa kolēģi. Esmu ticis akreditēts nu jau pie daudzu valstu galvām, bet nekad nav atkārtojusies tā īpašā sajūta, kad Vatikānā atvērās durvis un tajās parādījās Jānis Pāvils II.

Foto: Latvijas Ministru prezidenta Andra Bērziņa oficiālās vizītes laikā Vatikānā, kad notika apmainīšanās ar Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līguma ratifikācijas rakstiem, 2002. gads.


Vilhelms Lapelis, bīskaps emeritus


„Man spilgti prātā palicis stāsts, ka kāds vīrs, luterānis, pāvesta vizītes laikā Latvijā esot jautājis, kad pāvests atkal atbraukšot uz Latviju. Kad viņam atbildēja, ka viņš vēl ir Latvijā, viņš paskaidroja, kāpēc vēlas pāvestu redzēt: „Kad skatos uz pāvestu, man gribas kļūt labākam!”

Foto: Liepājas diecēzes bīskaps Vilhelms Lapelis Latvijas bīskapu vārdā pateicas pāvestam Jānim Pāvilam II, kurš ar dekrētu „Decretum super heroicitate virtutum” ir atzinis latviešu bīskapa Boļeslava Sloskāna tikumu varonību. Līdz ar to B. Sloskāns tika iecelts godināmo kārtā. Bīskaps B. Sloskāns ir pirmais no latviešu tautas, kas par savas dzīves izcilību no Baznīcas saņēmis tik augstu novērtējumu. 2004. gada 20. decembrī Vatikānā.