Сегодня: 20.11.2018  |  День имени: Anda, Andīna

Pāvests Francisks

Ticība

"Ticība, kas neuztrauc, ir satraukuma stāvoklī. Ticībai, kas neizraisa mūsu izaugsmi, vajadzīga izaugsme. Ticība, kas neuzdod jautājumus, būtu jānostāda jautājuma priekšā. Ticībai, kas nerosina, būtu jābūt rosinātai. 
Ticībai, kas nesatricina, būtu jābūt satricinātai. Tiešām, intelektuāla vai remdena ticība vien ir tikai jēdzieniska. Tā var kļūt reāla, kad skar mūsu sirdi, dvēseli, garu un visu būtību." (21.12.2017.) 
"Ticību var izplatīt vienīgi ar liecību un tas nozīmē mīlestību. Ne ar savām idejām, bet ar Evaņģēliju, kas dzīvē ieviests un iedzīvināts mūsos Svētajā Garā. Pastāv it kā sinerģija starp mums un Svēto Garu, un tas noved pie liecības." (18.05.2013.)


Mīlestība

"Teorētiskās zināšanas neder, arī ne Dieva Likuma priekšrakstu izpilde „kopš jaunības” (Mk 10, 20). Jēzus ielūkojas mūsu acīs ar mīlestību un aicina to visu atstāt, lai sekotu viņam. Mīlestība tiek pārbaudīta uguns briesmās, spējā atvērties un iestāties par cerību, kas nepieviļ. Bieži vien visvairāk mums maksā personīgie un kopienas lēmumi, kuri iespaido mazos un dažkārt pasaulīgos drošības veidus. Visi esam aicināti piedzīvot prieku, kas nāk no satikšanās ar Jēzu, lai pārvarētu savu egoismu, izietu no savas ērtības un atļautos doties uz perifēriju, kurai vajag Evaņģēlija gaismu (EG, 20). Dāsni varam atbildēt Kungam, kad piedzīvojam Dieva mīlestību, neskatoties uz grēkiem un savu nepastāvību." (06.12.2017.)


Žēlsirdība

"Dieva žēlsirdība var brīvi sasniegt katru, kas to piesauc. Piedošanas iespēja patiešām ir atvērta visiem pa īstam, tikpat plaši vaļā kā lielākās „svētās durvis,” jo tā atbilst pašai Tēva sirdij, kas mīl un gaida visus bērnus, īpaši tos, kuri visvairāk kļūdījušies un ir tālu no viņa. Tēva žēlsirdība var sasniegt katru cilvēku daudzos veidos: ar vaļsirdīgas sirdsapziņas atvērtību; ar sirdi mainošu Dieva Vārda lasīšanu; ar žēlsirdīgas māsas vai brāļa sastapšanu; dzīves pieredzē, kas runā par ievainojumiem, grēku, piedošanu un žēlsirdību." (04.03.2016.)

"Jēzus Kristus ir Tēva žēlsirdības vaigs. Šķiet, ka šajā vārdā rodama kristīgās ticības noslēpuma sintēze. Tas kļuva dzīvs, redzams un savu kulmināciju sasniedza Jēzū no Nācaretes. Tēvs, “bagāts žēlsirdībā” (Ef 2,4), kad bija atklājis Mozum savu vārdu kā “Dievs, līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās, bagāts mīlestībā un uzticībā” (Izc 34,6), nav pārstājis ļaut iepazīt dažādos veidos un dažādos vēstures momentos savu dievišķo dabu. “Laikam piepildoties” (Gal 4,4), kad viss bija sagatavots saskaņā ar pestīšanas plānu, Viņš sūtīja savu Dēlu, no Jaunavas Marijas dzimušu, lai mums galīgā veidā atklātu savu mīlestību. Kas redz Viņu, redz Tēvu (sal. Jņ 14,9). Jēzus no Nācaretes ar savu vārdu, ar saviem žestiem un ar visu savu personu atklāj Dieva žēlsirdību." (Misericordiae Vultus, n.1) 


"Cik bieži arī mēs izjūtam vajadzību mainīties visā savā personā! Cik bieži sev sakām: „Man jāmainās, es tā nevaru turpināt... Mana dzīve uz šī ceļa nenesīs augļus, tā būs izšķiesta un nelaimīga dzīve.” Cik bieži mums nāk šādas domas! Cik bieži!... Jēzus mums līdzās ar izstieptu roku saka: „Nāc, nāc pie manis. Es veikšu darbu: es mainīšu tavu sirdi. Es mainīšu tavu dzīvi. Es darīšu tevi laimīgu.” Taču vai tam ticam? Jā vai nē? (..) Jēzus, kas ir ar mums, aicina mūs mainīt savu dzīvi. Ar Svēto Garu viņš sēj mūsos šo nemieru, lai mainītu mūsu dzīvi un lai mēs būtu mazliet labāki. Sekosim tāpēc Kunga aicinājumam un nepretosimies, jo, vienīgi atveroties viņa žēlsirdībai, atradīsim īstu dzīvi un patiesu prieku. Mums tikai plaši jāatver durvis un viņš izdara pārējo. Viņš visu dara, bet mums plaši jāatver sirds, lai viņš varētu mūs dziedināt un virzīt uz priekšu. Apgalvoju, ka būsim daudz laimīgāki." (18.06.2016.)

Ģimene

"Ģimene ir vieta, kurā evaņģēliskais svētums īstenojas parastākos dzīves apstākļos. Tur mūs veido iepriekšējo paaudžu piemiņa un mēs iesakņojamies, lai varētu tālu dotos. Ģimene ir izvērtēšanas vietā, kurā mācamies atpazīt Dieva plānu mūsu dzīvei un to pieņemt ar paļāvību. Šajā vietā notiek atdeve, neuzkrītoša brālīga klātbūtne un solidaritāte; vieta, kur mācāmies iziet no sevis un pieņemt citus, piedot un justies piedotam." (03.10.2015.) 

"Katram no mums ir sava ģimenes pieredze. (..) Dievs nācis mūs sastapt šajā kontekstā. Viņa Vārds nāca nevis abstraktu teoriju secībā, bet kā līdzceļotājs, kas atbalsta ciešanās, dzīvina svinēšanā un allaž norāda ceļojuma mērķi." (Amoris Laetitia, n.22) 
"Tas atgādina, ka mūsu ģimenes (..) ar savu veidolu, gājumu, visiem sarežģījumiem nav problēma, bet gan Dieva izvirzīta iespēja, kas rosina misiju radošumu, kas spēj aptvert visas praktiskās situācijas."(16.06.2016.)

Laulība

"Laulība ir aicinājums, jo tā ir atbilde uz īpašu pamudinājumu dzīvot laulāto draugu mīlestību kā nepilnīgu zīmi tai mīlestībai, kas pastāv starp Kristu un Baznīcu. Tāpēc lēmums laulāties un veidot ģimeni ir jāpieņem nopietnu aicinājuma izšķiršanas pārdomu rezultātā." (Amoris Laetitia, n.72) 

"Kristīgā laulība ir zīme, kas ne tikai rāda, cik ļoti Kristus mīl savu Baznīcu Derībā, kura apzīmogota uz krusta, bet arī dara šo mīlestību klātesošu laulāto kopībā. Kļūstot par vienu miesu, laulātie sevī iemieso Dieva Dēla savienošanos ar cilvēcisko dabu." (Amoris Laetitia, n.73)

 

 

 

Seksuālā audzināšana

"Seksuālajai audzināšanai, kas sargā veselīgu kautrību, ir milzīga vērtība, lai arī daži uzskata, ka tā ir veco laiku palieka. Kautrība ir dabisks aizstāvēšanās veids cilvēkam, kurš grib pasargāt savu personisko privātumu un nepieļaut, ka otrs to izmantotu kā lietu. Bez kautrības varam reducēt jūtas un seksualitāti līdz apsēstībai, kas liek koncentrēties tikai uz dzimumdzīvi, uz slimīgu uzvedību, kura kropļo mūsu spēju mīlēt, un uz dažāda veida seksuālo vardarbību, kas noved pie necilvēcīgas izturēšanās pret pašu vai pie pāri darīšanas citiem." (Amoris Laetitia, n.282)

 

 

 

Nedzimušu bērnu aizstāvība

"Starp tiem vājajiem, par kuriem Baznīca grib rūpēties sevišķā mīlestībā, ir arī vēl nedzimušie bērni. Viņi ir neaizsargātākie un nevainīgākie no visiem, un šodien tiem grib atņemt cilvēcisko cieņu, lai ar viņiem varētu darīt visu, ko vien vēlas, tos nogalinot un pieņemot likumus, kas nevienam neļautu tajā traucēt. (..) Un tomēr šī dzimstošās dzīvības aizstāvība ir visciešākajā veidā saistīta ar jebkuru citu cilvēktiesību aizstāvību. (..) 
Tas nav nekas progresīvs, ja cenšas risināt problēmas, atņemot cilvēkam dzīvību. Tomēr ir arī taisnība, ka esam maz darījuši, lai pienācīgi palīdzētu sievietēm, kuras nonākušas ļoti smagās situācijās, kad šķiet, ka aborts ir ātrs risinājums viņu dziļajās mokās, sevišķi ja dzīvība, kas attīstās viņās, ir radusies vardarbības rezultātā vai arī ārkārtīgas nabadzības kontekstā." (Evangelii Gaudium, n.213-214)

 

Baznīcas durvis ir atvērtas

"Visi var kaut kādā veidā piedalīties Baznīcas dzīvē, var iekļauties kopienā, un pat sakramentu durvis nevajag noslēgt tādu vai citādu iemeslu dēļ. Tas pirmkārt attiecas uz sakramentu, kas ir “durvis”, - uz Kristības sakramentu. Euharistija, kaut arī tā ir pati sakramentālās dzīves pilnība, nav balva pilnīgajiem, bet gan iedarbīgas zāles un barība vājajiem. No šādas pārliecības izriet arī pastorālas sekas, kuras esam aicināti apdomīgi, bet drosmīgi apsvērt. Bieži mēs uzvedamies kā žēlastību kontrolieri, nevis to veicinātāji. Tomēr Baznīca nav muita, tā ir Tēva nams, kur ir vieta visiem, katram ar savu dzīves nastu." (Evangelii Gaudium, n.47)

Sievietes loma Baznīcā

"Baznīca atzīst sievietes neaizstājamo ieguldījumu sabiedrībā – ar savu jūtīgumu, intuīciju un citām īpašajām spējām, kas parasti sievietēm piemīt lielākā mērā nekā vīriešiem. Piemēram, īpašas rūpes par citiem, kas sevišķā, ja arī ne ekskluzīvā veidā izpaužas mātes mīlestībā. Ar prieku redzu, ka daudzas sievietes kopā ar priesteriem uzņemas pastorālos pienākumus, dod savu ieguldījumu līdzgaitniecībā personām, ģimenēm un grupām un piedāvā jaunas pieejas teoloģiskajā jomā. Tomēr ir jāpaplašina iespējas vēl aktīvākai sieviešu līdzdalībai Baznīcā. Sievietes talanti ir nepieciešami visās sabiedriskās dzīves izpausmēs, tāpēc jāgarantē sieviešu klātbūtne arī nodarbinātības sfērā un visur tur, kur tiek pieņemti svarīgi lēmumi – gan Baznīcā, gan sociālajās struktūrās." (Evangelii Gaudium, n.103)

Aicinājums

"Pat šajā satrauktajā laikā iemiesošanās noslēpums atgādina, ka Dievs nemitīgi nāk mūs sastapt. Viņš ir Dievs ar mums, viņš ir mums līdzās bieži vien putekļainajos dzīves ceļos. Viņš zina mūsu bažīgās ilgas pēc mīlestības un aicina uz prieku. Katra personīgais aicinājums Baznīcā ir savādāks un vienreizējs, tāpēc jāsaklausa, jāizšķir un jāievieš dzīvē tas vārds, kas aicina no augšienes. Šis vārds ļauj attīstīt savas spējas, dara mūs par pestīšanas līdzekļiem pasaulē un vada uz pilnīgu laimi." (03.12.2017.)

Jaunieši Baznīcā

"Pasaulei, Baznīcai vajadzīgi drosmīgi jaunieši, kuri gatavi sastapt grūtības un pārbaudījumus, tur acis un sirdis vaļā realitātei, lai neviens netiktu noraidīts vai pakļauts netaisnībai vai vardarbībai, vai tam tiktu atņemta cilvēka cieņa. Esmu pārliecināts, ka jūsu sirds – jaunieša sirds – nenoslēgsies tik daudzu vienaudžu palīdzības saucienam, kad tie meklē brīvību, darbu, mācības, iespēju jēgpilni dzīvot. Rēķinos ar jūsu gatavību, centieniem, spējām risināt svarīgus izaicinājumus, iestāties par nākotni, spert izšķirošus soļus mainīšanās ceļā." (23.10.2017.)

Ekonomika

"Šodien visu nosaka konkurence un spēks: stiprākais aprij vājāko. Šādas situācijas rezultātā plašas iedzīvotāju masas jūtas izslēgtas un atstumtas: bez darba, bez perspektīvām, bez izejas. Cilvēciska būtne pati par sevi tiek uzskatīta par patēriņa preci, kuru var izmantot un pēc tam izmest. Esam sākuši veidot “padzīšanas” kultūru, kura aizvien vairāk izplatās." (Evangelii Gaudium, n.53)

Ekoloģija

"Atbildība par radību ir veids, kādā attiekties pret to, un tas ir viens no pamatpienākumiem. Nevaram salikt rokas bezdarbībā vai vienaldzībā, kad uztveram to, ka mazinās gaisa kvalitāte vai pieaug ražošanas pārpalikumu neatbilstoša izmantošana. Tas izriet no bezatbildīgas manipulācijas ar radību un rosina uzņemties aktīvu atbildību par labu visiem. Redzam arī vienaldzību pret mūsu kopīgām mājām, arī diemžēl pret daudzām traģēdijām un vajadzībām, kādas piemeklē mūsu brāļus un māsas. Šāda pasīva attieksme atklāj to, ka „zudusi atbildība par līdzcilvēkiem, kas ir visas pilsoniskās sabiedrības pamatā”." (Laudato Si, 25)

"Katrai teritorijai un valdībai vajadzētu stimulēt savus pilsoņus rīkoties atbildīgi, lai viņi varētu radoši līdzdarboties un veicināt dzīvošanai piemērotāka un veselīgāka nama veidošanu. Ja katrs ieliks to atbildības mazumiņu, kas viņā ir, tad varēs daudz iegūt." (12.06.2017.)

Cilvēku ekoloģija

"Iedzīvotāju pozitīvā un labvēlīgā sabiedriskā dzīve ienes gaismu arī šķietami nelabvēlīgā vidē. Dažreiz var tikai uzteikt cilvēku ekoloģiju, ko nabadzīgie ļaudis praktizē, par spīti lielajām grūtībām. Smakšanas sajūta, kas rodas pārapdzīvotos pilsētas rajonos, var zust, ja starp cilvēkiem veidojas tuvas un siltas attiecības, ja rodas kopienas, ja vides ierobežojumi tiek kompensēti katra cilvēka iekšienē, kad tas izjūt solidaritāti un piederību. Tādējādi jebkura vieta pārstāj būt elle un kļūst par vidi, kurā norisinās cieņas pilna dzīve." (Laudato Si, n. 148)

Imigranti un bēgļi

"Saprotamas un atbilstošas ir (..) institūciju un ļaužu raizes par migrāciju. Mums nekad tomēr nav jāaizmirst, ka migranti vispirms ir cilvēki ar savu vaigu, vārdu un dzīves gājumu, nevis statistika. Eiropā apzināmies cilvēktiesības, kuras būtu jāievēro un jāaizstāv katram, kas sper soli uz šī kontinenta zemes. ... Šajās zemēs, civilizācijas šūpulī turpina pukstēt cilvēces sirds; cilvēce vispirms citus atzīst par brāļiem un māsām; cilvēce vēlas celt tiltus, nevis barjeras, lai justos drošāk. Barjeras īstenībā izraisa šķelšanos, neveicina tautu īsto attīstību, un šķelšanās agrāk vai vēlāk noved pie konfrontācijām."(Grieķijā 16.04.2016.)

Reliģiskā brīvība

"Prāts reliģiskajā brīvībā atpazīst cilvēka pamattiesības, kuras atklāj viņa cēlo cieņu, spēju meklēt patiesību un to pieņemt. Prāts tajā atpazīst būtisku nosacījumu visu savu iespēju izpausmei. Reliģiskā brīvība attiecas ne tikai uz privātām domām vai kultu. Tā ir brīvība privāti un publiski dzīvot saskaņā ar ētiskiem principiem, balstoties uz patiesību. Tas ir liels izaicinājums globalizētā pasaulē, kur pavirši uzskati līdzīgi slimībai arī mazina vispārējo ētisko līmeni; ja ar maldīgu sapratni par toleranci tiek vajāti tie, kas aizstāv patiesību par cilvēku un ētiskām sekām. Tāpēc ar valstiskām vai starptautiskām juridiskām normām būtu jāatzīst, jāgarantē un jāaizsargā reliģiskā brīvība kā cilvēka dabai būtiskās tiesības, cieņa būt brīvam. Ar to arī parādās veselīga demokrātija; ar to arī pamatojas valsts pastāvēšana." (20.06.2014.)

Miers

"Šajā kara gaisotnē kā saulstars cauri mākoņiem, atskan Jēzus vārdi: „Svētīgi miera nesēji”. Šis aicinājums vienmēr noderīgs, katrā paaudzē. Viņš nesaka: „Svētīgi miera sludinātāji,” jo visi varētu pat liekulīgi un maldinoši vēstīt mieru. ... Miera veidošana ir prasmīgs darbs: tas prasa dedzību, pacietību, pieredzi un neatlaidību. Svētīgi tie, kas sēj mieru ar ikdienas darbību, attieksmi, laipnību, brālību, dialogu, žēlsirdību... Tie tiešām „tiks saukti par Dieva bērniem,” jo Dievs vienmēr un visur sēj mieru. Laika pilnībā viņš sēja pasaulē savu Dēlu, lai mums būtu miers. Miera veidošana ir ikdienā pakāpeniski, nenogurstoši veicams darbs. 
Kā tad to darīt? Kā veidot mieru? ... Miers ir taisnības darbs. Arī šeit nevis sludināta, iedomāta, izplānota taisnība, ... bet praksē, dzīvē ieviesta taisnība. Evaņģēlijs māca, ka mīlestība ir taisnības galīgais piepildījums: „Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” (Mt 22, 39; Rom 13, 9) 
Kad Dieva žēlastībā patiesi sekojam šim bauslim, lietas mainās, jo paši maināmies. Kādreiz uzlūkotie ienaidnieki ir ar tādu pašu seju, sirdi, dvēseli kā es pats. Mums ir debesīs tas pats Tēvs. Īsta taisnība būtu darīt citiem to, ko es vēlētos, lai tie man, manai tautai darītu (sal.Mt 7, 12)." (06.06.2015.)

Sociālais taisnīgums

"Tagad būtu jāpaplašina tradicionālais taisnības jēdziens, kuru nevar attiecināt tikai uz bagātību sadali, bet jāiet tālāk, līdz to ražošanas brīdim. Tātad nepietiek iestāties par „strādnieka taisnīgu samaksu,” kā ieteica Rerum novarum (1891). Būtu arī jānovērtē, vai ražošanas process veicina cilvēka darba cieņu, vai tas pieņem cilvēka pamata tiesības, vai tas atbilst morālām normām. Gaudium et Spes (n. 67) norāda: „Viss darba process ir jāpielāgo cilvēka vajadzībām un viņa dzīves apstākļiem.” Darbs nav tikai ražošanas faktors, kuram jāpieskaņojas ražošanas procesa vajadzībām lielākai efektivitātei. Tieši ražošanas procesam būtu jāveicina cilvēku izaugsme un būtu jāsaskaņo ģimenes dzīves un darba laiki." (24.04.2017.)