Diakona Gunāra svētdienskolas absolventu salidojums

6.Декабрь, 2017, 10:08

Absolventu salidojums. Tas nozīmē tikšanos un atcerēšanos. Satiekas sen nesatiktie un katrs savā dzīvē aizgājušie, pie klāta galda atceras pasniedzējus, skolotājus, paši sevi, savus biedrus un dažādus atgadījumus no pavasarīgā mācību laika.

Šo laicīgo mācību iestāžu silto tradīciju šogad pārņēma Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles draudze un tumšajā rudens pēcpusdienā pie klāta galda sapulcināja diakona Gunāra svētdienskolas absolventus. Taču šī audzinātava būtiski atšķiras no tām, kuru pieredzi atzinām kā derīgu šāda pasākuma organizēšanai.

Diakons Gunārs savus 35 kalpošanas gadus, no kuriem 25 gadus jau ir ordinēts diakons, kā uzticīgs Kristus māceklis pilda Viņa pavēli: “Bet Jēzus atbildot sacīja tiem: “Dodiet jūs viņiem ēst!” (Mk 6, 37) Viņš ir sniedzis saviem audzēkņiem zināšanu pamatbarību, sagatavojot sakramentu saņemšanai, lai pieņemot Euharistijas neiznīcīgo maizi, tie jau šajā dzīvē sāktu baudīt Radītāja klātbūtni un nākamās dzīves nojausmu, “kad laika vairs nebūs”.

No visai lielā aicināto skaita atsaucās ap 70, bet ieradās 40, taču šajā it kā nelielajā pulkā bija gan diakona Svētdienskolu jau sen beigušie absolventi, gan šā gada izlaiduma pārstāvji. Sadraudzības vakaru ar savu klātbūtni pagodināja V.E. Rīgas arhibīskaps Z.Stankevičs, draudzes administrators pr. P.Kļaviņš, pr. V.Vārpsalietis un goda vietā, protams, bija pats diakons Gunārs, kura kolorītā un harizmātiskā personība gan aizrāvusi, gan kaitinājusi ne vienu vien audzēkni. Pasākumu vadīja aktrise Olga Dreģe, bet ar muzikālo priekšnesumu kuplināja dziedātāja Gunita Sakniņa un ērģelnieks Ingus Kokins.

Ievadot vakaru, lūgšanu un uzrunu sacīja arhibīskaps, kurš ar ūdens tēlu atgādināja par absolventu sūtību dot saņemto mācību tālāk, ar sakramentiem uzturēt to dzīvu, lai tie nekļūtu kā stāvošs ūdens, kas sasmok un nav derīgs, bet kā tekošs, svaigs ūdens, kas dāvā citiem veldzi un dzīvību.

Dziedātāja G.Sakniņa bija izvēlējusies trīs ļoti dažādu komponistu skaņdarbus, ko vienoja Dievmātes un Euharistijas tēma – viņas un ērģelnieka izpildījumā izskanēja franču komponista K.Sen-Sansa “Ave Maria”, latviešu mūziķa M.Celminska “Dievmātei” un itāliešu mūziķa, sv. Jāņa Bosko laikabiedra Dž. Konkones “O salutaris”.

Savukārt O.Dreģe ar dažādu autoru dzejas un prozas lasījumos veda klausītājus atziņas ceļā par to, kas ir patiesi vērtīgs un pastāvēs arī Mūžībā. Viņas sacītais savienoja pasaulīgo ar dievišķo, iezīmējot mūsu laika alkatības un materiālās bagātības īslaicīgumu, to ierobežoto vērtību vai pat nevērtību, iepretim mīlestības mūžīgumam. Viņas teiktais atgādināja senseno patiesību – mīlestība nav nopērkama, kas vienā ugunskvēles pilnā teikumā ir atgādināts Rakstos: “[...] ja kāds pat visu sava nama pārticību būtu ar mieru atdot par mīlestību, tad tomēr viņš paliktu tikai par apsmieklu" (Dz dz 8, 7).

Taču neviens absolventu salidojums nebūtu pilnskanīgs bez absolventu stāstiem un atmiņām par savu skolu un skolotājiem. Tā tas bija arī šoreiz, sākumā lēni un atturīgi, vēlāk jau arvien rosīgāk diakona Gunāra bijušie audzēkņi dalījās atmiņās par viņu un mācībām pie viņa. Interesanti bijis visiem, vārdu “garlaicīgi” neizrunāja neviena mute, taču attieksme pret skolotāju bijusi dažāda. Diakona Gunāra tiešumā un atskabargainajā humorā bijis gan pievilkšanas, gan atbaidīšanas spēks, taču daži atzinās, ka ātrai aiziešanai pēc kāda laika sekojusi arī atgriešanās. Bija arī audzēkņi, kuri diakona svētdienas skolu apmeklējuši pat divas reizes - šie labi un pamatīgi ieliktie Katoliskās Baznīcas mācības pamati mudinājuši būvēt šo celtni tālāk, jau iegūstot izglītību RARZI un darbojoties draudzē.

Taču visskaistākie notikumi mūsu realitātē joprojām ir ielikti laikā, un mums, tāpat kā Kunga mācekļiem bija jākāpj lejā no svētku Tabora kalna, lai atgrieztos pie saviem pienākumiem. Paliek siltas atmiņas par diakona smaidošo vaigu, arhibīskapa aicinājumu būt kā dzīvajam ūdenim priekš otra, O.Dreģes samtaino balsi, Gunitas dziedājumu un kopā būšanas prieku.

Iesākumā bija tikai vārds/Vārds un tapa pasaule. Iesākumā bija maza doma par diakona absolventu sapulcināšanu, lai pateiktos viņam par ilgo kalpojumu un rosinātu to turpināt, un tapa absolventu atmiņu vakars. Varbūt radusies jauna tradīcija, kas iedzīvosies katoļu draudzēs – svētdienskolu absolventu salidojumi, lai atcerētos tos, no kuriem esam saņēmuši maizi, kas nenoveco un dod pieeju mūžīgās dzīvības avotiem.

Stella Jurgena, diakona Gunāra svētdienskolas absolvente