Новости

Ogres draudzes prāvests Konstantīns Bojārs svin 80 gadu jubileju

31.August, 2012, 15:21

29. jūnijā, pl. 8.00, Ogres Svētā Meinarda Romas katoļu baznīcā draudzes prāvests Konstantīns Bojārs celebrēja pateicības Sv. Misi, svinot savu 80. jubileju. Dievkalpojumā kalpoja arī Ogres dekanāta dekāns pr. Andris Blūms, Ogres Sv. Meinarda draudzes vikāri - pr. Ivars Babris, pr. Andris Priede, pr. Gregors Ķibulis, Lielvārdes draudzes prāvests Rolands Kairišs un pr. Ilmārs Tolstovs.

Kā sprediķī uzsvēra pr. Andris Priede, prāvesta Konstantīna Bojāra daudzveidīgā apustulāta visredzamākā daļa ir baznīcu celtniecība un rakstītā Vārda izplatīšana. Pēc Sv. Mises par ieguldījumu sabiedrības labā jubilāram goda rakstus pasniedza Ogres un Rīgas pašvaldību pārstāvji. Pr. Konstantīns Bojārs saņēma atzinību arī par Līvzemes apustuļa bīskapa Meinarda kulta veicināšanu.

LRKB IC, foto: Ritvars Raits, "Ogres Vēstis Visiem" 

***

PRIESTERIS AR GUDRU SIRDI UN ČAKLĀM ROKĀM

Līga Malāne, "Katoļu Kalendārs 2012"

Pēckara gados un laikā, kad cilvēki atgriezās no izsūtījumiem, dažādu tautību katoļticīgie par savu dzīvesvietu izvēlējās Ogri. Šajā pilsētā nebija katoļu baznīcas, tādēļ katrs pats meklēja savu draudzi. Vairāk nekā pirms 20 gadiem nekas neliecināja, ka gandrīz pašā Ogres sirdī varētu būt dievnams. Taču vajadzība pēc baznīcas bija ļoti liela. Bija nepieciešams cilvēks, kuru Dievs varētu lietot kā instrumentu Savās rokās, lai šī iecere kļūtu par īstenību. Daudzu jo daudzu ticīgo sapņi ir piepildījušies - Ogres, Salaspils, Lēdmanes un Suntažu iedzīvotāji ir ieguvuši savas garīgās mājas - savu dievnamu. Vairākos ciematos ir dibinātas jaunas draudzes. Savukārt Ikšķile var lepoties ar atjaunotu un labiekārtotu svētā Meinarda salu, Karmela klosteri, kā arī ar Pirmā apustuļa bīskapa Meinarda pieminekli. Šie lielie darbi tika veikti, pateicoties prāvesta Konstantīna Bojāra ieguldītajam enerģiskajam un neatlaidīgajam darbam. Tomēr pats svarīgākais ir garīgais darbs, kas nesis milzu augļus visas Baznīcas labā. Šogad prāvests Konstantīns Bojārs svin ļoti nozīmīgu jubileju - viņam aprit 80 gadu -, tāpēc aicināju jubilāru dalīties atmiņās.

Lūdzu, pastāstiet par savu dzīves gājumu!

Esmu dzimis 1932. gada 29. augustā Rudzātos. Uzaugu sešu bērnu ģimenē. Vienu brālīti es neatceros, jo viņš nomira pavisam maziņš. Vēlāk ceturtajā dzīves gadā nomira māsiņa, viņu gan vēl atceros. Tajā laikā plosījās slimības, kas paņēma daudzu cilvēku dzīvības. Arī viena radu ģimene pilnībā izmira, jo tajā laikā tuberkuloze bija neārstējama. Ģimene bija ticīga, katru svētdienu gājām uz baznīcu, kura atradās kādus 5 km no mājām. Divus gadus gājām pie draudzes prāvesta uz katehizācijas nodarbībām. Tad arī piegāju pie grēksūdzes un saņēmu Pirmo Svēto Komūniju. Jau mazs būdams, sāku kalpot kā ministrants pie Sv. Mises un turpināju to darīt arī skolas laikā. Kā jau daudziem, arī man domas par priesterību sākās ar kalpošanu pie altāra. Mācījos Līvānu vidusskolā, vēlāk devos uz Rīgu. 1949. gadā iestājos Garīgajā seminārā. Jau no semināra mani un Bernardu Kublinski pirmo reizi iesauca armijā. Vēlāk jau otro reizi iesauca gandrīz visus Garīgā semināra audzēkņus. Dienēju Ziemeļos. Tur mēs bijām seši semināristi no Rīgas un deviņi no Lietuvas. Par attieksmi nevaru žēloties - virsnieki bija solīdi, uzticēja dažādus atbildīgus amatus. Pēc dienesta atgriezos seminārā, un 1958. gada 15. maijā bīskaps Strods mani ordinēja par priesteri. Kalpoju Sv. Alberta baznīcā līdz 1963. gadam. 1969. gadā beidzu Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti un uzsāku darbu iekšlietu struktūrās, sākumā kā operatīvais pilnvarotais. Mans pienākums bija kontrolēt iekšlietu daļas. Vēlāk kā vecākais inspektors kriminālmeklēšanā. Darbojos ar kriminālnoziedzniekiem, nepilngadīgo noziegumu izmeklēšanu un izmeklēšanas darba kontroli Latvijā. Vēlāk strādāju par Rīgas pilsētas Maskavas rajona iekšlietu daļas priekšnieka pirmo vietnieku. Dažkārt cilvēki šīs darbības vietas mēdz jaukt ar Valsts drošības komiteju, taču tās ir pilnīgi atšķirīgas instances. No 1990. gada līdz atvaļināšanai no dienesta strādāju par Nelikumīgi represēto pilsoņu reabilitācijas galveno speciālistu. 1994. gadā no civilā darba atgriezos Baznīcā, lai turpinātu jau aizsāktās priestera gaitas.

Pateicoties jūsu aktīvajam darbam Ogrē un tās apkaimē, ir uzceltas vairākas baznīcas un paveikti daudzi citi darbi. Kā jums tas izdevās?

Sākumā kalpoju kā vikārs pie monsinjora Jāņa Vaivoda Rīgas Sv. Antona baznīcā. Tad kādu dienu man piezvanīja Salaspils draudzes priekšnieks un teica, ka ir iespēja nopirkt blokus par puscenu. Sākumā baidījos kaut ko darīt, jo noteicējs tomēr ir draudzes prāvests. Tomēr izdomāju, ka par šo lietu ir vērts pateikt arhibīskapam Jānim Pujatam. Pēcneilga laika arhibīskaps mani nozīmēja uz Salaspils draudzi par prāvestu. Tā kā iepriekšējais prāvests veselības problēmu dēļ atteicās uzņemties celtniecības darbu veikšanu, tad arhibīskaps mani nominēja arī par Ogres draudzes prāvestu. Sākumā dzīvoju katoļu draudzes mājā pie luterāņu baznīcas, apkalpoju Ogres un Salaspils draudzes. 1995. gadā tika sākti celtniecības darbi Salaspilī, nedaudz vēlāk Ogrē. Kad tie jau bija pabeigti, arī Ikšķiles katoļticīgie iedzīvotāji nāca pie manis pēc atbalsta. Mudinājums bija darīt kaut ko, lai saglābtu Svētā Meinarda salu (toreiz tai salai vēl nebija nosaukuma). Tā tika dibināta Ikšķiles Romas katoļu draudze. Sala bija aizaugusi ar krūmiem, cilvēki tur sauļojās un cēla teltis - tā bija tāda atpūtas vieta. 1999. gadā uz salas tika uzstādīts krusts, jau pēc gada, 2000. gada 20. augustā, arhibīskapa vadībā notika svinīga svētvietas atklāšana, kā arī krusta un altāra iesvētīšana. Nepieciešamība veikt darbus uz salas bija liela, jo pirmās mūra baznīcas drupas gāja bojā un šo vēsturisko vietu vajadzēja glābt. 2001. gadā bija konkurss, kā saglabāt Sv. Meinarda baznīcas, pirmās mūra baznīcas Baltijā, drupas. Šajā konkursā uzvarēja ļoti cienījams un ievērojama vecuma arhitekts Teodors Nigulis. Vēlāk sākām kārot zemes jautājumus, kas arī bija laikietilpīgs un sarežģīts process, bet viss veiksmīgi tika atrisināts. Gan uzsākot baznīcu celtniecības darbus, gan pie salas labiekārtošanas, cilvēki bija ļoti atsaucīgi un pretimnākoši. Viņi redzēja, ka ceļ un būvē. Ja darbi rit uz priekšu, tad cilvēki atbalsta - nevar kaut ko prasīt, ja darbs nav iesākts. Talkā nāca gan uzņēmēji, gan privātpersonas, katrs palīdzēja, kā vien spēja. Piemēram, SIA "Serverstaļlat" ziedoja metālu. Atceros: atveda tik daudz, pietika gan Ogres baznīcai, gan krustam uz salas. Daudz palīdzēja Oļgerts Tamovičs - gan finansiāli, gan viņa sniegtās zināšanas un padomi. Aiz Ciemupes karaspēka daļai bija paredzētas sijas ar armatūru, 7 metrus garas. Tas bija laiks, kad cilvēki atguva zemes un bija priecīgi tās sijas atdot, kā teikt, par sviestmaizi, ka tik kāds paņem. Zem pamatblokiem lika tādus "spilvenus", kāds uzņēmējs piedāvāja tos par puscenu. Tā nu bija sanācis, ka tieši tajā laikā nebija naudas un nācās atteikties. Pagāja apmēram mēnesis, un šis pats uzņēmējs tos "spilvenus" uzdāvināja baznīcai un vēl klāt ziedoja arī naudu. Ar šiem materiāliem pietika arī Suntažu dievnama pamatiem. Tā bija necerēta veiksme. Patiesībā šādu gadījumu ir daudz, kad visas lietas sakārtojas - tā ir Dieva apredzība. Vēl viens spilgts piemērs ir Lēdmanes baznīca. Ieguvām zemi, radās doma tajā vietā uzstādīt krustu. Tālis Sala nodarbojas ar guļbūvēm. Devāmies pie viņa, lai lūgtu šo krustu izveidot. Viņš teica, ko tur ar krustu - mēs varam to baznīciņu uzbūvēt. Tā radās vajadzība pēc projekta izstrādes. Pats Tālis Sala to arī izveidoja. Latvijā nav guļbūves baznīcas, un varbūt pat visā Eiropā nav tādas baznīcas. Toreiz paveicās ar to, ka iepriekšējā ziemā vējš bija izgāzis kokus. Tajā laikā pie mums aktīvi darbojās Renārs Circenis, viņš braukāja pa mājām ar lūgumu ziedot baļķus. Kurš ziedoja piecus, kurš desmit baļķus. Tā arī savācām kokmateriālus. Lielu atbalstu sniedza Ogres draudze, un vispār cilvēki bija ļoti atsaucīgi un atbalstīja ar ziedojumiem. Tā var turpināt un turpināt. Piemēram, Suntažu baznīcas celtniecība bija pārtraukta uz 10 gadiem, bet pēc tam darbs sekmīgi turpinājās. Tāpat arī ar pieminekli Sv. Meinardam - iecere bija darbus beigt daudz ātrāk, viss ieilga, bet, paldies Dievam, veiksmīgi nokārtojās.

Kura baznīca jums ir vistuvākā?

Negribētos lielīties, bet vislabāk ir izdevusies Ogres baznīca. Tā ir vispiemērotākā mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Savukārt Salaspils baznīcu var uzskatīt par neveiksmīgu - ir dažas kļūdas, piemēram, jumta siltinājums ir neatbilstošs, līdz ar to ziemā ir auksts un vasarā karsts. Bija konkurss, bija komisijas, uzvarēja tieši šis projekts, un jābūt godīgiem. Gribēja pamēģināt kaut ko jaunu, nu rezultāts ir redzams tagad. Bet tā bija viena no pirmajām jaunajām baznīcām Latvijā.(..)

Jūs esat ļoti daudz paveicis.

Neskatoties uz manu īpašo dzīves gājumu, esmu pārsteigts par cilvēku atbalstu, labsirdību, cieņu un mīlestību. Šis labais nāk ne tikai no draudzes cilvēkiem, bet arī no dažādu konfesiju un tautību cilvēkiem. Īpašu atbalstu sniedz mediķi, kuri ir vienmēr gatavi palīdzēt. Esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka varu šo labo piedzīvot - "Dieva žēlsirdību es slavēšu mūžam."