Šodienas datums: 28.03.2017  |  Vārda dienas: Ginta, Gunda, Gunta

Svētais tēvs

 Viņa svētība Romas pāvests Francisks

dz. 17.12.1936., ord. 13.12.1969., kons. 27.06.1992.,
iecelts par kardinālu 21.02.2001., ievēlēts par pāvestu 13.03.2013.

"Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu"
(Mt 16, 18)

Pāvesta Franciska uzrunas un vēstījumi


Biogrāfija

Horhe Mario Bergoljo ir dzimis 1936. gada 17. decembrī Buenosairesā itāļu emigrantu ģimenē. Viņa tēvs Mario bija grāmatvedis dzelzceļa uzņēmumā, bet māte Regīna Sivori bija mājsaimniece un audzināja piecus bērnus.

Bergoljo saņēma ķīmijas tehniķa diplomu, taču drīz pēc tam nolēma kļūt par priesteri un iestājās diecēzes seminārā Villa Devoto. 1958. gada 11. martā viņš iestājās Jēzus Sadraudzības (jezuītu) noviciātā. Pēc tam Bergoljo beidza humanitārās studijas Čīlē un 1963. gadā atgriezās Argentīnā, kur pabeidza filosofijas studijas Svētā Jāzepa koledžā Sanmigelā (San Miguel). Laikā no 1964. līdz 1965. gadam Bergoljo pasniedza literatūru un psiholoģiju Bezvainīgās Ieņemšanas (Immacolata) koledžā Santa Fe pilsētā. Nākamajā gadā šos pašus priekšmetus viņš pasniedza Glābēja (Salvatore) koledžā Buoenosairesā. Svētā Jāzepa koledžā no 1967. līdz 1970. gadam Bergoljo studēja teoloģiju.

1969. gada 13. decembrī arhibīskaps Ramons Hosē Kastelano viņu ordinēja par priesteri. Divus gadus jaunais priesteris pavadīja Spānijā, kur papildināja savas zināšanas Alkala de Henares universitātē. Atgriezies dzimtenē, 1973. gada 22. aprīlī H. M. Borgoljo salika mūža solījumus jezuītu kongregācijā. Viņš kļuva par noviciāta skolotāju, kā arī Teoloģijas fakultātes profesoru Sanmigelas (San Miguel) Universitātē, Jēzus Sadraudzības Provinces konsultantu un Svētā Jāzepa koledžas rektoru.

1973. gada 31. jūlijā viņu ievēlēja par Argentīnas jezuītu provinciāli. Pēc sešiem gadiem viņš atsāka darbu universitātē, bija Sanmigelas draudzes prāvests un laikā no 1980. līdz 1986. gadam arī Svētā Jāzepa koledžas rektors. 1986. gadā Bergoljo devās uz Vāciju, lai pabeigtu doktordarbu. Atgriežoties Argentīnā, priesteris bija Buoenosairesas Glābēja (Salvartore) koledžas, bet vēlāk arī Kordobas pilsētas jezuītu baznīcas garīgais vadītājs un biktstēvs.

Taču kardināls Kvaračino vēlējās, lai Bergoljo kļūst par viņa palīgu Buenosairesā. Tā 1992. gada 20. maijā Jānis Pāvils II Bergoljo nozīmēja par Aukas bīskapu un Buenosairesas palīgbīskapu. 27. jūnijā kardināls viņu konsekrēja par bīskapu. Par savu moto Bergoljo izvēlējās "Miserando atque eligendo", kas tulkojumā latviešu valodā nozīmē "Ar mīlestību to uzlūkoja un izvēlējās", bet savā ģerbonī ievietoja kristogrammu "IHS", kas ir Jēzus Sadraudzības simbols. Jauno bīskapu nozīmēja par Flores zonas bīskapa vikāru, bet 1993. gadā viņš kļuva par arhidiecēzes ģenerālvikāru. Tāpēc neviens nebija pārsteigts, ka 1997. gada 3. jūnijā viņu izvēlēja par Buenosairesas arhibīskapa palīgu, bet jau 1998. gada 28. februārī pēc kardināla Kvaračino nāves Bergoljo kļuva par Argentīnas arhibīskapu.

2001. gada 21. februāra Konsistorija laikā Jānis Pāvils II iecēla Bergoljo par kardinālu. Jaunieceltais kardināls vērsās pie saviem tautiešiem, aicinot viņus nedoties uz Romu, lai svinētu iecelšanu kardināla kārtā, bet ceļojumam paredzēto naudu ziedot nabadzīgajiem.

2001. gada oktobrī viņu iecēla par Bīskapu sinodes 10. ģenerālās asamblejas, kura bija veltīta bīskapu kalpojumam, galveno referentu. Sinodes laikā viņš īpaši uzsvēra bīskapu pravietisko misiju, jo bīskapam jābūt "taisnīguma pravietim", kura pienākums ir "nemitīgi sludināt" Baznīcas sociālo mācību un "paust autentiskus spriedumus ticības un morāles jautājumos".

Kardināls Bergoljo iemantoja arvien lielāku ticīgo mīlestību un kļuva arvien populārāks visā Dienvidamerikā, kamēr viņš pats turpināja dzīvot askētiski. Savā nabadzības garā viņš atteicās no Argentīnas Bīskapu konferences prezidenta titula, tomēr trīs gadus vēlāk, 2005. gadā, viņu šai amatā ievēlēja. 2005. gadā viņš piedalījās Konklāvā, kura laikā ievēlēja pāvestu Benediktu XVI.

Būdams Buenosairesas diecēzes, kurā ir vairāk nekā trīs miljoni iedzīvotāju, arhibīskaps, Bergoljo īstenoja misionāro projektu, kas bija balstīts vienotībā un evaņģelizācijā. Viņam bija četri galvenie mērķi: atvērtas un brālīgas kopienas; arvien lielāka laju iesaistīšanās Baznīcas dzīvē; evaņģelizācija, kas vērsta uz katru pilsētas iedzīvotāju; palīdzība nabadzīgajiem un slimajiem. Viņš aicināja lajus un priesterus strādāt kopā. 2009. gadā, atzīmējot Argentīnas valsts pastāvēšanas divsimtgadi, Bergljo aicināja iesaistīties solidaritātes kampaņā, kuras mērķis un aicinājums bija līdz 2016. gadam veikt 200 žēlsirdības darbu.

Bergoljo ir sarakstījis arī vairākas grāmatas.

Pirms ievēlēšanas par pāvestu Bergoljo bija vairāku kongregāciju, Pontifikālās Ģimenes padomes un Pontifikālās komisijas Latīņamerikas jautājumos loceklis.

Osservatore Romano


Svētā tēva Franciska homīlija
Svētajā Misē ar kardināliem
Siksta kapelā 2013. gada 14. martā

Is 2,2-5; Ps 97 (98); 1 Pēt 2,4-9; Mt 16,13-19

Šajos trijos lasījumos redzu kaut ko kopīgu: tā ir kustība. Pirmajā lasījumā kustība ejot; otrajā lasījumā kustība ceļot Baznīcu; trešajā – Evaņģēlijā – kustība apliecinājumā. Iet, celt, apliecināt.

Iet. „Jēkaba nams, nāciet, staigāsim Kunga gaismā." (Is 2,5) Tas ir pirmais, ko Dievs ir teicis Ābrahamam: „Staigā manā klātbūtnē un esi nevainojams." Iet: mūsu dzīve ir ceļš un, kad apstājamies, kaut kas nav kārtībā. Staigāt vienmēr, Kunga klātbūtnē, Kunga gaismā, cenšoties dzīvot nevainojami, kā Dievs to savā apsolījumā bija prasījis Ābrahamam.

Celt. Celt Baznīcu. Runa ir par akmeņiem: akmeņi ir izturīgi; bet dzīvie akmeņi, Svētā Gara svaidīti akmeņi. Celt Baznīcu, Kristus līgavu uz stūrakmeņa, kas ir pats Kungs. Lūk, vēl viena kustība mūsu dzīvē: celt.

Trešais – apliecināt. Mēs varam iet, cik vien gribam, mēs varam celt daudzas lietas, bet, ja neapliecinām Jēzu Kristu, tas nekam neder. Kļūsim par nevalstisku aprūpes organizāciju, bet ne jau par Baznīcu, Kunga līgavu. Kas notiek, ja nebūvējam uz akmens? Notiek tas, kas notiek bērniem pludmalē, kad tie ceļ smilšu pilis: viss sabrūk, tas neiztur. Kad neapliecinām Jēzu Kristu... man nāk prātā Leona Bluā teiktais: „Kas nelūdz Kungu, lūdz sātanu." Kad neapliecinām Jēzu Kristu, apliecinām sātana pasauli, ļaunā pasauli.

Iet, celt-rūpēties, apliecināt. Bet tas nav tik vienkārši, jo ejot, ceļot, apliecinot dažreiz gadās satricinājumi, kustības, kas nav daļa no ceļa: tās velk mūs atpakaļ.

Evaņģēlijs turpina ar īpašu situāciju. Tas pats Pēteris, kurš ir apliecinājis Jēzu Kristu: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls," tagad Viņam saka: es Tev sekošu, bet nerunāsim par krustu. Tam nav nekāda sakara ar sekošanu. Es sekošu Tev citos veidos, bez krusta. Ejot bez krusta, ceļot bez krusta un apliecinot Kristu bez krusta, mēs neesam Kunga mācekļi: esam pasaulīgi, esam bīskapi, priesteri, kardināli, pāvesti, bet ne jau Kunga mācekļi.

Es vēlētos, lai visiem pēc šīm žēlastības dienām būtu drosme – tieši drosme – iet Kunga klātbūtnē, ar Kunga krustu; celt Baznīcu uz Kunga asinīm, kas ir izlietas uz krusta, un apliecināt vienīgo godību: krustāsisto Kristu. Šādi Baznīca ies uz priekšu.

Es novēlu mums visiem, lai Svētais Gars caur Dievmātes, mūsu Mātes, lūgšanu, dāvā šo žēlastību: iet, celt, apliecināt krustāsisto Jēzu Kristu. Lai tā notiek.

Tulkoja pr. Mihails Volohovs


Kas ir pāvests?

Pāvests, Romas bīskaps un Pētera pēctecis, ir "pastāvīgs un redzams vienības princips un pamats, kas savstarpēji vieno gan bīskapus, gan ticīgos". "Patiešām, Romas pāvestam kā Kristus vietniekam un visas Baznīcas virsganam pār Baznīcu ir pilnīga, augstākā un universālā vara, ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi pielietot." (KBK 882)

Kungs ir darījis Pēteri par Baznīcas redzamo pamatu. Viņš tam uzticēja Baznīcas atslēgas. Romas Baznīcas bīskaps – Pētera pēctecis, ir "bīskapu kolēģijas vadītājs, Kristus vietnieks un visas virs zemes svētceļojošās Baznīcas gans".

Pāvestam, "saskaņā ar Dieva iedibinājumu, ir augstākā, pilnīga, tieša un vispārēja vara dvēseļu aprūpē". (KBK 936-937)