Сегодня: 22.11.2019  |  День имени: Aldis, Alfons, Aldris

Vissvētākā Jaunava Marija

Visgudrākā Jaunava

Litānijā Dievmātei mēs Mariju uzrunājam: „Visgudrākā Jaunava - lūdz par mums!” Pasludināšanas aina īpašā veidā atklāj, cik liela ir Viņas gudrība, prātīgums, apķērība. Erceņģelim Gabrielam viņa uzdod prātīgu jautājumu: „Kā tas notiks, jo es vīra nepazīstu?”(Lk. 1, 34).

Kas ir gudrība, prātīgums? Gudrība ir prāta spēja, pateicoties kurai cilvēks, pazinis tiekšanās cienīgu mērķi, spēj paredzēt visus apstākļus un izvēlēties vislabākos līdzekļus šī mērķa sasniegšanai. Tātad gudrs un prātīgs ir tas, kurš ne tikai pieņem prātīgus lēmumus, bet vispirms tas, kurš savā rīcībā vadās pēc saprātīga lēmuma. Gudrība ir praktisks tikums. Tā pasargā cilvēku no ļaunuma un viņa rīcību vada uz labu. Kristīgais gudrības tikums ir Dieva dāvana, kura apgaismo prātu, lai vienmēr izvēlētos vislabākos līdzekļus pēdējā mērķa sasniegšanai un lai cilvēka rīcību pakārtotu šim mērķim.

Marija tika apdāvinātā ar šo tikumu visaugstākajā pakāpē. Viņa pārdomāja, kā tas notiks, ka  kļūs Pestītāja Māte. Daudzkārt Dieva lietas „pārdomāja savā sirdī”- kā to apraksta evaņģēliji. Tādā veidā Marija dāvā mums kristīgās gudrības paraugu. Šajā mēnesī, godinot Mariju, esam aicināti pārdomāt un apzināties savas dzīves pēdējo mērķi - pestīšanu. Pārdomāt to ceļu, pa kuru ejam, un pārbaudīt, vai tas ved pie Dieva un uz debesīm.

Cilvēka daba ir pirmdzimtā grēka ievainota, un ne vienmēr var pamanīt un  novērtēt patiesās vērtības. Sātans nemitīgi māna cilvēku ar laimīgām ilūzijām uz ceļa, kas neved pie Dieva, pievēršot prātu viltus vērtībām, tam, kas pārejošs, kas apmierina tikai miesu un iegribas, par to maksājot ar mūžības zaudēšanu, izskaistinot grēku un apslēpjot patiesās tā sekas. Turpretī kristīgā gudrība vada cilvēka prātu uz Dieva vērtībām un apdāvina ar spēju izvēlēties ceļu, kas ved pie Dieva. „Jo ko tas līdzēs cilvēkam, ja viņš iemantos visu pasauli, bet savā dvēselē cietīs zaudējumu”.

Ar savas šīszemes dzīves piemēru šādu kristīgo gudrību māca Marija. Māca arī šodien. Atklājoties trim bērniem Fatimā, Marija parādīja debesis kā cilvēka galīgo mērķi un arī līdzekļus šī mērķa sasniegšanai. Fatimas bērniem viņa jautāja: „Vai vēlaties upurēties un uzņemties ciešanas, kuras sūtīs Dievs, kā gandarīšanu par visiem grēkiem, ar kuriem tiek apvainota Dievišķā Majestāte? Vai vēlaties ciest, aicināt uz atgriešanos grēciniekus un gandarīt par grēkiem pret Dievu un par visu, kas ievaino Viņas Bezvainīgo Sirdi?”. Bērni atbildēja: „Jā.” Un viņi daudz cieta. Marija aicināja: „Gandariet, gandariet, gandariet!” Lūdza: „Lūdzieties Rožukroni!”  Teica: „Es nācu atgādināt cilvēcei, lai pārveido savu dzīvi, lai neapvaino Dievu ar smagiem grēkiem, lūdzas Rožukroni, gandara par saviem grēkiem.”

Marija aicināja: „Lūdzieties, upurējieties par grēciniekiem, jo daudzi grēcinieki iet uz elli tādēļ, ka nav neviena, kas upurēto viņu labā. Upurējieties par grēciniekiem un bieži atkārtojiet, sevišķi tad, kad uzņematies upuri: „Jēzu, mēs darām to aiz mīlestības uz Tevi, par grēcinieku atgriešanos un kā gandarījumu par grēkiem, kas apvaino Bezvainīgo Marijas Sirdi. Veltījieties Manai Bezvainīgajai Sirdij, un mēneša pirmajās sestdienās pieņemiet Svēto Komūniju, kā gandarījumu par cilvēku grēkiem. Galu galā Mana Bezvainīgā Sirds triumfēs.”

Tā lūdz Marija bērniem Fatimā, un tā Viņa lūdz arī šodien. Gandariet par grēkiem, lūdzieties Rožukroni, lūdzieties par grēciniekiem, upurējieties - gandarījumā Dievam par pasaules grēkiem. Veltījieties Bezvainīgajai Sirdij un mēneša pirmajā sestdienā pieņemiet Svēto Komūniju kā gandarījumu. Tādi ir Fatimas Dievmātes - visgudrākās Jaunavas norādījumi. Vai mēs dzirdam mūsu debesu Mātes balsi?

Spēcīgā Jaunava                                       

Ir cilvēki, kuriem uz šīs zemes ir vareni sponsori un aizstāvji laicīgās lietās, pateicoties kuriem viņi var dzīvot nodrošinātāku dzīvi. Dieva Mātes godinātājiem arī ir varena Aizbildne - patiesi spēcīga Jaunava, kura patiesi visu var, bet pāri visam - garīgajās lietās. Viņa var izlūgt Tā aizsardzību, kurš ir Visvarenais.

Saules stariem ir neparasts spēks. Pieskaroties rozes stādam, tie var panākt tā augšanu un uzplaukšanu. Līdzīgi arī Dieva žēlastības stariem ir neparasts Dieva spēks - tā dara brīnumus. Marija ir žēlastības pilnā, kā to apliecināja eņģelis pasludināšanas brīdī, Viņa ir mums vislielākās žēlastības - Kristus, Māte. Tādēļ pilntiesīgi varam saukt uz Viņu: Spēcīgā Jaunava – tā, kura daudz var - lūdz par mums.

Šīs lielā Marijas spēka attēls ir ikviens priesteris, kurš ir dziļā vienotībā ar Kristu pēc Marijas parauga, caur savu priesterisko kalpošanu izlūdzot nepieciešamās žēlastības.  Kā Marijas vārdi: „Lai man notiek pēc tava vārda” panāca, ka Dievs iemājoja uz zemes, tā priestera, kurš svin Svēto Misi, vārdi panāk, ka Dievs nonāk uz altāra. Pēc klusiem priestera vārdiem, kas izteikti pārvēršanas - konsekrācijas brīdī, uz altāra nonāk Dievs - visas pasaules Radītājs, apslēpts ar sakramentālo plīvuru zem maizes un vīna zīmēm, ne mazāk dzīvs un patiess, kā bija Jaunavas Marijas miesās.

Vissvētākā Māte auklēja Jēzu, nesāja Viņu uz rokām, glauda pie savas sirds. Priesteris arī ir Dieva auklētājs, jo auklē Jēzu Vissvētākajā Sakramentā, ar savām rokām pieskaras Viņam, nes procesijas laikā, pasniedz Svētajā Komūnijā, ieslēdz tabernakulā. Vissvētākā Māte upurēja Jēzu svētnīcā, upurēja par pasaules pestīšanu, bet Jēzus upura nāvē piedalījās, stāvēdama zem krusta ar sāpju zobena caurdurtu sirdi. Priesteris Svētajā Misē atjauno šo krusta upuri. Tomēr dara to bezasiņainā veidā, un ikdienas upurē Jēzu uz altāra par pasaules pestīšanu.

Labsirdīgā Jaunava

Starp daudziem Marijas tituliem, tēliem un figūrām, ir tēls, kas labi ilustrē patiesību, ka Viņa apdāvina cilvēkus ar daudzām žēlastībām. Šis Marijas tēls atspoguļo Viņu kā Labsirdīgo Jaunavu, kura stāv uz zemeslodes, Viņas Rokas ir izplestas pār pasauli kā mātei, kura aicina pie sevis bērnu, kurš izdara pirmos soļus. No Viņas rokām pār zemi mirdz gaismas stari. 1870. gada 27. novembrī, Parīzē, Baka ielas klostera kapelā, Marija atklājas māsai Katrīnai Laburē. Viņas izskats bija tāds, kā iepriekš aprakstīts. Māsa dzirdēja vārdus: „Lūk, zīme žēlastībām, kuras nolīst par visiem, kas Viņu lūdz”. Pēc šiem vārdiem Marijai blakus parādījās ar zelta burtiem rakstīti vārdi: „Marija, bez grēka ieņemtā - lūdz par mums, kas pie Tevis steidzamies”. Tad  māsa atkal dzirdēja vārdus: „Izgatavojiet medaljonu pēc šī attēla. Cilvēki, kas to dievbijīgi nēsās, saņems daudzas žēlastības.” Šis Marijas attēls un medaljons izplatījās visā pasaulē.

Attēls atklāj vispārējo Baznīcas pārliecību, kas pastāvēja kopš senseniem laikiem un balstās Svētajos Rakstos un Marijas godināšanas pieredzē, ka Dievs visas žēlastības nolēma dāvāt caur Vissvētākās Jaunavas Marijas - Jēzus Mātes aizbildniecību.

Mariju kā žēlastību vidutāju apraksta evaņģēlists Lūkass – Elizabete, ierodoties Marijai, tika Svētā Gara piepildīta un nojauta, ka viņu sveicina Pestītāja Māte, un vēl nedzimušais Jānis Kristītājs tika svētdarošās žēlastības apstarots. Vissvētākā Māte, apzinoties savu izvēlētību, izsaka pravietojuma vārdus: „No šī brīža Mani svētīgu teiks visas paaudzes.” Mariju godina visas paaudzes ne tikai par to, ka ir Dieva Dēla Māte, bet arī par to, ka ar Viņas aizbildniecību saņem Dieva žēlastību bagātību. Šai privilēģijai īpašu uzmanību pievērsa pats Kristus, kas mira pie krusta. Svētā Jāņa personā Viņš saskata visus cilvēkus, norādot Mātei: „Māte, lūk, Tavs dēls!” Šajos Kristus vārdos ir ne tikai informācija par Viņas garīgo mātišķību, bet arī uzdevums: „Rūpējies par cilvēkiem kā viņu Māte.” Varam būt droši, ka Marija šo uzdevumu uzticīgi pilda. Viņa pamana savu bērnu vajadzības un cenšas visiem palīdzēt caur žēlastībām, kuras izlūdz no Dieva.

Jēzus un mūsu Mātes garīgais skaistums, kā arī pārliecība, ka Viņas aizbildniecība pie Dieva ir varena, dara, ka cilvēki uztic Viņas aizbildniecībai pie Dieva savas vajadzības un izsaka pateicības un lūgumus. Redzamā zīme tam ir Viņas godam celtās baznīcas, veidotie altāri, svētbildes, sacerētās dziesmas.

Caur Marijas - Nemitīgās Palīdzības Mātes – rokām saņemam ne tikai veselības atgūšanas, eksāmenu nolikšanas, darba atrašanas, dzīves apstākļu uzlabošanās žēlastību, bet arī ticības atgūšanas, atgriešanās no grēkiem, svēto sakramentu pieņemšanas atjaunošanas un citas žēlastības.

Dieva žēlastība atbalsta mūsu gribu darīt labu. Kad mūsos parādās vēlēšanās darīt Dievam patīkamus darbus, bet nevaram saņemties spēkus, lai to izdarītu, tad Dieva žēlastība atbalsta mūsu garīgos spēkus. Kā vējš iepūšot burās palīdz laivai bez airētāju palīdzības peldēt uz priekšu, tā žēlastība atbalsta  mūs tieksmē pēc svētuma un pestīšanas.

Pirms otrā pasaules kara Polijā, Vroclavā mira kāda jauna klostermāsa. Klosterī viņa bija nodzīvojusi nedaudzus gadus. Slimība ātri sagrāva viņas organismu.  Jūtot nāves tuvumu, viņa tomēr bija neparasti mierīga. Neilgi pirms nāves  viņa lūdza klostera priekšnieci, lai uzaicina kardinālu Bertramu atnākt ar Vissvētāko Sakramentu. Kardināls labprāt piekrita. Priecīgā māsa pateicībā paskaidroja kardinālam, kādēļ lūdza tieši viņu: klostera drēbēs ieģērbšanas svinībās viņš sprediķī esot runājis par Dievam un žēlastībai uzticīgo Jaunavu un aicināja arī māsas, sekojot Viņas paraugam, būt uzticīgām Kristum un Dieva žēlastībai, lai varētu izpildīt savu aicinājumu. Šī uzticība palīdzēs būt dzīvespriecīgām un apmierinātām. Jaunā māsa nolēma savā dzīvē atdarināt žēlastībai uzticīgo Jaunavu Mariju. Sirdsapziņas izmeklēšanā viņa katru dienu pārbaudīja sevi, cik uzticīgi izpildījusi ieģērbšanas dienas apņemšanos. Uzticība Dieva žēlastībai sagādāja viņai tik daudz  iepriecinājuma, ka uzskatīja sevi par vislaimīgāko radījumu uz zemes.

Mūsu acis vienmēr ir pievērstas zemei vai debesīm. Uz zemes pamanām visa pārejamību un mainīgumu. Turpretī debesīs redzam zilgmi, lai arī reizēm apmākušos, tad tomēr vienmēr nemainīgu. Nemainība saistās ar uzticību, ar drosmi, kura liek izpildīt līdz galam uzdevumus, kurus esam uzņēmušies.

Uzticības tikums, kā jebkurš tikums, ir liels dārgums. Vērtība, kuras priekšā cilvēki noliec savas galvas un atver sirdis. Uzticība aptver gan Dievu, gan tuvākos, gan pašu cilvēku. Uzticība Dieva žēlastībai iemanto cilvēkam godības kroni saskaņā ar apsolījumu: „Esi uzticīgs līdz nāvei, un Es tev došu godības kroni” (Atkl. 2, 10). Uzticība Dievam ir mīlestības papildinājums. Sākt mīlēt ir viegli, bet uzticība līdz galam ir liels nopelns. Uzticība Dievam ir ne tikai pastāvība mīlestības saglabāšanā, bet pastāvība Dievam doto solījumu izpildīšanā.

Ikdienas dzīvē svarīga ir uzticība tuvākajiem. Labvēlība, mīlestība, draudzība ir tikai tad vērtas, ja tās pavada uzticība. Turpretī neuzticība ievaino, ir skumju un sāpju iemesls. To mēs saucam par nodevību. Un neuzticīgu sirdi saucam par nodevīgu sirdi, neuzticīgas lūpas - par nodevīgām lūpām.

Baznīca Dievmātes litānijā Mariju uzrunā:  “Uzticīgā Jaunava - lūdz par mums.” Uzticīgā Jaunava, jo Viņa uzticību realizēja pilnībā. Bija uzticīga Dievam, cilvēkiem un sev. Uzticīgā Jaunava ir uzticīga arī saviem godinātājiem. Ir uzticīga mīlestībā pret tiem, kuri Viņu mīl un Viņai kalpo.

Vissvētā Māte, uzticīgā Jaunava - paliec ar mums vienmēr.